Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Palāta & QTT Norge 2012

Egils, 20.07.2012

Komentāri [10]

 

 

Norvēģija ir kā narkotikas, reiz pabijis tās straujajās upēs gribas atgriezties tur vēl un vēl. Pēc Norge2011 piedzīvojuma Sogn og Fjordane, šogad braucam agrāk, jau jūnija beigās un izvēle ir kritusi uz Oppland.  Plānotās upes Breida, Dokka, Etna, Frya, Revaa, Tromsa. Reāli braucām Frya, Dokka, Etna (leja, vidus, augša), Rotvolla, Asta, QTT izvēlējās atsevišķās dienās vēl Ulas ūdenskritumus, Sjoa un Hovda . No interneta cēli esam lejuplādējuši un ūdens drošā noformējumā izdrukājuši Eastern Norway upju aprakstus, pēc kuriem tad arī orientējāmies un pieņēmām lēmumus. Protams, bija arī citi palīgmateriāli. Kā parasti ir sagādāta pārtika, gāze, tiks iemēģināts jaunais deglis lauka apstākļos, kurš jau ir ieguvis ‘troļļu baidāmā’ statusu. 

 

Neiztikt arī bez alus, lai pēc brauciena pa upi varētu aizdzīt ‘kaltētāju’, kurš pielavās parasti nepamanīti un kāda ugunsdzira, lai vakarā nepiespiesti varētu apspriest dienas varoņdarbus un klusiņām laizīt/aplaistīt iegūtās brūces. Jau atpakaļ braucot uz prāmja pie otrās Lapin Kulta alus kastes un nedaudz konjaka aizsākās diskusija par šādu piedzīvojumu aprakstu nepieciešamību un formātu, lai nevienam no dalībniekiem pēc tam nebūtu iemesla ‘cepienam’. Šoreiz Dobriča uzmundrināts un Aldas nenorāts rakstīšu pieminot dalībniekus vārdos un pasniedzot to veiktos varoņdarbus no sava skata punkta. Kompānija, kas devās šogad uz Norvēģiju bija diezgan raiba – Atvars priekšgalā Palātas veterāniem un jaunajiem dalībniekiem un QTT, kopā 14 straujūdens atkarīgie ar diezgan dažādu pieredzi, līmeni un varēšanu. Jāpiemin, ka visi laika ziņu portāli solīja Norvēģijā katru dienu mazliet lietus, tomēr visumā laika apstākļi mums bija pat ļoti labvēlīgi.

 
Piektdiena 29.jūnijs: No Stokholmas un nometni Nordaa upes krastā
Nekā jau sevišķa, jo tālāk uz ziemeļiem, jo paliek vēsāks un laika prognoze arī piepildās. – sāk līt. Brauciens aptuveni 600km jau savā būtībā ir diezgan garlaicīgs.
Nelielas bažas ir par busa aizmugurējo bagāžnieku – kā nekā esam uzkrāmējuši 9 laivas ar mantām un airus – liekas neiespējamā misija, bet dzīve pierāda, ka var. Vienīgais piedzīvojums ceļā – pīles uz ceļa, ir troļļiem arī tāda ceļa zīme, braucu aiz vieglā ripinot no kalna, kad pēkšņi ceļu šķērso pīle un priekšējais pa ‘mēmajiem’ , man ar nekas cits neatliek ar vismaz divreiz smagāku busiņu ņemt ‘stūri uz sevi’. Mums un vieglajam vis beidzās laimīgi, neviens nevienu astē nenoķēra, bet pīlei diemžēl nē – mūsu acu priekšā pretimnākošais auto to aizķer – izskatījās, ka ēdāja vairs nebūs... Nezin kāpēc paliek nedaudz žēl neapdomīgā putna.  Pēc laika  tuvojamies galamērķim, apskatam Soraa upi pa ceļam – ar ūdeni čābīgi, tikpat izskatās arī  Nordaa no tilta caur busiņa logu. Nedaudz vēlāk iemaksājam nedaudz naudiņas par iebraukšanu pie upes, bet diemžēl ceļš, kurš ved uz ‘put in’ ir slēgts. Jau zināms, ka ūdens līmenis Nordaa nav diezin cik daudzsološs – ož pēc kārtīga ‘kratāmgabala’. Atrodam nometnes vietu, aizsūtam QTT mūsu koordinātes un sākam iekārtoties. Pēc pirmā alus un kārtīgas porcijas ar pupām ar gaļu dodamies skatīties upi, kas izvēršas par kārtīgu aplauzienu. Apjūsmojuši pa ceļam to, kas palicis pāri pēc lāča visdrīzāk pērnā gada kādām vakariņām, slēpjot domas, ka paši varētu kļūt ķepainim pa maltīti, dodamies pa ceļu zemāk – te der teiciens jo dziļāk mežā, jo resnāki partizāni – slapjā zāle kļūst aizvien garāka, kuru papildina jau pusaugu kociņi. Kad esam nonākuši tik tālu, ka varam ieraudzīt upi – tur tālu lejā, esam līdz vidum slapji. Vēlme turpināt ceļu apsīkst, kā uguns bez pieskatīšanas. Dodamies atpakaļ un lēmums ir pieņemts – Nordaa šogad nebūs – sāksim ar Frya.
 
