Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Wild Norge 2011

Egils, 02.09.2011

Komentāri [7]

 

Atvara foto
 

Maijā attopos, ka arī šogad gribas uz straujupēm vasarā, izsūtu mailus Palātai – izrādās Soča šogad nav plānā, cits nekas arī nē, visi aizņemti, viss saplānots. Agnese iedod kontaktus grupai kura organizējas uz Soču pa Jāņiem, bet diemžēl man nav iespēju pievienoties. Varbūt Mucekam ir taisnība braukt trīs gadus pēc kārtas uz Soču varētu būt diagnoze..., ir taču tik daudz citu iespēju, tikai jārok ... .  Pēc kāda laika pamostas Andris un ideja par Norge2011 sāk iegūt apveidus. No sākuma esam četri  - Andris, Krists, es pats un Atvars kā grupas vadītājs. Esam gatavi braukt  no 12. līdz 21.augustam. Tiek pasūtītas prāmja biļetes, Atvars strādā pie programmas un pasākums vairs nav atceļams. Ieliekam Campo mājas lapā aicinājumu pievienoties, no sākuma nav atsaucības, bet pēdējās divās nedēļās izveidojas otrs četrinieks – Iveta, Finka, Dobrič  un tiek piesaistīts arī Zaķis.  Pārspēlējam auto uz busu no nomas Saldū, pasūtam papildus biļetes prāmim un veicam sagatavošanas darbus piedzīvojumam Norge2011.
Plānotās upes reģionā Sogn og Fjordane – Breelvi 3km ~ II+, Krundola 6km ~ II+, Sumelvi 5km ~I-II un vēl citas, kas arī realitātē piepildījās.


Esmu uzņēmies aprakstīt kā mums veicās, centos katru rītu pierakstīt savu skatījumu, kas ne vienmēr sanāca, bet rezultātā ir pagarš stāstījums ne tik daudz par upēm, bet par dzīvi piedzīvojumā.

1.diena 12.augusts - piekdiena
Ceļos agri, jo jādodas pēc busa uz Saldu.  Laiks pēc suņa, līst uz nebēdu. Izčammājos nedaudz vēlāk nekā plānots, bet  9:00 esmu jau Saldū, noslēdzam līgumu ar busa saimnieku un īsi pirms 11:00 esmu atpakaļ Jelgavā. Sametu visas mantas krustām šķērsām busā un braucu savākt Zaķi, laika jau tā maz, bija plānotas būt Campo 12:00, bet ir skaidrs, ka būšu vēlāk. Esmu aizmirsis airi, vēl neliels līkums atpakaļ līdz mājām ( slikta zīme atgriezties ? )  un dodamies uz Campo.  Kad ierodos visi jau gaida, krāmējam busu, iepērku vēl nepieciešamās lietas un dodamies uz ostu. Pirmais četrinieks iečekojas kopā ar busu, otrais caur pasažieru termināli. Pirmais uzmetiens no Tallink, pie iečekošanās mums iedod kuponus 40% atlaidei alum, ejam uz bāru un pasūtam, gala rezultātā alus ar visu atlaidi sanāca 2Ls kausiņā... Finkai šodien dzimšanas diena, ir iegādāta torte, dodamies apsveikt, ir kaudze ar long-drink no prāmja veikala, alus, vakars ir izdevies. Ejam gulēt.

2.diena 13.augusts - sestdiena
Norge ir laba ar to, ka daļu ceļa var pavadīt baltos palagos uz prāmja, nevis gulēt pieņemot busiņa sēdekļa formu.... No rīta ejam brokastīs, samaksājam noteiktās naudiņas un Tallink Zviedru galds ir mūsu rīcībā. Pieēdamies cik nu var, visa diena ceļā ir priekšā. Pārtikas kvalitāte uz prāmja uz katra paša sirdsapziņas, bet velns bada laikā mušas ēd... .
Esam Svensonu zemē, robežsargi un muita par mums interesi neizrāda, trubiņā pūst arī neliek. Esam vienojušies, ka brauksim katrs  ~200 km, pēc tam maināmies. Tas ir pietiekami lai pārāk nenogurtu un būtu pietiekami nobraukts. Līdz galapunktam ir vairāk nekā 950km, tas nozīmē vismaz 12 stundas ceļā. Pēdējo posma sākuma braucu es, kalnu pāreju līdz beigām Andris. Ap 12 naktī esam galā, ceļa sākumā zīme NO CAMPER, kempings mums neliekas draudzīgs un uz ledāja pusi Nacionālajā parkā arī teltis nevar celt, tāpēc apmetamies vietā kuru citi arī ir izmantojuši, ar domu norīta agri celties nojaukt teltis un izlikties ka te neesam gulējuši.

