Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Ikgadējais vienas nakts sakars

Ieva Balode, 05.09.2012

Komentāri [3]

 

(Salacas Mauciens 2012). Literāro darbu konkursam.


Jau atkal, darbā prasot atvaļinājumu 21. un 22. augustā, man jautāja, kāpēc es tik dīvaini izvēlos brīvu otrdienu un trešdienu – lai taču paņemu atvaļinājumu nedēļas sākumā vai beigās, vai arī visu nedēļu. Nu kā viņi nesaprot, ka tas taču ir tikai normāli – gribēt noairēt 90km darbdienas vakarā. Kas tur dīvains? Laikam būs jādara kā Jānim S. – jāieraksta darba līgumā, ka 21. un 22. augusts ir brīvs.


Lieliski, ka par nokļūšanu uz un no sacensībām ir parūpējies Fufuks, un es kā izlepis ofisa darbonis varu tikai samaksāt par servisu un visu dabūt gatavu. Tad nu sarežģītas loģistikas rezultātā kopā ar komandas biedru Arti Krūziņu otrdienas vakarā esam nokļuvuši pie Salacas. Atbalsta komandas šoferītis gan sola naktī stipru lietu. Labs laiks būšot tikai tik ilgi, kamēr viņš makšķerēs – tagad vakarā un rīt no rīta, kad viņš modīsies un atsāks makšķerēt. Taču mūs tādi sīkumi kā lietu neuztrauc, tāpēc turpinām vien gatavoties startam. Precīzi plkst. 21:00 ar imitētu starta svilpienu ikgadējais vienas nakts sakars var sākties.


Neskatoties uz to, ka ir darba nedēļas pašas rosīgākās darba dienas, brīnumainā kārtā ir pieteikušies diezgan daudz dalībnieku. Izrādās, ka dīvaiņu Latvijā netrūkst! Upē visām kanoe laivām vieta nepietiek, un startā notiek neliela grūstīšanās, gan tāpēc, ka kāds vēl nav iemācījies stūrēt, gan arī tāpēc, ka sportisti mēģina izrauties vadībā. Nu gan jau 90km laikā visi iemācīsies pienācīgi novadīt savu laivu.


Tradicionāli neiztrūkstošie mušiņu mākoņi ir apsēduši upes virsu un mēģina ielīst visās iespējamās vietās. Tā kā man nav saulesbrilles, kuras esot īpaši stilīgi nēsāt laivojot naktī uz upes, tad, lai pasargātu savas acis no mušiņām, es varu airēt tikai pa pusei sagriezusies, vērojot to, kas notiek aiz muguras, un aprunājoties ar blakus esošām ekipāžām. Tā vien liekas, ka mušas šeit tieši šajos datumos rīko ikgadēju festivālu, un šī gada top atrakcija ir – līst laivotājiem ausīs. Artis gan saka, ka viņu aiz manas platās muguras mušiņas netraucē. Laimīgais! Lieliski, ka šogad ir pagadījusies ļoti komunikabla laivotāju publika, jo gandrīz ar katru garāmbraucēju pārminam kādu uzmundrinošu vārdu. Pat igauņi izmet pa frāzei latviski! Labu brīdi braucam vienā tempā ar kanoe ekipāžu „Bebri dzied” – viņiem runājamais laikam nekad nebeidzas. Man īpaši patika stāsts par pasākumu, kurā no diviem puskatamarāniem uzbūvēja vienu lielu un brauca lielākā barā – un tad viņiem esot bijis vēl vairāk runājamā nekā parasti. Vai tas vispār ir iespējams?


