Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Trīs vīri jūrā

Žurnāls Klubs, novembris 2001.g., 10.08.2006

Komentāri [17]

 

Žurnāla Klubs korespondents Andris Stavro izglābjas uz bākas Somu jūras līcī.


Vinnētājam solīja tūkstoš eiro

 

Andris Stavro : Pirms sākam mūsu stāstu, varbūt derētu paskaidrot lasītājiem, ka mūsu pieredzētais nebija nekāds realitātes šovs…

Ēriks Apsāns : Tas bija nerealitātes šovs! Ha, ha!

Andris : … un, lai cik jocīgi tas izklausītos, mēs patiešām braucām pāri jūrai ar vienvietīgām smailītēm.

Juris Seļezņevs : Ar vienvietīgām jūras smailītēm. Garums – 5,10 metri, platums – 60 centimetri.

Vēl vajag pateikt, ka tas bija oficiāls pasākums – Igaunijas sporta biedrības Kalev 100 gadu jubilejas airējums no Somijas līdz Igaunijai. Distance – 72 kilometri. Vinnētājam igauņi solīja tūkstoš eiro.

Andris: Droši vien lasītāji arī gribēs zināt, kāpēc mēs, veterāni ar sirmām bārdām, ielaidāmies uz šito avantūru? Personiski man organismā bija izbeidzies adrenalīns.

Ēriks : Man tas bija senlolots sapnis! Es jau kādus divdesmit gadus sapņoju par airēšanu pāri jūrai. Tiesa, realitātē tas izrādījās neprātīgi trakāk, nekā es biju iztēlojies…

Juris: Es domāju, ka tās būs normālas sacīkstes, kurās es varēšu riktīgi pacīnīties ar igauņiem. Ja man krastā kāds būtu teicis – tagad tu brauksi divarpus metrus augstos viļņos viens pats pāri jūrai… Nu, nē! Ne par kādu naudu!

Es būtu nobijies. Bet jūrā mēs nedrīkstējām nobīties. Ja mēs būtu sākuši raudāt, tad ar mums būtu cauri. Kad Titaniks nogrima, daudzi cilvēki bija miruši tikai aiz bailēm, jo viņi nezināja, vai izglābsies.

 

8.00 Sākumā viss bija normāli

Andris: Tātad no Somijas krasta mēs startējām 36 airētāji. Trīs latvieši, trīs igauņi un trīsdesmit somi…

Juris: Nē, tie somi nepiedalījās, viņi bija vienkārši tūristi, kas gribēja pārbraukt pāri jūrai. Viens soms, ļoti stiprs, gan pieteicās sacensties, bet pēc tam tomēr pārdomāja.

Andris : Cik es sapratu, tad sākumā viss bija normāli. Vajadzēja airēt starp šērām – mazām, klinšainām saliņām – līdz somu robežsargu postenim, kur mums pārbaudīja pases…

Ēriks: Jā, viņi iespieda zīmogus, ka mēs mēs no Somijas braucam prom pa ūdeni.

Andris : … un tad vajadzēja notikt startam. Bet, ja es nemaldos, tad starta vispār nebija! Nepaspēju iekāpt atpakaļ laivā, skatos, visi jau pamazām lavās uz jūras pusi!

8.30 Visi piļīja jūrā iekšā

Juris: Jā, ne somi un ne igauņi startu nedeva un tas nebija godīgi. Jo bija norunāts, ka līdz jūras vidum airēsim visi kopā, lai mūs varētu pieskatīt kuteris.

Bet kas notika? Igauņi nobijās, ka es vinnēšu, un sponsori viņiem to nepiedotu. Viņiem acis dega, 650 lati tomēr! Un viņi metās prom!

Andris: Skats bija dramatisks, igauņiem pakaļ somi, visi piļī jūrā iekšā, neviens uz otru neskatās, neko nerunā… Kas pazūd priekšā, kas atpaliek, viss vienalga!

Juris: Par to es kļuvu ļoti dusmīgs. Pateicu robežsargiem – čao, kakao! – un dzinos igauņiem pakaļ. Domāju, ja arī viņus nenoķeršu, aizmugurē somi brauc, vēl Andris ar Ēriku… Būs kādu 500 metru fronte, kurā airētājus izmētās, kuteris visus pieskatīs un nekas slikts jūrā nenotiks.

