Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Stokholma-Botnijas līcis Ālandu salas-Somu līcis-Igaunijas ZR piekraste

Gundars Patmalnieks, 15.08.2018

Komentāri [41]

 

jeb, Nemēģiniet to atkārtot mājās!


Ziemā, kā parasti, sākām plānot nākošo lielo jūras braucienu. Mūsu pulciņš aug. Sākām trijatā, ar Henriku un Aigi, pagājušajā gadā pievienojās Krista un Oskars, šogad - Ilze, lai arī iesācēja, tomēr pēdējo pāris gadu maratonu rezultāti nelika šaubīties. Jāņem līdzi! Komanda gatava. Atliek izvēlēties maršrutu.

 

Kajakeriem gribas pietuvoties pirmsākumiem. Tātad, uz ziemeļiem. Novienkāršojot loģistiku, maršruts no normāla pārvērtās par garu, tad par ļoti garu. Vai mēs nevaram? Neviens neatzīsies. Pēc jāņiem vēl cerējām (ne es vienīgais), ka distance saīsināsies, un tad -biļetes kabatā- vairs nav ko spirināties.

 

Pavadītāji, prāmis... viss stilīgi. Tak parādās pirmās psiholoģiskās nesaderības pazīmes. Varētu pasmaidīt par apdrošinātāju, kurš māca RSU rehabilitācijas katedras docentu, kā ārstēt sadriskātu potīti... Ilze komandai prezentē kartes. Wow! Lielas, laminētas un tik daudz. Kajītē vientulībā un klusumā mēģināju salikt puzli. Nesanāca. Ticēsim Ilzes apgalvojumam, ka viņa tajās lapās orientējas.

 

1.diena. Stokholmas ūdeņi mudž no visu gabarītu peldlīdzekļiem. Mēs jau pirmajā kilometrā piekāšam norunu - braucam kopā - un braucam kur pagadās. Viens sajutis ilgas pēc vientulības, cits steidz uzstādīt rekordu distancē Stokholma-Rīga, cits sagribējis pabraukt gar otru krastu, jo nemaz nezin, uz kuru pusi jābrauc. Es, kā parasti, cenšos izlīdzināt atstarpi starp atpalikušiem un pārējo grupu.  Zviedri brauc starp latviešu kajakiem.

 

Draudīgi mākoņi savelkās, kad izrādās, ka arī Henrikam ir karte, un viedoklis par maršrutu. Nevar pat saprast, vai viedokļu atšķirības ir radikālas vai tikai principiālas. Kamēr gudrākais piekāpjas, vakars jau klāt. Atkal trakums! Henriks atradis labu nakšņosanas vietu (saprotamu iemeslu dēļ noguris) jau krastā, pārējie pilnā nopietnībā gatavojas dragāt tālāk.

Vakarā visi saprotam - nebūs labi -  dzimst ģeniāla ideja: vajag grupas vadītāju. Liekas jocīgi, ka pieauguši, izglītoti,  turklāt daudzus gadus pazīstami cilvēki nevar saprasties, bet nu, ja vajag, tad vajag.

 

Vēlreiz pamēģinu  tikt skaidrībā ar slavenajām kartēm...Brrr! Atliks vien paļauties uz Ilzes izpratni.

 

2.-3. dienas Visi tādi pārspīlēti pieklājīgi. Lai cik necik saturētos kopā, mēģinām braukt pa pāriem (ideja pāris dienā izplēnēs, bet mēs vismaz mēģinājām). Lai nevajadzētu pa gabalu klaigāt, cenšamies izgudrot zīmju valodu. Apmēram; ja laiva apgāzusies ceļam airi augšā.  Apsveru domu kopā ar Henriku doties uz Marienhamnu.

Parādās tas, kāpēc esam šurp braukuši; skandināvu salas ir milzīgi akmeņi, uz kuriem citreiz kaut kas aug, citreiz nekas neaug.

