Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Gaujas bāziens no laivas

Atis Rektiņš, 26.10.2012

Komentāri [6]

 

Šī gada Gaujas Bāziens mums sākās ar koju meklēšanu. Valmierā bijām ieradušies jau piektdien vakarā, lai varētu labāk izgulēties pirms gandrīz 90 km garā ceļa lejup pa straumi. Pilsēta mūs sagaidīja ar visai saviesīgu piektdienas vakaru, kas visvairāk izpaudās kā jauniešu grupas, kas devās alkohola reidos pa veikaliem. Noskatītajās kojās Valmieras nomalē vēl bija dzīvs padomju gars, kas izpaudās, sākot ar bargo komendanti, mazām un čīkstošām gultiņām un beidzot ar autentisko brūnām flīzēm izlikto tualeti un koridora gaismas slēdzi, kas neizskaidrojamā veidā atradās ārpus istabas, kopējā gaitenī. Vienīgais, kas liecināja par to, ka laiks tomēr ir kustējies uz priekšu, bija plastmasas logi un dūmu detektori, turklāt pēdējie varēja labāk nebūt, jo naktī vairakkārt ieslēdzās un pamanījās piegaudot visas malas un gaitenī ierosināja skaļu konfliktu starp kādas blakus istabiņas iemītniekiem un to pašu komendanti.
Uz startu devāmies fizkultūriešiem neierastā veidā – ar satiksmes autobusu, jo bija izteikta nevēlēšanās, drīzāk jau slinkums, tos divus vai trīs kilometrus iet kājām, galu galā, ne jau soļot bijām šeit ieradušies. Startā jau bija sākusies rosība, mūsu laiva arī ieradās un varējām sākt ar pelēko skoču pie laivas malām līmēt batoniņus un banānus, kā arī visādi citādi kasīties, bakstīties un kārtoties un pļāpāt ar citiem dalībniekiem, un pavisam nemanāmi starta brīdis mazliet lejpus Kazu krācēm jau bija klāt.


Šoreiz starts bija ar papildus elementu, jo dzirdējām, ka metrus trīssimt lejup pa straumi jaunā Valmieras tilta cēlāji pāri visai upei esot nostiepuši trosi, pie kuras noenkurots nevienam nevajadzīgs pontons. Protams, trose neesot marķēta un tieši tādā augstumā, lai neuzmanīgiem airētājiem vai nu norautu galvu vai vismaz izgāztu no laivas. Mazliet vēlāk gan izrādījās, ka runas par troses apdraudējumu ir stipri pārspīlētas, turklāt ūdens līmenis jau sācis kristies un zem troses varēja izbraukt pat nepieliecoties.


Pateicoties nesenajām lietavām bija pazudušas slavenās Gaujas sēres un sēkļi. Vairs nenācās ar akmeņiem pildītajā seklajā un taisnajā posmā tūlīt aiz Valmieras tilta meklēt dziļākās vietas, nebija arī jāuzmanās no viltīgajiem upes iekšējiem līkumiem, kur vasarā var tā mīksti iesēsties smiltīs uz izmisīgi kārpīties ar airiem, kamēr pārējie braucēji mierīgi brauc garām vien dažus metrus tālāk. Nebija arī pāri upei sakritušu koku, bet visas krāces likās viegli un ātri pārbraucamas. Straume bija samērā branga, ļaujot rimti airējot sasniegt vismaz astoņu līdz deviņu kilometru ātrumu stundā.


Pretstatā gaidītajam, Gaujas ielejas kokus neklāja lapas visās varavīksnes krāsās. Šoruden airēšana notika mazliet vēlāk kā parasti un liela daļa lapu bija jau nobirušas un visapkārt bija vērojams papliks brūnums. Diena bijā mierīga, sākumā pat bez neierastā pretvēja un ar nepārprotamu rudens sajūtu, dzestrajam gaisam smaržojot pēc satrūdējušām lapām. Ik pa laikam aiz līkuma parādījās dūmi, kas lēnām ložņāja pa ūdens virsmu, negribēdami celties gaisā un piebraucot tuvāk, aiz krasta sērēm atklājas makšķernieki. Lielākoties tādi, jau pamatīgi iesildījušies no iekšienes, vismaz tā izskatījās no laivas. Daudzo iežu tuvumā nebija īpaši daudz apmeklētāju, vienu vai divus izdevās pamanīt tikai pie pašiem pazīstamākajiem. Un kad tuvākie sekotāji un priekšā braucēji pazuda skatieniem, uz upes sāka valdīt vientulība un klusums un manam pāriniekam Kārlim uznāca miegs. Man šāda notikumu attīstība negāja pie sirds, jo snauduļošana parasti nozīmē ierastā airēšanas ritma izjaukšanu, taču ar šokolādi kaut kā no miega izdevās atbrīvoties.