Setdiena 30.jūnijs: Frya’s – ieberziens
Frya pēc apraksta – pirmie 5km II+, tālāk 11km III, beigas 3km IV.
No rīta visi pacilātā prātā alkst pēc iespējas ātrāk iemērkt airus upē. Pēc diezgan patāla ceļa līdz upei, ar priekšējo laivu pārsiešanas operāciju neilgi pirms ‘put in’ ieraugam upi, kura nekādas bažas nerada. Uzsākam braucienu – QTT ‘pastiprināts’ ar Dobriču aiziet pa priekšu. Mēs pārējie ar Atvaru un Uģi priekšgalā piesardzīgi dodamies viņu pēdās, grupu noslēdz Jānis Z.. Ik pa brīdim kāds pieņem ārkārtas peldi, bet pirmie 6 km paiet bez īpašiem ekscesiem. Tad ir pirmais kanjons, varbūt pat ne kanjons – bet apnesams nav, variantu nav – jābrauc. Man izdodas to nobraukt veiksmīgi, kas rada drošības sajūtu un nedaudz pārliecību par savu varēšanu. Tad pēc brīža nākamais posms, atkal apnest gandrīz neiespējami, pēc izlūkošanas rodas secinājums, ka nopeldēt to būs daudz vieglāk nekā apnest. Visi brauks. Uģis jau ir lejā un gatavs palīdzēt, tad Atvars un visi pārējie aiziet pa vienam. Esmu noskatījies kā daļa nobrauc citi papeld pa mucu. Novērtējis un izvēlējies trajektoriju un palieku pēdējais. Veiksmīgu trāpu uz ‘mēles’ un ar to viss beidzās. Laikam jau nebija veiksmīgi. Laivu samet otrādi ar aizmuguri pa priekšu un nezin kāpēc es neielidoja baseiniņā kur muca, bet mani aprauj riņķī. Izrādās, ka tur sekls kādi 20 – 30 cm un apakšā akmens slaids pret kuru es izpildu ‘fotografēšanos’. Bilde ir iespaidīga – upē tiek atstāts sarkanais DNS paraugs, gabaliņš no zoba kronīša (diemžēl apdrošinātāji to skādi nesegs). Pēc izpeldēšanas sajūta, ka izspļaušu visu, kas ir mutē, bet viss ir kārtībā – zobi vietā, tikai caursista lūpa un zilas krāsas paliekošas liecības uz sejas, abiem elkoņiem un pleca . Turpmāk katrā atstraumē lieku pie sasistajām vietām aukstus akmeņus, kas noteikti man palīdzēja atgūt cilvēcīgu izskatu jau dodoties mājup.  Tagad sākas darbs ar savu galvu (visas problēmas ir galvā un es esmu inficējies). Līdz 15 km aizbraucam tīri labi, ja neskaita Gunti, kuram tika dota iespēja paspiestam zem akmens pārdomāt straujūdens kajakošanas ēnas puses. Guntis tiek laimīgi krastā, bet laivu noķert neizdodas – līdz ar to Guntis gar krastu ( pieminēšu, ka tā nav pastaiga pa bulvāri, bet augšā lejā pa klintīm un slapjajiem upes akmeņiem ) dodas meklēt savu laivu. Te mūsu ceļi šķiras līdz vakaram. Kādā 16 km sākās III+ , IV – bet mums vairs ne spēku, ne pārliecības. Uģis un Jānis Z. ir aizbraukuši uz priekšu un gaida mūs kaut kur tur aiz līkuma. Uz upes esam jau gandrīz 9 stundas, līdz galam kādi 2 km, es un Zaķis apnes krāci, Valdim neizdodas noturēties un šajā vietā tiek pieņemts lēmums (vēlāk sapratām, ka pilnīgi pareizs) veikt evakuāciju pa krastu. Atvars, Andris un Alda turpina pa upi, mūsu trijotne iesien laivas burkānos un sākam vilkt uz augšu. Cik tāls ceļš ir ejams nezinām, manam telefonam baterija ir nosēdusies, tā kā sakaru arī nav, un telefona