Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Ilgais ceļš Gaujā

Līga Ķempe, 27.09.2011

Komentāri [9]

 

 

Es kā nakts putns aizklīstu gar savas mājas sienām, lēniem soļiem taustos līdz durvīm, tad grabinoties atslēdzu eju uz guļamvietu, laimīga, ka atslēgu saišķis nav palicis kaut kur busiņa salonā, nokļūstu savā teritorijā & ilgais ceļš Gaujā nobeidzas mīkstos palagos! Miega badā pilnīgi visas manas šūnas tad noliekas uz čuču 4:30 …. Svētdienas rīts iestājās [8:30] ar klusu bērnu čaboņu & skaļu saucienu: mammu, gribu brokastis! Mātes instinkti liek atvērt acis & celties, bet vai spēšu izcelt savu miesu no gultas & pakustināt savus locekļus? Vai tik visi spēki nebūs atstāti-sabakstīti ar airiem Gaujas ūdeņos?

 

Iesaistījos & iepinos kādā vienā mazītiņā daļā no lielās sacensību pasaules. Ir tikai nojausma par tās esamību & noteikumiem, bet pēc dabas esmu azartiska, tāpēc nebija grūti sevī rast atbildi – vai vēlos to izmēģināt uz savas ādas vai ne. Atribūti - cilvēks, airi, laiva & līdzdarbojas ūdens & dabas spēki. Vilinoši! Vēlējos gūt tādu pieredzi. Teicu – jā!

 

Pirmo reizi piedalos tādā pasākumā & negaidīti tik daudz iespaidu! Esmu kļuvusi bagātāka no visa redzētā, izjustā , dzirdētā . Nezinu, vai man izdosies to visu atspoguļot ar rakstu zīmēm. Mēģināšu…

 

Pirmkārt, mani uzrunāja pozitīvā gaisotne & attieksme no sastaptajiem cilvēkiem. Jau tajā brīdī, kad lasīju e-pastus [to iespaidā cepās gardais plūmju rausis, pēcāk - keksi], biju smaidīga par šo topošo pasākumu . Tad iekāpjot mašīnā, kas aizveda mani līdz tikšanās vietai gan tajā, kas veda līdz upei – bezrūpīgi visu ceļu smaidīju savās ūsās…! Nezinu, vai kāds to maz pamanīja [tas nav tik būtiski], jo abās reizēs sēdēju auto priekšējos sēdekļos & skatījos lampu apgaismotajā ceļā & garām skrejošajos namos, kokos. Klusībā sarunājos ar Dievu & teicu viņam paldies par šo austošo dienu! Braucam & viss aiz auto loga mostas. Uzlec saule. Rīts pamostas vēss & mitrs. Taču debesis lietu nesola & tas ir krāšņi! Slapja zāle & laivinieku rosība sagaida izkāpjot no auto. Sākumā biju pazīstama tikai ar vienu [foršs puika], bet pēcāk iepazinu - izbaudīju & izgaršoju ar baudu katru no sastaptajiem cilvēkiem. Visi bija tik garšīgi & pozitīvi, man bija prieks sēdēt laivā aiz visiem astē & ieslēgt savu novērošanas kameras režīmu. Zīmīga bija arī mana izlozētā loma! Neesmu taču vērā ņemams spēks & airētājs! Izlasot mazo zīmīti ar uzrakstu balasts, sākumā neuztvēru vārda nozīmi, bet nodomāju, ka tāda laivas nosaukuma taču nemaz nav [nosaukumus biju labi iegaumējusi, jo pati pa burtam tos izgriezu]. Balasts – jā, tā ir mana īstā vieta šajā spēlē! Trāpīts!

 

Ieslīd laiva ūdenī. Sakāpjam. Starts. & tagad jau tikai sākās lielā pastaiga vairāk kā 100 km garumā! Tas nekas, ka man nav ne nāras, ne ūdensvīra, ne ūdenslīdēja tērps… apņēmība, karsta tēja & rauši, konfektes, silta jaka, cepure, balti cimdi & puķaini gumijnieki – viss, kas man ir, ar to arī ķēros klāt pie aira. Pirmās instrukcijas & kustību korekcijas ņemu vērā, mācos airēt! Šķiet, ka sanāk! Laivā valda sportisks gars & ātrums, mēģinu tikt līdzi. Airēju. Bet acis man šaudās uz visām pusēm, tveru dabas rudenīgās pārmaiņas, smaržas & krāsas. Čamdu ūdeni, ievelku dzestro gaisu. Reibstu no labsajūtas, varu to atļauties, jo manu baudkāri var novērot tikai stūrmanis! Nešaubieties ne mirkli, airēju tik & tā. Mēģinu visu apvienot. Nevēlos taču tiešām kļūt par balastu-nastu. Tātad – airēju!

