Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Gandarījums, gulaša mērce un brīkšķis čehu gaumē!

Melnā Berta, 18.11.2011

Komentāri [7]

 

 

Krumlovas maratons ir lielākais Čehijā un viens no ICF pasaules maratonu tūres posmiem. Tikai 36,7 km- elegants un baudāms braucamgabals pa Vltavas upi arī tad, ja negribas ne ar vienu sacensties.


- Klausies, braucam uz Krumlovas maratonu. Tur oktobra sākuma ir ļoti silts, kā nekā Dienvidčehija...

 Starta dienas rīts. Ārā +4 grādi un temperatūra turpina kristies. Debesis ir pilnīgi nomākušās un visu laiku līst.

- Nekas, nekas, tas mums būs handikaps. Varu iedomāties kādus ģīmjus rādīs startā visi šie horvāti, ungāri un pārējie dienvidnieki.

Ceļš uz starta vietu praktiski visu laiku vijas gar upi, un skatam ik pa laikam paveras dambji, kuri būs jābrauc.

-Kas tas tāds?! TAS arī būs jābrauc?
- Jā....
- Skaties, skaties! Kāpēc pie tā dambja stāv ātrā palīdzība? Kaut kāds sviests!


Nu jau paši mazliet sapīkuši par “jauko” laiku un gaidāmajām perspektīvām, piebraucam starta vietā. Apkārt plati smaidot un uzjautrinoties, satupuši dubļos ap savām laivām, “visi tie dienvidnieki” gatavojas maratonam.
 
- Skaties, viņi visi ir saģērbušies hidrās! Nu vāks, vai tad šo pasākumu bez peldes nemaz nevar nobraukt?

Acīs iekrīt pamatīga rinda pie... vīriešu tualetēm. Moderni!

Esam ietusnījušies laivā un sagriezuši laivu virzienā uz finišu. Apkārt kā tauriņi, turpu šurpu iesildoties un viegli uzairējot, lidinās dalībnieki ar sporta smailēm. Pēc mirkļa pie starta līnijas uzrodas tiesneši ar raftu, lai iedibinātu kārtību starta taisnē. Taču tajā brīdī krasta tiesneši dod lielgabala zalvi, un smaiļu divnieku komandas burtiski pārgāžas pār tiesnešu laivu. Pēc desmit metriem dažas smailes jau ir šķērsām nobloķējušas satiksmi. Netālu pāris komandas peld. Pēc piecdesmit metriem dažas smailes brauc pretējā virzienā.

- Kas te notiek?! Uzmanies, ka netrāpa šajā burzmā ar airi pa galvu.
- Man tagad pieleca, kāpēc
obligāti vajag ķiveres.

Pēc viena kilometra piebraucam pirmajam dambim. Uz dambja izbraukšanu jāieņem rinda.

- Uzmanīgi, neskrien viņiem virsū. Brauksim iekšā dambī, dod virsū tempu.

 

Laižoties lejā pa dambi, paveras skats kā palēninātā filmā. Priekšā esošie stāvviļņi aprij sešmetrīgās laivas kā valis sardīnes. Apkārt, kā upē izbērti āboli, peld ķiveres un sporta laivu dibeni. Šķērsām pāri upei lido viens glābšanas burkāns pēc otra.  Gar krastu smukā rindā kā uz parādi stāv padsmit izpeldējušās ekipāžas un lej no smailēm ūdeni. Iztriecamies cauri viļņiem, laiva pat nesagrīļojas un priekšējā lūkā sēdošais bīstamības indikators nereaģē.

- Hā, ar mūsu jauno laivu var visu!
- Klausies, te ir superīgs pasākums. Eu, neatlaižam, neatlaižam!


Ceturtais kilometrs. Otrais dambis.


- Uzmanies!  Kreisajā pusē trakais. Laižam garām to nobrauciena smaili. Tāpat līdzi netiksim.

- Griez, griez!  Bļāviens, ko tu dari!

 

Tuvojoties otrajam dambim smuki notēmejam uz caurbrauktuvi un tad, kā zibens ķerts, mums garām panesas viens trakais ar nobraucienu smaili, izspiežot mūs no ieplānotās trajektorijas. Laizdami garām nobrauciena kajaku, esam jau tikt tuvu dambim, ka pietrūkst vietas sagriezt laivu pareizā stāvoklī, lai nošļūktu pa reni, kas atgādina pret dambja malu atstutētus kūts vārtus. Daudz netrūka, lai pa sānu malu no divu metru augstuma mēs nogāztos šķērsām uz akmeņiem. Viegls spiedziens un viss beidzas. Laimīgi!

Sacensību divdesmit piektajā minūtē “nokopjam” pēdējo jūras kajaka ekipāžu. Uzdevums izpildīts. Tagad mums priekšā ir tikai Eiropas klases meistari un sporta laivas. Aiz kāda no līkumiem parādās “kur ir mans fotoaparāts”  skats- Rožmberkas pils. Pēc 10,2 km tuvojamies Rožmberk dambim.  Pie nobrauktuves drūzmējas tikko startējušie pūšļi. Visi kārtīgi gaida savu nošļūcienu, taču no muguras uzrodas agresīvs sporta divnieks, kas histēriskā balsī raftu virzienā izkliedz neartikulētas skaņas. Nopietni!

