Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Frīku dienas Karēlijā. Piknik-ekspedīcijas piezīmes.

Agrita Kiopa, 30.07.2003

Komentāri [0]

 

Campo Foto: Vodla, Paduns
 

Austrum-Karēlija, Kelka - Vodlezers - Vama - Vodla.


"Laimīgs kā trolejbuss"
Salīdzinājumi mēdz būt dīvaini. Ja kādam jāpasaka ka ir neizmērāmi laimīgs, tad var sevi lepni salīdzināt ar...., piemēram, trolejbusu. Katrs taču ir redzējis cik pašapmierināti trolejbusi braukā pa Rīgas pārpildītajām ielām ar katru riteni savā joslā! Apmēram tāds laimīga trolejbusa smaids laiku pa laikam šķiet rotājas arī manā - CAMPO "piknikekspedīcijas" dalībnieces lepnajā sejā.

 

Tātad tas saucas ekspedīcija?
Lai tādā nokļūtu, ir vajadzīga tikai viena lieta - gribēšana. Apstākļi paši tālāk sakārtojas tā, ka kārotais jau izrādās īstenība. Tā arī šoreiz - virknes sakritību rezultātā no lielā uz "Remju" virtuves sienas rakstītā saraksta komandā pa īstam ierakstījās astoņi - Anita un Regimants, Agnese un Viesturs, Agrita un Ilze, Andris un Ģirts, tiem pievienojās taku zinātājs Agris un vēl pēdējā brīdī Mārtiņš, saukts arī par Gaismiņu. Neapšaubāmi personības, kam katram sava loma, lai pasākums būtu izdevies.... Jā un vēl Indulis - frīku frīks, bet autobusa īpašnieks. Upes, aprīkojuma, transporta, degvielas u.c. izvēle - to noteica mūsu katra un kopējā pieredze.

 

Pa vienam
Anita un Regimants - komandas dvēsele, pāris ap kuru viss rotē un notiek. Teic, ka Remja anekdošu un dziesmu krājums esot neizsīkstošs, bet Anita ir pasaulē jaukākā to klausītāja.
Agnese un Viesturs - drošības mērs. Kā Muminu ģimene, kam vienmēr viss ir labā kārtībā. Viesturam par prieku drīkst iepirkt kārumus pēc sirds patikas.
Agrita un Ilze - šajā pasākumā Masjaņas. Divas, kas ekspedīcijai gatavojoties smīdināja un savādāk izveda Rīgas inventāra veikalus. Tiem, kas viņām redzēja cauri bizness gāja no rokas. Pārējiem nekā - siltās ziemas bumbierenes tā arī palika rūpnīcas Varonis teritorijā. Viņas arī "labo pakalpojumu salona" turētājas.
Andris un Ģirts - draugi sērfotāji pilnos hidrotērpos. Ģirts, enerģijas uzturēšanas "perpetum mobile" ar tādu kā dendija pieskaņu. Savukārt Andris līdakas uz sava āķa parasti vilinot ar nevainojamu matu sasuku un neatvairāmu smaidu. Reizēm demonstrējot muskuļu reljefu.
Agris - pats sevi dēvē par "tehnisko instruktoru". Patiesībā ūdeņu pazinējs un inventāra īpašnieks. Viņa krājumos ir gan katamarāni, ķiveres un vestes, gan arī rozā izpletņu auduma maisiņi nieku salikšanai un idejas par makaronu ievilināšanu limonādes pudelēs (lai nesamirkst!). Upi skaidro ar vektoriem.
Mārtiņš - pievienojās pēdējais. Īstais cilvēks no kura mācīties spēju saglabāt līdzsvaru pat tad, ja norāvusies visu laiku krāšņākā zivs, vai odu mākonis nevis tuvojas, bet ir visapkārt.
Induli nevar aprakstīt. Muppet Show varoņi ir vienīgais salīdzinājums, kas liekas gana adekvāts. Frīks. No viņa arī sākām šo vārdu attiecināt arī uz sevi.
Visi kopā - arī "frīki". Melošu, ja sacīšu, ka zinu ko tas nozīmē, un vēl vairāk ka jūtu piederību. RL skaidrojums - "frīks - tipisks disfēmisms". Disfēmismu Jumavas elektroniskā svešvārdu vārdnīca neskaidro :).