 

Sarunas, joki & smiekli! Jautrība mūsu starpā valda arī pār ritmiskajām kustībām. Gluži kā pastaigā, tikai kāju cilāšanās vietā cilājas rokas. Vienā solī & ritmā slīdam pār ūdeni. Puikas & meitenes sasēdušies vienkopus – viens mērķis, kolektīvā vēlme & kopējā aura - uzaudzē sparu, izturību & varonību. Tā sēžot aizmugurē & vērojot visus no malas – sajutu šo enerģiju. Ar prieku noraudzījos. Līksmoju, ka esmu daļa no tā! Spēki vairojas arī man. Ar katru stundu jūtu sava organisma talantu pielāgoties šī brīža slodzei! Vēlākās stundās ieslēdzās autopilots, varēju airēt vēl & vēl bez stājas!

 

Dabas pirmelementi vienkopus, tie stiprina. Zeme, ūdens, saule, vējš/gaiss, plašums – vide, kas uzlādē.[Kad saule silti sildīja, kā man gribējās nopeldēties!]Tuvumā esošā dzīvība zem & uz ūdens, meldros, gaisā, krastā kokos & krūmos liek par sevi manīt acīgam airētājam-vērotājam. Dabas kinozāle. Personāži te pat vien ir, tik atliek saskatīt. Cik kustoņus izdevās samanīt?

 

Vēl viens mans piedzīvojums no jauna – pastaiga pa upi tumsā! Neko tādu agrāk nebiju darījusi [ir bijuši braucieni ar kuģi pa jūru nakts melnumā, bet tas jau ir cits stāsts]! Dienas saulaini mākoņainā gaisma bija pasakaina, bet tumsa – zvaigžņoti sapņaina! Zvaigžņu pilns debesjums! Jau 80 km nobakstīti , krēsla uzaudās pār upi, vēlāk izkrita tumsa. Līdz ar tumsu uzmācās miegainība. Vājuma mirkļos izlaidos guļus pār laivas malām. Skatam pavērās tikai debess dzīles, jutos kā ezītis miglā, kas slīdēja pa upi guļot uz muguras & tāpat vēroja zvaigžņu ganības tumšajās debesīs! Atguvos & atkal ķēros pie upes ūdens šķelšanas… vienubrīd pat airēju ar acīm ciet, tās vienkārši neturējās vaļā, tvēru airu ritmu tikai ar ausīm. Vadījos pēc skaņas. Tāpēc atvainojos, ja beigās tumsā bieži saskrējos ar kaimiņa airi [dienas gaismā jau negāja labāk, jo tad es galvu grozīju uz visām pusēm vērojot apkārtni]. Nu, bet pēdējie 5 km bija tie mokošākie… locījos kā tārps uz āķa! Esmu spītīga bez gala. Ja ko esmu uzņēmusies, tad vienalga kā, sakostiem zobiem, izdaru līdz galam. Kā man gribējās, lai tas finišs būtu te pat jau aiz nākamā līkuma!

 

Taču finišs mūs pārsteidza visus, tas bija ģeniāls! & būs ko atcerēties ilgi! Tajā mirklī tas mūs visus nokaitināja, bet, šķiet, tas bija grandiozs & kaut kas sevišķs /unikāls.

Finišējām pālī!

 

Balva – izkāpām krastā sausi & veseli! Mūs krastā sagaidīja izkarsēta pirts & vakariņas, & vēl – labi padarīta varoņdarba sajūta!

 

P.S. esmu laimīga, jo svētdienas rītā no gultas izkāpu bez buratino cilvēka sindroma – nesāp neviens muskulis! Pārsteidzoši! Lūk, ko nozīmē regulāri apmeklēt savus iemīļotos treniņus!!!
Vienīgās sūdzības ir par sēžamvietas atsēdētās daļas nodilumu, tāda sajūta, it kā tur būtu tulzna! Nosēdēt uz darba beņķa ir grūti! Tas arī viss!

 

Vēlreiz paldies visiem jums!

ar mīļiem sveicieniem
balasts - Līga.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web