3.diena 14.augusts - svētdiena
Plāns izdodas, nojaucam teltis un mierīgi piknikojam. Tad braucam uz Nigardsbreen parka ledāju no kura iztek Breelvi (II+) upe no sākuma veidojot 1.5km garu ezeru kurā peld ledus gabaliņi. Ezera galā sākās braucamais gabals. No sākuma aizairējam uz ledāju, izstaigājamies, foto sesijas un tad pāri ezeram uz kur sākas krāces. Upē ūdens pietiek, atstraumes arī ir, braukšanas vaina. Tā kā upe nav braukta neviens nezina, kas būs aiz nākamā pagrieziena. Sākums ideāls, bet pēc brīža neveiksmīgi izeju no atstraumes, apgāžos, tā sekla vieta eskis ar nesanāk – pats tieku malā izleju laivu un turpinām. Nākamais pagarš gabaliņš III ar ieeju no kreisās puses, pēc izlūkošanas braucam. Man atkal nepaveicas un neizdodas arī piecelties – laiva aizpeld diezgan tālu, kamēr Dobrič to iestumj atstraumē. Kāda upes kategorija – tāda pastaiga pa krastu. Esmu sasitis stilbu, bet forsējot divus strautus un pēc tam upi ar ledāja ūdeni kājas visu laiku ūdenī – zilums neveidojas, bet kāja sāp. Talāk paliela pārgāze ar mucu, es pāri tieku, tagad Krista kārta  izpeldēties izpildot klasisku sveci. Vēl pēc brīža klāt tilts ar diezgan sarežģītu posmu, tā kā esam pie nometnes, es šo gabalu izlaižu, Dobrič zem tilta izpilda eski un pirmās dienas brauciens ir beidzies. Uzēdam konfektes.  Šodien esmu pieteicies braukt ar riteni pēc busa augšā uz ledāju , tas ir kādi 5km pret kalnu. Ritenis tika pieslēgts pie bērza un atslēga nolikta zem akmeņa.  Sākas pirmie piedzīvojumi – izrādās esmu aizmirsis zem kura akmens atslēga ir, tagad visi meklējam, ir doma nozāģēt bērzu bet zāģis ir busā. Tad doma pārvilkt riteni ar visu saslēgto trosīti pāri bērzam – tas nav īsti labs plāns. Laime mums uzsmaida un Iveta atrod to akmeni zem kura atslēga. Pēc brīža esmu ar busu atpakaļ, lai gan brauciens pret kalnu nav pīrādziņus ēst. Gatavojamies pārbraucienam uz nākamo upi – Krundolu. Nonākot galā tiek sarunāts ar saimnieci, ka varam celt teltis tālajā pļavā aiz krūmiem, lai no mājas neredz. Ar auto piebraukt neļauj, tāpēc nesam mantas diezgan lielu gabalu, katram vismaz pāris piegājieni. Uzceļam nometni, sāk līt. Pavakariņojam un dodamies pie miera.

