Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Simts un viens kilometrs apkārt Zakintos salai

Atvars, 09.11.2011

Komentāri [8]

 

 

Senos laikos, Nirnbergas messē, starp daudziem citiem no kāda stenda tika pagrābts Canoe Kajak žurnāls franču mēlē. Rīgā, laiski šķirstot žurnāla šķirkļus, acīs iekrita ceļojums ap Zakintos (Zakynthos, Ζάκυνθος) salu Grieķijā. Burvīgās bildes iespaidoja. Vietas, kur nekad neesi bijis, bet gribētos gan. Turpinājumam nebija jābūt.

 

Bet! Pēkšņi pagājušā gada Kornatu grupa, kurā daži, man viegli airējot, pamanījās pirmos simts metros pazust aiz apvāršņa, bet ceļojuma beigās pārdzīvot vētru ar 17 m/s vēju un izdzīvot, paziņoja, ka vajag vēl. OK. Ja jātiek vaļā no uzbāzīgiem klientiem, tiem jāpiedāvā nenormālas cenas. Vai kaut ko nenormālu kā tādu.

 

Ups. Plāns nenostrādāja. Visi bija ar mieru. Gatis, airēšanas maratonu fanātiķis, ar laivu, kuru nevar pagriezt, bet var braukt tikai taisni, Matīss, kurš absolūti neizskatās pēc fizikas skolotāja, trakais Zaķis, kurš nemāk peldēt, nemirstīgais ūdenstūrists Indulis, Olga, kura brauc lēni, bet kurai patīk sērfings un dodiet tik milzu viļņus, Jānis, kurš sūc pieredzi kā sūklis, Santa, kura fascinē visus vīriešus, un viņas vīrs Rolands, kurš to visu novērš. Tādi esam.

 

Tur tālu ir Grieķija, ceļš ir īss, tikai trīs tūkstoši kilometru, bet aiz muguras apnikušais darbs un mietpilsoņi. Ceļš uz Eiropu ved caur Poliju, kur „džigiti” apdzen pagriezienos, bet kājāmgājēji metas pāri gājēju pārejām kā kaujinieki Staļingradā zem apšaudes. Mēs, kā parasti, apstājamies pirms pārejas, mums garām drāžas poļu vāģi, otrajā pusē apstājas holandietis, gājēji iet pāri, klanoties, pateicoties kā dieviem.

 

Serbija. ”Kur laivu dokumenti?” bargi vaicā muita. „A tie mūsu privāti,” skaidrojam mēs krieviski (serbi droši vien domā, ka tā ir lauzīta serbu valoda). „Nu tad brauciet!” vieglprātīgi atļauj muitnieki. Diez ko viņi teiktu, ja mēs tos kajakus deklarētu kā nomas?

 

Īsāks ceļš tā kā būtu caur Maķedoniju, bet GPS spītīgi atsākas atzīt šīs valsts leģitimitāti un sūta mūs uz Bulgāriju. Naktī tā netiek pamanīta, un nu mēs esam Grieķijā.

 

Ak mī un žē! Satiksmes noteikumi šajā valstī neeksistē. Poļi nobāl. Caur apdzīvotām vietām visi brauc uz simts. Mūs apdzen pat fūres. Vājprāts.

 

Mērķis pavisam tuvu, bet ceļi paliek arvien šaurāki, un beigās mēs atrodam sevi ielas galā, kas beidzas restorāna sētā. Saimnieks izrāda nordiskiem tipiņiem neraksturīgu viesmīlību, ļaujot celt teltis un atstāt busu kaut līdz nākošajam gadam. Esam klāt, tepat ir Vidusjūra un arī mūsu sala pie apvāršņa. Māris Smilga un Windguru rītdienai sola vēju trīs metrus sekundē. Vai desmit metrus sekundē – Māris nonāk nelielās pretrunās ar sevi, bet mēs neņemam to galvā.