Visā visumā skaidrojums glaimojošs...

Montmarensija mums nebija, līdz ar to Īru sautējuma arī ne.

 

"Umom Rosiju ņepoimjoš"
Lineārā laika izpratne un daži ierastie stereotipi atstājami mājās. Tā vietā var atsaukt bērnībā redzēto filmu noskaņas un sagatavot sevi tam, ka viss ir labi, un arī ja nav labi, tad tik un tā ir labi. Ja autobusam noplīst ritenis, tad izbraucot kādus astoņus servisus, jūs to galu galā nomontēsiet paši. Ja naudu neizraus no jūsu rokām, tad jums būs iespēja noskatīties lieliskas zagļu saspēles trikus. Ja nekurienes vidū sastapsiet popu, tad arī viņš reiz būs bijis kaislīgs laivotājs. Līdzās bezsugas krančiem - omulīgi minči, un puišeļiem, kas lūdz vizuļus, veči, kas vodku. Jo makšķeri tiem reiz neiedeva. Sievietes no mīlīgām līdz šerpām. Kā pati zeme.

 

Karēlija
Ja skatās uz Somiju kartē, tad tai ir sniega sievas forma. Viena no tās rokām kopš kāda laika ir "varenplašās" īpašums. Tāpēc Medvežegorovas pilsētā tanks uz postamenta un uzraksts, kas vēsta, ka biedēklis uzstādīts par godu atbrīvošanai no Somiem un fašistiem, liekas divtik zaimojošs. Reiz ziedu laikos armijas kultūras namā ierīkota tirgus priekšā, gaidot, kad varēsim tikt pie spaiņa(kas ugunskura katla vietā), uzsākām ekspedīcijas smalkā toņa iznešanos - rituālu vodka+ikri (Pie autentisku vodkas glāžu pāra tikām jau Pēterburgā, pusdienojot "Sakvojāžā"). Neielaist sevī apkārt valdošo cilvēciskās dzīves realitāti ir patiešām vērts, jo pati zeme ir tāda, ka vari būt laimīgs par to vien, ka esi šajā pasaules malā nokļuvis. Purvi, meži, pameži, upes, ezeri, granīts, salas ar melleņu stāvkrastiem, svīres ar smalkiem spārniem un balsīm, klusums ūdenī un paša asinīs pirms krācēm. Saule, kas viļņos spēlējas, ūdensrozes un straumes nopulēts akmens par spilvenu, kad vēlies aizmigt upi caur skropstu plīvuru sajūtot. Un protams odi - reālistiem un pesimistiem. Guļot teltī vari klausīties kora spindzēšanā. Tā reizēm pārskan visu. Bet arī tos, kā visu citu, ko nevēlies, vari vienkārši neredzēt. Tam dažādi rituāli ir patiesi noderīgi.

 

Aiz kadra
Aiz kadra palicis kaps. Nav ne jausmas dziļš vai sekls.
Lai vēl un vēl vienās un tajās pašās krācēs skaisti apstātos aiz lielākā akmens vai izbrauktu lielākos viļņus katamarāns jāpārvieto pa upi uz augšu. Var mēģināt uzirties, pārnest pa ūdeni, pa to pašu krāci vai blakus, kur mierīgāks, bet lecot no akmens uz akmeni. Var brist pa brikšņiem un iet ar līkumu pa pļavu. Tas viss iespējams tik ilgi, kamēr kāds nepamanīsies ierīkot pacēlājus. Dažiem patīk izvēlēties vienmēr jaunus ceļus un ne vienmēr pa takām. Tā stiepjot katamarānu caur pļavu, kur zāle tam kutina vēderu, bet pašiem līdz pleciem pēkšņi - lāpsta. Iedurta svaigā rakumā. Tādā taisnstūra formas apmēram 2 x 0,6 metri. Un otrā galā otra. Lāpsta. Pļavā. Vasaras svelmē. Mazliet sirreāli. Pēc piedzīvojumiem ar slīkoņa atrašanu Salacā pie "X" alas, pieķeru sevi, ka ar tādām lietām nejoko - ziņkārība noskaidrot patiesību ir tik vāra, ka nomirst vēl vārdos neizsacīta. Prieks, ka mēs skatāmies lejup, nevis caur uzbērto zemi. Un vakarā mazliet baisi.