4.diena 15.augusts - pirmdiena
Pa nakti stipri līst un no rīta mēs jau ieraugam citu upi, atstraumju praktisku nav. Paliekam domīgi, kādu laiku gaidām, ka ūdens varbūt nokritīsies. Zaķis aizdodas fotografēt ūdenskritumu.  Mūsu cerības par ūdens līmeņa būtisku samazināšanos tā īsti nepiepildās un domājam, ka varbūt braukt mazāku posmu. Pāris vietās izlūkojam un tiek pieņemts vieds lēmums šo upi izlaist un braukt uz kaut ko mierīgāku – Sumelvi(I-II).
Pēc pagara pārbrauciena, cauri trīs tumšiem pagariem tuneļiem, kuri aprīkoti tikai ar atstarotājiem malās un ik pa brīdim kabatām, lai mašīnas var izmainīties. Klaustrofobiķiem te būtu nopietns tests. Tuneļos vēl tikai trūkst  aksesuāru no Disnejlendas šausmu mājas. Neilgi pirms galamērķa samaksājam ceļa nodevu – atveram vārtus iebraucam teritorijā ievērojot un izpildot lūgumu aitas pa vārtiem neizlaist. Ritenis ir atkal saslēgts un atstāts aiz akmens netālu no plānotā finiša, šoreiz atslēga pievienota auto atslēgām.  Atrodam kādas pāris piemērotas nometnes vietas, tālākā pie tilta liekas laba esam, jau sākam kravāties, kad Atvars saka, ka jāevakuējas, pļaviņa pilna ar svaigiem un ne tik svaigiem aitu mēsliem. Pabraucam gabalu atpakaļ – tur arī izvietojam nometni. Sāk līt lietus aizvien stiprāk, bet pēc pāris stundām aprimst. Ceram, ka upe rīt būs braucama. Šodien sanāca atpūtas diena. Mums pievienojas Didzis ar ģimeni, līdz ar to ir divi busi un šoferītis – labāku loģistikas risinājumu ir grūti vēlēties. Didzis var palīdzēt Atvaram pie glābšanas darbiem.

5.diena 16.augusts - otrdiena
Pēc brokastīm un nometnes novākšanas dodamies uz starta vietu, sākums upei diezgan daudzsološs, labas krācītes, tad mierīgāks gabaliņš un III kategorija zem nākamā koka tilta.  Didzis nobrauc un uzsāk drošināšanu, Atvars nodarbojas ar fotodrošināšanu.  Pirmajā reizē visi nobrauc, ieskaitot mani. Otrajā reizē veiksmīgi nobrauc Dobrič un Finka, bet Andris un Krists pieņem peldi. Pārējie no otrā mēģinājuma atsakās. Pēc brīža pirmā kanjona apnesiens, tad I kategorijas pludināšanās, seko otrā kanjona apnesiens ap kalnu un atkal pludināšanās līdz finišam.  Upe laikam nav īsti piemērota divas pārejas no I uz V kategoriju ar attiecīgi apnesieniem.  Izkāpjam no upes kādus 200m no busa, es aiznesu laivu līdz busam, tur jau gaida Finkam, mierīgi ģērbjos un gaidu pārējos. Atnāk Andris un saka brauksim busu 200m uz augšu, kur lielākā daļa grupas – es saku labi. Pēc brīža Andris atkal ar visu busu atpakaļ – jākrāmē arī laivas. Izdarām to un dodamies pie pārējiem.  Piestājam, krāmējam busu, līdz pirmā neveiksme, neizdodas noturēt uz jumta Fluidu un tas skaisti pa busa priekšpusi piezemējas. Skāde nav liela , bet no dekoratīvā spoilera gabals ir nost. Nu neko laikam jau tāds nomas busa liktenis.  Paņemu atslēgas un dodos pēc riteņa, varat minēt, atslēga ar ko atslēgt saslēdzēju pie auto atslēgām protams nav. Tā kā tas nav tālu atnesu braucamo, kas izraisa zināmu jautrību. Tagad mūs apsēž vietējais govju ganāmpulks, jo pļaviņa kur stāvam tām liekas šobrīd vienīgā un pareizā vieta kur ieturēt maltīti. Zaķis uzsāk lopu fotosesiju. Nekāda vicināšanās un prom dzīšana daudz nelīdz, taču izdodas nedaudz ragulopus atspiest uz upes pusi. Tas ir pietiekami lai evakuētos. Braucam uz nākamo upi - Fortunselvi  (II – III) . Apraksts ir diezgan nepilnīgs un nezinām, cik tālu jābrauc, vispirms apstājamies pie veca hesa, te varētu būt laba nometnes vieta, tad braucam tālāk, sāk palikt aizdomīgi – stiprs kāpums, ceļš griežas prom no upes, buss arī vai īsti nevelk, izrādās aizmugurē riepa pušu.  Nostājamies pagriezienā, cik iespējams horizontāli un sākas operācija – riteņa maiņa. Piekrautais buss uz domkrata īsti neturas, tas tiek balstīts un stutēts ar spēku, gudrību un dievvārdiem un ne tikai, līdz beidzot ripulis ir nomainīts. Nolemjam braukt lejā ierīkot nometni. Didzis saka, ka redzējis labu vietiņu lejā un aizbrauc. Mēs, kamēr apgriežamies un lēnām braucam lejā, Didzis ar visu busu ir pazudis. Aizbraucam līdz lejas tiltam, tā arī nevienu nesatiekot. Nolemjam atgriezties noskatītajā vietā pie vecā hesa.  Pa ceļam vēl Finka ar Andri iebaro ābolu diviem bērīšiem, kuri ceļu uzskatīja vairāk par sev piederošu.  Iekārtojam nometni – atkal sāk līt lietus. Paēdam vakariņas parunājamies, iznīcinām draudzīgi Andra piedāvāto konjaku un dodamies pie miera.