 

9.00 Somi stāvēja kā pingvīni

Ēriks: Es arī pamanīju, ka igauņi jau lielā gabalā. Nodomāju, nu, labi, lai viņi skrien, braukšu kopā ar somiem. Bet somi aizairēja līdz pēdējai saliņai un sāka draudzīgi kāpt ārā!

Man likās, ka somi taisās braukt atpakaļ, jo starp šērām jau varēja redzēt, ka atklātajā jūrā ir ļoti lieli viļņi. Ko nu lai iesāk?

Andris: Es arī vairs galīgi nesapratu, kas te notiek. Piebraucu somiem un angliski kliedzu: „Vai jūs brauksiet?” Bet somi stāvēja kā pingvīni un neatbildēja ne vārda! Man arī likās, ka viņi ir nobijušies un nebrauks.

Ēriks: Pēc tam es tev pieairēju un jautāju: „Ko tagad darīsim?” Un tu atbildēji: „Piļīsim uz 160 grādiem!”

Tad man radās nojauta, ka kaut kas labi nebūs. Fiksi kaut ko apēdu, padzēros un uzliku šokolādi un apelsīnu arī priekšā uz laivas. Bet viļņi jau drīz vien noskaloja tos nost, par to es biju ļoti sarūgtināts.

Andris: Man liekas, tie sacīkšu rīkotāji bija mūs kaut kā iekodējuši. Citādi es nevaru izskaidrot, kāpēc mēs tik stulbi airējām iekšā atklātā jūrā…

 

9.30 Sākumā bija baigais prieks

Ēriks: Pirmajā brīdī man tā lieta ļoti patika. Man bija sajūta, ka esmu kā mazs ķipariņš milzīgas bļodas dibenā. Horizonta līnija izskatījās ļoti tuvu un likās, ka tūliņ aiz tās ir krasts. Nekādu baiļu, gribējās tikai airēt vēl un vēl!

Andris: Sākumā viļņos bija baigais prieks, laiva – bub, bum, buh, buh! – iet pagaisu… Aiz pēdējās mazās saliņas man piebrauca pavadītāju kuteris. „Nu, kak?” Es teicu – super! Ēriks arī turpat airēja, es vēl uzsaucu – nu, kā ir? Jā, jā, davai! Normāli.

Bet pēc laiciņa kuteris piebrauca otrreiz un galvenais rīkotājs brīdināja, ka es esot novirzījies no kursa. Baigi nobrīnījos, kā tad tas var būt? Varbūt kompass kādā plīstošajā vilnī ir sašķiebies? Palaboju kursu, gabaliņu pabraucu, johaidī, kur tad Ēriks ir palicis?

Ēriks: Kamēr tu turējies kursā, viļņi mūs padalīja un es pamazām aizbraucu tev garām. Tu man likies baigi iegrimis sevī. Un pēkšņi tu sāc braukt galīgi šķērsām! Man tas baigi nepatika, tāpēc nolēmu tev nesekot.

Andris: Pareizi darīji, jo pēc pusstundas atkal piebrauca kuteris un rīkotāji pagrieza mani iepriekšējā kursā! Kā es uz viņiem lamājos! Bet viņi man jautā, vai es nezinot, kur ir pārējie? Kā es to varu zināt, jūs taču šitās sacīkstes rīkojat!

 

10.00 Nebija iespējams pārstāt airēt

Juris: Turējos kādu laiku aiz igauņiem, izbraucu jūrā, skatos, nē, baigie viļņi. Un liels vējš. Nu, domāju, pie velna tās sacīkstes, lai tie igauņi brauc, kur grib, es braukšu kopā ar somu tūristiem.

Piebremzēju, paskatos aizmugurē – neviena cilvēka. Pilnīgi neviena! Jooohaidīii… Kur es tagad atrodos? Ko es daru? Kas tagad būs?

Andris: Tas bija baigais moments – ieraudzīt, ka apkārt neviena nav. Un arī nebūs… Moins, nu gan iet pa īstam!

