Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Sočas "top 70"

Jānis Upmalis, 04.08.2006

Komentāri [9]

 

 

Seminārs sākas ar savākšanos 21.jūlija vakarā ap pulksten septiņiem Campo kantorī. Pamazām sarodas semināra dalībnieki: Valts, Anete, Agnija, Miks, Mārtiņš Juniors, Mārtiņš Seniors. Pēc kāda laiciņa pagalmā ar rūdīta vīra sejas izteiksmi Renault busiņā piestūrē arī semināra izvedējs Atvars. Tauta ar nedaudz smaidoši satrauktām sejām mēģina kaut ko pirms brauciena vēl nomenedžēt – aizskriet uz Dominu iepirkt kādu čebureku, veikt kādu fikso finansu operāciju u.t.t. Daži vīri nopietnām sejām ķeras pie skrūvgriežiem un sāk pārkrāmēt Statoil nomas piekabi, jo, raugi, fārītes nešansē. Pēc dažu minūšu intensīva veiklu roku darba panāk to, ka piekabei nešansē vairs tikai labais pagrieziena rādītājs. Vīri nolemj, ka tas ir štrunts un padod tautai signālu par abordāžas uzsākšanu.

Vēl kādu laiku gan izbraukšana atliekas, jo semināra dalībnieks Vents vēl nav atgādājis savu sarkano Pyranha – laikam vēl pēdējā brīdī savu kajuku iezieda ar kādu īpaši ūdenī slīdošu lubrikantu (kā vēlāk izrādījās upes Laumiņām tas ļoti patika). Ap kādiem 20.30 caur T/C Alfu dodamies Slovēnijas virzienā. Īslaicīga negaisa pavadījumā pamazām rāpjamies uz priekšu. Varšavai rīta agrumā mēģinām izšaut cauri pa lielajām artērijām, bet bikiņ nomaldāmies par ko Mārtiņam Senioram ir liels prieks (saldais miegs kā ar airi nogriezts), jo viņam atmiņā pirms dažiem n-tajiem gadiem esot iespiedušās Varšavas smukās garkājainās meičas. Viņam nākas vilties – un viņš secina, ka viņas visas vēl laikam guļot, uz ko gan Valts iebilst, ka viņas nevis vēl, bet gan jau guļot. Ar dažām propkām, nedaudz novirzoties no Atvara laika tabeles, pa vidu feinšmekeriem nobaudot Zemvaršavas žureku, kam ir dažādi paveidi – ar ūdeni atjaukts sapiparots ketčups, sinepes vai traukūdens (highly recommended), ap pulksten četriem naktī ierodamies diezgan pārpildītā Vodņicas kempā. Čaklākie uzceļ teltis, bet kūtrākie uzslien Atvara tentu, izritina matracīšus un guļammaisus, i liek nost uz masu.

 

Nākamā rītā ap pusdeviņiem ar saules paspīdētām sejām un vietējās pašvaldības nolīgto mobilo modinātājgaili ceļamies un ar aizpampušām ačelēm mēģinām tvert apkārt notiekošo – kalni, laivas; cilvēki, laivas; daudz cilvēku, daudz laivu; vēl laivas, vēl vairāk laivas... Ne īsti pēc Atvara stādītā menu piepildām māgu un lēnām snaikstoties sākam uzdzīt sev nelielu stresiņu ar dienas priekšā stāvošajiem notikumiem. Atvars izdala tautai burkānus un sākas intensīva apsvaidīšanās – negribētos būt tā vietā, kuru būt jāglābj. Tad jau dodamies uz Soču, kur mauksim posmu no Cezsoca-Trnvo (+/- I-III kat). Siltumā un priekšlaicīgi uzstieptā neoprēnā izsutusī tauta metas atvēsināties dzestrajā Sočas ūdenī. Anete, abi Mārtiņi, Agnija un Miks demonstrē lielisku airēšanas tehniku, veicot veiklus roku vēzienus, kantēšanas un pievilkšanas, protams, arī veiksmīgus eskimosus. Pēc laiciņa arī ierodas Atvars un sākam lejupšļūcienu. Atvars (pagaidām vēl diezgan piezemētā balsī) visus jaunos censoņus no augstajiem iedomu plauktiņiem nosēdina uz zemes, kam par iemeslu ir vecais labais triks ar iebraukšanu atstraumē. Pamazām ar dažiem overiem un otstreliem tiekam veiksmīgi līdz finišam.