numurus no galvas jau sen neviens nezina. Te būtu ieteikums uz upi ņemt līdz ūdensdrošu īso telefona numuru sarakstu. Mūsu mērķis iziet uz ceļa  un gaidīt līdz mūs atradīs, vai mēģināt dot ziņu par sevi pēc iespējām. Kad pirmie trīs ‘burkānu garumi’ pret stāvo kalnu velkot augšā laivas katram ir pieveikti, es atrodu taku pa kuru tad turpinām ceļu. Zaķis ir satraumējis kāju un iešana paliek pavisam švaka. Es ar Valdi ik pa brīdim stiepjam arī Zaķa laivu. Gribas dzert – stulbuma pēc nepaņēmām pudeli ar ūdeni līdz no upes. Tagad ‘sviedrētājs’ duetā ar ‘kaltētāju’ svin savu uzvaras gājienu, bet mēs nepadodamies.  Taka noved pie tīruma. Māja tam pa vidu.  Noorientējamies, kur tuvākais virziens līdz ceļam. Pa labības lauku iet nedrīkst, tāpēc turpinām pa taku gar to. Es aiznesu Zaķa laivu uz augšu kādus 100m, kad nāku pakaļ savai – Zaķis jau to velk – pēc asākas vārdu apmaiņas paaugstinātā tonī tuvu nenormētai leksikai mums izdodas sadalīt lomas. Vēl gabaliņš pret kalnu un ir ilgi gaidītais ceļš.  Kamēr es prātoju kā pusnaktī diezgan biedējošā skatā mēģināt pamodināt mājas iemītniekus – necerētā veiksme mūs atrod pati – ap stūri parādās dzeltenais busiņš, bet mūs neredz un uzgriež pa ceļu augšā.  Šeit sākās Robinsona Krūzo cienīgi mājieni un saucieni busa virzienā – ar nelielu pauzi veiksmīgi, jo Vladis ierauga mūsu laivas. Pārgājiens ar laivām ir beidzies. Litrs alus pazūd nemanot, uzdzeram vēl arī ūdeni. Dodamies uz nometni.
Guntim arī viss beidzās laimīgi – laivu atrada, izvilka, mūs nesagaidīja. Viens tālāk neuzdrošinājās braukt (pareizs lēmums) un augšup pa klinti droši vien ar izmeklētu leksiku stiprinādams savus spēkus tiek līdz lauka malai nezaudējot neko no inventāra. Brīdinājums – ilgstoša pastaiga pret kalnu ar laivu, sviedrējoties hidrā, var novest pie noberztām locītavām. Laipnais norvēģu saimnieks, kurš visdrīzāk šādus bēdu brāļus ar un bez laivām ir redzējis dučiem, dodas Guntim palīgos, kas summējas pozitīvā rezultātā - Guntis ar visu laivu tiek aizvests līdz mājai un pēc tam vēl lejā 9km līdz tiltam, kur mums satikšanās vieta. Tad Guntis dodas meklēt iespēju paziņot pārējiem, ka viss Ok. Atrodot nākamo laipno cilvēku, šoreiz  itāli, kurš laiski mīt kempingā – tiek iegūts telefons pazvanīšanai,  vienīgais numurs, kuru zina – tas ir Campo, caur ko arī veiksmīgi tiek apziņots Atvars.
QTT jau arī ir beiguši šo posmu pa ceļam ar Dobriča mazo ieberzienu, kura rezultātā tiek salauzta aira lāpstiņa.  Ap 1:00 naktī esam nometnē, paēdam padzeram un dodamies un naktsguļu lejā estrādē, kur pirms ūdenskrituma baseinā uz ūdens izveidota skatuve, kur it kā tiek spēlēts Pērs Gints. Šobrīd augstā māksla kaut kā mūs nesasniedz. Nedaudz uzlādējot telefonu sūtu īsziņu uz mājām – Viss Ok. Nogurums saka savu un pēc nedaudz alus un/vai ugunsdziras dodamies gulēt. Laiks ir labs. Nelīst. Sasistā seja un pārējās ķermeņa vietas liek sevi manīt, bet nogurums ir pārāks.
 
