Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Visīsākais maratons

Didzis Sedlenieks, 13.11.2012

Komentāri [0]

 

Ceturtdien sēju laivu uz jumta un līdzās stāvošajam ūdenstūristam Jānim Grīsliim stāstīju, ka dodos uz Lietuvu, uz trako 170 km maratonu. Jānis tā skumji paskatījās un teica: "Patīk jums, čaļi, sevi mocīt!".


Par dalību Dipolio Iššūkis, 170 km maratonu no Viļņas līdz Kauņai, prātoju jau labu laiku, kārdinājums bija liels, bet labi apzinājos, ka nekāds top kajakeris neesmu, nekad neesmu nonstopā braucis vairāk par 100 km, trenējies arī neko daudz neesmu. Vienīgā nakts maratonu pieredze bija četri Salacas maucieni. Beigu beigās saliku visu pa plauktiņiem un nolēmu nepiedalīties, ne mana ranga pasākums. Un tajā brīdī piezvanīja Linas, pēc 10 minūtēm biju gatavs un apsolīju braukt. Sāku vākt pekelītes, to pašu Salacas lukturi, Hiko sausās bikses, drytopu un visas iespējamās flīsa jakas. Komplekts sanāca itin labs, zināju, ka tajā nenosalšu, jo laivots ir arī decembrī mīnus 3 grādu temperatūrā. Sliktāk bija ar rezerves drēbēm - slapjā hidra un vēl šādas tādas drēbītes. Teorētiski pietiekami, bet kaut kā tomēr apzinājos, ka nekas īpaši labs tas nav. Nekad jaunāko laiku vēsturē vēl sacensībās nebiju taisījis overus, tādēļ patiesībā par rezerves drēbēm īpaši nedomāju - gan jau arī šoreiz nevajadzēs. Tā nu biju gatavs doties ceļā ar stingru apņemšanos aizvilkt līdz galam un pacelt savas varēšanas latiņu drusku augstāk.

 

Jautri čalojot aizbraucām līdz Viļņai. Iepriekšējā dienā runājām ar Arni Rumaku, ka jāizbrauc ļoti laicīgi, lai paspētu divas reizes paēst pusdienas un savlaicīgi ierasties startā. Pirmās pusdienas bija Hesburger sierburgeris, otrās Viļņas lielveikalā netālu no starta vietas. Laika bija atlicis maz tādēļ panikā skraidījām pa milzu veikalu, meklēdami kādu ēdamvietu. Tādu arī atradām, bet laiks bija vairs tikai 15 minūtes. Tad nu abi ar Pensijas Līmeni Maximā nopirkām grillētu vistu, baltmaizi un kolu. Vistu ar maizi brutāli saplosījām pie busiņa tāpat rokām. Bija garšīgi, bet arī tās nebija nekādas pusdienas. Mierināju sevi ar domu, ka daudzajos kontrolpunktos kaut ko sagrabināt izdosies, pašam līdzi bija Lion batoniņi, banāni un kādi pieci litri enerģijas dzēriena.

 

Starta vietā bažīgi aplūkoju Neris upi, straume pamatīga, bet ūdens gluds un draudīgā klusumā nesa kritalas un visādu drazu. Piemetās neliels lampu drudzis, tāpēc viens no pirmajiem iekāpu laivā. Mēģināju noturēties uz vietas un konstatēju, ka esmu aizmirsis ieslēgt lukturi laivas priekšā. Pēc ilgas pogas meklēšanas to izdarīja Pensijas Līmenis. Un tad atklājās baisā patiesība, kas ietekmēja visus turpmākos notikumus – lukturim pacēlumu biju izveidojis otrā galā un tagad tas nevis izgaismoja upi man priekšā, bet trieca staru debesīs teju 45 grādu leņķī. Vārgi izgaismots bija apmēram pusmetrs tieši pie laivas priekšgala. Kaut ko darīt bija jau par vēlu, nolēmu rīkoties atbilstoši situācijai.

 

Starts nez kāpēc kavējās arī pēc skaitīšanas no 10 līdz 0, acīmredzot kaut kas nevedās ar salūtu, kam vajadzēja dot starta signālu. Beigu beigās notika masveida falšstarts un visi aiztraucāmies tumsā, salūtam sprakšķot kaut kur tālu aizmugurē. No sākuma luktura trūkums īpaši netraucēja, jo upi itin labi apspīdēja Viļņas ugunis, bet, jo tālāk, jo gaismas tapa mazāk. Airējās viegli un ātri, bija silti un komfortabli. Līderi aiztesās tā, ka pat īsti viņus nepamanīju, savukārt es aizvien tālāk muku prom no lielas grupas aizmugurē. Pēc kāda laiciņa pavēros atpakaļ, neviena nav. Paskatījos GPS, esmu nobraucis ap 10 km, vidējais ātrums 13 km/h, maksimālai 16. Straume tiešām spēcīga.

