Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

„Es jūtos kā Twitterī. Man seko!”

Ieva Balode, 01.09.2011

Komentāri [4]

 

Salacas mauciena iespaidos.


Pāris nedēļas pirms Salacas mauciena pilnīgi negaidītā brīdī, svinot svētkus, mani pārsteidza jautājums: „Ieva, ko tu dari 21. augusta vakarā?” Un tā viss tika sarunāts – startēšu komandā kopā ar Arti Krūziņu. Tātad, kas zem promilēm ir apsolīts, tas tagad ir jāpilda.


Mauciena dienā, pretēji manām iepriekšējām tradīcijām ierasties gandrīz tieši uz startu, šoreiz atbraucam gandrīz stundu iepriekš. Startā saskaņā ar komandas nosaukumu „Zemenes ar putukrējumu” konkurentus un cīņu biedrus sacienāju ar zemenēm ar putukrējumu. Līdzīgi komandas nosaukumu demonstrēja komanda „Ar mani atkal runā kaijas”. Vispār varētu ieviest tādu nolikuma punktu, ka komandai jāatbilst tās nosaukumam. Piemēram, „Niknajiem Tumsas Pelikāniem” vajadzētu laivā vismaz vienu pelikānu.


Tā nu nemanot pienāk starts un, apņēmības pilni, uzsākam braucienu. Viens aiz otra skatam pazūd visi mūsu konkurenti. Es burtiski nespēju uz to noskatīties. Ne jau tāpēc, ka tas būtu tik baismīgs skats, vai ka būtu jau palicis tumšs. Es nevaru skatīties, jo virs upes lidinās mazo mušiņu mākonis, kuras tā lien acīs un mutē, ka ne parunāt, ne paelpot. Vajadzēja braukt ar biškopja cepuri ar sietiņu. Braucam ar cerību, ka viņas taču kaut kad aizies gulēt. Tā arī notiek, tomēr uzrodas nākamā problēma – migla. Arī tajā ir grūti kaut ko saskatīt. Bet vismaz var paelpot un gvelzt visādas muļķības.


Pa šo laiku mūs jau ir panākuši smaiļotāji. Un drīz arī parādās pirmie kajakisti. Diemžēl neviens nepiekrīt mūs pavilkt astē. Viņi visi mūs tik veiksmīgi apdzen, ka sākam jau plānot turpmāko distances daļu pavadīt romantiskā divvientulībā. Bet, kā par brīnumu, kādās krācēs apdzenam malā stāvošu kanoe, kas mums laipni pastāsta, kur labāk izbraukt. Drīz panākam vēl kādas stāvošas ekipāžas. Kādu brīdi braucam aiz kajakiem, kuri lieliski parāda labākos krāču pievārēšanas ceļus. Tomēr, ik pa laikam pie krācēm dzirdam, ka priekšējie kajaki ļoti sāpīgi kaut kam uztriecas, lai gan, piebraucot klāt, neko bīstamu nemanām. Nākamajās krācēs tas pats. Vienā brīdī padomājām, ka nu jau būs jāiet glābt. Beigās izrādās, ka briesmīgā skaņa ir vienkārši stūres pacelšana.


Tad kādā brīdī mūs ir panākusi apdzītā kanoe ekipāža „We are S.I.K.”, kuri atzīst, ka ir ļoti ērti, ka kāds pa priekšu izbrauc krāces un pasaka, kur atrodas bīstamie akmeņi. Tad nu viņi laipni negrauj mūsu morāli un ļauj mums braukt pa priekšu. Mums arī izdevīgi, jo ir vairāk gaismas uz upes. Ir arī savs mīnuss - ik pa brītiņam nobīstos no mūsu ēnas, kas drūmā nopietnībā, draudoši klusējot, lēnām slīd gar krastmalu, brīžiem pielavoties tuvāk uz akmeņiem un miglas vāliem. Situāciju vislabāk raksturo uz upes dzirdētais citāts: „Es jūtos kā Twitterī. Man seko!”. Tā nu kopīgiem spēkiem noķeram smaili „Nepilni simts”. Tā arī nesapratām vai tie ir kilogrami, grami, centimetri, gadi, vai kas cits. Tomēr, trijatā braucot, miglas vāli vieglāk ir caurskatāmi. Miglu palīdz caurskatīt arī šodien īpaši skaistais pusmēness.