 

Grūti
Remis Ilzei solīja, ka būs grūti. Solīts makā nekrīt. Iespējams, ka grūtākais piknik-ekspedīcijā bija uznest smago somu līdz dzīvokļa durvīm mājās pārbraucot. Bet iespējams, ka dažbrīd tomēr grūti bija. Lai tiktu pāri ezeram, šķiet apmēram 4 mūsu Burtnieku lielumā, tomēr vajadzēja diezgan daudz spēka. Tik daudz lai laiku pa laikam, kad tā vairs nav, Tevi dzen vairs tikai nevēlēšanās otram vienam pašam uzkraut visu smagumu. Ezerā meklējām Ivana Bargā laikā celtu klosteri. Reiz Vodlas novadā dzīvojuši Vodlas ļaudis. Brīvi un brīvā izmitinājumā. Uz nelielas salas pagānu svētvietas vietā uzcelts pareizticīgo dievnams. Leģenda vēsta, ka tam sākumā izvēlēta cita vieta. Tomēr ik reizi, kad kokmateriālu krava turp vesta, sacēlusies vētra un viss vedums aizdzīts pie īstās. Tad tur arī dievnams celts. Īsti tam noticēt grūti, zinot, kā kristieši nīdējuši citas kultūras. Šajā vietā upurēšanas akmeņu krāvums atstāts. Upurējot cilvēki mēdzot mēģināt piekukuļot dievu. Vai tā ir? Dievnamā dzirdējām arī stāstu par Vodlas vīru paradumiem. Aizlaiku "Cīņu klubs" - puiši divas dienas gājuši uz Pudožiem, tur dzēruši, plūkušies un visādi citādi jautri dzīvojuši. Tad atkal caur mežiem divas dienas nākuši mājās. Nepajautājām, vai uz Lieldienām, pirms Kristus augšāmcelšanās.

 

Asums
Ekspedīcijām parasti ir mērķis. Neviens taču nedodas nezin kur tikai tā pat vien. Tas pēc kā mēs Karēlijas upēs lūkojāmies, bija arī asās izjūtas. Atradām gan absolūtu klusumu ūdenī, kur katrs aira vēziens aiz sevis vēl ilgi atstāj koncentriskus apļus, gan arī ūdens mucas, kas lai arī vilinošas, tomēr skaidri rāda, ka nav mūsu spēkos ar tām mēroties. Ilgotā "šaha galdiņa" krāce tā arī palika neizbraukta, jo pašā ceļa sākumā vēl īsti pār saviem katamarāniem nevaldījām un slalomam gatavi šķiet tomēr nebijām. Sirds jau sāpēja mazu liet, bet meistaram jāklausa. Tāds nu ir ekspedīciju noteikums Nr.1. Krievu valodā krāces sauc par sliekšņiem. Vienā tādā kādu metru augstā slieksnī nolēmām izpildīt triku, ko paši nosaucām par "Oļimpijskij zapliv", vai "peldējienu". Lai kārotās asās izjūtas neizpaliktu un arī ūdeni paši labāk izprast spētu. Sev par prieku. Laidāmies pa krāci lejā bez katamarāniem. Izjūtas var salīdzināt ar pārsēšanos no piemēram džipa uz sporta auto, vai vismaz "bobika" uz kartingu. Pēkšņi ūdens ir nevis tev apakšā bet visapkārt. Tu pats viss esi ātrumā iekšā. Un tevi nes nevis droši sarēķināts un līdz ar to sterils atrakciju parka šļūcamās renes ūdentiņš, bet īsts, dzīvs un auglīgs, kas tek kur mūžam tecējis un kam tavas vēlmes neko nenozīmē. Spēks.

 

Nobeiguma vietā
Agri, kas tālāk? Kuru upi nākošo? Vai Kaukāzu, vai Karpatus? Un Urāli? Tepat Čehija? Kas vēl mums jāiemācās? Un jāsaprot? Un kad? Varbūt "pa īstam"? Kā pa īstam? Nu bez piknika... Nē, bez piknika nesanāks. Jo Frīku ekspedīcijas vienmēr ir pikniks. Tikai Putna Piens, kas pilnai laimei priekšnosacījums, katru reizi cits :)

 

 


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web