Tūlīt nāca arī otrs pārsteigums – es atklāju, ka nav iespējams pārstāt airēt, jo tad es tūlīt apgāztos! Man sāka gribēties ēst, bet es nespēju paņemt šokolādi. Mēģinu atraut vienu roku no aira, zaudēju līdzsvaru… Mēģinu otru, zaudēju līdzsvaru… Ar mokām dzeramo trubiņu mutē iemānīju.

Tad es sāku domāt, labi, es te vēl balansēju ar galvu uz augšu, bet kas ir noticis ar visiem pārējiem? Kas te vispār notiek?

Juris: Es biju pārliecināts, ka tu un Ēriks braucat kopā ar somiem. Par igauņiem es arī neuztraucos, trīs cilvēki grupā var viens otram palīdzēt. Bet es vienīgais esmu atstāts jūrā viens, johaidī!

Andris: Tad es nospriedu, eh, braukšu tik tālāk. Ja pazudīšu, gan jau mani atradīs kāds kuteris vai helikopters. Vienalga, jūrai ir jāpārbrauc un vienatnē ir vēl interesantāk!

Ēriks: Neviens mūs neatrastu. Neaizmirsti, ka mūsu signālraķetes palika Tallinā uz mūsu pavadīšanai paredzētās jahtas „Kalev”. Jo tikai iepriekšējā vakarā igauņi attapās, ka tai jahtai ir beigusies atļauja iziet jūrā…

 

10.30 Visvairāk es baidījos apgāzties

Juris: Visvairāk es baidījos apgāzties, tāpēc centos būt ļoti mierīgs. Ja ļaujies panikai, tad uzreiz sasprindzinies un kļūsti nestabils.

Airi necēlu augstāk par nabu, vilku kā iesācējs, tikai ar rokām. Jo, tiklādz sāku vilkt ar muguru, uzreiz zaudēju stabilitāti.

Ēriks: Tur bija jāairē pēc viļņiem, nevis pēc tehnikas. Un visu laiku bija jābūt sajūtai, ka tu dzīvo tikai šajā mirklī.

Man bija viens riskants moments, kad vilnis uzgāzās uz galvas. Tās nebija baigās briesmas, tas bija vienkārši brīdinājums. Vecīt, domā! Esi šeit, neesi nekur citur!

Andris: Kurss bija gandrīz paralēli viļņiem, tāpēc vajadzēja diezgan uzmanīties. Kaut kur jūras vidū man izslīdēja no mutes dzeramā caurulīte. Saķēru to ar kreiso roku, bet no labās puses uzvēlās vilnis un iegāza mani ar galvu ūdenī. Tā pārbijos, ka, eskimosu apgriezienu taisīdams, gandrīz apgāzos uz otru pusi.

 

11.00 Sapratu, ka līdz krastam netikšu

Ēriks: Viss vēl bija samērā normāli, bet tad nogulēju samērā lielu vilni un tas man kā pārlika pāri! Priekšautu nenorāva, bet laivu vienalga pielēja tā, ka pakaļa ūdenī skalojās. Tad es sapratu, ka līdz krastam netikšu. Tātad jādomā kāds cits variants…

Andris: Kāds tad vēl varēja būt variants?

Ēriks: Atpakaļ uz Somiju, uz kaut kādu salu vai vienalga kur… Vienmēr var atrast variantus, ja tikai nezaudē ticību saviem spēkiem.

Juris: Man gan bija bail braukt atpakaļ uz Somiju. Jo tur taču neviens nemeklēs. Un, ja vējš mani aiznesīs kaut kur sāņus, es vispār pazudīšu.

Ēriks: Es sāku grozīt galvu visapkārt un aizmugurē pamanīju kuteri. Tūlīt mainīju kursu un ātri airēju tam klāt. Viņi mani neredzēja. Ja kuteris aizbrauktu prom, man vairs nebūtu, kur meklēt glābiņu. Es taču jau biju aizairējis vismaz kādus 15 kilometrus no krasta…

 

11.30 Mēs visi bijām pazuduši

Ēriks: Kad mani izvilka uz borta, tur jau valdīja panika. Igauņi uztraukti runāja rācijā un izmisīgi zvanījās pa mobilajiem telefoniem.

