Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Mauciena migla jeb 65. kilometrs

Atis Rektiņš, 01.09.2011

Komentāri [2]

 

Foto: Arvis
 

Visapkārt laivai ir pavisam melna tumsa. Laivas priekšā ir uzstādīts lukturis, taču šajā gadījumā tā funkcija ir dekoratīva, jo spēcīgā gaisma atduras miglas blāķos, kas to acumirklī izkliedē, laivā sēdētājiem acu priekšā uzburot gaiši pelēku sienu, no kuras ik pa laikam negaidīti iznirst akmeņi un zari. Laikam vārds “negaidīti” pat īsti neraksturo sajūtu, kad airējot ar pilnu sparu, dažu metru attālumā parādās zaru mudžeklis, kas, visticamāk, ietrieksies sejā un būs paveicies, ja šis veidojums pie reizes laivu arī pamatīgi nesašūpos. Ja normāls cilvēks pajautātu - “bet kāpēc tad jāairē pilnā ātrumā nakts vidū?”, tad Salacas Mauciena dalībniekiem noteikti katram ir sava atbilde uz to kādēļ, cīnoties ar miegu, pa pašu nakts melnumu ir jāpieveic aptuveni 90 kilometri, turklāt šajā laikā ir pavisam reāla iespēja izsist caurumu laivas dibenā, negaidīti izpeldēties vai vismaz piedzīvot dažus desmitus izbīļa mirkļus. Pietiekoši bieži visi minētie pat atgadās kopā.

 

Šī gada Maucienā, kas notika jau desmito reizi, braucām ar kanoe. Gaismas nodrošināšanai bija plānots izmantot automašīnas priekšējo lukturi, taču akumulatora ķibeles dēļ nācās šo plānu atmest un apmierināties ar pieticīgākiem LED gaismas avotiem, kas savu funkciju pildīja tīri labi. Starta vietā bija interesanti pavērot arī citu dalībnieku ekipējumu, turklāt visinteresantās bija galējības - gan tās laivas, kuru vilciena cienīgie gaismekļi spētu padarīt aklu to nelaimīgo, kas no neliela attāluma tajos ielūkotos, gan tie dalībnieki, kuri izvēlējās braukt, izmantojot tikai ārkārtīgi skopo dabisko apgaismojumu. Galu galā, arī latviešu tautasdziesmā tautudēls par tumsu nebēdā, bet pārved mājās līgaviņu, pat atsakoties no māsiņas laipni piedāvātās uguntiņas. Pat iespējams, ka veda līgaviņu ar laivu.

 

Atšķirībā no citiem līdzīgiem airēšanas maratoniem šoreiz bijām izvirzījuši mērķi nokļūt, ja ne uz goda pjedestāla, tad vismaz finišēt labāko pieciniekā, tādēļ jau startā uzsākām airēt diezgan sparīgi. Drīz vien palikām divvientulībā ar citu kanoe ekipāžu, kuriem, acīmredzot, bija līdzīgas ambīcijas. Konkurenti pavisam tiešā tuvumā ir ļoti motivējošs faktors, tomēr distances sākumā pārāk satraukties nav jēgas - pavisam labi ir zināms, ka īstā cīņā sāksies pēc sešdesmitā kilometra. Tā nu centāmies neatpalikt un prātojām vai pietiks spēka šāda tempā izturēt līdz distances beigām. Lai airēšana nekļūtu garlaicīga, parādījās knišļi, kurus piesaistīja laivas priekšgala gaisma un mūsu pieres lampas. Lidojošo elles kustoņu bija vismaz kāds miljons vai divi, turklāt visi gandrīz vienlaicīgi centās ieskriet acīs, ausīs, degunā vai mutē. To uzlidojums nebija ilgāks par stundu, taču atmiņas par šo riebīgo sastapšanos saglabājās ilgi.

