Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

No grieķiem uz varjagiem – divas dienas starp diviem krastiem

Anete Pošiva, 08.06.2006

Komentāri [0]

 

 

Pāris nedēļas pirms starta Grieķu-varjagu maratonā sajūtas svārstījās no absolūta optimisma kas tad tur, tikai jāairē līdz dziļam pesimismam nenormāls gabals taču!. Izkāpjot krastā Lucavsalā, iestājās dziļa neizpratne, kādā veidā man izdevās pieveikt distanci, kurā vīri lūza viens pēc otra. Mēģināšu pārskatīt.

 

Tiem, kas īsti labi nestādās priekšā veikto distanci, ap 190km – iesaku iztēloties braucienu mašīnā uz Daugavpils pusi. Izbraucat no Rīgas, žvidzināt pa Daugavpils šoseju. Apmēram pie Aizkraukles (100km) sāk tā kā gribēties ēst, ja ir vājš raksturs, tad Koknesē jau stājat pie kroga. Ja nē – ar nepacietību gaidāt Pļaviņas. Vēl gabalu aiz tām ir Jēkabpils (150 km), tur nu tiešām ir jāizkāpj, jāizstaipās un Statoilā jāiedzer kafija. Aiz Jēkabpils – ui, vēl gabals līdz Līvāniem. Un 20km aiz Līvāniem ir Dunavas pārceltuve, kur sākām braucienu.

Iepriekšējā dienā no Rīgas izbraucām laicīgi, lai izpētītu apnesienu iespējas visos HESos. Dunavā nokļuvām gana agri, lai papļāpātu ar pārcēlāju, konstatētu, ka esam teju vienīgie, kas šovakar atbraukuši, un uzzinātu, ka saimnieki, kuru pļavas pieguļ pārceltuves vietai, esot nikni kā vilku suņi. Pēc apšaubāmās satelītkartes atrodam gana omulīgu naktsvietu lejup pa upi un es cenšos ignorēt naksnīgās skaņas un izgulēties pirms starta. Nākamajā rītā pie pārceltuves sveicināmies ar konkurentiem un uzzinām, ka saimnieki attaisnojuši savu slavu, saceldami brēku par ceļmalā uzcelto telti.

Diena ir patīkami saulaina un vējiņš rāms, kad startējam no Dunavas. Esam 6 jūras kajaki (divi startēs pēc stundas) un divas smailes. Startā sieviešu dzimuma proporcija sacensību dalībnieku vidū ir visai zema – divi babuļi smailē un es viena jūras kajaku klasē. Necik ilgi, un šķietami jau iezīmējas rezultātu sadalījums – Cidons un Ņikuļins aizmauc pa priekšu, Putnudārza plostnieks arī lidot lido, un viņiem līdzi tur Divi galdnieki laivā. Es saprotu, ka nekādas stratēģijas, nekādas iedzīšanas, apdzīšanas vai astē turēšanās te nebūs – vienkārši jāairē savā tempā. Krasti līdz Jēkabpilij ir patīkami dzīvi – senas mājas, krastā ganās govis, vecu vecās pirtiņas un dēļu laipas – ne tā kā tuvāk galvaspilsētai, kur upes krastus okupējušas jaunbagātnieku villas un nesen pirktās guļbaļķu spēļu ēkas.

Līvāni pienāk visai drīz, un Jēkabpils tāpat – šai posmā vietumis ir dolomīta sliekšņi, pār kuriem ūdens rit viļņodams, un galdnieki pēc GPS rādījumiem ziņo, ka vidējais ātrums ir ap 10km/h. Pirms Jēkabpils aiz Ābeļu salas mazliet satrūkstos, ietrāpot aiz dolomīta sliekšņa saslējušos stāvviļņos, bet ātrumā laiva skrien labi un izsitas cauri. Līdz šim brīdim vēl tā kā redzu pa priekšu braucošās ekipāžas, starp kurām Putnudārza plostnieka gan vairs nav – sēdēšana tik neērta, ka ik pa laikam jākāpj ārā un jāpalaiž pārējie garām. Jēkabpils Treka krācē pieņemu neizdevīgu lēmumu braukt pa labo pusi, kur jācīnās ar ūdens virpuļiem, toties ir iespējas apsveicināties ar Kaspiču, kurš sērfo pa viļņiem. Tālākajās Prižu krācēs gan nākas gāzt cauri pašiem stāvākajiem viļņiem, un mute gandrīz tiek nomazgāta.

