Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Kihnu tautastērps. [4]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]
Tak vam i nado - latviai ! [10]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Ainaži -Kihnu –Sāremā – Lielirbe

Gundars Patmalnieks, 24.07.2017

Komentāri [0]

 

 

Pēc pagājušā gada epopejas sagribējās paplašināt apvāršņus. Izrādās jūriņa, sevišķi ja pret to izturās ar cieņu, nav nemaz tik briesmīga. Nav tur ne cunami, ne haizivju. Tikai viens ronis centās uzlekt laivai virsū. Gan jau ne aiz aisinskāres, bet ziņkārības...


Draņķīga nedēļas prognoze. Izbraukšanu  ceturtdien, un  slavenā igauņu SKEG apmeklēšanu, nācās atcelt. Sestdien beidzot laiciņš labs,  varam mierīgi  gatavoties. Viss kā nākas: televīzija, izvadītāji, pūtēju orķestris...

 

Sākam braukt, un jau pirmajās minūtēs – pī pī pī !!!  Izrādās, ne visi saprot atšķirību  starp  sportošanu - kurš ātrāk sasniegs Kihnu? - un 10 dienu ceļojumu pa jūru.  Pēc dažām   dienām, jau īsti ekstrēmā situācijā, teikto  nācās tulkot arī latviešu valodā. Gribējās kopā ne tikai aizbraukt, bet arī atbraukt.

 

La arī nepārtraukti nākas atgādināt,  kur rāda kompass, garākais jūras pārbrauciens,  35 km  līdz Kihnu,  paiet gludi, tomēr plānu - pabraukt garām Kihnu, un  nakšņot uz tālākās  salas - neizdodas realizēt. Nakšņojam  uz Kihnu.

 

Otrā dienā laiks labs, bliežam pa taisno 20 km, un tad uz Matsi bāku Segalaidas salā.  Esam iekļāvušies grafikā, un nakšņojam starp aitām.

 

3.diena. Stiprs rietumu vējš. Plānojam pavadīt Henriku uz Virtsu ostu, un līča vidū griezt uz rietumiem. Iemetam aci kartē. It kā viss skaidrs...Šūpojamies lielās viļņu bedrēs. Henriks brauc  labajā pusē. Paskatos pa labi – nav! Skatos, kur palicis – lēnām parādās galva, pleci, pārējais.  Laiks atvadīties; Henriks aizbrauc taisni, mēs... kaut kur pa kreisi, pēc atmiņas.  Kad priekšā  parādās aizdomīga izskata sala, pārak maza, lai būtu Muhu, un pārāk liela, lai tai nepievērstu uzmanību, turklāt nevar būt, ka gada laikā uz Sāremā  būtu ierīkota priekšā redzamā  prāmja osta, saprotu, ka pēdējais laiks apstāties un padomāt. Viļņos nav omulīgi nodarboties ar ekvilibristiku, tāpēc palūdzu Aigi attaisīt aizmugurē brunčus, un izvilkt karti.  ... –Tak ne jau lūku, brunčus !  - Bums, Bums ! Lūkas plastmasa nespēj turēties pretī Aiga dūrei.  Tagad mums karti vairs nevajag. Tagad vajag mukt uz tuvāko redzamo sauszemi: ostu vai bāku. Tikai uz salas pārliecinos, ka lūkas tiešām nav par 100%. Tikai caurums. Kajak sport lūkas – pē ! Beidzot varam mierīgi paskatīties, kur esam atkuģojuši. Priekšā redzam tikko  SKEGu uzņēmušo Kesselaidu un Muhu prāmja ostu. Ieberziens, nepatīkami, bet vēl ne briesmīgi. Apbrauksim Volaid salu no iekšpuses, un tiksim uz līnijas... Kā tad!  Kas kartē ir sala, dabā izrādās pussala ar zirgu ganībām. Atlikušo dienas daļu braucam apkārt, izbaudot visus vēja virzienus. Nakšņojam uz Muhu,  dambi starp Saremā un Muhu pat neieraugot.

 

4.diena. Ļoti stiprs  pavējš.  19.gs. uzbērto dambi , pa kuru  mašīnas lido uz simtu, šķērsojam  tradicionālā latviešu ūdenstūristu manierē – pa taisno – ja reiz igauņi nevīžo ierīkot kaut mazāko caurteci. Orisāre mūs sagaida kā kārtīga pilsēta: lielveikals,  kafejnīca (protams izmantojam), un  ... ostā stāv pieķēdēti nomas kajaki :  garie Windi ar kevlāra(!!!) apakšu. Skat, kur esam nokļuvuši! Turpmāk  redzēsim laivas gan ostās, gan  arī reāli lietotas gan jūrā, gan krastā.