Tavo vsevo – 13 overi kontā. Vakariņās iešaujam griķīšus ar tušoni un vakaram pamazām krēslojot uzsākam uzklausīt vecāko biedru eposstāstus par izbijušajiem un jaunajiem tagadējiem airu pavēlniekiem. Valts pie mūsu ēdamgalda atrod skorpionu un izskatījās, ka klusībā viņš vēlējās tam dibenā iespraust kādu salmiņu (visa pasākuma laikā viņš izrādīja īpašu “mīlestību” pret dažādiem kukaiņiem un pistikantiem). Šinī vakarā alus un Bacardi noskaņās tiek novadīts (līdz kādiem pulksten 2.00) vienīgais pilnvērtīgais tematiskais diskusiju vakars, kuras galvenie dalībnieki bija Valts un Atvars, diskusijas tēma +/- tanki.

 

Nākamā rītā kempā pie lielas zaļas ceļojuma padirseņa somas ieraugām guļošu Ventu. Venta piedzīvojumu stāstus klausoties, lēnām apvācamies un dodamies uz Sočas augšu – kanjonu. Pa ceļam notiek SMS sazināšanās ar airu pavēlnieku KC. Samērā veiksmīgi (laikam ar dažiem toveriem – upes Laumiņas pievilina Venta laivas lubrikants un šīs ķeras pie borta kā negudras) tiekam līdz ieejai kanjonā. Pēc izlūkgājiena Atvars rauj pa krāci lejā, kur viņam nemaz tik viegli neiet. Daiļā dzimuma pārstāves un Mārtiņš Seniors atsakās krāci šturmēt, bet pārējie ar nervozām kustībām dreifē šurpu turpu. Rezultātā no pieciem zaļknābjiem divi (Mārtiņš Juniors un Vents) uzrauj ķīli pa 180 grādiem uz otstreļījās. Otrā krācē Atvars nokonstatē, ka tā bez kārtīga klintsbluķa noglaudīšanas nav izbraucama un seko laivas pārvilkšana ar burkānu uz kanjona pretējo krastu. Šļūcot ar laivu upē no klints krasta turpinām ceļu. Vienā pitstopā atrodam vietu kur taisīt džampus no krasta, kur arī veicam dažādas grūtības pakāpes horeogrāfiskas darbības. Vēlāk gan vēl atrodam tiltiņu, no kura tauta, fotozibšņu pavadījumā arī metās dzidrajā ūdenī. Pie Koritņicas ietekas finišējam. Tavo vsevo dienas vidējā statistika – 13 overi. Daži aktīvisti pacenšas vairākkārtīgi vēl nomaukt nelielu Koritņicas beigu posmu. Dienas bēda – gravitācijas spēks aptur videokameras funkcionēšanu. Pēc kārtīgām sātīgām vakariņām tauta uzsāk vakara debates un vietējā ražojuma dziru izsmeķēšanu. Mārtiņam Junioram neuzmanīgi, neievērojot instrukciju, rīkojoties ar grādīgā pudeli lūpā ieštepselē lapsene. Apakšlūpa ātri vien viņam pārvēršas kā pašam diženākajam Āfrikas cilts vecākajam guru. Pats upuris gan īpaši nesaskumst, jo tas tikai uzlabo laivas flotāciju.

 

Pēc kārtējā mobilā gaiļa dziesmas un sātīgajām brokastīm dodamies iekarot slaloma trasi. Pēc garas izlūkošanas un lēkāšanas pa lieliem buližņikiem Atvars norauj pirmo posmu. Mārtiņš Seniors ar eleganci uzliek laivas dibenu pret akmeni, uztaisa overi un otstreļijās. Kā vēlāk izrādās dabū baigo strjomu. Pārējie nomauc +/- veiksmīgi. Otrajā krācē Agnija uztaisa otstrelu. Arī trešajā krācē Agnijai upes Laumiņas iekrampējās bortā, seko otstrels un laivas nopludināšana pa straumi ar pakaļdzīšanos. Nākamo krāci daļa tautas nostaigā pa varoņa taku, jo Atvaram tā vizualizējas ar stresainiem glābšanas darbiem. Kaut kur šeit arī tiek uztaisīts vecais triks ar virves iebakstīšanu zem akmens un ilgu ārā čakarēšanu. Tālākās krāces ar dažiem overiem un MasterTG piespiestas laivas atvilkšanu no akmeņiem veicām samērā veiksmīgi, kam sekoja sasodīta laivu kalnā augšā stiepšana pa šauru akmeņainu taciņu. Rezultātā mazo posmiņu čakarējām vairākas stundas. Posmā daži labi atrada burkānu un putustirola plāksni, taču prieki bija īsi, jo mantu nozaudētāji bija komandas biedri. No dažiem tika mēģināts piedzīts atlīdzība kāda puslitra formā, bet nozaudētājs kā ilggadējs dramatiskā pulciņa dalībnieks notēloja, ka viņu apmeklējies senais indiāņu viedais Makatanav. Tavo vsevo dienas vidējā statistika – 13-16 overi (precīzāka info atrodama Atvara dienasgrāmatā). Sātīgas vakariņas, aliņš un stāsti.