Necik ilgi, un pienāk dienas maršruta pusceļš – Zeļķu dzelzceļa tilts. Apsveicu ar šo faktu galdniekus, kurus atkal esmu panākusi, un izkāpju krastā pusdienot un izstaipīties. Galdnieki paziņo, ka trenējoties jūras braukšanai un ārā kāpt šodien vispār netaisās. Līdz ar pusceļu beidzas arī upe, un tālāk sākas Pļaviņu HES dīķis. Pagaidām vējš neko netraucē, un līdz Pļaviņām iet tīri braši. Toties aiz līkuma, kur upe pagriežas vairāk kā par 90 grādiem, gan iepūš kārtīgs pretvējš. Ātrums nokrīt pat līdz 5km/h, toties pa pretim nākošajiem viļņiem ir interesantāka braukšana – katru var sagaidīt un slīdēt pāri. Tomēr Pļaviņas šķiet nebeidzamas, un kreisajā pusē redzamais dolomīta stāvkrasts ar vilinošajiem ielīcīšiem liek sapņot par to, kā būtu braukt mierīgi, nesteidzoties, izkāpjot krastā, kad tīkas, apbraucot apkārt Oliņkalna pilskalnam un iebraucot Klintaines karjera izrobotajā klajā. Citreiz, tagad jākapā. Ceļu esmu sadalījusi orientieros apmēram pa 15-25 km, lai nebūtu jādomā par to, cik milzīgs gabals vēl priekšā. Visu distanci, savukārt, ļoti veiksmīgi sadala obligātais pitstops – šodien jānobrauc simts, rītdienai paliek 90, un par to arī domāšu rītdien. Tomēr orientieru savstarpējais attālums ir visai relatīvs – Rīteru līci kā nevaru sagaidīt, tā nevaru. Vietā, kur domāju to esam, apsveicu galdniekus ar atlikušiem 20km – tomēr izrādās, ka esam smagi aplauzušies, krastā piebraukušais tēvs ziņo, ka Rīteri ir vēl aiz līkuma. Par līci esmu noturējusi kādu no mazajiem iegrauzumiem krastā, kur kādreizējo gravu vietā ir romantiski, liepu un ozolu apauguši ieloki. Vienu brīdi ir arī sānvējš, un tad nu nīkstu ārā – laiva spītīgi griežas pret vēju. Par laimi, sānvējš nav ilgi un iestājas kārtējā otrā elpa līdz Koknesei. Un tur jau tikai 15 km līdz pitstopam. Koknesē zaļumballe, no kuras dzirdu tikai skaņu un redzu mašīnu klaju pāri upei. Sarēķinu, ka Aizkrauklē būšu līdz ar saules rietu, paskatos atpakaļ (visai grūti, jo savilktais skausts pie šādām kustībām sāp neizturami) un domājos ieraudzījusi sen aizmugurē palikušu vieninieku. Sakožu zobus un ieguļu airos. Kā izrādās, tie bija galdnieki, kuri, savukārt, gandrīz mani piedzinuši, saprot, ka es mēģinu aizbēgt, un panākšanas ideju atmet.