Es jautāju – kur ir pārējie? Igauņi atbildēja - pagaidām neko nezinām. Kā es sapratu, tad viņi bija devuši SOS signālu un visus airētājus jau meklēja somu un igauņu helikopteri un krasta apsardzes kuģi.

Juris: Helikopterus es redzēju. Divas jahtas un viens kuterītis arī pabrauca garām 300 vai 400 metru attālumā. Bet diez vai viņi mani pamanīja.

Ēriks: Visvairāk es uztraucos par Andri – kur viņš nokļūs, pa tādu kursu braukdams? Ja nu vienīgi Pēterburgā… Paņēmu binokli un skatījos visapkārt, bet nekur tevi neredzēju…

Andris: Bet Juris jau arī bija pazudis.

Ēriks: Es mierināju viņa sievu, ka Juris noteikti airē kopā ar trim igauņiem. Bet viņa vienalga atklāti pateica visiem tiem igauņiem kuterī, ko par viņiem domā.

Pēc kāda laika atnāca ziņa, ka no helikopteriem ir ieraudzīti četri airētāji. Bet pēc tam ziņoja, ka esot palikuši tikai trīs. Acīmredzot tajā brīdī pazuda viens no igauņiem…

 

12.00 Igaunis bija pārsalis zili melns

Juris: Man vēlāk stāstīja, ka pirmais igaunis jau pie Somijas krasta esot pametis pārējos. Alkatības dzīts, aizdrāzies pēc tiem tūkstoš eiro…

Otrais igaunis esot kaut kur jūras vidū galīgi zaudējis spēkus. Tad trešais igaunis piebraucis, viņu pabarojis un padzirdinājis. Bet, kad otrais igaunis atlabis, viņš trešo igauni pametis!

Andris: Psihs.

Juris: Jā, bet vēlāk atklājās, ka viņš ir pārāk plāni apģērbies. Lielajos viļņos viņš bija nosalis. Lai ātrāk tiktu krastā, viņš bija sācis orientēties pēc kuģiem, bet kuģi gāja vairāk pa kreisi, tāpēc viņš bija aizairējis uz ziemeļiem no Tallinas un pazudis.

Ēriks: Es viņu pēc tam redzēju. Krasta apsardze viņu atveda uz Naisāres salu ar piepūšamo motorlaivu. Viņš bija izzvejots kaut kur no jūras, pārsalis zili melns. Nu pilnīgi Igaunijas karoga krāsās. Viņš izskatījās pēc veca vīra. Es viņā neatpazinu to jauno puisi, ar kuru no rīta Somijā bijām ēdušai kopā brokastis.

Juris: Man stāstīja, ka arī pieci somu tūristi esot izglābti, es nezinu, kādos apstākļos. Daļa somu vakarā sasnieguši Naisāres salu un pamatīgi piedzērušies.

 

12.30 Kapteinis visu ceļu vēma

Ēriks: Laivā man nebija bail, bet uz igauņu kuterīša es ļoti, ļoti baidījos.

Mēs visu laiku gūlāmies uz bortiem, un viļņi bija tādi, ka šļācās pāri jumtam. Iedomājies, septiņus astoņus metrus garš kuteris un vilnis to pārklāj pāri… Piedevām mana laiva bija iebāzta kajītes logā un ūdens lija iekšā sēdošajiem uz galvas.

Uz kutera bija deviņi cilvēki un tikai divi nevēma. Kapteinis visu ceļu vēma. Stūri turēja jauns igauņu puika, kuram Jura sieva nepārtraukti deva pretvemšanas tabletes. Viņš vienīgais turēja kuteri pie dzīvības. Pārējie nebija glābēji.

Ap pusdienlaiku atnāca ziņa, ka jūrā ir atrasta tukša laiva…

Andris: Jūs domājāt, ka tā ir manējā?

Ēriks: Tu saproti… Zinot, ka tu nekad nepametīsi laivu… Ka tas ir dzelzs likums – nepamest laivu… Tātad, ja tā ir tava laiva, tad ir vāks.