Kopsavilkums līdz telefons nenobeidzās: Distance pa upi: 17.28km, Laiks: 8h:43:min + ‘pastaiga’ ar laivām +/- 2h, Vidējais ātrums 2 km/h, Max ātrums 14.7 km/h.
 
Svētdiena 1.jūlijs: Neplānoti plānotā atpūta
No rīta paēdam, kaut kā lēni un negribīgi sanāk sakravāties. QTT standartā jau atkal ‘pastiprināts’ ar Dobriču dodas piedzīvojumu meklējumos uz Ulas ūdenskritumiem un Sjoa. Mēs plānojam Etnu (vidus daļa), sākam braukt  – kaut kāds vadātājs ir piesities, izmetam nelielu līkumu līdz nonākam pie upes. Ir jau vēla pēcpusdiena. Sāk stipri līt. Neviens tā īsti upē līst negrib. Nolemjam aizbraukt apskatīties Dokku, kuras krastā arī atrodam ļoti jauku vietu nometnei – lietus sāk rimties. Uzceļam nometni, izliekam žāvēties drēbes. Tiek izvārīts pilns katls (8litri) ar sātīgu zupu, kuru 9 izsalkuši laivotāji, piekožot Latvijas rupjmaizi pieveic neatskatoties. Pastaigājamies, fotografējam veco tiltu un pilnmēnesi, remdinām slāpes ar pieejamiem šķidrumiem līdz nogurums mūs ievelk teltīs. Zaķis ārstē kāju ar kāposta lapu – rezultāts ir pārsteidzošs, nākamajā rītā jau viss gandrīz ok. Kāpostos ir spēks.
 
Pirmdiena 2.jūlijs. Dokka
Dokka pēc apraksta – 5.4km III ar trīs ūdenskritumiem.  Plānojam sākt pie Gronvald tilta, kur mūsu nometne. Šis tilts pievelk vietējos īpatņus ar veciem televizoriem, saskaitījām trīs nomestas tālrāžu paliekas. Zaķis šodien izlaiž, dakterē kāju ar kāpostu tālāk, jo visdrīzāk ūdenskritumi būs jāapnes. Tā kā QTT izklaidējas pa Ulu un Sjoa mums ir jārisina loģistikas uzdevums. Guntis ar Atvaru aizbrauc meklēt ‘put out’ – atpakaļ ar kājām vai balsojot. Saule spīd – sēžam kaujas gatavībā un gaidām. Pēc stundām 2 paliekam tramīgi, bet paniku neceļam – kompensējam to ar speķa un desu maizītēm. Nu jau arī atgriežas buss ar Gunti un Atvaru. Piekļūšana upei švaka, ar kājām atnākšana tāpat, Guntis pieņem lēmumu nebraukt upi, bet nodrošināt loģistiku. Paldies viņam par to.Tiekam līdz ūdenim un pēc kāda kilometra nevar saprast ūdenskritums vai nē, bet īsti braucams nav. Es ar Valdi un Uģi izlūkojam apnešanas iespējas pa kreiso krastu, kad atgriežamies pārējie jau pārprāmējušies un sāk apnesienu pa labās puses slidenajām klintīm. Skats diezgan baiss. Ar zīmju valodu informējam Atvaru, ka nesīsim pa kreiso pusi, jo atradām vietu kur var iekāpt.  Esam sadalījušies. Atkal neliels laivu stiepiens pa klintīm un mežu. Novērtējot vēlāk pēc kartes tas bija kādus 300 metrus garš. Turpinām braucienu, no III tur gan nekā vēl nav, toties arī stresa nav. Atpūtas brīdī atrādām/atstrādājam eskimosu – man izdodas, treniņi netālajā dīķī no mājas nav bijuši velti. Vēlāk apnesam vēl pāris vietas un brauciens ir galā. Guntis mūs gaida pētot vietējo floru un faunu. Viņam izdevās nodibināt kontaktu ar ūdeli vai kādu citu tam līdzīgu ūdens zvēriņu. Tikšanās laikā bija abas puses izrādīja zināmu interesi, beigās draudzīgi šķiroties. Vispār upes posms nekur nederīgs, tāpat kā pagājušo gadu Sumelvi – vai nu apnesiens vai nu gandrīz dīķis. Pie tam ‘put out’ nav tas draudzīgākais – visi nesam, velkam, stumjam laivas kalnā kur gaida buss. Brīdinājums – neapdomīgs stiepiens var novest pie traumām. Uzstiepjot laivas esam vairāk patērējuši spēkus nekā uz upes, bet vienalga viss Ok.  Vakarā paliekam tajā pašā nometnē – paēdam karaliskas vakariņas: kartupeļus ar gaļas mērci un salātiem un gaidām QTT. Pēc brīža šie ir klāt un var redzēt, ka gājis skarbi – Sjoa upes ‘kajaku rijējs krokodils’ ir bijis izsalcis pēc asinīm, viens Fluids ar visu rezerves airi ir devies malties tuvākā HES dzirnavās, pašu braucēju atstājot krastā ar diagnozi – morāli/materiāla trauma. HESa uzraugam gan tika atstāts telefona numurs, jo cerība mirst pēdējā, un tā arī bija – braucot mājās tā bija beigta. Parādās pirmā prognoze/ pareģojums – ‘alus beidzās trešdien’. Standarta vakara izpildījums un visus pamazām iesūc teltis.
 