Pēc monotonas cīņas ar pretvēju, garām slīdot ārkārtīgi skaistiem, koku apaugušiem krastiem, iebraucu ūdenskrātuves plašākajā daļā. Fantastisks skats, saulei laižoties pie horizonta, pāri mirdzošam, zīdainam ūdens klajam HES grandiozie kolosi aizsprosta abās pusēs. Mēģinu notrāpīt uz nometnes vietu, braucot iešķērsu pāri viļņiem (dīvaina parādība – lai arī vējš pūš pretim, viļņi parasti nāk ieslīpi). Tuvās nometnes jausmās rokās ieplūdis jauns spēks, airēju vienmērīgi un droši, tikai mieru izjauc kāds garāmbraucošs kuteris. Pirmie tā radītie viļņi ir lēzeni un draudzīgi, kaut nāk slīpi no aizmugures. Taču pēc brītiņa – nepatīkams pārsteigums, trīs īsi un asi viļņi, kuri laivu sasvaida tā, ka sāku šķielēt uz tuvāko krastu – cik reāli būtu aizpeldēt apgāšanās gadījumā. Viss beidzas labi, un mēģinu saskatīt nometni. Pirmais minējums izrādās nepareizs, nākas braukt gar krastu uz priekšu, kur atbalsta grupa jau ir paskrējusi pretim un rāda pareizo ceļu.

Krastā piestāju, pirmās dienas braucienu veikusi bez vienas minūtes 12 stundās, 23 minūtes pēc līderiem, kuri finišējuši reizē. Kad noņemu saulesbrilles, krastā stāvošie sāk skaļi smieties – esmu ieguvusi kārtīgu laivotāja iedegumu gan uz rokām, gan sejas. Atbalsta grupa sāk rosīties, palīdzot izkāpt no laivas, pārģērbties un tikt līdz ēšanai. Garšīgs un bagātīgs ēdiens, un Dainas laipni pienestā tēja ļauj mazliet atjēgties, tāpat arī plecu masāža (sāpīga gan, jo sevišķi pārsauļotās ādas dēļ). Drīz krastā piebrauc galdnieki, un uzzinām, ka divas vieninieku ekipāžas jau ir izstājušās. Kamēr rosāmies pa nometni, pienāk ziņa, ka nolūzuši arī visi pārējie vieninieki, un esam palikuši vien trīs, tātad pjedestālam atliek tikai nobraukt līdz galam. Babuļi gan vēl turoties, un drīz būšot klāt. Ieraušos mašīnā un ilgi mēģinu ieņemt gulēšanai piemērotu pozu, kurā nekas nesāpētu. Palūdzu modināt pusdivos, kaut izbraukt pēc obligātajām 4h varētu vienos – labāk tomēr pagulēt, nekā mēģināt cīnīties par nez kādiem laikiem.

