Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Ziemeļmeitas lūkoties

Gundars Patmalnieks, 02.05.2012

Komentāri [0]

 

 

Pārpublikācija no "Ogres Vēstis visiem" ar autora atļauju.


Saulīte, spīd, vizbulītes zied, upes tek... Par ūdenstūristu paradīzi kļuvušas  Latvijas straujupes: Amata, Lielā Jugla, arī Ogre. „Paradīzē ir jauki, toties ellē labāka kompānija”, vēstī sens ūdenstūristu sakāmvārds, tāpēc nedēļas nogalē Latvijas labākie spēki nevis vizinājās pa mūsu upēm, bet devās uz  Igauniju. Tur gan upes ir lēnas, toties notiek viens no pasaules lielākajiem airēšanas maratoniem- Vohandu 100 km- no Viru līdz Peipusa ezeram.

 

21. aprīļa rītā Tamula ezera krastā sabrauca  vairāki simti dalībnieku no 9 valstīm, bet... ezers vēl aizsalis. Distanci nācās saīsināt  par 10 km. Vienalga nevienam par īsu nelikās. Vohandu maratonu statisktika liecina, ka parasti līdz  finišam tiek ap 80% dalībnieku. Lai arī upe relatīvi lēna, toties pilna ar dambīšiem, akmeņiem (viens mūsu acu priekšā  apgāza valmieriešu ekipāžu), un nodevīgiem, asiem līkumiem. Šogad finišēja 350 ekipāžas.

 

Kas uzvarēja?  Latvijas labākais smailīšu divnieks -olimpietis airēšanas slalomists Mārcis Laidinš un Latvijas izlases smaiļotājs Ervīns Vēveris - pēc 20 km bija pāris sekunžu vadībā, cīnījās visiem spēkiem, pat mainīja laivas - lēnajos gabalos gludūdens smailīte, krāčainajos posmos maratonu smailīte - kas gan maratonu noteikumos nav atļauts, bet nolikumā to aizmirsuši ierakstīt. „Kādas bija viņu sejas!”, šausminās skatītāji. 90 kilometri izmisīgi „nolidoti” 7 stundās un 6 min., no nākošā sekotāja aizmukts par 9 sek., tomēr uzvarētājiem zaudētas 17 minūtes, paliekot 5. vietā aiz  lietuviešiem un igauņiem. Tāda lūk „pabraukāšanās” ar laiviņām!

 

Ogres novada lasītājus vairāk varētu interesēt jaukto kanoe divnieku rezultāti. Raksta autoram paveicies tikt pie labas divvietīgas kanoe laiviņas. Pietiks ierindoties relatīvi augstajās padsmitajās vietās smailītē!  Šogad laiks cīnīties par uzvaru!  Žēl tikai, ka  it kā lielajā Ogres novadā vairāk nav neviena, kas spētu kanoe airi cilāt, jāņem pārnovadā skolniece no Ķekavas Mairita Ozola.

 

Starta grūstīšanos (vienlaicīgi šaurā upē startē  450 laivas!) izturam lieliski, dažus kilometrus turamies vadībā, kamēr mūs  viena pēc otras apdzen divas igauņu laivas. Īsti izturībnieki, ar airēšanas meistarību neizceļas, tomēr airē efektīgi. Cenšamies aukstasinīgi turēt konkurentus redzamā attālumā. Plāns izdodas pirmos 20 km, kamēr  igauņi  pamazām attālinās un pazūd. Mums atliek vien mierināt sevi, ka viss maratons vēl priekšā.

 

Ahā! Straujajos upes līkumos, kur  jau  nepieciešama krāču braukšanas meistarība,  apdzenam gan rozā, gan balto cepurīti (priekšā sēdošo dāmu galvassegas redzamas visizteiksmīgāk). Bet tikai uz īsu brīdi. Pēc pāris km atkal esam tikai vicelīderi. Labi vēl,  ka ne trešie. Tāpat jau grūti.

 

Distances vidū, dambja krācē  mums svētki – baltā cepurīte peld! „Are you okay?”, Mairita ļaunā priekā piedāvā palīdzību peldošajiem. Tālāk lepni braucam kopā ar smaiļotājiem. Sāk mākties virsū nogurums. Arī  līderus upe pati nenes, jāairē. Un, kad aiz muguras jau  2 trešdaļas distances, atskatoties pārņem šoks –  kanoe laivām raksturīgā airu cilāšana! Igauņi, izpeldējuši, pārģērbušies, aiziet garām  nenormālā tempā, kamēr mēs pārguruši knapi velkamies. Lūk, tagad tikai sākas īstā sacīkste! Nespējam atgūties , konkurenti strauji attālinās, un pazūd. Kāpēc mēs te vispār atbraucām?  Gatavojām inventāru, paši gatavojāmies, tērējām naudu... Ne jau , lai aizbrauktu uz pasaules malu, un zaudētu!  Mairita kaut ko nesaprotamu purpina , un  airē agresīvi kā monstrs. Man rociņas pēc katra līkuma, kurā ceram ieraudzīt konkurentus, bet neieraugam, paliek arvien slābanākas.

 

Pēdējos 10 km  sasniedzam ar pāris min. deficītu, fiziski un morāli sagrauti. Latvieši varbūt ir vārguļi, bet  ne jau nīkuļi!  Mazo maratona airīti nomainu pret airēšanas slaloma „lāpstu”. Vai varēšu stundu vicināt airi, kurš paredzēts  vien dažām minūtēm? Katrs īriens kā sprādziens, praktiski esam iedarbinājuši „turbīnu”, Varbūt notrūks rokas, varbūt uzsprāgs sirds... Ja neuzvarēsim,  vismaz neviens nevarēs teikt, ka  neesam cīnījušies!  Ar tādu ātrumu apdzenam „nolūzušu” smaiļotāju, un pēc dažiem līkumiem jau tālumā vīd mūsu ilgotā baltā laiviņa. Vēl pēc pāris km  jau varam  atšķirt dalībnieku numuru. Darīts! Igauņi vairs  neko nespēj likt pretī mūsu „turbīnai” , aizslīdam garām, un attālināmies. Pēdējos pāris km braucam atskatoties. Ja nu igauņiem  arī atrodas kāds brīnumlīdzeklis? Neatradās, formalitātes nokārtotas.  Uzvarētājus ar visu laivu  izceļ no ūdens, paši vairs neko nevaram, spēki palikuši izmetāti pa visu Austrumigauniju. 90 km nobraukti  deviņarpus stundās, un otrajai vietai esam „atmērījuši” 1 min. Vēl pa upi brauc 300   laivas. Cīnās gan ar konkurentiem, gan ar sevi. Varbūt kāds arī bauda dabu...

 

Vai kas līdzīgs varētu notikt Ogrē ? Kur tad vēl, ja ne Ogrē?! Ne jau „plānā galdiņa urbšanu”, mūsu straujā  upe var piedāvāt pat 150 km garu straujūdens posmu, kurā baudīt īsta nobrauciena burvību. Vajag tikai sagribēt!


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web