Kopsavilkums: Distance pa upi: 5.49km, Laiks: 3h:38:min, Vidējais ātrums 1.5 km/h, Max ātrums 12.5 km/h.
 
Otrdiena 3.jūlijs. Etna (apakša)
Etna apakšējā daļa. Varētu II, vietām II+ ar lecamu ūdenskritumu un slaidiem finišā.
No rīta novācam nometni pie Dokkas un dodamies uz Etnu. Izvēlēts salīdzinoši viegls gabals, kas vēlāk gan izrādās maldīgi. Šodien braucam visi kopīgi, laikam jau arī QTT alkst atpūtas brīžus. Kādā otrajā  lielajā krācē izlemju braukt, bet šoreiz neveiksmīgi – nedaudz pat atsitot ar ķiveri pret akmeni – tas man ir kā stopsignāls, pārējās vietas, par kurām neesmu pārliecināts apnesu, ūdenskritumu pie tilta nelecu un slaidus arī izlaižu. Pietiek uzņemt fotogrāfijas ar seju pret upes dibenu. Tie, kas nav pārliecināti par sevi seko manam piemēram. Pirms tam Valdis arī vienā no krācēm it kā nevainīgi apkrita un sasitās, ka pēc tam jutās nelāgi – bet malciņš ugundziras finišā domas pagrieza pozitīvā gultnē. Vēlāk vakarā panesās domas un diskusijas par Fullface ķiveres un elkoņu sargu pozitīvo ietekmi uz kajakera pašsajūtu pēc lielāka vai mazāka ieberziena. Vienīgais, kas nedaudz nodzina entuziasmu nekavējoties pēc atgriešanās iepirkt šos gadžetus – vismaz ķiveres cena. Adrenalīna alkstošie lec ūdenskritumu, rezultāts – draudzīgs neizšķirts, cik reizes pa visiem tika nolekts veiksmīgi, tik reizes arī bija piespiedu mazgāšanās lejas mucā (veļasmašīnā), kas bija nikna, bet draudzīga, ātri laida vaļā. Tālāk mazs gabaliņš bez kauliem līdz slaidiem. Vieta skaista, bet ieraugot to nobraucienu es atmetu domu braukt uzreiz. Visi, kas vēlas brauc slaidus, Toms to izdara divreiz ar efektīviem paraugdemonstrējumiem finiša mucā cīņā ar šķērsli. Pārējie vienreiz nobraukuši/nenobraukuši (izpeldējušies) slaidu lielu entuziasmu atkārtot neizrāda.  Dodamies meklēt jaunu nometnes vietu, kas mums arī ātri un veiksmīgi izdodas. Nedaudz līņā, uzceļam teltis un tentu. Nometnē ir galds, tualete un miskaste. Vakarā piebeidzam pelēkos zirņus ar gaļu un speķi, saldajā – es sacepu Zaķa iejauktās biezās (rauga) pankūkas, ar kurām pazūd arī pēdējā kanniņa ar zapti.
Turpmāk atkal vakara rituāls – pareģojums ‘alus beidzās trešdien’ sāk piepildīties. Protams, ka nogurums un sātīgās vakariņas dara savu, dodamies pie miera.
Kopsavilkums: Distance pa upi: 3.37km, Laiks: 2h:51:min, Vidējais ātrums 1.2 km/h, Max ātrums 17.4 km/h.
 