Lēnām satumst. Šogad laivotāju spēki ir vienmērīgi sadalījušies – smailes un kajaki mums paiet garām regulāros intervālos – kad vienas laivas gaismas ir pazudušas aiz līkuma, no aizmugures jau tuvojas nākamās gaismas, kas izgaismo jau satumsušo upi. Cik izdevīgi! Tumsā vienojamies pieturēties pie īpaši viltīgas braukšanas tehnikas – upes labo krastu apbraukt pa kreiso pusi. Diezgan efektīva! Tā braucot, tumsā pamanām klintis. Sarkanas. Nevar būt, ka esam paspējuši jau aizairēt līdz Sarkanajām klintīm. Varbūt kāds tās ir pārvietojis? Vispār jau pie Sarkanajām klintīm laivotājiem nav nemaz tik vienkārši tikt. Tās ir jāmāk novērtēt! Tikai tad, kad prasme izteikt pietiekami izteiksmīgu sajūsmas saucienu: „Wow!” ir uztrenēta pietiekamā līmenī, upes Dievs apžēlojas par izmisušajiem nakts laivotājiem un atļauj apskatīt Sarkanās klintis. Tāpēc, lai ātrāk pie tām tiktu, pie katras iespējas, kad pamanām klintis, sākam trenēt izteiksmīgu un izjustu „Wow!” elsienu.


Dīvainā kārtā gļuki šogad mūsu ekipāžu sāk apciemot jau nakts pirmajā pusē – sāk rēgoties gan neesoši koki pāri upei, gan akmeņi ūdenī, maldugunis krastā un visādi tilti. Īsti nezinu kā labāk rīkoties – katru reizi mēģināt apbraukt neesošu akmeni upē, vai arī pieņemt, ka tas ir acu apmāns, un braukt virsū – un ja nu tas ir īsts? Ja rīkotu konkursu par labāko šī gada gļuku, tad mūsu favorīts būtu Māra T redzētais – mūsu laivā priekšējais airē, bet aizmugurējais stāv kājās un izmet tīklus.


Esam tikuši līdz Skaņajam kalnam. Ideāla vieta, kur trenēties. Tātad: trīs, četri – „Wow!”. Nu jau ir pilnībā satumsis, mušiņas ir aizgājušas gulēt, migla nav liela, zvaigznes spīd. Īsta romantika. Kur tad ir šoferīša solītais lietus? Nospriedām, ka, ja jau vēl ir labs laiks, tad viņš vēl makšķerē. Ceram, ka viņš turpinās makšķerēt līdz pat finišam, lai mums būtu labs laiks.
Kādā brīdī mums dziedādama tuvojas ekipāža „Strazdotrosu apsēstie”, kuri ļauj mums izvēlēties nākamo dziesmu pēc klausītāju vēlmēm. Diemžēl mūsu pagājušā gada repertuāra hiti – Vergu koris no operas Nabucco un maršs no kinofilmas Sprīdītis – tiek izbrāķēti, jo viņiem, redz, šlāgeri tuvāki. Piedāvājumā esot arī šūpuļdziesmas, no kurām pieklājīgi atsakāmies.
Tā kopīgiem spēkiem esam sasnieguši Staiceli, kur jau atkal nevaru uznest laivu augšā, jo pirkstu satvēriens vairs īsti neklausa. Pirksti ir ieklemējušies aira satvēriena pozīcijā. Bet īsā pauze ar dzīvinošo tēju un gardo speķmaizīti atgriež enerģiju. Ātri dodamies tālāk, un uz pauzes rēķina apdzenam vairākas laivas. Esam panākuši un vienlaicīgi upē iekāpjam ar kanoe komandu „Mazie Oranžie”. Nez kāpēc viņiem liekas ļoti svarīgi aizbēgt tieši no mums? Nu lai jau viņiem tiek! Bet nekur tālu jau viņi nav aizbēguši, jo lēnām svīstošajā gaismā viņus var manīt kādu gabaliņu priekšā. Rītausmā es vairs nespēju noturēt acis vaļā, tāpēc Artis atļauj man laivā 5 minūtes pagulēt. Tāpat sēžot to mēģinu arī izdarīt – nav nemaz tik viegli, jo paralēli vēl jāmēģina arī saglabāt līdzsvaru. Bet vismaz nav jācīnās ar to nepārvaramo spēku, kas ver plakstiņus ciet. Nepagāja ne dažas minūtes, kad no priekšā esošās ekipāžas „Mazie Oranžie” atskan īgns kliedziens: „Airē!”. Nu neko – ceļos un airēju. Viņiem laikam konkurence vajadzīga.
Pieradusi pie nakts gļukiem, arī rīta gaismā redzēto apšaubu. Tikai tad, kad Artis man pajautāja, vai es arī redzu to tiltu, kuru es jau kādu brīdi vēroju un domāju, vai tas tur ir vai nav, nolemju, ka ir jau pietiekami gaišs, lai savām acīm varētu sākt ticēt. Te pēkšņi mūs pārsteidz neilga lietus gāze. Izdarām secinājumu, ka mūsu šoferītis ir beidzot beidzis makšķerēt un aizgājis gulēt.


