Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”!

Valdis J., 19.09.2013

Komentāri [4]

 

 

Pēc pagājušā gada brauciena uz Norvēģiju bija palikusi tāda nepatīkama pēcgarša. Nebija īsta gandarījuma, bet vairāk tāda „aplauziena” sajūta. Pagājušā rudenī un ziemā vēl domāju, ka uz Norvēģiju tika drīz atkal nebraukšu, bet kad „nobira” kajaku brauciens uz Franciju, Norvēģijas trollis sāka domās ciemoties arvien biežāk. Līdz tika pieņemts lēmums – jābrauc. Vienalga kā, vienalga ar ko, bet jābrauc.


Pēc klejojumiem plašajās Interneta ārēs un ne pārāk garas sarakstes, vienojos ar Gene17, ka viņi mani tajā galā uzņems un mēģinās manī iedzīt kaut nedaudz lielāku sajēgu par to kā savaldīt ziemeļu upju spēku un mežonīgo dabu. Maršruts un laiks it kā skaidrs, atlika tikai rast kompāniju ceļa un vientulības kliedēšanai. Kā izrādās, ne tikai manī sēž nemiera gars kombinācijā ar vēlmi izzināt ko jaunu - Andris ar Krists ir gatavi braucēji. Atlika tikai doties ziemeļu zvaigznes virzienā.


Ceļš kā jau ceļš – prāmis, 720km ar auto un esam klāt. Izslavētie skandināvu ceļi gludi kā galds, bet … tikai galvenie. Nobraucot uz sānceļa, kas ved uz Sjoa Kayak Camp, izdevās ieraudzīt Norvēģijas transporta dzīslām ne pārāk glaimojošus skatus – ceļš izskalots un neizskatās, ka kāds to taisītos remontēt. Izskalotākajā vietā – uz tiltiņa pār mazu Sjoa pieteku, Andris un Krists iegūst iespēju ieelpot svaigo, mitro Norvēģijas gaisu, un, ar samazinātu svaru, auto, ar gliemeža cienīgu ātrumu, ir pārvarējis Norvēģijas ceļu kauna traipu. Turpmākajās dienās šāda procedūra tika atkārtota vēl vairākas reizes, kamēr mums „nepiegriezās’ un mūsu visnotaļ ērtais transporta līdzeklis dažas naktis pārlaida Sjoa pretējā krastā, dodot mums iespēju katru rītu un vakaru priecēt acis ar aptuveni 500m garu krāčainās Sjoa posmu.


Pirmajā dienā mūsu tās nedēļas guru un vadonis – Jakub Sedivy, aizveda uz Sjoa playrun posmu ar sākumu Heidālā. Vērojot braucamo posmu pa mašīnas logu, pārņēma sajūta, ka tas jau tikai tāds iesildīšanās posms viens būs, neko dikti sarežģītu upē nemanīja. Kā vēlāk izrādījās, tā arī bija, bet pirmo reizi nonākot Sjoa krastos sirds sāka dauzīties paātrinātā tempā. Upe mūs sagaidīja ar lielu straumi, nežēlīgu spēku un stāvviļņiem. Lai nerastos maldīgs priekšstats, šajā brīdī būtu īstais laiks iestarpināt, ka mums visiem trim tā bija pirmā sastapšanās ar „big water”. Izdabājot Jakuba vēlmei novērtēt ar kādiem „čaiņikiem” viņam ir darīšana, lienam iekšā spēlēties aptuveni 1,5-2m stāvviļņos. Pirmajā reizē ir diezgan jāpiespiežas ielīst starp diviem viļņiem uz kuru galotni jāskatās virzienā uz augšu. Bet neko darīt, jālien. Salīdzinot ar Valmieras vilnīti, spēks cits, mērogs cits, bet pa lielam tas pats vien ir. Brīdī kad esmu veiksmīgi pārprāmējies uz otru upes pusi un jau atviegloti uzelpojis, Sjoa dod man nenovērtējamo iespēju iepazīties ar Norvēģijas zemūdens pasauli. Tā teikt, sākums daudzsološs – pirmās 10min uz ūdens un jau pirmā pelde. Vēlāk Jakubs mums paskaidroja kāpēc tā un ne tikai to. Izrādās, ka mums nav ne tikai sajēgas par atstraumēm lielajās upēs un kā tās strādā, bet mēs arī airēt nemākam.  Nu ko, būs atkal ko mācīties Latvijas upēs.


