Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Kihnu tautastērps. [4]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]
Tak vam i nado - latviai ! [10]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Irbe – Sāremā – Ainaži

Gundars Patmalnieks, 09.08.2016

Komentāri [14]

 

 

3 vīri katrs savā laivā, bez suņa.


Pagājušajā (2015.) gadā nobraukta Latvijas jūras robeža, laiks paskatīties tālāk. Pamēģināsim apbraukt Rīgas jūras līcim no otras puses. Pamēģināsim... Bet ja nesanāks? Ja uznāks cunami, vai straumes, vai apmaldīsimies Irbes šaurumā, vai kuģu ceļā mūs samals, vai... vēl var uzbrukt vaļi, haizivis, roņi...neziņa biedē. Nav brīnums, ka līdzbraucēji nesteidz pieteikties. Kopā ar Aigi un Henriku komfortablos apstākļos pakūleņojam pa jūru, noslīpējam ierāpšanos atpakaļ laivā. Esam gatavi!

 

Visu nedēļu ar vētras spēku pūš ziemelis. Vakarā jūriņa, ja ne gluži vārās, tad švunkā gan. Ejam gulēt ar domu, ka rīts būs mierīgāks. Silts, drūms, miglains, toties kluss, sestdienas rīts. Ķibeles nāk viena pēc otras. Tas, ka dodoties ceļojumā aizmirsts mājās guļammaiss, ir sīkums- ūdenstūrismā protam izlīdzēties ar visu, kas pie rokas – bet kā var doties pāri jūrai ar CAURU laivu ?! Nobraucot pāris km līdz Irbes ietekai jūrā ūdens iekšā reāli skalojās, turklāt caurums nomaskējies tik meistarīgi, ka netiek atklāts. Tā iet, kad laiva tiek lietota epizodiski. Ai, kā negribējās braukt tālāk ! Septiņas dienas smeļamais trauks un švammīte tika čakli lietoti.

 

Pretēji daudziem apgalvojumiem, ka no krasta varot redzēt Sāremā bāku, vai pat divas, drūmajā miglainajā rītā, neredzam neko. Atrodam kompasā ziemeļus, drošības pēc, lai vējš vai straume neiznes atklātā jūrā, notēmējam 10 grādus uz austrumiem, un... aizbraucam katrs savā virzienā. Izrādās, Henriks nostiprinājis kompasu uz kameras kastes, un tas rāda nevis ziemeļus, bet kameras elektromagnētisko viļnu virzienu. Savukārt manam kompasam tikai ceturtajā dienā atklājām, ka rupjās iedaļas rāda nevis 10, bet 20 grādus... Tā iet, kad kompasu lieto epizodiski. Braucam mūsu izvēlētajā virzienā stundu, otru, trešo... Priekšā neko neredzam, bet paskatoties atpakaļ, nepamet sajūta, ka braucam paralēli Kolkas krastam. Kaut kāds kuģis, liels, noklīdis no kuģu ceļa, jo bojas, kurām pēc loģikas vajadzētu iezīmēt kuģu ceļu ieraudzījam krietni tālāk. Kad šķiet, būsim jau šķērsojuši visus kuģu ceļus, tā arī nevienu kuģi neieraugot, apstājamies iestiprināties. Eu, zeme priekšā ! Kompass ātri parāda, ka vējš mūs pagriezis otrādi, un redzamā terra incognita vēl joprojām ir mīļotā LV. Lai arī pretvējā un vilnīšos braucam lēni – 5km/h – tomēr kaut kur taču mums vajadzētu nokļūt ! Nu jau vairs zemi neredzam nekur, apkārt vienvienīga dūmaka. Pieņemam radikālu lēmumu, vairs nebaidīties no iznešanas jūrā, un stūrēt taisni uz ziemeļiem. Bāka, otra bāka, sēre... Tere tulemast! Viesu nams, restorāns, un ... pāri jūrai skaidri redzama Latvijas krasta līnija. Secinājums? No turienes uz šejieni braukt vieglāk, nekā no šejienes uz turieni.

 

Vēl divas dienas braucam kā gotiskās vikingu filmās: apkārt dūmaka, zemi, akmeņaini krasti, kuri plūstoši iestiepjas jūrā kilometriem tālu. Nopeldēties maz izredžu. Arī apautām kājām, cik tālu bridīsi ? Laivu jūrā šo pašu iemeslu dēļ maz, cilvēkus varbūt varētu sastapt līču dziļumos, bet mums tur nav ko meklēt, toties putniem paradīze. Tā arī braucam, no raga uz ragu 50km dienā. Iespējas papildināt pārtikas krājumus parādās tikai kontinentā, Virtsu ostā. Ūdens meklējumi noveda pie pirmajām domstarpībām. Vai ar pēdējām pilītēm braukt taisni, cerot, ka gan jau kaut kā... vai arī braukt speciāli meklēt. Teorētiski var mēģināt dabūt pie katra jumta, kurš redzams krastā, bet praktiski dabūjām braucot dziļi līcī, un tad vēl soļojām tālu iekšzemē, garām vairākām neapdzīvotām mājām.

 

Pēc četrām dienām Virtsu ostā Henriks izāpj, mēs ar Aigi braucam tālāk. Viss tas pats – putni, akmeņi, sēres, salās ganās govis un aitas – tomēr krastos vairāk jumtu, stabu, vējdzirnavu. Kā nekā esam kontinentā, un tagad jau braucam uz dienvidiem. Pērnavas līcī mūs noķer negaiss un arī domstarpības, vai ļauties lai ziemeļu vēja brāzmas nes uz mājām (vai aiznes ellē ratā), vai arī turamies pie krasta, kamēr redzam, kur braukt. Esam noguruši, ejam iekšā līcī, un pārsteigums! Pie bākas smilšu pludmalīte. Mazmazītiņa, bet tomēr pirmā reālā vieta Igaunijā, kur var iebrist jūrā basām kājām. Otra smilšu pludmale, kura tādam nolūkam arī tiek lietota parādīsies tikai 30km pirms robežas. Kas mums skarbie ziemeļi, igauņiem dienvidu kūrorti.

 

7 dienās nobraukti 350km. Secinājums? Skarbas eksotikas cienītājiem interesants maršruts. Šķiet, tajos sēkļos un akmeņos pat vējā lāga viļņi nerodas. Bet, ja rodas, nudien negribētos tur atrasties. Latvijas jūriņa daudz maigāka un omulīgāka. Interesanti, ka veselu nedēļu braucot pa Igaunijas piekrasti nemanījām izslavētos igauņu jūras kajakerus. Varbūt tas ir kārtējais mīts veiksmīgi izplatījies interneta auglīgajā augsnē? Nākošgad vēl paskatīsimies.

 

Gundars Patmalnieks

 

P.s. Tikai mājās atklāju, ka laivas caurums izrādījās izberzēts ar kabīnes malu. Kad iesēdos, un ar dibenu piespiedu sūcās mazāk.

 


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web