6.diena 17.augusts - trešdiena
Brokastis ir pieveiktas, nometne novākta, apstājamies pie starta vietas, nokraujam laivas, pārģērbjamies.  Atvars ar Andri dodas lejā uz benzīntanka servisu mēģināt salabot riepu. Atpakaļ augšā viņus uzvedīs Didzis. Es ar Dobriču, lai īsinātu laiku pētām upi, sākums ir riktīgi akmeņains un sekls. Ko esam izvēlējušies, to arī brauksim. Tad nonesam visas laivas lejā pie upes un jau pēc brīža mūsējie ir klāt. Riepa nomainīta par ļoti samērīgu un saprātīgu cenu Norgei. Tas priecē. Sākam braukt – pirmie kilometri tādi akmeņaini, bet paliek aizvien labāk, vietām jau diezgan nopietna straume ar viļņiem, tur kur nāk klāt ūdens no nākamā hesa , sākas vēl lielāka jautrība. Drošināšana tiek veikta tikai pie ūdenskrituma (varētu būt 2 - 3 m augsts). Visi to nolec, arī es pirmo reizi mūžā izpildu šādu vingrinājumu un veiksmīgi. Andris un Dobrič nobrauc arī otro reizi. Tad neliels gabals pa līdzenu ūdeni un esam galā. Šodien visi nobrauc pa nullēm, ja neskaita Dobriču, kurš ampelējoties uz akmens uzprasās uz eska izpildi. Kopsavilkums no Atvara – nobraukti 11km, vidējās ātrums 5.8km/h, max 16.5 km/h. Sakrāmējamies – braucam un benzīntanku mainīt rezerves riteni uz salaboto un uzēst maizītes. Šodienas galamērķis – Sjoa upe (II – IV). Šeit plānots 6km posms.  Apstājmies Steinholet kempingā. Esam jau nokrāmējušies, kad saprotam,  ka kempings ir maksas. Atvars nedaudz padomā un par kempingu tiek samaksāts pēc mūsu prāta. Iveta ar Finku aiziet sēnēs, pēc tam es ar Dobriču vēl salasam tikpat. Šovakar būs daudz kartupeļu un daudz sēņu mērces ar gaļu. Pie ugunskura aizsēžamies runājot par visu ko, gulēt aizejam ap vieniem naktī. Lietus nelīst, bet ir mitrs – drēbes nežūst, tieši tāpat kā visus iepriekšējos vakarus.
 