 

4. diena Botnijas līča šķērsojums. Pie pēdējās bākas izkāpjam atvadīties no viesmīlīgās Zviedrijas. No augšas skaidri redzam abas mūsu galamērķa bākas pārdesmit km attālumā. Atlika tikai notēmēt un braukt. No ūdens tik skaidri neredzam, varbūt jahtu masti? Braucam pa labi, pa kreisi, apmēram... mainoties mūsu braukšanas virzienam, mainās attālums starp stabiņiem. Noteikti jahtas! Šūpo labi, īsta pārbaude, gatavojoties garajam šķērsojumam. Pie pirmās bākas īsts roņu šovs; ģimene - gan lieli, gan mazi - ieslidinās jūrā  pa salas akmeņiem.  Ko citi redz televizorā, mēs redzējām dzīvajā!

 

Kad sasniedzam otru bāku uz daudzmaz lielākas salas, Henriks uzceļ telti, un sāk gatavoties rītdienas garajam pārbraucienam (kārtīgs piecpadsmitnieks atklātā jūrā) uz Marianhamnu. Kaut sākumā plānojām braukt kopā līdz vakaram, tad varētu uz hamnu (osta zviedru v.) doties īsiem pārbraucieniem no salas uz salu.

 

Vēl visādas dienas. Airējam no salas uz salu, sajūsminamies par eksotisko dabu.

Pēdējā diena kopā. Stiprs pretvējš. Tiek pieņemts vienpersonisks lēmums (manu viedokli noteikti neviens nejautāja); novirzīties no maršruta, un slēpties ostā no gaidāmās vētras. Turklāt uz ostu braucam nevis pa kuģu ceļu, bet pa škirbiņām starp salām, audzējot liekus kilometrus. Ostā pieņemu tikpat vienpersonisku lēmumu; ja reiz neesam iemācījušies sarunāties, klusējot varu braukt arī viens. Gribēšu - klusēšu, gribēšu - dziedāšu.

 

Nākošā diena. Vējš rauj airi no rokām, tomēr patīkami ir atgriezties maršrutā, vismaz tuvāk mājām.

 

Omulīgi pārlaižu vētru; miegs izguļās, tulznas sadzīst, rumpīts atpūšās.

 

Pēc diennakts, vētras pieklusuma pauzē, mierīgi braucu, un satieku pārējos. Īsa apspriede uz salas (citi pat no laivas neizkāpa). Mēs ar Aigi paliekam, pārējie aizbrauc. Protams, ka forši! Tagad mēs esam komanda, turklāt gadiem pārbaudīta. Mani pat neinteresē, vai Aigis palika tāpēc, ka apnikusi nesaturīgā dzīšanās, vai tāpēc, ka būtu bail maniem bērniem acīs paskatīties, ja nu kas. Tas ar ko mēs te nodarbojamies atšķiras no ekstrēmas braukāšanās ar skrituslidām pa asfaltu.

 

Vēl pāris dienas. No diviem telefoniem esam sameistarojuši vienu, un tagad mums ir visādas meteoprognozes. Paļaujamies uz labākajām. Drusciņ pabraucam, daudz guļam. Vislabākā patveršanās no vētras izrādās klints augšā. Vienā plaisā saldūdens ezers ar vilkvālēm, otrā plaisā purviņš ar priedīti, pie kuras var labi piesiet telti, lai neaizpūš. Apkārt  vētra auro, viļņi vārās, šļakatas šķīst gandrīz līdz augšai, bet mums laivas lagūnā, paši bedres aizvējā lāceņu purviņā, un vēl tritons ielīdis kafijas katliņā.

 

Atvadas no Somijas. Nakšņojam Hanko pussalā, kur satiekam mūsējos. Viņi mūs nesatiek, baigi ātri brauc. Vispār bijām tikušies arī iepriekš. Maršruti atšķirās, bet mērķis ta viens.