 

Pēc pārdesmit kilometriem mūsu sācenši negaidīti atpalika un palikām vientulībā ar tumšo, bet ļoti apdzīvoto upi - visu laiku gan pa labi, gan pa kreisi varēja dzirdēt plukšķus, kaut kādiem zvēriem lecot upē. Tūlīt uzradās arī slavenā Mauciena migla - šoreiz nevis vienā kopējā blāķī, bet sadalīta daudzos mazākos gabaliņos. Vienu minūti varēja skaidri redzēt visu visapkārt, bet jau pēc maza laiciņa notika pēkšņa sastapšanās ar biezu ķīseli, kurā orientēties bija iespējams tikai vienā veidā - vēršot gaismu uz augšu un, skatoties uz koku galotņu aprisēm, mēģināt uzminēt kurā virzienā upe pagriežas. Protams, šādos mirkļos nelielu satraukumu rada kritušie koki un akmeņi, kuri mēģina sagūstīt braucējus sakaltušu zaru mudžeklī vai ar maigu šņirkstēšanu ik pa laikam noglāsta laivas dibenu. Pietiekoši bieži migla uz neilgu laiciņu pazuda, paverot neatkārtojamu skatu uz zvaigzņu pilnajām debesīm ar Mēnesi vienā malā; turklāt Mēness, par spīti savam izdilumam, spēja nodrošināt arī dažus luksus gaismas.

 

Drīz vien pienāca Staicele ar maizītēm un tēju. No abiem, par spīti saimnieču ārkārtīgai uzstājībai mūs pabarot, atteicāmies, jo vēlme noturēt pirmo vietu bija krietni vien lielāka par izsalkumu, bija iestājies jau mazliet neveselīgs azarts - tikai pēc finiša uzzinājām, ka jau Staicelē tuvākie sekotāji bija pusstundas attālumā. Tāpat zinājām, ka aiz Staiceles ir daudz vairāk straujteču, kas radīja zināmu stresu - bija joprojām pamatīgi tumšs, bet luktura gaisma krāču izpētei ir nederīga. Tad nākas vienkārši braukt uz dullo, cerot, ka ceļā netrāpīsies tik liels akmens, kurš spētu sanest laivu sāņus vai vismaz izsist tajā caurumu. Var uzskatīt, ka gāja visnotaļa sekmīgi - kontakts ar dažiem akmeņiem bija, taču nekas tāds, par ko vajadzētu satraukties. Pavisam drīz sanāca intensīvi kontaktēties ar citiem apkārtējās vides pārstāvjiem - pīlēm, kuras, neko ļaunu nedomājot, snauduļoja upē. Ja dienā tās no laivas spēj izvairīties daudzmaz sekmīgi, tad naktī pīles aplam daudz samulsina laivu spožās gaismas un tās, gluži pretēji loģiskas uzvedības likumiem, ar spārniem haotiski plivinādamās, metas uz gaismas pusi. Vienā šādā satikšanas reizē pat sanāca vienai pīlei pārbraukt pāri, tomēr neizskatījās, ka šis notikums atstāja kādas paliekošas sekas uz dzīvnieka veselību.

 

Tāpat šogad bija neizskāmi paveicies, jo Salacā tieši svētdienā bija ārkārtīgi strauji pacēlies ūdens līmenis, kas nākamajā dienā tikpat strauji noplaka, tādēļ izpalika kontaktu iespējas ar visai daudziem akmeņiem. Šādi pa tumsu braucot, tikai var novērtēt, cik ļoti Laimes māte stāv blakus - ik pa laikam gadījās sajust ar airi akmeni, kurš atrodas tieši vienu centimetru zem ūdens virsmas un gadījumā, ja laiva atrastos tikai kādu sprīdi uz labo vai kreiso pusi, tās viens no bortiem tiktu strauji pasviests uz augšu, nodrošinot visai garantētu apgāšanos. Un tādu akmeņu bija negaidīti daudz. Bet tas, kurš negrib asas izjūtas, nebrauc naktī pa Salacu.

 

Tā pienāca distances 65. kilometrs ar kārtējām krācītēm. Aptuveni metru vai divus pirms akmeņu krāvumiem, kurus nelielās migliņas dēļ vairāk dzirdējām, nekā redzējām, pamanījām nomelnējušu un gludu koka stumbru, kas pašā krāču priekšā šūpojās šķērsām pāri lielākajai daļai upes - uz vietas to noturēja daži lielāki akmeņi. Ar kajaku vai smaili šādā situācijā var mēģināt lekt pāri, bet ar kanoe šis manevrs ir stipri grūtāks - labākajā gadījumā mēs varētu izlekt tikai no laivas, kas nekādā veidā neatrisinātu problēmu. Kanoe ar mīkstu būkšķi ietriecās kokā, momentā sagriezās, visā garumā piespiežoties koka stumbram un lēnām sasveroties. Ja būtu bijis līdzās kāds ar fotoaparātu, sanāktu lieliska ilustrāciju sērija mācību grāmatai. Mūsu kanoe ātri un sekmīgi sasniedza un bez pūlēm pārsniedza to robežu, kas stipru sasvēršanos škir no apgāšanās. Vispirms ūdenī nokļuva Matīss, tad es un, laiva, līksmi atbrīvojusies no svara, veica nelielu lokveida manevru un ar pilnu sparu uztriecās peldošā koka galam un atskanēja skaļu brīkšķu virkne. Aptuveni tā skan lūstošs koks un stiklašķiedra, tādēļ domās jau atvadījāmies no kanoe, ir nokalpojusi garu mūžu, pilnu ar nekrietnu un nesaudzīgu apiešanos no tās īpašnieku puses. Tā nu kanoe, krāču stiprajā straumē, škietamā agonijā lēni kūļājās stumbra galā un mēs ar Matīsu pieķērāmies tās abiem galiem.