Kad tieku modināta, šķiet – nē, nekur nebraukšu, lieciet mani mierā. Tomēr atbalsta grupas rosīšanās, pienesot drēbes, sagatavojot laivu un morāli uzmundrinot, liek mainīt domas. Ja ne viņi, droši vien atkal pretim manam vārdam dalībnieku sarakstā būtu burti DNF. Ieēdu siltās brokastis, un kopā ar galdniekiem, kuri laipni mani pagaida, kāpju laivā, lai aizbrauktu nelielo gabalu līdz HESam. Tur tīri veiksmīgi pārceļamies pāri dambim, es iemēģinu apnesiena ratiņus – ērti un patīkami. Kamēr kāpju laivā, no augšas dzirdam atskaņotu ierakstu: „Kling-klang. Lūdzu atstājiet Pļaviņu HES aizsargjoslas teritoriju. Nepakļaušanās gadījumā tiks izsaukta policija.” Atstumjos no krasta, pavadītājam novēlu izmantot velosipēdu bēgšanai vai arī atsaukties uz Kaspiču, un laižos ceļā. Ir gaišs, pāri upei slīd miglas garaiņi, un priekšā zibinās galdnieku lampiņa. Straumīte arī vēl cik necik ir, un līdz Jaunjelgavai atkal esmu priekšā. Sāpes rokās, kas mocīja, atsākot braukšanu, mazliet ir pierimušas. Labās (vadošās) rokas locītava pitstopā tika notīta ar elastīgo saiti, jo pārslodzes dēļ nepārtraukti smeldz; šķiet, saite nedaudz palīdz. Taču visu jau ar saiti nenotīsi – visa diena paiet, cenšoties ignorēt sāpes starp lāpstiņām, skaustā, plecos... Pēc Jaunjelgavas straume izbeidzas uz visiem laikiem, un sākas nepārtraukta cīņa par tikšanu uz priekšu. Dzelmes kā nevaru, tā nevaru sagaidīt, kaut gan, par laimi, vēja nav, un karstums arī pārāk nemoka. Līkumi ir milzīgi gari, un sala pretim Dzelmēm nebeidzama. Aiz līkuma iznirst Lielvārde, garām tai tikt – arī vismaz stunda. Toties vējam kaut kas ir sajucis, un tas nāk tieši no muguras, radīdams lēzenus viļņus. Ķeguma HES ir kārtējā pacietības pārbaude, kad līdz redzamam mērķim jāiras stunda un vairāk. Toties mierinu sevi ar domu, ka tur zālītē pagulēšu, paēdīšu un atjēgšos. Relaksācijas plānus mazliet patraucē skudras un odi, toties spēki ir atgūti un lieku laivu uz ratiņiem. It kā būtu sarunāts, ielas šķērsošanas brīdī uz tās parādās arī Agra mašīna un Daina lec ārā ar fotoaparātu. Nonesos lejā, kur makšķernieki laipni asistē pie iekāpšanas un informē, ka iepriekšējās laivas aizbraukušas vairāk kā pirms stundas.