Tā arī iesildīšanās diena pagāja cenšoties aprast ar Sjoa mērogiem, jaudu un spēku, saldajā ēdienā atstājot krāci pirms ieejas kanjonā. Pašu Sjoa lejas kanjonu atstājām otrajai dienai. Arī bez tā pirmās dienas iespaidi pārsniedza veselam saprātam pieļaujamās robežas.


Otro dienu iesākām turpat, tajā pašā upes posmā. Nu jau upe vairs nelikās ne tik liela, ne tik varena, kaut vēl aizvien raisīja bijību. Tas viss tā bija, līdz iebraucām lejas kanjonā. Kanjonā upe saspiežas, viļņi kļūst vēl lielāki, spēks vēl nevaldāmāks, straume vēl ātrāka. Ja pirms kanjona stāvviļņi likās lieli, tad salīdzinoši tagad tie šķita kā nevainīga Gaujas viļņošanās. Viena krāce pēc otras, viena atstraume pēc otras un apkārt stāvviļņi, kas liek aizdomāties par cilvēka bezspēcību dabas spēka priekšā. Bet jāsaka, kā ir, atrasties tajos un straumē bija daudz komfortablāk nekā sēdēt vairumā Sjoa kanjona atstraumju. Lai arī spēks un jauda, tā tomēr ir prognozējama un vērsta kaut kādā vienā virzienā kā vilciens, kas nesas pa sliedēm pretī saulainajai tālei. Atliek tikai tajā iekāpt un izbaudīt šūpošanos pa lielajiem viļņiem. Savukārt atstraumes kā niķīgs, nepieradināts zirgs, mētā no viens puses uz otru. Komforta nekāda un iespējas atpūsties arī minimālas. Pie tam iekļūšana tajās un izkļūšana no tām prasa ne mazo spēku. Tas ir pavisam kas cits nekā mazo upju atstraumēs, kuras ir kā mazas miera ostas sakultajā ūdenī. Ja pirmajā dienā Jakubs mums neizstāstītu lielo upju atstraumju fiziku, peldes laikam sekotu viena otrai.


Pēc kanjona upes raksturs kļūst tāds pats kā pirms kanjona. Liela, plata, pārskatāma. Arī emocijas vairs nav tās. Tagad tas viss šķiet lielā mērā pat garlaicīgs. Viss, „big water” mums ir piegriezies, gribam creekingu!


Lai piepildītu savas alkas pēc pierastākiem mērogiem, vakarpusē ar Andri dodamies izlūkot Stora Ulla. Jakubs izstāsta ceļu un cenšamies pēc tā arī orientēties. Vai nu Jakubs ļoti labi izstāstīja, vai nu uz kapota neredzams trollis uzsēdās, kas mūs vadīja pareizajā virzienā, bet ar nelielu īru kajakeru palīdzību nonākam meklētā straujūdens krastos. Sekls, it kā braucams, tāda kā Amata ar 90cm ūdeni. Ar dokumentāliem pierādījumiem par mūsu veiksmīgo misiju un ūdens daudzumu upē, dodamies konsultēties pie mūsu vadoņa par iespējām iemērkt airus vienā no slavenākajām un gleznainākajām Norvēgijas upēm. Verdikts – ūdens pamaz, bet braucams, līdz ar to nākošās dienas plāni skaidri.