Drīz vien satikām kajakotāju, kam pārlūzis airis. Viņš no palīdzības atteicās, jo kaut kā uz priekšu tikšot. Vēlāk uzzinājām, ka patiešām tika, tomēr vienmēr ir nepatīkami noskatīties uz tiem, kas piestājuši krastā risina dažādas tehniskas un fizioloģiskas dabas problēmas, jo viegli iedomāties viņu vietā sevi. Kāpt ārā no laivas dubļainā un stāvā krastā pie kaut kādiem dzelkšņainiem brikšņiem un nātrēm, un ar netīrām un aukstām rokām kaut ko mēģināt labot ar pelēkā skoča palīdzību, kamēr konkurenti priecīgi airējas pa upi... Tā iegrimstot filozofiskās pārdomās par to cik labi ir tad, ja nekas nenoplīst, drīz jau bija klāt arī Līgatnes pārceltuve, kur ieairējāmies tieši tad, kad startēja īsās distances braucēji. Bija pavisam patīkami pēc ieilgušā klusuma satikt pazīstamus airētājus ar kuriem, braucot garām, pārmīt bezjēdzīgus jokus, turklāt airēšana barā notiek daudz naskāk. Tas viss palīdzēja mazliet aizmirst septiņu stundu sēdēšanu, jo par sevi aizvien vairāk lika sajust pēcpuse, īpaši jau tādēļ, ka mums abiem šī šogad bija pirmā reize laivā.


Dažus kilometrus no Līgatnes pa visai lielu gabalu pamanījām divas trīsvietīgas kanoe, kuras tika vadītas klasiskajā zig-zag stilā. Man īsti nav skaidra to izīrētāju motivācija, kas trīsvietīgajās laivās izsniedz trīs airus. Tad laivā sēdētājiem vienmēr ienāk prātā muļķīgā doma airēt visiem reizē, bet divi airi vienā pusē un viens otrā vienmēr izvēršas par nepārtrauktu līkumošanu līdz iestājas apjausma, ka laiva daudz ātrāk iet uz priekšu, ja airu skaits katrā laivas pusē ir identisks. Šajā gadījumā gan izskatījās, ka ietriekšanās pārmaiņus te vienā, te otrā krastā no laivā sēdētāju puses tika uztverta ar sajūsmu. Braucot garām izrādījās, ka airētāji nāk no kādām aizjūras zemēm un uz jautājumu, kurp viņi šodien dodas, klauna tērpā ģērbts vīrišķis laivas aizmugurē lakoniski atbildēja - All the way! (visu ceļu). Uz atkārtotu jautājumu laivā sēdētāji atbildēja, ka patiešām nezin savu galamērķa nosaukumu un likās, ka viņiem nupat sāk iestāties tā fāze, kad jautrais airēšanas piedzīvojums jau sāk apnikt, bet priekšā ir samērā daudz kilometru ne visai interesantas upes, turklāt arī pati laiva nav īpaši vadāma. Vēl pēc brīža no aizmugures sadzirdējām brēcienus, aurošanu un ķērcienus, kas laikam tomēr liecināja, ka jautrība bija saglabājusies pietiekošā daudzumā.


Posms starp Līgatni un Siguldu nav īpašas sajūsmas vērts. Upe paliek platāka, straume lēnāka un paliek nogurdinoši un garlaicīgi. Gaujas Bāziens jau sāka apnikt, turklāt īpaši nepalīdzēja apziņa, ka palikusi stunda vai pusotra, tā vien gribējās laiku patīt uz priekšu un aizmirsties nepalīdzēja pat visu atlikušo batoniņu un speķa maizes notiesāšana. Sigulda bija sajūtama jau pa gabalu. Pauguri ielejas malā kļuva augstāki, aizvien vairāk dzirdams automašīnu troksnis, bet upmalā varēja manīt piknikotāju grupiņas un drīz jau bija klāt milzīgie zelta rudens vērotāju pūļi, kas izpērk krāsainos spieķīšus tonnām vien. Beidzot arī mūsu airēšanai ir pietiekoši daudz skatītāju abos upes krastos un var sagaidīt uzmundrinājuma brēcienus, ātrāk, ātrāk! un airē, airē! stilā - bez tiem laikam nav iedomājams neviens laivu brauciens. Šajās reizēs vienmēr atceramies karstasinīgos līdzjutējus Bauskā pirms gandrīz desmit gadiem, kuri Ultramaratona laikā mūs no tilta uzmundrināja ne tikai ar saucieniem, bet laivā iemeta arī beigtu zivi.


Drīz jau klāt arī finišs, vēl tikai pamīcīšanās pa krasta dubļiem un uzkāpšana Kaķīškalnā, kur augšā sagaida daudz soļankas un pirts. Arī šogad pasākums bija izdevies ļoti labs, liekas, ka vismaz daļēji pateicoties mazliet apgraizītajai distancei, kas nodrošināja finišu gaismā.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web