 

Startējam no rīta, neklausoties restorāna īpašnieka piezīmēm, ka, redz, tur viļņiem balti gali. „We would go anyway,” lepni saka Santa (mums tak prognoze). Necik ilgi pēc starta izrādās, ka Matīsam nav brunča, un nevajag arī, jo viļņi tak nebūs tik lieli, lai šļāktos iekšā. Necitēšu vārdus, kas tika lietoti no manas puses, bet uz karstām pēdām tika uzkreacionēts bruncis no miskastes maisa. Kurš diemžēl neturēja divu metru plīstošus viļņus. Ik pa brīdim Matīss kliedza: „Man jūra līdz ceļiem!” Tas nozīmēja, ka ūdens viņa kajakā jau sniedzas līdz ceļiem. Un te seko pirmais overis Latvijas jūras kajakinga pārzināmā vēsturē. Matīss peld. Griežam klāt. Zaķis ar Induli no vienas puses, es no otras. Matīss, zinību pilns, ierāpjas laivā kā mācīts, ūdens tiek izsūknēts, un mēs turpinām ceļu. Līdz salai vēl tikai pieci kilometri. Pazūd Gatis. Olga un Santa ar Rolandu aiziet pa priekšu, mēs ar Ziemeļzvaigzni un Jāni paliekam ap Matīsu. Lielos viļņos tiekam krastā. Neviena cita nav. Zvanu Gatim. Tas tepat aiz līkuma. Zvanu Olgai. Arī viņi aiz līkuma, bet kilometru tālāk pa kreisi. Gaidām Gati. Gatis ierodas, noliekas uz mutes, iznirst un paziņo, ka turējies pie telefona. Nu pēc neilga laika visi esam kopā uz ziemu pamestā kempinga pludmalē. Vakarā prīmusa spocīgā gaisma atspīd no tumsas izrauto seju vaibstos. Piedzīvojumi sākušies skarbi. Kas būs rīt?

 

No rīta Zaķis ziedo savu aizvēsturisko sudrabota gumijauduma mantu maisu, kas ātri vien tiek pāršūts par labu labo brunci. Saule spīd, vējš izliekas, ka vakar nekas nav bijis. Šķērsojam lielu līci, lai nonāktu Maratonisi saliņā. Te rezervāts, kur jāsargā bruņurupuči. Pēc apraksta neko nedrīkst, ne piestāt, ne nakšņot, ne staigāt, neko. Mums par milzu pārsteigumu atrodam tur tūristu barus, kas drasē apkārt, atstājot aiz sevis atkritumus biezā slānī. No peldoša bāra ar intriģējošo nosaukumu „Taka taka nam ice-kream” grand mūzika, ļembasts sit augstu vilni. Mums palikušas tikai pāris stundas gaiša laika, līdz Zakintos vēl kādi septiņi kilometri, bet vējš sāk atkal pieņemties spēkā. Tālumā redzami balti viļņu gali. Saprotu, ka ir pārāk liels risks doties tālāk, jo Zakintos rietumkrasts ir stāvs un maz vietu, kur var tikt krastā. Divu stundu gaišā laika var nepietikt. Paliekam uz bruņurupuču salas. Kārtības labad pārmeklējam apkārtni, bet neatrodam nevienu zīmi, kas ko aizliegtu, un ar mierīgu sirdsapziņu liekamies uz auss.

 

Rezervāta darbinieces, rīta pusē ieradušās uz salas, mūs ieraugot, bezmaz noģībst. Vārdu apmaiņā mums gan neizdodas ieskaidrot, ka braukšanu pa jūru nevar salīdzināt ar braukšanu pasažieru vilcienā, kas apstājās „pareizā laikā” (citāts) un „atļautās vietās” (citāts). Kad jau taisāmies braukt tālāk, mums tiek laipni atļauts tur palikt kaut līdz vakaram, bet ar motorlaivu atbraukušais galvenais uzraugs laipni izdala bukletiņus par bruņurupučiem un novēl labu ceļavēju.

 

Zakintos rietumu krasts, skaists savā skarbumā un neviesmīlīgumā, ātri vien pārliecina mūs, ka vakardienas lēmums palikt uz Maratonisi bija pareizs. Vakarā mēs te ieberztos ne pa jokam, meklējot tumsā nakšņošanas vietu. Bet šodien mēs baudām siltos jūras ūdeņus tintes zilā krāsā un fantastiskus skatus. Grota seko grotai, skaisti, satriecoši, jūra mierīga. Daudzi ceļi, kas it kā pēc kartes pienāk pie krasta, izbeidzas ar stāvu kritumu jūrā. Dīvaini. Stāvkrasti bez jebkādām iespējām piestāt turpinās desmitiem kilometru. Ja ir kāda vieta, tad tā ir neliela pludmalīte, kas piebārstīta ar no klints augšas nobrukušiem akmeņiem. Neomulīgi. Uz viena tāda nogruvuma arī pārnakšņojām, lai arī citos apstākļos tādā vietā negribētos pat stāties pusdienot, kur nu vēl nakšņot.