Rīgas HES uzskatāms par visskarbāko gabalu, palicis atmiņā visai nenoteikti un ar nepārtraukti nepatīkamām izjūtām. Vispirms – Ogre, kura sākumā negrib tuvoties, bet pēc tam negrib iet garām. Negrib, un viss – var airēt, var neairēt, bet tilts kā ir blakus, tā ir. Nu labi, neairējot vējš pūš atpakaļ – jo tagad ir konstants pretvējš, kā tam arī būtu jābūt. Nākamais orientieris – Ikšķiles baznīcas drupas tuvojas tikpat lēni. Piezvanu tēvam, lai uzzinātu, ka Cidonam pārvarēt HES betona malu viņš palīdzējis jau pirms stundas. Tai brīdī vēl nezinu, ka Ņikuļins ir nolūzis akurāt Ikšķilē – nervi neturējuši braukt garām savai dzīvesvietai. Man gan izstāšanās domas (kas tik uzmācīgi vajāja pirms Ķeguma) vairs nav prātā – cik tad nu palicis vairs. Tikai šis vairs ir milzīgs ūdens klajs ar pretvēju. Saulkalnē uz tur dzīvojoša drauga veselību iešauju enerģijas želeju, un ceru, ka tā palīdzēs. Starp Saulkalni un Salaspili labajā krastā uz kāda raga milzums zīriņu (jebšu ķīru?). To ikbrīdējā pacelšanās spārnos un unisonā klaigāšana rada visai sirreālas izjūtas, un mazliet pat bailīgi (Hičkoka „Putni”, kaut filmu tā arī neesmu redzējusi). Tālumā beidzot ir redzams HES aizsprosts, taču tas vēl ir tikai sākums. Milzīgā ēka ir miglains plankums, kuram priekšā – viļņojošs, ņirbošs, pelēks ūdensklajs. Secinu, ka nevaru uz tādu pat skatīties, galva sāk reibt. Taču nākas – pa brīžiem atpūtinu acis tuvīnajā krastā, pa brīžiem piekaļu skatienu pāri laivas purnam vīdošajā baltajā sienā. Aiz Salaspils nākas griezties no krasta nost un maukt taisni pāri, lai nebūtu lieku kilometru. Ja godīgi – ir bail, jo zinu, ka piecelties ar jūras kajaku nemāku, un spēcīgais vējš uzdzen neomulību. Sāku tāpat kā pie Pļaviņām, kur vējš bija vēl brāzmaināks – te prozā, te dzejā, te dziesmā pie sevis runāties ar Vējamāti un Ūdensmāti, lai palaiž pāri (skaņa pār lūpām gan nenāk, elpa vajadzīga airēšanai). Varbūt palīdz, jo viļņi pārāk augsti nav, brīžiem asāki, brīžiem maigāki, bet kajakam netraucējoši. Vismaz stundu nenolaižu airi, pat lai no sistēmas padzertos – laikam enerģijas želeja tomēr palīdz. Kaitinoši lēni tuvojas bojas un sīkais stāvs krastā – tēvs, kurš palīdz pie izkāpšanas (ūdens mazliet nolaists, tāpēc slīpais betons ir izcili slidens). Tikmēr ar velosipēdu no Ķeguma ir pieminis otrs atbalsta grupas dalībnieks, un laiva žigli pārceļas pāri betona sienai. Uzkrauju uz ratiņiem un ripinos lejā. Sajūta, ka viss gandrīz ir galā, tikai saldais ēdiens - pati Daugava līdz Lucavsalai. Taču upe ir nolēmusi parādīt, ka novērtēta par zemu – necik ilgi, un sākas lielākie pretviļņi no līdz šim redzētajiem. Un TV tornis ir tikpat kaitinošs kā HES – redzams visu laiku, bet tuvāk nenāk. Taču nu jau gandrīz galā, zināma neticība, ka tiešām aiz muguras 190km, laiva un airis ritmiski skaita viļņus, Dienvidu tilta balsti, gaidāmais aizvējš aiz Zaķusalas. Lucavsalā sagaidītāju teltis un pazīstamā dēļu piestātne. Finišs – dienas maršruts apmēram 14 stundās un 30 minūtēs (ja skaita reālo braukšanu, bez nogulētā laika). Tēja nekad nav bijusi siltāka, ēdiens garšīgāks un zeķes sausākas, kā tās, ko dabūju pēc pārģērbšanās. Līdz ar manu piebraukšanu sākas lietus – par laimi, no tā izbēgu. Apņemos sagaidīt galdniekus, kuri ik pa brīdim sastādīja tik patīkamu kompāniju ceļa gaitā. Uzzinu, ka Cidons finišējis paranormāli agri, ar kopējo laiku zem 24h, savukārt, babuļi četros bijuši vēl pie Ogres. Divas stundas, un lietū parādās arī galdnieki - finišē tīri smaidīgi un apmierināti. Kā citādi – šai pasākumā pabeigta distance ir vērā ņemams sasniegums.

Rezultātā sievišķi ir demonstrējuši praktisko feminismu, finišējot simtprocentīgā sastāvā, vīrišķi ir parādījuši labākas ātruma īpašības savās laivu klasēs. Varu izteikt apbrīnu uzvarētājam par uzrādīto laiku un milzīgu cieņu Ņikuļinam, kurš, teju pirmo reizi laivā, lielāko daļu distances turējās līdzās ar ātrumu slavenajam Cidonam. Babuļi paņēma uz izturību – ne katrs varētu nosēdēt laivā līdz desmitiem vakarā, lai tikai finišētu, taču viņas varēja. Savukārt, Agris un Daina priecināja ar gādīgo attieksmi un lielisko organizāciju. Atbalsta grupa ļāva saspringt tikai uz airēšanu, nevis sadzīviskiem sīkumiem. Un tāda maratona nobraukšanai jūras kajakā vajadzīga tikai izturība (gan fiziskā, gan psiholoģiskā) un prasme ilgstoši būt vienatnē ar upi un laivu. Vai „vairs nekad” vai „vēl varētu”? Nezinu, varbūt pēc diviem gadiem. Un drīzāk pa upi kā upi, nevis nebeidzamiem HESu dīķiem.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web