Pa vējam lidojam labi, tikai  pirms Trīgi līča  vējš sagriezies  viļņus švunkā  tik sirsnīgi, ka nemaz  negribās   vakarā 15 km pārbraucienu. Toties mierīgi varam sēdēt pie ugunskura, un skatīties uz Hījumā, kuģītis staigā šurpu turpu. Naktī mūsu  pavējš pārvērties par īstu auku.  Troksnis kā slavenajā alpīnistu filmā par Everestu, zem koka bail gulēt, Aigim sagāzta telts.

 

5. diena.  No rīta piejam pie jūras , it kā nepietiktu  jau ar to, ko dzirdam caur telts sienu, īsa apspriede,  guļam tālāk. Foorši!  Kad paliek tā kā klusāks, lienam ārā no teltīm. Prognoze sola  īslaicīgu pieklusumu, un tad atkal pūtienu.  Bail riskēt ar garo pārbraucienu (negribētos pūtienu sagaidīt daudzus km no krasta),  tāpēc nebraucam taisni pāri, bet iekšā līcī, gar Trīgi pussalu. Veiksmīgi sasniedzam  ceļojuma galējo ziemeļu punktu,  šaurumu starp Sāremā  un Hījumā (mājām logus saskaitīt var, braukt tuvāk , kāpt ārā slinkums), un atstājam aiz muguras igauņu vidusjūru Veinemeri. Atklātā jūrā „cita opera”. Šūpo. Stipri. Ja par telts šūpošanos pirmajos vakaros runājām ar humoru, tagad jau varējām  izbaudīt īstus jūras viļņus. Nācās (atkal) mukt uz krastu.  Vakarā konstatējām, ka esam tikuši līdz pusei, krietni atpaliekam no grafika, un ka  meteoprognoze  turpina solīt nepatikšanas. Vēl  joprojām  šaubas,  vai  tiksim līdz galam.

 

6. diena. Līst. Toties nepūš. Un tad  viss kopā: gan gāž, gan pūš. Izrādās, pat tādā situācijā ir izvēle: vai mukt pa taisno uz krastu, vai censties patverties Tagas  līča dziļumā, cerot, ka rīt gar  otru krastu būs aizvējš. Mums patīk airēt. Turklāt  iepazīstamies ar igauņu tūrisma apmetņu sistēmu. Nekā sevišķa, tikai var piebraukt pie jūras, nojume, galds, ugunskura vieta, malka, infostends, karte. Skaidri redzams, ka tādu vietu ir daudz. Daudz vairāk, nekā pie mūsu jūriņas .

 

7.diena. Izlaužamies no līča pret vēju. Vēl drusciņ, un jau sākam griezt uz māju pusi. Harilaidas pussalā  parādās smilšu pludmales .  Pārbraucam uz Vilsandi, un nonākam dolomīta rezervātā. Ūdens dzidrs, sekls.  Zivis neredz,  tomēr zemūdens ainas skaistas. Prasās pēc  snurkelēšanas.  Dolomīts stipri apgrūtina nakšņošanas vietas atrašanu, tomēr nepamet sajūta, ka ar katru kilometru, kuru nobraucam, meklējot nakšņošanas vietu, tuvojamies mājām.  Vakarā pieņemam lēmumu celties agri, bliezt pa taisno 25 km pāri līcim, censties iedzīt līdz šim tikai pieaugošo atpalicību no grafika. Turklāt meteoprognozes sola, ja mēs tā neizdarīsim, tad mierīga jūra  Irbes šaurumā būs jāgaida ilgi ilgi.

 

8.diena. Wow! Pirmo reizi gluda, saulaina jūriņa. Nebija nemaz tik grūti šķēsot Aristes līci, un nobraukt gar Sirves pussalu, turklāt pagūt krietni pirms restorāna slēgšanas. Esam jau praktiski atbraukuši; reku Slīteres krasts redzams.

 

9. diena. Kaut kādi nepareizi aprēķini solīja, ka nobraukt no sestdienas līdz svētdienai var 8 dienās. Izrādās, nevar. Tomēr tas baudu nemazināja. Pēdējā  dienā īsts saldais ēdiens.  Viegls šķērsu pavējš, šķiet, arī straume. Kompass rāda uz mājām. Saulainajā laiciņā krastu var redzēt. Nekāda ekstrēma,  tikai ronis dzinās pakaļ laivai. Dzeltenais krasts ir īstais, Irbes ietekā mūs sagaida ūdenstūristu laivas. Daudz. Igaunijā tik daudz neredzējām. Latvijā tomēr ir foršāk.

Paldies sagaidītājiem par alu, pienu, pīrādziņiem!

 

Kādi ir secinājumi? Jūrā braukt ir forši. Nākošgad brauksim atkal.

 

Gundars Patmalnieks

Krista Bondare

Aigis Auders

Oskars Galzons

Henriks Grass


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web