Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Ultramaratons Nr.8

Atis Rektiņš, 10.07.2006

Komentāri [5]

 

 

Latviešu puikas ir pieklājīgāki – zin, ka nedrīkst mest ar cietiem priekšmetiem, tādēļ mums meta ar beigtām zivīm..


Man šis bija pirmais Ultramaratons, iepriekšējā piedalīties nesanāca traumas dēļ, Kārlim gan piektais, bet abi neesam nekādi izcilie airētāji, mums galvenais bija finišēt kontrollaiku ietvaros.

 

Piedzīvojumi mums sākās jau pirms starta, kad aizgājām pa nepareizo ceļu otrā pusē ezeram un tikai pateicoties laipnam onkulim, kas mums ne tikai paradīja pareizo ceļu, bet arī aizveda ar mašīnu uz startu, ar visām mantām nenostaigājām liekus 10- 15 kilometrus.

Starts pirmajā varā bija smuks, Saukas ezers arī, pilnīgi prieks bija airēt, tāpat pirmais pārnesiens likās tīri patīkams un izklaidējošs. Tālāk braucām pa Dienvidsusēju un īpaši nevarēju saprast iepriekš lasītos Anetes komentārus par to, ka būs grūti airēt zāļu dēļ; kaut kādi zāles kumšķīši jau bija, bet ne jau tādi, lai nevarētu īpaši nepiepūloties izvairīties. Viss bija labi līdz pirmajām niedrēm, kurās iebraucām tieši ar tumsas iestāšanos, sākumā jau interesanti, kad jāpastumdās un jāpabakstās, pēc laika jau palika samērā apnicīgi un vēl pēc pārdesmit minūtēm, kad nācās ik pa brīdim izkāpt, lai labāk izvilktu laivu caur zālēm, uzmācās sajūta, ka nebūs labi, ja šāds pasākums turpinātos pārāk ilgi. Tajā dienā tas gan ilgi neturpinājās un tādi vēl samērā priecīgi finišējām.

Nākamajā dienā pirmajā ātrumposmā braucām īpaši nepiepūloties, jo tāpat bija skaidrs, ka mums pietiktu ar to, ka šīs dienas 90km pabeigtu līdz galam. Pa ceļam redzējām, ka tiek veikti apnesieni, bet tā kā mums nebija nekādas kartes, izņemot uz kasetes vāciņa pirms starta sarakstītus ciemu nosaukumus, kurām jābrauc cauri ar ļoti aptuveniem attālumiem starp šīm vietām, tad pat nedomājām mēģināt saīsināt distanci. Nebija jau arī nekādas vajadzības, jo vismaz līdz aizsprostam pēc Neretas, braukšana bija gandrīz ideāla, arī saule īpaši netraucēja. Pēc Neretas aizsprosta gan uzmācās klusa aizdoma, ka būs nedaudz jāpiepūlas, lai kontrollaikā aizbrauktu līdz galam, jo tīri bieži nācās izkāpt no laivas, lai pa seklumu pastumdītu laivu, tam visam pievienojās arī aizvien lielāks upes aizaugums. Tā nu braucām kādas stundas, nevienu citu dalībnieku nesatikām un sākām jau domāt, ka esam jau vajadzīgajam tiltam pabraukuši garām, daudz jau nevajag, lai kāds vietējais norautu marķējumu; pēc izjūtām likās, ka nu jau sen tiltam vajadzēja būt, turklāt bijām pabraukuši garām vairākiem tiltiem, kuri ļoti izskatījās pēc īstajiem, taču bez kartes neko saprast nevarējām. Mūsu drūmos pieņēmumus apstiprināja saruna ar vietējiem puikām, kuri gan nezināja, kur ir mums vajadzīgais ceļš uz Vecmēmeli, bet apgalvoja, ka pēc tilta labu gabalu tālāk esošās vietas jau ir samērā tuvu. Tā nu veltījām dažus labi niknus vārdus organizatoriem, kuri nemāk pietiekoši nomarķēt tiltu un nolēmām turpināt braukt pa Susēju, jo tā tāpat ietek Mēmelē. Pēc neilga brauciena īstais tilts gan atradās un pēc pārnesiena bijām pat patīkami izbrīnīti, ka no līderiem esam atpalikuši tikai par pusotru stundu. Mēmele gan izskatījās stipri nebraucamāka par Susēju, nu, bet tādā salīdzinoši lielā upē pārāk ilgi zāles nevarēja turpināties.

Kad zāles jau divas stundas bija turpinājušās, turklāt jau sen mainījušas manu priekšstatu par to, ka pietiekoši lielās upēs nav iespējama tik blīva veģetācija, ka pat ūdeni cauri neredz, tad apjautām, ka nu vairs nav cerību ātrumposmu uzsākt kontrollaikā. Garastāvokli vienīgi uzlaboja satikšanās ar atpūtniekiem, kuriem ar viņu gumijas laivām noteikti nebija cerību sasniegt pat 200m stundā lielu ātrumu. Tā nu braucām un ik pa brīdim ar Vairu Vīķi un Imantu Freibergiem, ar kuriem ik pa laikam savstarpēji apdzināmies, omulīgi apmainījāmies ar pārdomām cik tālu Mēmele ir aizaugusi.