Trešdiena 4.jūlijs. Etna (vidus)
Etna vidus daļa. II 6.8km ar vienu apnesamu ūdenskritumu.
Pabrokastojuši, nometnes vietu nemainām. QTT aizbrauc uz Etnas augšgalu, mēs piesaistam Dobriču un dodamies relaksācija braucienā. Daudz ko komentēt te nav – ūdens pietiekami, grūtības nobraukt nevienam no grupas nesagādā. Labs slaloma treniņš starp akmeņiem.  Pie tilta Guntis ierauga noslīkušu velosipēdu. Nezin no kurienes viņam parādās nepārvarama vēlme to izvilkt. Piesienu Gunti ar ‘burkānu’ ‘govs astē’ un drošinu no krasta. Veste izrādās laba un ar to mugurā nonirt pēc kārotā braucamlīdzekļa nu nekādi neizdodas. Pēc trešā mēģinājuma, veste tiek novilkta, drošināšanas virve cieši apsieta ap vidukli, rokās vismaz 10kg akmens un došanās dzelmē ir veiksmīga. Ar ‘burkānu’ trofeja tiek uzcelta uz tilta ar pilnīgu pārliecību, ka jāved mājās. Šeit radās mīts par Norvēģu pastniekiem, kuri dodoties pensijā savus divriteņus met no tiltiem. Cits saprātīgs skaidrojums prātā nenāca, jo šajā Etnas posmā redzējām vēl vismaz trīs noslīcinātus divriteņus. Ir tur kāda sabiedrības daļa ar nobīdi no arhetipa, ja rodas vēlme mest no tiltiem televizorus un samērā labus divriteņus. Šo posmu nobraucu pa nullēm, bet pārdomas par to, ka brīžiem atslābinoties tiek pieļautas it kā mazas kļūdiņas, kuras tad arī jālabo. Visi paliek apmierināti. Pārpūles pazīmju nav. Atgriežamies nometnē vēl pirms QTT un dodamies pētīt ko varētu niknāku braukt nākamajā dienā. Mēģinām paskatīties Etnas augšu, piekļūt Rotvollai, bet nekas tā īsti nesanāk. Apskatam augšā ap 1860.gadu celto dambi un nekādu lēmumu nepieņēmuši atgriežamies nometnē.  Šodien ir trešdiena – pareģojumam ‘alus beidzās trešdien’ pretojamies ieviešot alus patēriņa limitus un paceļot ugunsdziras patēriņu ar un bez tējas. Vakarā arī veicam pārtikas inventarizāciju sadalot palikušo pa dienām. Izskatās, ka pietiks. Dobrič piesakās vārīt pļurzaku (kas nezina, īpaša zupa Dobriča izpildījumā). Zupas sastāvu varu atklāt, bet pagatavošanas noslēpumu tura pats pavārs. Sastāvs:. Kartupeļi, gaļa, burkāni, kāposti, puķu kāposti, tomāti, pupas, desa, siers, pipari, paprika upes ūdens. Iespējams, ka arī kādu sastāvdaļu nenosaucu, bet tam nav nozīmes – visu izšķir ēstgriba, šai zupai lauka apstākļos konkurences nav. Mūs apciemo vietējais norvēģis, aicina ciemos ir ļoti draudzīgs. Mīts par Norvēģu pastniekiem-velosipēdu bendēm tika apgāzts, tā izklaidējoties vietējie jaunieši pēc jautras uzdzīvošanas – droši vien tas pats kontingents staipa arī vecos televizorus. Vakarā sēžam ap ugunskuru, stāstam stāstus un anekdotes un, klausāmies izvilkumus no Dobriča nebeidzamās sāgas par Goda vīra piedzīvojumiem, līdz kājas pašas aiznes līdz teltij. Trofeju velosipēds gaida savu likteni atstutēts pret miskasti.
 
Kopsavilkums: Distance pa upi: 7.46km, Laiks: 2h:30:min, Vidējais ātrums 3.0 km/h, Max ātrums 15.5 km/h.
 