Nākošajā dienā vietējie troļļi ar mums izspēlē joku. Nepietiek ar to, ka Stora Ullas krastos ir tikai 6 grādi un līst, troļļi ir atgriezuši vaļā visus pieejamos krānus un Stora Ullā ūdens ir pārpārēm. Pakļaujoties troļļu iegribām un skaidrajam saprātam, fantastiskās upes iekarojamais posms tiek būtiski samazināts un ierobežots tikai ar nelielu posmu fokusējoties galvenokārt uz būfa apgūšanu nelielā dropā. Lai arī teorija ir skaidra, praksē tik viegli neiet – te taimings pieviļ, te īriens nepareizs. Bet Jakubam neskopojoties ar padomiem, progress ir vērojams.


Kad būfs ir patrenēts, seko laiks slaidam. Ieeja nav nekāda sarežģītā, pēc neliela slaloma starp akmeņiem, jātrāpa slaida kreisajā pusē un jāizbauda laišanās lejā kopā ar straumi. Lai ari ieeju slaidā pārāk daudz par kreisi, tomēr pirmais slaids manā karjerā ir ierakstīts. Tā teikt, rēķins atklāts!


Vēl nedaudz zemāk seko krāce ar diviem viens otram sekojošiem dropiņiem un turošu mucu. Veiksmi garantē tikai divi viens pēc otra izpildīti perfekti būfi. Bez pārliecības par savu būfu kvalitāti un bez mazākās vēlmes peldēties turošā mucā, izmantoju iespēju pastaigāties pa akmeņainu krastu, uz kura, pateicoties augstumam vjl., aug tikai nelieli krūmi. Esmu iestājies glābēju rindās un varu mierīgi noraudzīties kā krāci mēģinās pieradināt Andris ar Kristu. Pirmajā reizē Andris izvēlas trajektoriju gar labo krastu, kas ir izbraucama bez būfiem. Skaisti un veiksmīgi. Krists gan nolemj pārbaudīt būfu treniņā apgūtu un pie reizes izsisties caur mucu. Lai ari treniņš bija vērtīgs, tomēr prakses trūkums dara savu. Krists visnotaļ uzskatāmi nodemonstrē savas spējas ilgstoši saglabāt vertikālu pozīciju turošā mucā balstoties uz airi. Vai nu Kristam pieriebās turēties mucā, vai mucai turēt Kristu, bet caur apgāšanos Krists tiek izskalots brīvākos ūdeņos. Pārējie Andra un Krista mēģinājumi, lai arī ne pārāk veiksmīgi, tomēr paiet bez apraksta vērtiem piedzīvojumiem.


Pāris simts metrus aiz krāces ar iespaidīgu ūdenskritumu sākas Stroa Ullas kanjons. Mēs ar Kristu nolemjam papriecēt acis ar kanjonu pastaigājoties pa tā malu, kamēr Andris ar Jakubu dodas kanjona ūdeņu iekarojumos. Šai dienai būs gana, sevišķi ņemot vēra Jakuba ne sevišķi glaimojošo kanjona posma aprakstu. Vēlāk gan izrādījās, ka abi nobrauca ne tikai kanjonu, bet arī pieķēra klāt pirmo slaidu.


Lai arī diena bija izvērtusies visnotaļ piesātināta, nolēmu vēlreiz aizstaigāt līdz ūdenskritumam, bet nu jau fotoaparātu rokās. Dies vin zina, kad vēl sanāks būt šajā pusē un tādu skaistumu neiemūžināt personīgām atmiņām būtu grēks. Laikam lai uzdzītu mums vēl lielākus kompleksus par mūsu meistarību, troļļi bija saorganizējuši ūdenskrituma lekšanas paraugdemonstrējumus, kurus veica divi pro. Iespaidīgi, neko teikt. Bija interesanti pavērot gan sagatavošanās posmu lēcienam, gan pašu lēcienu no, aptuveni novērtējot, 20m augsta ūdenskrituma. Ir uz ko tiekties, kaut arī ļoti šaubos, vai es kādreiz lekšu no tādiem ūdenskritumiem.
Vakarā kempingā, izzinot situāciju apkārtējās upēs, konstatējām, ka mūsu meistarībai atbilstošajās upēs ūdens ir dikti zems un nebraucams. Iespējamie varianti ir tikai trīs – Sjoa, Stora Ulla un Lora. Lora tālu, Stora Ulla jāļauj ūdens līmenim pakristies, tāpēc Sjoa, trešo reizi, esi sveicināta.