Pēc Susējas ietekas sāka pārņemt dusmas uz vienu agrāk sastaptu makšķernieku, kurš teica, ka zāles pēc Susējas ietekas gan vairs nebūšot. Bija skaidrs, ka zāles būs visu laiku, kamēr vien atradīsimies Mēmeles tuvumā, tāpat arī rokas bija sākušas sāpēt un galvenā doma bija sasniegt finišu vismaz līdz nākamās dienas pusdienlaikam.

Laikam jau mums galvas vairs īsti riktīgi nestrādāja, kad Kurmenes tuvumā prasīju pie ugunskura sēdošiem ļaudīm par Taurenes tuvumu. Papildus vēl Kārlis centās mani pārliecināt, ka meklējamā vieta ir Nītaure, labi, ka viņi paši pateica, ka šeit esot Kurmene, bet kur esot mūsu meklējamās vietas, viņi gan nezinot.

Drīz bijām samērā pārsteigti, kad uzzinājām, ka neesam nokavējuši kontrollaiku, bet diezgan labi tajā iekļaujamies, tomēr otrajā ātrumposmā braucām lēnāk nekā iepriekš, jo nebija vairs īsti spēka. Tumsā arī grūti bija saprast, kur jābrauc un pie viena līkuma jau izkāpām no laivas un to vilkām pāri kārtējiem akmeņiem, kad aptvērām, ka upe tek nepareizā virzienā, jo bijām mēģinājuši uzsākt ceļu augšpus pa straumi vienai no Mēmeles pietekām, kamēr pati Mēmele bija viltīgi pagriezusies.

Trešajā dienā no rīta pēc ļoti grūtās piecelšanās, jo gulējām tikai dažas stundas, bija grūti saprast kā vispār kustēties – lai ko darītu, visas malas pretīgi sāpēja, nerunājot par nevēlēšanos apsēsties uz kaut viena cieta priekšmeta. Mūs pietiekami pozitīvā gaisotnē uzturēja vienīgi doma, ka upē, iespējams, būs mazāk zaļumu.

Tā nu braucām, zāle, protams, bija, bet ne ļoti grandiozos apjomos, mūs arī praktiski visi apdzina, tā, ka steigties nebija kur un bijām pārliecināti, ka līdz finišam tiksim. Mēmele gan bija ļoti lēna un mūs mocīja ļoti karstums. Vienmuļā airēšana gan pēc neilga laika apnika un arī labi sajutām iepriekšējās dienās uzkrāto nogurumu (kā Kārlis vai kāds cits teica, pirmajā divās dienās ir maratons, trešajā ultra), man jau palika tīri vienalga kur un kā braucam, galvenais bija tikt līdz Bauskai, no kurienes pa Lielupi jau gan varētu pusotrā stundā tos ne pārāk daudzos kilometrus nobraukt.

Tā nu pēc laika iebraucām Bauskā, kur pievilcīgākais skats bija pāri upei nostieptais tiltiņš ar puišeļiem uz tā. Pēc Lietuvas brauciena pieredzes jau gaidījām, kad iemetīs ar akmeņiem, bet latviešu puikas ir pieklājīgāki – zin, ka nedrīkst mest ar cietiem priekšmetiem, tādēļ mums meta ar beigtām zivīm, bet laivā netrāpīja.

Kad beidzot ieraudzījām pilsdrupas, cerējām iebraukt plaši plūstošā un atklātā ūdenstilpnē ar pieklājīgu straumi, bet vispirms vismaz pusstundu stūmāmies pāri upē izmētātiem akmeņiem un bradājāmies pa aļģēm un atkritumiem. Laikam nevajadzēja jau uzreiz sākt priecāties, ka tikai astoņi kilometri palikuši, jo prieki ātri aprāvās iebraucot pirmajā zaļās masas klucī. Braucot pāri parastajām aļģēm, vismaz notiek kaut kāda kustība uz priekšu, bet šoreiz laiva mīksti apstājās un izmisīgi kuļoties ar airiem spējām tikt tikai mazu gabaliņu uz priekšu. Tad nu lēnām sapratām cik bezcerīgi šie kilometri būs. Ik pa 100 metriem cēlāmies laivā kājās un mēģinājām starp peldošajām masām atrast ko līdzīgu ceļam. Lielupē vairākās vietās staigāja ļaudis un kaut ko cītīgi šajā zaļumā meklēja, vienam no viņiem pavaicājam, kas tik labs ūdenī varētu būt atrodams, viņš atbildēja, ka meklējot, kur seklāks. Tā arī nesapratām. Zaļā masa jau bija kļuvusi pārāk apnicīga, par laimi, tā pirms Jumpravmuižas klintīm beidzās un arī nelielā pakāpšanā klintī uzlaboja garastāvokli.

To gan uzreiz samaitāja zaļās mačalkas, kas upē parādījās nenormālos daudzumos, jau sāka likties, ka šis murgs nekad nebeigsies, vismaz šajā nedēļas nogalē ne; tā nu lēnām kūlāmies pa zaļo masu, cerēdami atrast kādu spraugu, bet parasti nekādas spraugas nebija; vēl pretīgāka palika stumdīšanās pēc tam, kad aptuveni bija jau redzams finišs, bet bija nebija skaidrs cik ilgi prasīs nokļūšana līdz tam.

Pēc finiša jau bija labi, kā jau pēc veiksmīga mazohistiska pasākuma, tagad sāk ļoti gribēties nākamo ultramaratonveidīgo piedzīvojumu.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web