 

Tauta dodas iepazīt izklaidi ko dēvē par kanjoningu – vismaz pusstundas kāpienu kalnā hidrās ~25-30 grādos lai padeldētu pēcpusi uz akmens slīdkalniņa un, pēc Valta domām, uzzināt kā jūtas kakucis, kad mēs nospiežam lielo pogu nokāpjot no Gustavkalna vai kādas citas analogas ierīces. Principā forša fīča, visiem patīk. Ar Atvaru priekšgalā trīs sejas nomočī arī no pēdējā 12 m “slīdkalniņa”. Funs. Tauta ir uzkurinājusies un pēc zupas konsumēšanas dodamies uz Bovecas LaOla bodi pēc rodeo kajukiem. Vakaru pavadām spirdzinošajā Koritņicas ūdenī testējot (ik pa laikam otstreļījoties) viens otra un īrētās laivas. Vakariņas, protams, sātīgas, sarunas, nogurums, miegs.

 

Pēc garas rindā stāvēšanas rindā uz rūķa māju (pat līdz 30 minūtēm), nākamajā dienā dodamies nošļūkt dažus kilometrus garo Koritņicas posmu. Koritņicas upes Laumiņas dzestrajā ūdenī ir īpaši aktīvas un aprauj pat stabili braucošās Anetes laivu, kas beidzas ar piespiedi pie akmeņiem. Upē atstraumes ir maz un zaļknābji tajās nevar īsti iekosties, tāpēc kankonā vesels bars aizmauc snapliva, karognesēju Atvaru atstājot aizmugurējās rindās. Viss beidzās labi, bet Atvars mauc dūri vicinādams un skaļi lamājoties (šitais bija visnopietnākais dusmu uzplūdums brauciena laikā) par to, ka nemāk iebraukt atstraumēs uz ko pelēkā tauta atbild ar sekojošām darbībām - ielienot dziļāk laivā un sejai, drošs pieliek drošs, priekšā pieliek airi un ar vienu puspavērtu aci lūr tam pāri. Tālāk jau bez īpašiem actioniem nomaucam līdz ietekai Sočā.

Tā kā posms bija īss, nolemjam nobraukt vēl SrpenicaI-TrnvoII posmu. Valtam kaut kā pieķerās kaku maisa sindroms ar airu pasargāšanu no ūdens (viņš gan bija vienīgais spēka mitriķis, kurš spēja vienu airi saliekt – nezinu gan kurā brīdī). Overi +/- vidējais statistiskais. Šinī vakarā jo īpaši parādās latviešu tautai raksturīgā inteliģences paaugstināšanas kāre – kamēr citas tautas dzer alu un dzied dziesmu par Dilailu, letiņi no ceļojuma somām velk ārā viens par otru krutāku un biezāku lasāmliteratūru latviešu vai pat angļu valodā, nebrīnos, ja kāds klusībā pat hieroglifus burtoja.

Izņemot Mārtiņu Senioru un Valtu, tauta ir uzskrūvējusies un laužas uz slaloma trasi, uz ko Atvara seja atbild ar dziļdomīgu rūpju pilnu skatienu. Bet kvorums dara savu – braucam. Sākām gan no Srpenicas ( labi, ka tā), jo tautai bija iestājies raslabons un ķīļi tika izcelti saules gaismā padsmits reizes – Atvaru sāka pārņemt nelielas šaubas. Pa ceļam bija mēģinājums iestādīt Sočā vienu TNP airi. Viens Hiko burkāns gan tika iestādīts ne visai auglīgajā Sočas akmeņainajā palienē. It kā jau ir cerība, ka nākamgad varētu braukt novākt burkānu ražu vai iet apskatīt tur spietojošos zaķus un ietusēt. Slaloma trasi Atvaram un pašiem par izbrīnu nošļūcam ļoti veiksmīgi. Vakars, daudz tautas sāk ierasties no malu malām.