Par šo dienu laikam nav pat īsti ko rakstīt – upe vairs tādas emocijas nesagādāja, posms pirms un pēc kanjona šķita pat garlaicīgs, pats kanjons nu jau izbraucams bez īpaša stresa, kaut sekot Jakuba piemēram un līst spēlēties uz 2m stāvviļņiem kaut kā negribējās. Savu lomu nospēlēja pārliecības trūkums par savu eski. Ja neizdodas uzcelties, tad kanjonā peldēt var sanākt dikti tāāāāālu. Todien Jakubs piedāvā kopīgi nobraukt veļasmašīnas krāci, kura beidzas mūsu kempingā. Ieraugot pašu veļasmašīnu, mana pirmā reakcija ir „nea, šito es nebraukšu”. Pēc tuvākas izpētes tā tomēr laikam ir braucama, bet Jakubs ar Andri jau ir sagatavojušies braukt un mēs ar Kristu savu dienu uz ūdens varam uzskatīt par pabeigtu.


Savukārt nākošajā dienā visi iespējamie gariņi stāvēja mums klāt un tā izvērtās par fantastiskāko dienu visa brauciena laikā. Nolēmām, ka ūdens Stora Ullā būs nokrities līdz patīkamam līmenim un tā arī bija! Nobraucām to pašu posmu, ko iepriekš, patrenējām būfu, kurš nu jau sāka sanākt arvien biežāk. Pie reizes apguvām jaunu paņēmienu kas noderēs braucot slaidus un kritumus. Bez sevišķiem piedzīvojumiem nobraucām gan slaidu, gan krāci ar diviem dropiņiem un turošo mucu, kura šoreiz savu turošo spēku bija zaudējusi. Pēc tam kanjons. Jakubam bija absolūta taisnība – nekā tāda, kas sagādātu patiesu baudu. Nepatīkamu to padarīja atstraumju deficīts un ļoti asie akmeņi. Laikam tie no kanjona sienām upē birst ātrāk nekā upe spēj nogludināt to asās malas.


Pēc kanjona izejas sākas posms, ar kuru Stora Ulla ir tik pazīstama – slaidi. Lēnu garu, ar izlūkošanu ejam uz priekšu. Vienā no pirmajiem slaidiem tā nokoncentrējos slaida izbraukšanai, ka īsti nenovērtēju, ka starp pirmo un otro slaidu būs dikti grūti izlekt krastā un ka tie būs jābrauc bez pauzes. Andris brauc pirmais - skaisti, Kristam piezadzies laiskums un viņš nolemj slaidus nebraukt. Pirmo slaidu nobraucu kā „pa notīm”, bet kā jau tas bija gaidāms, līdz otrajam slaidam krastā netiku un ar kaujas saucieniem un lūpām trīsstāvīga krievu lamuvārda veidā metos iekšā otrajā slaidā bez jebkādas sajēgas, kas mani tajā sagaida. Bet ir ok, tas izrādās diezgan vienkāršs.