13.00 Airēju kā caur tuneli

Juris: Es pēc tam paskatījos meteorologu atskaitēs. Tajā dienā Somu jūras līcī vēja ātrums bija 6-8 balles pēc Boforta skalas. Vidējais viļņu augstums bija 2 metri un 24 centimetri.

Tas nozīmē, ka viļņi bija no 2 līdz 3 metriem, vietām varbūt trīsarpus. Milzīgi!

Andris: Man vietām likās, ka gar visu pamali skrien ziloņu bari.

Juris: Un, kad es paskatījos pa kreisi, pa labi, tad redzēju, ka daudzviet viļņi arī gāžas! Lai nebūtu bail, es airēju kā caur tuneli. Apkārt neskatoties, tikai kompasā.

Bet tad es atkal nobijos, ka nepamanīšu no sāniem vai muguras braucošu kuģi un interferences viļņi mani apgāzīs. Jo pa kuģu ceļu gāja milzīgi kuģi!

Andris: Kuģi gāja šausmīgā ātrumā. Es nekad nebūtu domājis, ka kuģi ir tik ātri – viņi slīd kā spoki!

Es nebraucu kā tunelī, bet skatījos vairāk pa labi, lai kontrolētu viļņus. No šķībās pozas palika stīvs kakls, pēc tam notirpa labā kāja, arī labā roka palika diezgan slikta. Par to es ilgi domāju – ko es iesākšu, kad tā roka sāks neklausīt?

 

13.30 Vispirms piesēju sevi pie laivas

Ēriks: Un par ko vēl tu domāji?

Andris: Nu, atcerējos grāmatas par tiem, kas vienatnē brauc pāri okeānam… Domāju, kā rīkoties, ja gadījumā apgāzīšos un neuzcelšos…

Es nevienu brīdi nezināju, kur atrodos un cik ilgi jau airēju. Kad sāka zvanīt kaklā pakārtais mobilais telefons, pieņēmu, ka esmu iekuģojis Igaunijas ūdeņos.

Varbūt ap kādu pusdienlaiku pie horizonta parādījās nekustīgs punktiņš. Pēc kompasa iznāca, ka tā varētu būt bāka uz kuģu ceļa, kur sazarojas līnijas no Tallinas uz Helsinkiem un Stokholmu. Un tad es nospriedu – braukšu labāk uz to punktiņu! Ja tā ir bāka, tad varbūt varēšu uz viņas uzrāpties.

Juris: Tu tajā punktiņā iemīlējies.

Andris: Teiksim, man gribējās izkāpt. Jo, saproti, es biju izbadējies, bet nespēju paņemt šokolādi. Laivā bija daudz ūdens, bet nebija iespējams darbināt pumpi. Nepārtraukti zvanīja telefons, bet es nespēju atbildēt. Es varēju tikai airēt, lai neapgāztos.

Uz to bāku es airēju kādu pusotru stundu. Kad bija jau pavisam tuvu, jūtu, pārtrūkusi stūres aukla, nu galīgi vairs nevar savākt laivu. Kaut kā piebraucu tai bākai, skatos, jā, ir 5 metrus garš mols. Sienā iebetonētas trepītes no metāla caurulēm. Jārāpjas uz augšu kādi 3-4 metri… Diezgan ilgi braukāju ap to bāku, štukodams, var uz viņas uzrāpties vai nevar?

Juris: Tev ir milzīga pieredze krāčainās upēs. Es būtu baidījies, ka viļņi mani sašķaidīs pret betonu.

Andris: Viļņi tur bija riktīgie, uh! Un tad viens no tiem viļņiem mani arī apgāza… Vispirms es piesēju sevi pie laivas, lai vēlreiz visu pārdomātu. Uzdevums bija tāds – ļaut mest sevi garām betonam un augstākajā punktā pieķerties apakšējā pakāpiena caurulei.

Ēriks: Man liekas, tu biji vienīgais cilvēks visā jūrā, kas varēja iedomāties kaut ko tādu darīt.