Tā, cīnoties ar nogurumu un miegu, esam sasnieguši Mērnieku dzirnavu aizsprostu. Pirms tam bijām izvērtuši garu diskusiju par to, pa kuru pusi aizsprosts braucams, jo no iepriekšējiem gadiem katram atmiņā ir palicis kas cits. Rezultātā paņemam pietiekami daudz šķībi, lai veiksmīgi uzstūrētu virsū akmeņiem. Straume ir nepielūdzama un lēnām, bet pamatīgi sasver laivu, kā rezultātā attopos ūdenī. Par laimi daudzreiz dzirdētie padomi par aira neizlaišanu no rokām ir kādā instinktu līmenī nogulsnējušies – man rokās ir airis! Bet ko tas dod, ja, knapi nostājoties straujajā ūdenī kājās, straume grūž virsū pilnu kanoe laivu ar ūdeni? Nespējot pretoties dabas varenajam spēkam, esmu nokļuvusi peldus pozīcijā. Nez kādā veidā Artim ir izdevies iekļūt atpakaļ ar ūdeni pilnajā laivā, un viņš to lēnām stūrē krasta virzienā. Varu visiem ieteikt – ja apgāžaties pie Mērniekiem, nestūrējiet uz labo krastu – tur ir dubļi vismaz līdz potītei. Mēs, protams, to konstatējam tikai piestājot pie krasta. Galu galā kaut kā tomēr izlejam ūdeni no laivas.


Kamēr mēs tā plunčājamies, mums pabrauc garām vairākas ekipāžas, tajā skaitā divas kanoe. Iestājas neliels azarts atgūt atpakaļ savu nenovērtējami svarīgo septīto vietu. Tad nu, lai izžūtu un nenosaltu, uzsākam pēdējo gandrīz 20km finiša spurtu. Šādi airējot ar īpašu iedvesmu, to arī atgūstam, apdzenot garām pabraukušās kanoe ekipāžas. Peldei ir arī ļoti pozitīvas sekas – miegs ir kā ar roku noņemts. Un arī temps ir kļuvis tik labs. Varbūt mums jau ātrāk vajadzēja apgāzties, lai nenāktu miegs un būtu labāks rezultāts? Bet es jau te braucu atpūsties, nevis uzvarēt. Pēc šī apgalvojuma Artis man pajautā, vai es 90km airēšanu pa nakti saucu par atpūtu. Protams! Uzreiz prātā atnāk slavenais teiciens: „Nedod, Dievs, citiem strādāt tā, kā mēs atpūšamies!”.


Tā raiti airējot un pie katrām klintīm trenējoties, laikam beidzot esam sasnieguši pietiekami atzīstamu „Wow!” līmeni, jo tiekam pie Sarkanajām klintīm. Beidzot īstajām! Aiz tām sākam gaidīt finišu – vairs taču nekas daudz nav palicis – vēl taču tikai daži līkumi, pāris straujtecītes un tad jau būs. Jā, redz, kur oranžais koks, aiz tā bija straujtecīte un tad viss. Nu, labi, šitā straujtece vēl nebija īstā. Tad pēc šīs straujtecītes un tad aiz līkuma. Arī šis līkums nav tas. Šo smuko mājiņu atceros, aiz tās bija krācītes, un tad točna viss. Nē, atkal nekā. Nu, tiešām, aiz tās mājas kalna galā jābūt, tās suņa rejas mēs atceramies no pagājušā gada. Nu te aiz līkuma. Jā, beidzot! Finišs!


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web