 

Jo mazāk tapa apkārtējās gaismas, jo mazāk redzēju – laivas priekšā debesīs slējās blīvs gaismas kūlis, kas ne tikai nepalīdzēja, bet pat traucēja redzamībai. Ar Kājinieku bijām it kā vienojušies braukt kopā, bet viņš izlēma veidot individuālu karjeru un ātri vien atņēma man vienīgo orientieri. Intensīvi prātoju, ko darīt. Loģiskākais bija apstāties un pārtaisīt apgaismojuma sistēmu, bet man nebija paņemts līdzi nazis. Toties tāds bija Kājiniekam, tādēļ turpināju cītīgai airēt cerībā, ka viņš kaut kur būs apstājies mani pagaidīt. Tomēr pēc brīža sapratu, ka tā vis nebūs un esmu palicis viens ar savu problēmu. Sāku airēt lēnāk, cerībā, ka mani kāds noķers un varēšu palūgt kaut vai noraut to nolādēto lukturi no priekšgala. Tad varētu to ar klāja striķiem nostiprināt uz pārtikas kārbas un noteikti būtu labāk. Tomēr neviens netuvojās, arī vietu, kur apstāties un izkāpt krastā arī neizdevās atrast. Pāris vietās mēģināju tuvoties kādai laipiņai, bet tur nekavējoties uzradās piktis šunis, ja saprotat, ko es ar to domāju.

 

Beigu beigās atskārtu, ka citas izejas nav, kā vien braukt līdz pirmajam KP un tur sasodīto apgaismojumu salabot. Tikām vidējais ātrums jau bija nokrities līdz 12 km/h un ausis uztvēra ūdens čalošanu. Tā arī turpināju – klausījos, kurā pusē čalo un airēju uz pretējo pusi, lielākoties centos turēties upes vidū. Čalošana pastiprinājās un sākās neliela šūpošana. Kad laivas priekšgals ar visu nederīgo lukturi pāris reizes bija ieniris vilnī, ieslēdzu ciklopu un tā vājajā gaismā redzēju, ka visapkārt viļņojas diezgan stipri. Sāku airēt intensīvāk un jutos visai stabili, Rīgas airēšanas maratonā bija bēdīgāk, kad viļņi haotiski vēlās no visām pusēm. Redzēt, protams, neredzēju neko, tikai sasodīto gaismas kūli debesīs. Paskatījos GPS, nobraukti 23 km, tātad drīz jābūt arī pirmajam KP. Turējos upes vidū, jo nezināju, kurā pusē tas KP atrodas.

 

Lūk, arī gaismiņas, līdz KP kādi simts metri. Lai kā arī centos, neko priekšā neredzēju, kāds vēl izdomāja iespīdināt man acīs lukturi kā dēļ tapu teju pilnīgi akls. Pēkšņi kādu metru priekšā parādījās liels balts akmens, rāvu laivu pa labi, bet tā tomēr atsitās pret šķērsli. Atspiedos ar airi un noturēju līdzsvaru, bet bumsiens bija laivu sagriezis šķērsām straumei. Pret nākošo akmeni atsitos jau spēcīgāk un viss – biju jau uz galvas ūdenī. Patiesībā ne gluži, veste turēja mani uz ūdens un nevarēju aizsniegties līdz cilpai un noraut priekšautu. Straume laivu bija sāniski piespiedusi pie akmens. Kaut kā tomēr iztrausos no laivas un konstatēju, ka ūdens sniedzas tikai līdz jostas vietai, bet aiz liktenīgā akmens ir saliņa. Uzvilku laivu uz tās un izlēju ūdeni. Hiko sausās hidras bikses bija pilnas ūdens, draytops arī vairs nebija dry. Iekāpu laivā un sabēdājies īros atlikušos pārdesmit metrus uz KP. Galvā drudžaini rosījās domas par tēmu „ko darīt tālāk". Varētu pārģērbties, salabot lukturi un turpināt, bet, ja nezināmajā upē tālāk gadās vēl kaut kas, tad esmu lielās briesmās. Visu izšķīra melnbertiešu Uģa un Ilzes balsis, tātad mūsu atbalsta komanda ar busu bija tepat. Zibenīgi pieņēmu lēmumu izstāties un arī tagad tas man šķiet visprātīgākais lēmums. Žēl, protams, bija īsteni nobriedis nokļūt līdz finišam.

 

Tālāk sekoja nakts no viena KP uz nākamo kopā ar atbalsta komandu. Mēģināju aizmigt, bet nekas nesanāca, varbūt pirms starta iedzertais Don’t Sleep tiešām darbojas? Sāku pamatīgi salt, jo nebiju plānots skraidīt pa Lietuvas mežiem. Sagaidījām visu mūsējo finišu Kauņā un likāmies beidzot pa īstam pagulēt Linasa veikalā, kur pie griestiem piekārts divritenis un visapkārt slēpes un slidas.

 

Ar pamatīgu un baisi aukstu vēju pienāca apbalvošana, laikam jau izskatījos visai nosalis, jo numuru loterijā man tika flīsa cepure, kas tobrīd bija kā reāls glābiņš nešpetni salstošajām ausīm. Kā Gauja XXL organizators tiku arī pie Atminimo raštas. Diploma, kur melns uz melna rakstīts, ka esmu veicis 27 km 2 stundās un 6 minūtē.

 

Tas arī viss, mans visīsākais maratons bija beidzies. Kaut arī neizdevās uzzināt, vai spēju noairēt vienā paņēmienā 170 km, nav ļaunuma bez labuma. No šīs neveiksmes izlobīju, ka daudz nopietnāk jāpiedomā pie apgaismojuma un rezerves apģērba, ja gribu arī turpmāk piedalīties šāda veida pasākumos. Nu, ko, vēršu maku plati vaļā un domāšu kādā vēl trakā laivojienā iesaistīties 


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web