Andris: Nē, nu galvenais bija visu pareizi novērtēt. Ar otro mēģinājumu es to trubu arī saķēru. Bet, ziniet, kas atklājās? Trepītes nesniedzās līdz mola virsmai. Lai tiktu augšā, vajadzēja ieķerties ar nagiem un pievilkties kā pie stieņa…

Pirmajā reizē nesanāca, ievēlos augšupēdus atpakaļ jūrā. Pamatīgi izmazgāja gar to molu, kā veļas mašīnā. Atpeldu nostāk, guļu uz ūdens un domāju – nē, ja bākai ir trepītes, tas nevar būt, ka pa viņām nevar uzkāpt.

Un tā arī bija, ar otro piegājienu es uzrāpos uz tās bākas. Man tur ļoti patika, nu forša vieta! Saucas Tallinn Meeli, atrodas labajā pusē no prāmju ceļa uz Helsinkiem. Kam interesē, var apskatīt.

 

14.00 Kāsu kā valis planktonu caur zobiem

Juris: Ieraugot pie horizonta Naisāres salu, es sajutu lielu atvieglojumu. Starpfinišs jau redzams, drīz visas ciešanas būs garām! Bet kas tev deva – airēju, airēju, krasts nemaz nepaliek tuvāk!

Tad es nodomāju, nē, spēki iet uz beigām, tomēr ir jāpaēd. Izstūrēju laivu tieši pretī viļņiem, sagaidīju stabilāku mirkli, atrāvu priekšauta gumiju un grūdu roku laivā…

Andris : Dullais, tā riskēt!

Juris: Man gribējās ēst, saproti? Man nepārtraukti rādījās tā zivju zupa, ar ko igauņi bija apsolījuši mūs pabarot uz salas! Es visu laiku domāju, uhh, atbraukšu krastā, paēdīšu zivju zupu, izliešu no laivas ūdeni… Aiziešu uz tualeti! Man bija pilnīgi nosēdušās baterijas. Ja es nepaēstu, varēju arī atslēgties, zaudēt samaņu. Krītoties cukura līmenim asinīs, tā var notikt. Tāpēc es riskēju un man paveicās!

Šokolādi iegrūdu mutē ar visu iepakojumu un ēdot spļāvu ārā foliju. No rozīnēm uz priekšauta izveidojās tāda kā zupa, to es kāsu kā valis planktonu caur zobiem. Ar visām putām, kamēr spēki atgriezās!

 

14.30 Man visapkārt brauca kuģi

Andris: Uz bākas es vispirms apriju kādas sešas šokolādes. Pēc tam piezvanīju uz Latviju.

Ēriks : Kam tu zvanīji?

Andris: Man ir personīgais glābējs. Viņš mani vienmēr glābj, kad es kaut kur iekuļos. Es viņam piezvanīju un teicu: „Klausies, tāda lieta. Es te esmu uz kaut kādas bākas Somu jūras līcī. Vai tu nevarētu sarunāt, lai mani no šejienes noceļ?

„Ā, labi. Kur tā boja atrodas?”

„Nevis boja, bet bāka. Kaut kur starp Tallinu, Helsinkiem un Stokholmu. Man te apkārt brauc kuģi dažādos virzienos.”

Pēc tam man uz bāku sāka zvanīt dažādi igauņi, kas organizēja manu glābšanu. Es jutos ļoti labi. Paldies visiem!

 

15.00 Igauņi plēsa matus no galvas

Juris: Kad piebraucu Naisāres salai, biju pārliecināts, ka tie trīs igauņi jau sen finišējuši, tāpēc nav ko steigties. Mierīgi izkāpu krastā, izlēju ūdeni… Aizbraucu ostā – tur neviena nav!

Ēriks: No kutera mēs redzējām vienu igauni, kas kapājās pa viļņiem, pēc tam otru igauni… Un pēkšņi atdrāžas Juris pirmais! Rīkotāji pilnīgi plāsa matus no galvas. Kur viņš te gadījies?

Juris: Tas mani baigi pārsteidza, ka esmu pirmais. Tajos šausmīgajos viļņos es bija atbraucis 54 kilometrus 7 stundās! Pienāk galvenais rīkotājs: „Klausies, Juri, mēs negaidījām, ka tu vinnēsi. Uzreiz naudu nevaram izmaksāt, noliksim tev uz kartes.”