Tālāk seko pats interesantākais – garš posms bez iespējām pa vidu izlekt krastā, kas sastāv no diviem viens otra sekojošiem slaidiem, viena dropa, divām nelielām krācēm un tas viss beidzas ar nelielu atstraumi, kurā jaizlec. Ja nē – sanāks piespiedu kārtā, vienā vai otrā veidā, nobraukt ūdenskritumu. Trajektorija izpētīta un atrunāta, viss it kā skaidrs. Andris brauc un nobrauc. Zvērs! Pašu kaut kāds nemiers urda. Katrs krāces posms domās jau n-tās reizes izbraukts, viss it kā skaidrs, nekā pārlieku sarežģīta, braukšanas vaina. Bet kaut kas attur. Vai nu pārliecības trūkums par tik gara, salikta posma nekļūdīgu izbraukšanu, vai arī ūdenskritums vis laiku kaut kur zemapziņā stāv, bet pēc ilgas, varbūt pat pārāk ilgas pārdomu pauzes, kad es visiem jau bija noriebusies mana gaidīšana, tomēr nolemju …. nebraukt. Kā Jakubs teica – ja neesi 100% pārliecināts, nebrauc. Es biju pārliecināts tikai par 70%. Nu ko, būs iemesls atgriezties.
Slaidi vairāk vai mazāk iekaroti, kārta dropiem. To pavisam bija trīs. Ja vēl pirmos divus izpētījām, tad trešo jau braucam akli sekojot Jakuba trajektorijai. Skaistākais no dropiem ar tramplīnu vidū. Neaprakstāmas sajūtas! Ieej dropā un tā vidū Tevi aizsviež uz priekšu. Super! Ja pirms tam man šķita, ka pa ūdenskritumiem nelekšu, tad tagad vairs tik pārliecināts neesmu.
Lai ari ūdens diena ar to bija beigusies, Rondānes dabas parkā laiks bija tik burvīgs, ka uz kempingu nu nekādi negribējās doties. Noīrējuši riteņus, devāmies mazā izbraucienā pa ceļu dziļāk iekšā dabas parkā un tuvāk Stora Ullas iztekai. Kas to būtu domājis ka ne sevišķi stāvs, bet ilgstošs kāpums ar velosipēdu var būt tik apnicīgs un nogurdinošs! Tomēr fantastiskie dabas skati pilnībā kompensēja šīs mocības. Priekšā bija redzams četras virsotnes virs 2000m ar pirmo šī gada sniegu to galotnēs.


Ceļš izbeidzās tūristu bāzē ezera krastā no kura iztek Stora Ulla. Tā kā riteņiem īre turp un atpakaļ ir divas atsevišķas takses, tad atpakaļceļa brauciens tiek iemainīts pret nežēlīgi dārgu alu un pastaigu vairāk kā stundas garumā līdz atstātajai mašīnai.


Ir pienākusi pēdējā diena un kārta Lorai. Vel viena fantastiska upe, kuras šalkoņa vēl ilgi liks pasmaidīt drūmos ziemas vakaros. Skaists 3/3+. It kā nekā pārlieku sarežģīta, bet tomēr emocijas bija fantastiskas. Upes sarežģītība tāda, ka nav nekāda pārlieku liela stresa, tomēr arī garlaicīgi nepaliek. Skaisti mazi kanjoniņi, skaistas krāces, „undercuti” no kuriem labāk turēties pa gabalu, divi slaidi.


Pirmajā slaidā patrenējam „skilu”, braucam to vairākas reizes, cenšoties izbraukt pa Jakuba ierādītu trajektoriju. Otrajā slaidā ieeja riebīga un grūti tikt virsū uz paša slaida. Esmu sazīmējis vienu trajektoriju kā tikt uz slaida, netīru, bet realizējamu. Nobraucu, bet, diemžēl ar laivas bojājumiem. Posma netīrākajā vietā viens akmens izrādījās pārāk ass, tik ass, ka kajakā izveidojās caurejoša plaisa. Atkārtot slaidu vairs neuzdrošinājos, nu galīgi negribējās riskēt ar turpmākiem laivas bojājumiem. Tāpēc atkārtotās slaida iekarošanas reizes vēroju sēžot laivā atstraumē pēc slaida.


Štrunts par laivu, tomēr tā bija viena fantastiska nobeiguma diena vienai fantastiskai nedēļai! Tik fantastiskai, ka braukt atpakaļ uz Rīgu nu nemaz negribējās! Tagad Norvēģijas pēcgarša ir daudz patīkamāka un viens ir skaidrs, es tur atgriezīšos! Tikai ne nākamgad. Nākamgad citi reģioni un citas upes prātā!


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web