Trīsdesmit minūtes pirms starta.
- Sveiki, kaimiņi! Labs laiks maratonam. Kādi plāni? Pirmā vieta un distances rekords kā Vehandos?
- Nu nē! Mums nekādu cerību. Reku mūsu cerība.
- Ragauskas?
- Nē, Arunas, Dubauskas. Mūsu trīsvietīgo kajaku organizatori neatzīst.
- Ko darīsiet?
- Brauksim ar kanoe airiem 3 un 4- vietīgo kanoe laivu klasē.
- Lai veicas!
- Paldies!


  Distances vidusdaļā, kad šķiet mūs ir apdzinuši visi sporta vieninieki, mums beidzot pabrauc garām Arunas.

- Vāja lietuviešiem tā cerība. Man šķiet, ka  vieninieki jau sāk finišēt.
- Tā varētu būt.

 

Apdzenam patsmitgadīgu puišeli, kurš izskatās noplīsis. Pirms stundas viņš mums pagāja garām kā stāvošiem.
- Hāhā! Mīīkstaiss! Mācies, puišeli, airēt!

 

Turpinām airēt, un mūs turpina apdzīt mazgadīgi tīneidžeri, ar garlaikotām sejām nopētot mūsu ekipāžu. Izskatās, ka čehu sievietes laiž bērnus pasaulē pa taisno upē, sēžot kajakos. Citādi visu, kas te notiek, izskaidrot nevar.

 

Pa blakus esošo ceļu garām aiznesas mikroautobuss ar sirēnu un bākugunīm. Izsitas zosāda un uznāk drebulis.
- Zini, mani tas nemaz neizbrīna. Kopējā atmosfērā iederas.
- Kaut kas noticis...
?

Divdesmit sestajā kilometrā stājam krastā pie obligātā apnesiena.
-Ē, te taču nekā nav. Rekur upe brīvi tek.

 

Izrādās, ka apnesiens ir tkai organizatoru vēlme, lai dalībnieki 50 metrus paskrien pa krastu. Pie viena šaja vietā tiek dots starts 10 km distancei bērniem. BĒRNIEM! Tu saproti, kas te notiek? Apnesiena takti uzdod diksilends, spēlējot Jamaikas un Kanādas indiāņu ritmu sajaukumu. Gar takas malām stāv bagātīgi servētas augļu plates. Ēst nav laika, “jāskrien”. Palīdzīgas rokas stiepj pretī tējas glāzes. Vienu paķeru un lielāko daļu satura saleju acīs un bārdā.
- Labi, ka tēja viņiem remdena!
- Ko tu saki?
- Tēja... remdena...labi ka...


Sparīgi airējam tālāk, un spēcīgā straume turpina spiest uz lielajām airu lāpstām. Grūti.

Nevienu mirkli neesam vieni, kā tas ierasts mūsu puses nobraucienos. Satiksme kā Rīgas ielās. Apdzenam mēs, apdzen mūs un līdz ar to sportiskā spriedze tiek uzturēta nepārtraukti. Sešpadsmit kilometru garš posms bez neviena dambja paspēj pat uzdzīt nelielu grūtsirdību. Skumji.

- Ko tu dīdies? Kas noticis?
- Priekšējā lūka vaļā !
- Kā vaļā. Pavisam?
- Nē, bet knapi turās.
- Liecies mierā, airējam...


Trīsdesmit pirmais kilometrs. Sākam šļūcienu pa Vetšni dambi, kas ir divdesmit metrus gara un šaura betona sile. Nepareizi ieliktais airis manevra laikā vairs nav maināms. Citādi sekos viktorīnas jautājumi:
a) jūs salaužat airi;
b) jūs izsitat zobus;
c) jums nones ķobi;
d) vai ar jums notiek viss augšminētais uzreiz, par prieku glābējiem un skatītājiem.
Ar stūri izdodas pieregulēt šļūciena trajektoriju. Priekšā braucošais kajakeris atsitas ar ķiveri pret betona sienu un arī atgūst trajektoriju. Skarbi!

 

Secinam, ka katrs nākošais dambis paliek arvien niknāks par iepriekšejo. Lieki piebilst, ka pirmais dambis ir “niknāks” par Vehandu pēdējo dambi!

- Lūka! Lūku norāva!
- Uzmanies, akmeņi.
- Ātrāk!
- Kur tu brauc!? Pagaidi! Pēc 800 metriem nākošais dambis, bruncis jāuzliek.
- Ko tu tur kassies!


Dažas dienas pēc maratona.
- Ha! Skaties! Lirī dambi  tomēr vajadzēja braukt pa labi. Redzi, sarkanā raustītā bultiņa kreisajā pusē nozīmē, ka tas ir sliktākais variants nevis labākais.

Lirī dambis. Līdz finišam palikuši 1,8 km un trīs dambji.
- Kāpēc visi brauc pa labi?
- Redzi, pie dambja norāde - pa kreisi.
- Nezinu, braucam pa kreisi...