Es teicu: „Jā, jā, man ir līdzi karte, varēsiet nolikt.”

Andris: Zivju zupu vismaz dabūji?

Juris: Nedabūju. Neko nedabūju. Nevienam nebija nekādas intereses, ka esmu septiņas stundas viens pats airējis pāri jūrai. Izlietots materiāls… Un pēc tam Tallinā rīkotāji paziņoja, ka esot tomēr uzvarējis igaunis.

Ēriks: Juris bija reālais uzvarētājs un viņam pienācās tie tūkstoš eiro. Igauņi viņu vienkārši piešmauca.

 

15.30 Atrasts, bet nav pieejams

Juris: Uz salas mani sameklēja Ēriks. „Zini, Andris ir pazudis. Atrasta tukša laiva.”

Nu, tā, nodomāju, tagad tos tūkstoš eiro man vajadzēs Andra sievai atdot. Bet es tomēr kaut kā neticēju, ka viņš var pazust. Es saprastu, ka var pazust kāds smaiļotājs, bet ne jau slalomists.

Ēriks: Tad atveda atrasto laivu. Lika Rūdim iet skatīties. Viņš paskatījās un teica, nē, tā nav tēta laiva. Tētim bija savādāks kompass.

Juris: Un tad uzreiz pieskrien igauņi – urā! Ir atrasts! Aiz laimes viņiem bija pilnas bikses, viņi skraidīja pa salu un bučojās ar latviešiem kā nenormāli.

Ēriks: Tā bija labākā ziņa tajā dienā. Sākumā igauņi teica, ka Andris esot atrasts Sāremā salā. Izglābies uz salas…

Andris : Bet es taču biju uz bākas!

Ēriks : Man liekas, viņi tevi sajauca ar to nosalušo igauni, jo viņš bija izzvejots pie kaut kādas salas. Un tā atrastā bija viņa laiva. Pēc tam igauņi paziņoja, ka tu esi atrasts, bet neesi pieejams.

Andris : Tas tiesa, pieejams es nebiju. Pēc kādām divām stundām mani nocēla no tās bākas ar helikopteru.

Juris: Vai viņi saprata, kā tu tur esi nokļuvis?
Andris: Ne mazākajā mērā. Helikopterā man izmērīja temperatūru un konstatēja, ka esmu atdzisis līdz 33 grādiem. Tāpēc no lidostas mani aizveda uz slimnīcu, kur ietina alumīnija folijā un pieslēdza pie sistēmas.

 

Mēs neesam apvainojušies uz igauņiem

Andris: Kad es tā tagad padomāju, vislielākais brīnums man ir par vienu lietu. Pēc astoņiem vakarā uz slimnīcu piezvanīja robežsargi un pateica, ka ir atrasta laiva, kurā ir mana pase! Es nekad nebūtu domājis, ka tas ir iespējams. Varbūt mūsu priekšstati ir ļoti relatīvi un šitās sacīkstes bija pavisam normāls pasākums?

Juris: Nu, nē, tas nebija normāls pasākums… Igauņi nedrīkstēja mums atļaut braukt jūrā. Viņiem vajadzēja mums nopirkt prāmja biļetes. Kāds normāls pasākums? Pēc nedēļas, drusku atguvies, izgāju Lucavsalā uz ūdens un otrajā īrienā man airis salūza! Tā bija Dieva dāvana, ka es jūrā dzīvs paliku.

Ēriks : Ja nopietni, tad es domāju, ka tas bija traks pasākums. Šausmīgi nesagatavots. Bet man patika. Esmu priecīgs, ka man bija iespēja piedalīties.

Andris: Vai tu būtu ar mieru vēl kādreiz braukt pāri jūrai?
Ēriks: Jā. Jā.

Juris: Es neesmu apvainojies uz igauņiem. Bet kāpēc mēs nevarētu labāk airēt, piemēram, no Kolkas uz Ainažiem?

Andris: Ja tur pa ceļam ir kāda bāka, tad es varu.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web