 

Katrs, kurš cīnījies par piesmeltas laivas dzīvību, zina, ka cīņā, kurā iesaistīta straume, kas pārsniedz desmit kilometrus stundā un ar aptuveni pustonnu ūdeni piesmelta laiva, cilvēka niecīgajiem spēkiem nav nekādu izredžu pret dabas varenību. Pavisam labi bija tas, ka krācēs nebija tik dziļš, lai nevarētu nostāties kājās, arī ūdens silts. Tā nu omulīgi stāvējām un lēni mēģinājām kanoe izgrozīt tā, lai tā noāķētos no zara un to varētu novirzīt uz netālās atstraumes pusi upes labajā krastā. Par lielu brīnumu, tas arī veiksmīgi izdevās. Vēl lielāks brīnums bija tas, ka visi mūsu lukturi patiešām bija īsteni ūdensizturīgi un bija spējuši zem ūdens atrasties pat vairākas minūtes, bet salauzts bija tikai kanoe šķērskoks un kreisā borta koka apdare - stikla šķiedras sāni un dibens gan bija šausmīgi vaidējuši, tomēr, tāpat kā piektā gada revolucionāri, nebija padevušies. Šai mirklī prieks bija arī par divām citām lietām - to, ka visas mantas bijām kārtīgi piesējuši un to, ka mūsu smeļamā trauka tilpums ir vismaz divi litri. Liela smeļamās trauka priekšrocības bijām izjutuši jau Vehandu maratona laikā, taču tagad labums bija vēl lielāks. Nepagāja ne pāris minūtes, kad viss ūdens bija izsmelts un abi ielecām koka stumbra piesmietajā laivā. Neliela problēma gan pastāvēja, straume bija aiznesusi visu dzeramo ūdeni, palika tikai viena puslitra pudele. Pat šajā gadījumā varēja saskatīt noteiktu pozitīvo pusi, palika mazāks laiks dzeršanai, bet vairāk - cītīgai airēšanai. Airējām patiešām intensīvi, jo pēc kulstīšanās krācēs, bijām pilnībā pārliecināti, ka konkurenti min uz papēžiem un atdot pirmo vietu vairs nevēlējāmies.

 

Ar visu ņemšanos pa krācēm nemaz nebijām pamanījuši kā kļuva gaišs. Nu jau visai labi varēja redzēt koku aprises un akmeņus pat biezākajā miglā. Vēl tikai Mērnieku dambis un tad jau upe palika mierīgāka, varējām airēt un priecāties par saullēkta iestāšanos. Upe saullēkta laikā ir viens no skaistākajiem skatiem kādu vispār var novērot un tādēļ vien ir vērts piedalīties šādās sacensībās - tumši pelēkās debesis iekrāsojas neskaitāmos dažādas intensitātes sarkanīgos toņos, uz apkārtējiem ūdensaugiem un pļavās apkārt sāk vizēt rasa, bet migla uzliek gleznainus akcentus gan pašai upei, gan apkārtējiem klajumiem. Tā nu baudījām skatus, mazliet pieminējām tos paziņas, kuri šajā laikā sāka celties, lai varētu uzsākt jaunās darba nedēļas ofisa priekus un cītīgi airējām, ik pa laikam atskatoties vai tālumā nepamanīsim kādus nevēlamus sekotājus. Visai labi mūs atsvaidzināja joprojām mitrās drēbes. Tad vēl Sarkanās klintis, krāču posmi upes lejtecē, kurus klāja tik daudz ūdens, lai kanoe nenāktos stumt un drīz jau pavisam skaidri bija nojaušams finišs.

 

Mazliet grīļīgi izkāpām krastā, no ūdens izvilkām arī apdauzīto kanoe un jutāmies ārkārtīgi labi.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web