 

Un te „programmas nagla”. Kontrabandistu kuģa vraks pasakaini skaistā līcī, no trīs pusēm septiņdesmit metru augstu vertikālu klinšu ieskauts. Žila Verna fantāziju cienīga vieta.

 

Salas pašā ziemeļu galā atkal grotas, dažās pat lieli kuteri iebrauc, ļaujot tūristiem pieskarties griestiem. Dažām grotām skanīgi nosaukumi, bet mēs esam redzējuši daudz vairāk un daudz skaistākas. Tāpēc pavīpsnājam par vientiešiem un braucam savu ceļu. Vakarā esam skaistā līcītī ar tādiem rietošās saules skatiem komplektā ar siltu ūdeni un pilnīgu bezvēju, ka to visu tā arī neizdodas sabāzt fotoaparātu atmiņas kartēs. Tas paliek mūsu prātos un atmiņās.

 

Vēl pēdējā diena, un mēs esam apbraukuši apkārt salai. Ir laiks ķemmēt Zakintos pilsētu. Rīt jātiek uz kontinentu un, neskatoties uz labvēlīgu prognozi (vējš 3 m/s un lietus pēcpusdienā), painteresējāmies, cik maksā biļetes uz prāmja. Biļetes bija lētas, vienīgi rēderejas darbinieks palika uz mums dusmīgs, jo nekādi nevarēja saprast, ko mēs tur gvelžam par kaut kādām piecu metru garām laivām, kas mums būs līdzi. Viņš saprata, ka mēs viņu āzējam, mēs sapratām, ka tā laikam ir zīme, ka laivām ir jānes airētāji uz tālo krastu, nevis airētājiem ir jānes laivas uz prāmi. Vakarā kārtīga vētra ar lietu un zibeņiem parādīja, kurš te ir saimnieks, sagraujot Santas un Rolanda telti, kuriem nācās meklēt glābiņu tuvākajā hotelī, un pārējiem liekot peldēt uz paklājiņiem savās teltīs. Blakus esošā stāvvietā no mašīnām izlēkuši jaunieši, mūzikai un pērkonam grandot, griezās trakās slapjo t-kreklu dejās, šūpojošos laternu gaismās.

 

Ei, cikos bija tas prāmis?

 

Rītā atkal saule spīd, jūra mierīga, tāpat kā prognoze. Jābrauc! Tikai divdesmit kilometri, pēc kādām trīs stundām jābūt krastā.

 

Kas tev deva. Kad bija palikuši pēdējie pieci, jūra pēkšņi ierēcās, it kā juzdama, ka „nelieši” tūlīt izspruks cauri sveikā. Un tad sākās... viļņi ap diviem metriem, lietus, krasts knapi redzams. Sasodītie meteorologi! Laikam bija sajaukuši metrus sekundē ar viļņu augstumu. „Peletons” tiek krastā caur pamatīgiem sērfošanas viļņiem, pie tam abas Ziemeļzvaigznes apgāžas. Skrienam uz klinšu ragu skatīties, cik tālu atpalikuši Olga un Jānis. Viļņu balto putu galu sakultajā jūrā neko neredz. Pēc īsa izmisuma brīža viņi pēkšņi iznirst, dzīvi un veseli, no lietus un viļņu aizsega.

 

Lietas sāk vilkt uz happy-end’u. Mūsu busiņu ar piekabi atrodam turpat ceļa galā pie aizslēgta un pamesta līdz nākošajam gadam viesmīlīgā grieķa zivju restorāna. Viss, braucam mājās.

 

A nekā nebija. Grieķija nelaiž prom. Kaut kad naktī, nekurienes vidū, saprotam, ka Grieķijā benzīntanki naktī nestrādā. Mēs, daudz nedomādami, izklājam tepiķīšus un liekamies gulēt turpat, pie kārtējā slēgtā benzīntanka sienas, pirms tam pie reizes secinādami, ka piekabei „nobiris” gultnis, un no rīta būs jāmeklē arī serviss. Pēc trīs stundām klāt ir darbinieks, kurš, ne par ko nebrīnīdamies, laipni mūs apkalpo un arī nosūta uz tuvāko servisu. Servisa šefs, izrādās, savulaik esot strādājis Maskavā par autobusa šoferi, un bijis arī Rīgā. Pasaule maza, gultnis nomainīts, ripojam mājās.  


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web