Tā nu jautrā kompānijā piecos kopīgi sasniedzam Staiceli. Lielākā daļa organizatoru jau ir devušies uz finišu sagaidīt finišētājus. Tomēr mēs esam patīkami pārsteigti, ka aiz mums vēl atrodas kādas 4-5 ekipāžas, kuras pat nav izstājušās. Tad nu ātri iedzeram tēju, apēdam speķmaizīti un dodamies tālāk. Paldies puisim, kurš palīdzēja lejā nonest laivu, jo mani pirksti jau vairs nespēj noturēt satvērienā laivu. Aiz Staiceles jau svīst gaismiņa, tāpēc lukturi varam pavisam noņemt. Neskatoties uz to, ka uz Staiceles pauzes rēķina atrāvāmies no komandas „We are S.I.K.”, viņi mūs drīz vien panāk. Un tā kā viņiem mūsu krāču izbraukšanas pakalpojumi gaismā vairs nav vajadzīgi, viņi uzņem galvu reibinošu tempu un pazūd skatienam.
Mūsu komandas gars ir nesalaužams un, pēc pāris stundu intensīvas kora „Aura” reklāmas, austošā gaisma tā vien vedina uz dziedāšanu. Varu droši apgalvot, ka Verdi „Vergu koris” no operas „Nabucco” sešos no rīta dueta „Zemenes ar putukrējumu” izpildījumā nekad nav skanējis labāk. Pēc tam tika izmēģinātas vēl vairākas citas dziesmas. Tomēr jāņem vērā, ka jādzied ir airējamā tempa dziesmas, kuras nedrīkst būt lēnas, jo airēt vajag raiti, lai nenāktu miegs un ātrāk nokļūtu finišā. Tāpēc mums pielipa dziesma no Sprīdīša (http://www.youtube.com/watch?v=fg-FOLS6kpY&feature=related), kura mūs pavadīja līdz pat pašam finišam. Un arī pēc tā.


Īstenībā, ja veido filmu par Salacas maucienu, tad vajadzētu nofilmēt to, kas notiek laivās pa ceļam, nevis tikai startā, starpfinišā un finišā. Es pilnīgi jau uzbūru filmas ainiņu: epizode no mūsu laivas, kas bļaustās, dzied un histēriski smejas, un tad sižets pārslēdzas uz kādu no uzvarētāju laivām, kuras ekipāža akmens cietām sejām, galvu nepacēluši, saspringtā klusumā veic ritmiskus airu vēzienus.


Mēs arī mēģinām veikt ritmiskus airu vēzienus, tomēr nogurums brīžiem mēģina mani iemidzināt. Kādā brīdī uz manu jautājumu: „Kas tev šobrīd ir visvairāk noguris?”, saņemu atbildi: „Plakstiņi!”. Es gan jūtu arī stīvumu plecos. Šī pasākuma servisā vajadzētu iekļaut plecu masieri finišā. Neskatoties uz visu to apņēmīgi turpinām ceļu, uzvedoties aizvien dīvaināk un dīvaināk. Pirms Sarkanajām klintīm mūs sazvana draudzīgā kajaku komanda „Kurš ir kuilis? / ČikiBon”, kuri nolēmuši mūs sagaidīt un atlikušo posmu veikt plezīra režīmā mūsu ātrumā. Bariņā jautrāk.


Lai gan manījām kilometru stabiņus arī tumsā, gaismā varam vērīgāk tos pamanīt un aplūkot. Tā arī nesaprotam, pēc kādas loģikas tie ir izvietoti. Vienu brīdi izvirzām teoriju, ka stabiņu licējiem vienkārši nebija dažu ciparu trafareti, piemēram, piecinieka. Bet tad teorija aplauzās, jo ieraugam astoņdesmit piektā kilometra stabiņu. Vismaz pēc tiem varam rēķināt, cik km ir atlicis līdz finišam, jo man baterijas strauji sāk sēsties. Tad nu tūlīt, tūlīt, vēl mazliet, vēl bišķiņ, un re – ir! Finišs, kur mūs sagaida ar ovācijām!

 

 

PS

Kas ir "Salacas mauciens"?


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web