Priekšā atveras ūdens bedre, pēc tam viens pēc otra seko divi stāvviļņi.  Nesakarīga ūdens masa pargāžas  pār laivu, un laiva bīstami sasveras pa labi. Atskan brīkšķis, nenormāls brīkšķis.
Viss, laiva ir pārlūzusi uz pusēm. Vai arī nē. Pamanām glābēju stāvam ūdenī līdz jostas vietai un plati smaidam. Ūdeni laivā nejūt. Nestāsimies un neskatīsimies, kamēr vien galvas būs virs ūdens. Piekāst!

 

Pirms priekšpēdējā dambja panākam SUPistu. Pret mums pagriežas seja. Seja, kas atgādina bezgalīgu ciešanu un pusmūža krīzes novājinata  vīrieša vaibstus. Vīrietis skaļi novaidas un nometas ceļos. ASTOTĀ PELDE!
 

Viss! Devīto dambi, kurš pat no tāluma un bildēs izskatās iespaidīgi, izbraucam bez ekscesiem. Priekšā sēdošajam “zaķim” acis atkal pilnas.  Glābēji uzjautrinoties turpina straumē spēlēt spēli “ķeram nākošo”.
Mēs finišējam. Finišā glābēji visus ķeksē no upes ārā kā ķiršus no kompota  un palīdz tikt ar laivām krastā. Serviss.


Griežam laivu otrādi, lai saprastu, kas noticis Lirī dambī. Nu ir vāks! Laivas purns izskatās kā haizivs kampiens vaļa mugurā. Balta gaļa vien spīd uz laivas melnā pulētā korpusa. Pēc lūkas vāka noraušanas piektajā dambī esam braukuši ar piesmeltu lūku. Tas ir tikai pastiprinājis trieciena spēku. Laivas aizmugurējā daļā no trieciena ir ielauzta apmēram četrdesmit centimetru garumā, un sendviča kārtas ir sadalījušās. Starpsienas izsistas. Traģiski.
Pēc mirkļa pamanām Latvijas otro ekipāžu, Jāni un Ievu. Garastāvoklis manāmi uzlabojas, jo Lirī dambi viņi ir braukuši tāpat, un mūsu abu laivu traumas ir identiskas līdz milimetram. Apskaužama precizitāte. Neticami!

Pēcvārds

Pēc divu gadu neveiksmīgiem mēģinājumiem beidzot izdevās apmeklēt Krumlovas maratonu, lielāko un populārāko airēšanas pasākumu Čehijā. Maratons notiek Vltavas upē ar finišu Česky Krumlovā, pašā pilsētas sirdī.
No gaidītā un cerētā dabujām gandarījumu par visiem 200%. Lielisks un aizraujošs pasākums. Pat Ieva, kura nesen noairēja savu pirmo 100-nieku un teicās, ka laikam gan vairs ne, finišā paziņoja, ka uz šejieni nākošgad viņa brauc noteikti!
Krumlovā nedarbojas princips - galvenais piedalīties. Šeit dabojas princips- piedalies un būsi ieguvējs.
Te ir vieta, kur interesanti būs katram, kas ieradies. Nav nemaz jābūt laivotājam, lai pavadītu vairākas dienas vienā no skaistākajām Dienvidbohēmijas vietām. Nelielā pilsētiņa ir nosēta ar kultūras un arhitektūras pieminekļiem, gaumīgiem suvenīru un kvalitatīvas ādas galantērijas veikaliņiem. Pilsētiņa ir pilna ar maziem alus krodziņiem un restorāniem, kas ir izvietoti uz terasēm pašā upes krastā vai paslēpušies šaurās, pasakās aprakstītās šķērsieliņās.
Neskatoties uz to, ka maratonā piedalās Eiropas labākie airētāji, 3-4 stundu nobrauciens jums sagādās piedzīvojumiem bagātas un jautras  izjūtas, kas tiek pasniegtas un drošinātas ar profesionālu glābēju tiešu piedalīšanos.  Ja esat ieradies pēc rezultāta, uzreiz tiks ierādīta “vieta”! Tāpēc nevajadzētu turp braukt ar uzvarētāja kompleksiem mocītiem cilvēkiem. Psihologa palīdzība pēc tam būs nepieciešama noteikti.
Sparīgās airēsanas dēļ pēc apbalvošanas rīkotajām dejām alusdarītavas dārzā spēki gan mums vairs nepietika.
   
Tas gan ir tikai vienas dienas piedzīvojums no nedēļu ilgās prombūtnes. Ko vēl var pagūt izdarīt citās dienās, varat apskatīt fotostāstā šeit.

Pēcpēcvārds

- Hallo!
- Čau, Linards zvana. Redzēju diskusijās linkus, jūs tur uz maratonu bijāt? Kur tas, Čehijā?
- Jā, bijām.
- Paskatījos bildes, kā brauc’. Man iekšā sāka kratīt!
- Vecīt, superīgs pasākums. Mēs nākošgad brauksim atkal. Obligāti.
- Eu, viss, pieraksti mani ar!


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web