Ceturtdiena 5.jūlijs. Etna (vidus), Rotvolla
Tā, kā iepriekšējā vakarā tika pieņemts lēmums braukt vismaz III vai IV es, Zaķis, Valdis un Uģis uz to neparakstās. Mēs brauksim Etnas vidus daļas II vēlreiz.
Etna vidus daļa. II 6.8km ar vienu apnesamu ūdenskritumu. QTT un Atvars ar drosmīgākajiem izvēlas Rotvollu.  Rotvolla  pēc apraksta no sākuma II, pēc tam III-IV, beigas līdz ietekai Etnā IV+ .Nometne ir nojaukta, zināms rīt būs Asta – gabaliņš III+ pēc apraksta. Trofeju ričuks pēc nelielām pārdomām tomēr tiek atstāts nometnē troļļu rīcībā. Guntis vispirms uzved Rotvollas komandu, tad noved mūs lejā uz Etnas mierīgo gabalu. Nobraucam vakardienas gabalu klasiski kā pareizi vajadzētu, iebraucot atstraumēs un pārskaitot dalībniekus ( Uģim bija gan jāskaita tikai līdz trīs ). Posmu nobraucam par stundu ātrāk nekā vakar. Neviens nepeldējās un nebija jau arī īsta pamatojuma. Uzkrāmējam savas laivas, parunājamies ar vietējo norvēģieti un dodamies augšā kur pārējiem finišs Rotvollā.
Paceļam vēlreiz apskatam un fotografējam ūdenskritumus pie tilta, kad esam galā Vladis jau ir izstaigājies, Normunds arī nocēlies no trases – laiva ir pie auto, pats gan kaut kur ganās ārpus redzamības robežas. Guntis aizbrauc pakaļ Atvara grupai kura finišē ātrāk pie tilta, es ar Valdi un Zaķi aizejam līdz 15 metrus augstajam ūdenskritumam pa slēgto ceļu – tas ir kādus 1.5 kilometrus tālu. Pastaigas svaigā ir labākas nekā gaidīšana uz vietas. Kad atgriežamies gandrīz visi ir uz vietas, pēc brīža parādās arī Toms un Jānis U. No jaunajiem kungiem staro apmierinājums par paveikto. Atvara grupa arī ir atpakaļ. Tiek patērēts pēdējais alus, kurš brīnumainā kārtā bija pārdzīvojis trešdienu. Pēc sarunas ar Andri sapratu, Rotvolla – ņo sākuma tādi kā mazi ezeriņi, pēc tam upe sašaurinās ir daudz akmeņu, jābrauc ļoti tehniski – kritums ir liels un ūdens nav daudz. Brauciens ir prasījis daudz spēka. Atvars ir pamanījies laivas apakšā iegūt kādus 20cm garu plaisu – briesmu stāstu prasiet Atvaram, klāt nebiju un sadzejot ko neredzēju negribu. Braukšana ar tādu laivu nekāda ērtā varētu nebūt, tāpēc vakarā briest remontdarbi. Trešdiena ir tā vakardiena, kad prognozes par alus pietiekamību piepildījās. Tiek nosprausts virziens uz Astu. Pa ceļam aizmugurējais jumta stienis izpilda vingrinājumu – vairāk neturēšu laivas. Bums un atkal Makgraivera cienīgi jumta stieņa darbspēju atjaunošanas pasākumi. Šoreiz tiek pieņemts kardināls lēmums un starp stieņa turētājiem un busa ūdens reni tiek iespiests speciāli pielāgota izmēra baļķēns visās četrās vietās. Te būtu jāatkārtojas – baļķēnos ir spēks. Tas līdzēja – ar tādu konstrukciju arī ieradāmies Rīgā, nenodarot nekādu redzamu skādi busam. Vēl pa ceļam slaidi un neliels troļļu parks pie Romiešu tilta Etnas lejastecē.  Pie šāda ūdens līmeņa slaidi nebija braucami – papriecējām acis un foto sesija ar troļļu figūrām parkā pie upes. Tad vēl veikalā iepirkām pa lēto makaronus un Jānis Z. visiem uzsauca pa alus bundžiņai. Paldies viņam par to. Valda uzsauktos aliņus lietojām vakarā, jau nometnē, arī viņam paldies par to. Diezgan pavēlu sasniedzam Astu, jo tiešais ceļš bija slēgts, braucām apkārt. Izvēlējāmies nometnes vietu upes līkumā pie mežstrādnieku būdiņām. Atvars remontē laivu, asistentu netrūkst, bet pats galvenais ir ugunskurs, uz kura laivas plastmasa tiek nedaudz uzsildīta un palīglīdzeklis mistiskā elastīgā līme, kas tiek izvilkta no lielās melnās somas. Vakara zupu uzvārīja Uģis. QTT nerādās, nevarot vairs sagaidīt tiek izsludinātas vakariņas un tas ir pietiekami lai no meža ceļa iznirtu Toma vadītais auto ar visu komandu. Mobilā zonas nav. Uzkāpju pakalnā lai dotu ziņu uz mājām – viss Ok. Vakariņas, ugunskurs, nedaudz nostaļģijas, ka piedzīvojums tuvojas beigām un uz tādas nots pamazām dodamies pie miera.
 
 
Kopsavilkums: Distance pa upi: (Etna) 6.98km, Laiks: 1h:24:min, Vidējais ātrums 5.0 km/h, Max ātrums 13.5 km/h.
 