Pēdējā diena pie Sočas. No sākotnējās domas – iet kalnos atsakāmies par labu Sočai. Nolemjam braukt posmu līdz Napoleona tiltam. Starta vietā nokļūšana līdz upei ar kajuku varētu būt VX sacensībām cienīgs etaps – pak... putās. Ceļā Atvaram nepatīk, ka kaut kāds tur šveiciešu plānā galdiņa urbējs mēģina piecirst kanti Anetei. Asins izliešana izpaliek. Līdz starta vietai ar laivu nonākam piecatā. Priekšā pēc skata baigais bāziens, bet trijatā Atvars, Mārtiņš Juniors un es nomaucam, izrādās bailēm lielas acis. Anete ar Valtu nočāpo pa varoņa taku. Atvars jūtas nedaudz kokains ar savu jauno TyWarp airi. Vēlāk piebiedrojas arī Mārtiņš Seniors un Vents. Cīņas karstumā par Agniju un Miku visi ir aizmirsuši. Vēlāk gan no krūmiem parādās sarkana Agnijas seja, kā izrādās viņa ar Miku bija devušies romantiskā pastaigā ar laivām gar Sočas krastu. Pēc ilgas pierunāšanas viņi tomēr nolemj piebiedroties. Upē krāces diezgan kodīgas un upes Laumiņas pa retam nokantē te vienu, te otru. Tauta par posmu sajūsmā. Noslēgumā palēkājam no krasta upē un apgarotām sejām velkamies ar laivām uz ceļu. Bovecā paēdam svētku pusdienas/vakariņas, kur lielākā daļa paņēma Svinski otrez na žaru un septiņos dodamies mājupceļā.

 

Pa ceļam vienā benzīntankā Vīnes cīsiņus pārēdies austrieties tekošā vācu valodā piesējās Atvaram par vispārējo kārtību benzīntankā, bet arī šeit iztikām bez asins izliešanas. Polijā dažam labam izdevās ekskluzīva iespēja nostaigāt pie lietuviešu rakstnieka Čurļoņa speciāli pasūtītas ermoņikas mūzikas pavadībā, kas augsti attīstītajiem latviešu cilvēkiem ļāva gūt ne tikai fizisku, bet arī morālu gandarījumu. Uz Latvijas robežas mūs, tobiš Atvaru paņem priekšā par auto un piekabes pilnās masas liekajiem 10kg ( Home, sweet home ). Vents, Valts un Anete ir gatavi doties cīņā par taisnību ar slapjiem airiem (ir pamatotas aizdomas, ka pēc pieraduma viņi bez aira palīdzības nu jau vairs nevar veikt daudzas ikdienā nepieciešamas darbības). Nočakarējamies gandrīz veselu stundu. Visi drudžaini veic zvanus ar tālruni kustībā un mēģina nomenedžēt evakuāciju līdz mājām. Uzzinām, ka pie Campo daži vislielākie līdzjutēji un lielākie airēšanas fani mūs sagaida, dubultprieks. Ar līdzi kaukšanu dziesmas vārdiem “West Virginia, mountain mama, take me home to the place… ” ierodamies Campo pagalmā. Līst šampanieties, prieks plūst no dalībnieku sejām kā no pārpilnības raga. Ierodas Agris un konstatē, ka savus likumīgi pienākošos 200Ls ir cerības saņemt, jo Mārtiņš Juniors ir sveiks un vesels.

Secinājumi: iepriekšējais overu rekords ir gāzts – jaunais 70; salauzts viens airis; iestādīts viens burkāns. Campo apgalvojumam: “ja negribat izgāžoties kempinga krēslos vērot neaizmirstamus dabas skatus un baudot vietējo aliņu klausīties draugu varoņteikās,” ir tikai daļēja taisnība, jo pietika tikai uz 10 sekundēm piecelt pēcpusi no sava kempinga krēsla, lai bīdot to atpakaļ uz krēslu jau uzduries ar savu pēcpusi uz kāda ceļgaliem!


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web