Rūtas katru vakaru sūtītās prognozes sola, ka nakts pūtiens (pretvējš) no rīta sāks atslābt. Sevišķi pēc iepriekšējām vētrām jūriņa solās būt, ja ne izcili laipna, tad baudāma.

 

Galvenā diena.  Ap deviņiem izbraucam no Hanko pussalas, un... kādu stundu braucam gar visādām salām. Izkāpjam uz dažu kvadrāmetru akmeņa pēdējo reizi izstaipīties, un... vēl stundu braucam gar visādām salām. Ko lai dara? Cerēsim, ka liekais desmitnieks galā neizrādīsies par daudz. Braucam starp taureņiem, pilna jūra līdz pašai Osmussārei. Sākumā domājām, ka nabadziņi iepūsti jūrā zivīm par barību. Igauņu taureņi domā savādāk; grib - peld, grib - paceļas spārnos un aizlido.

 

Prognoze izrādās precīza; pretvējš, lai arī ir,  pamazām pierimst, laiviņas iet bez bremzēšanas, gadās pat gludūdens posmi. Stundu pēc stundas izbaudām to sajūtu, kad zemi vairs neredz nekur. Tas, kāpēc te atbraucām! Spožā saule  apvārsni tin dūmakā, ūdens saplūst ar debesīm.  Pēc kuģu ceļu šķērsošanas vēl kāda stundiņa, un ... zeme!!! Abi skaidri redzam krūmus uz salas un pat dolomītu stāvkrastu labajā pusē. Tikai bāku kaut kā aizdomīgi neredz. Sīkums, gan jau atradīsies. Braucam uz krastu! Pēc kādas stundas krasts nav izaudzis ne par kapeiku lielāks, līdz beidzot pazūd pavisam. Nav! Vēl kādu stundiņu dzenamies tajā virzienā, no skatīšanās pat acis sāk sāpēt. Mirāža? Vispār, sajūta kā tuksnesī. Spožā vakara saule jūru krāso lillā toņos, lēzenie, gludie vilnīši daudz neatšķiras no filmās redzētajiem barhāniem. Kā mēs varējam tik skaidri saredzēt to, kas atrodas krietnu gabalu aiz apvāršņa, un iespējams, kājām gaisā,  varbūt kāds fiziķis izskaidros. Ar pūlēm izdodas Aigi pierunāt  atgriezties pie vecā kursa (lai neiebrauktu jūrā drošības pēc nosprausts dažus grādus uz kontinenta pusi). Sākas smagā daļa: vēl airēt un airēt. Beidzot ieraugām kāroto zemi. Tikai tagad, kā tam jābūt normāli, garāku, lēzenāku, bez dolomīta stāvkrasta. Vēl dažas stundiņas, kad esam pavisam tuvu, igauņi beidzot iedarbina bāku. Piebraucam pie salas jau tumsā. Aiz salas karš sācies? Stipru dārdoņu saceļ viļņi triecoties zem dolomīta negatīvajām pārkarēm. Tumsā var nobīties. Klintīm netuvojamies, apbraucam bāku, kāpjam krastā, ejam gulēt. Visss.

 

Otrā rītā laižam uz veikalu. Ha! Mūsējie jau priekšā. Izlaidušies zālītē ka roņi pie Lanskāres (vai kādas tur) bākas. Visiem viss ir labi.

 

Vēl pāris dienas mierīgi izbaudam braucienu gar Igaunijas piekrasti, šupojamies vilnīšos, ēdam, dzeram, satiekam mūsējos Virtsu iebraucam ar pāris stundu atstarpi. Sajūta laba, varam braukt tālāk, tikai...mēs ar Aigi tur divas reizes jau esam braukuši, visu redzējuši Nav tādas vajadzības. Zvanam Rūtai, lai deportē mūs uz mājām.

 

P.s. Videoameru prāmja vilni aizlēja jau otrajā dienā. Fotokamera pēdējās dienās izpeldējās izkusušā sviestā. Abas klusē, bet gan jau pamazām no atmiņas kartēm kaut ko izspiedīsim.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web