Piekdiena 6.jūlijs. Asta
No rīta pieceļamies laicīgi, uzēdam brokastis. Sāk parādīties bažas, ka ne tikai alus ir aptrūcies, bet arī gāze varētu iet uz beigām. Mums gan ir rezerves mazie baloniņi, bet priekš 14 mutēm tur stundām jāvāra.  QTT bez Normunda, bet ar Dobriču dodas uz Hovdu,  mums starts tepat. Sakrāmējam busā mantas un ‘pastiprināti’ ar Normundu dodamies Astas apskāvienos.
Asta – no sākuma III, pēdējie 7.5km III+. Cienīgs noslēgums. Upē daudz akmeņu, taču ūdens pietiek, vēlāk paliek šaurāks un ātrāks. Ir ko pastrādāt gan ar airiem gan reizēm cieš ‘ziemeļgals’. Pirmo lielo krāci, kuru apskatāmies un tiek likta drošināšana, nobraucu labi.  Otrajā bija jātrāpa labajā pusē galvenajā straumē, kamēr cīnījos ar akmeņiem mani aiznes pa kreisi – atpakaļceļš faktiski nav – kārtīgi uzairēju un lecu pāri otrai galvenajai straumei šķērsām, jo tā veic nepatīkamu nebraucamu 90 grādu pagriezienu, uz plakanu klints akmeni no kura tad arī nolecu un tieku cauri bez peldes. Pēc tam pats ar savu veikumu ļoti lepojos, lai gan nevajadzētu, jo netrāpīju pareizā trajektorijā. Parasti upe šādas kļūdas nepiedod. Tālāk jau viss kā pasakās ar labām beigām – baudām III kategorijas upi līdz Astas tilts kā galamērķis ir klāt. Izkāpjam no upes un dodamies uz atpūtas zonu pa ceļu otrpus tiltam, radot uz ceļa sastrēgumu nesot laivas pāri tiltam, kur gājējiem zona nav paredzēta. Sastrēgums mūsos rada nelielu jautrību, tomēr nepārforsējam šo pasākumu.  Atpūšamies, uzsienam laivas un dodamies Stokholmas virzienā. Plāns ir nobraukt pāris 100 km, nokļūt Zviedrijā un sameklēt nometnes vietu kur nakšņot. Netālu no Karlštates atrodam stāvlaukumu vietējam brīvdabas muzejam, kur arī apmetamies, jo blakus ir pieejams ūdens. Uzceļam tentu, sāk līt aizvien stiprāk. Vāram tēju, atbrauc QTT, Dobrič laipni piesakās uzmeistarot pļurzaku, pret ko nevienam iebildumu nav. Slaistoties atrodam divus kases namiņus, kas nav aizslēgti un varētu būt labi pārnakšņošanai, jo tādā lietū telti celt nevienam negribas.
Paēduši sadalāmies pa gulēšanas vietām - kam busiņš, kam namiņš, kam autiņš, kam vietiņa zem tenta.
 
Kopsavilkums: Distance pa upi: 9.24km, Laiks: 3h:02:min, Vidējais ātrums 3.0 km/h, Max ātrums 13.0 km/h.
 
Sestdiena 7.jūlijs. Stokholmas virzienā.
Mostamies agri. Jāpaspēj atbrīvot darba vietas muzeja darbiniekiem. Mums tas izdodas. No rīta ēdam maizītes un es sacepu kaudzi ar plānajām pankūkām. Zaptes pēdējā dienā loģiski, ka nav – bet nav šķērslis pankūku pazušanai  kārajās mutēs. Alus ir izbeidzies trešdien, bet gāze tomēr pietika gan pankūku cepšanai gan vēl tējas uzvārīšanai. Tas priecē. Ceļš uz Stokholmu neaprakstāms – tāpēc,  ka nav ko rakstīt.
Līdz prāmja attiešanai vēl ir laiks izmest līkumu pa pilsētu, ko arī darām. Veikalā iepērkam kādu našķīti un nedaudz alus slāpju remdēšanai līdz uz prāmja atvērsies veikals. Pēdējais nogrieznis mājup pāri Baltijas jūrai ir sācies. Uz prāmja viss kā parasti šādos braucienos un mostamies no rīta, kad esam jau Daugavas grīvā.
 
Pielikums Nr.1
Nezināmas izcelsmes mērlenta - lai brauciens būtu izdevies būtu jābūt četriem elementiem:
Ieberziens – uz titulu pretendē Fluids, kas maļas Sjoa upes HES, vai tiek tirgots vietējā pagrīdes lietoto kajaku veikalā, kā arī grupas ieberziens pirmajā dienā Frya .
Vempelis – varbūt, ka bija – neviens neatzīstas.
Stulbība – atsevišķu dalībnieku uzskats, ka Marss un Snickers batoniņu aizstāšana ar ekvivalentu Laimas konfekšu Rīts, Rudzupuķe un Vētrasputns daudzumu.
Kašķis – izpalika.
Tomēr šo četru elementu mērlente šajā gadījumā nedod pareizo rezultātu, jo visi bija apmierināti, nokāpjot no prāmja Rīga bijām saguruši, bet katram pakausī spīdēja tāda kā lampiņa un seju sedza smaids, kurā nebija noslēpjama vēlme atkal atgriezties Norvēģijā.

Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web