7.diena 18.augusts - ceturtdiena
No rīta ieturējušies, dodamies uz Sjoa. Transporta loģistika šurp – turp. Vietējā raftinga kompānija izīrējusi divus plostus Spāņiem. Kāds padzīvojis vīrs sliktā angļu valodā stāsta mums par upi, mums tas lielu uzticību nerada jo liekas tas visu laiku jauc in un out. Spāņi gaida instruktoru, Atvars ar Andri atpakaļ ir ātrāk, un mēs sākam pirmie.  No sākuma tā nekas – upe liela, vidēji vilnīši, nekas neliecina par ko nopietnu, līdz sākas pēdējais posms aptuveni 2km.  Aizbrauc Atvars, Didzis un visi viens pēc otra laižam. Es priekšpēdējais pirms Zaķa.  Straume ir stipra un viļņi paliek aizvien lielāki, turos cik varu, līdz apmēram pusceļā esmu opā. Cenšos taisīt eski, bet mani vienkārši straume izrauj no kajaka. Nedaudz apmulstu, bet Atvars ir klāt un izvelk krastā, kur gaida jau Iveta, kas arī pieņēmusi peldi.  Izkāpis krastā redzu, ka Zaķis arī peld, bet tiek ar visu laivu uz sēkļa. Izskatās, ka tur viss Ok. Mani māc bažas par laivu, tā kā biju salicis celtspējas balonus, vienu aizmugurē otru priekšā un laiva nebija piesmēlusies tā cēli virzījās pa upi pretī savam liktenim. Ar Ivetu forsējam pieteku un tiekam krastā. Līdz izkāpšanai kādi metri 500. Ivetas laivu atrodam izliktu krastā turpat netālu. Manējās nav. Paliek diezgan tramīgs prāts. Vēl pa ceļam satiekam kundzi, kura pavada un sagaida raftus ar Spāņiem. Mēs ar Ivetu parunājamies ar viņu, apmaināmies laipnības frāzēm un viņa nezin kāpēc ieminas, ka esam vienu laivu pazaudējuši.  Es atbildu, ka nē, ir izvilkta, taču tā izrādījās nebija taisnība... .  Atvars ar pārējiem ir devušies laivai pa pēdām, kamēr es sasniedzu galapunktu, tie jau ir lielā gabalā. Dodos viņus ķert. Vienu brīdi Atvars iesvilpjas – tas varētu būt cerību stars, kamēr steidzos ar skatu uz upi trāpu ar zaru pa seju – skrāpējums it kā nenopietns, bet asinis tek... . Galvā visādas domas – pazaudēt aizlienētu laivu  ir tik dumji,  sliktāk priekš manis šajā piedzīvojumā nevarētu būt. Kādas minūtes 15 – 20 laušanās pa mežu apkārt nebraucamam  kanjonam  un ūdenskritumam. Visdrīzāk laiva jau šo ceļu mērojusi, tas būtu noteikti labāk nekā tā kaut kur tur iesprūst zem kādas klints.  Tā arī un es varu uzelpot – labākais no sliktākā varianta ir piepildījies Didzis ar Atvaru laivu ir atraduši un prāmē to uz krastu tajā brīdī, kad ierodos. Skats gan nav tas labākais – laivas priekšgals no labās puses dabūjis nopietnu triecienu un ir maigi sakot nedaudz deformējies. Bet laiva ir, un tā nav neglābjami sabojāta, tā pat nav caura – visu cieņu Pyranha.  Adrenalīna līmenis ir pietiekams un laivu līdz busam man palīdz nest Andris un Dobrič. Paldies viņiem, lai gan liekas, ka uz nervu pamatu varētu arī viens to aizvilkt. Pie busa izvelku no laivas Pelican ūdensdrošo kastīti, izņemu fotoaparātu – tas ir sauss un strādā – visu cieņu Pelican.  Zaķis ar Atvaru man sadekterē vaigu, sakrāmējamies un dodamies uz pēdējo upi šajā piedzīvojumā – Setninga. Pārbraucam kalnu pārejai un esam kādu gabaliņu tuvāk jau Stokholmai. No nometnes vietas pie Setningas tilta līdz Stokholmai 671km. Iekārtojam nometni, iekuram ugunskuru, es dodos palūkot upi. Sajūtas pēc Sjoa tīri cilvēcīgas, prasu sev ko es te meklēju, varbūt nebraukt – paskatoties uz upi III-IV kategorija un tas vēl gaidāms 13.5km garumā. Kā kolēģi saka, mamuts sevī ir jānožmiedz, un es to izdaru nekavējoties.  Vakarā labi pasēžam, teicamas vakariņas atkal ar baravikām un apšu bekām, kas šeit aug tādā daudzumā kā pie mums suņusēnes.  Alus jau beidzies vakar, tabakas arī vairs nav, jāiet gulēt.

8.diena 19.augusts - piektdiena
Šodien Setninga 13.5 km (III-IV).  Malējais brauciens šajā piedzīvojumā. Atvars, Finka un liekas arī Dobrič šo upi ir braukuši, līdz ar to negaidīti milzīgi pārsteigumi nebūs gaidāmi. Uzbraucam augšā, satiekam vietējo Sollias dabas mīli un fotogrāfu. Parunājamies, viņš mūs nobildē un sola nekomerciālos nolūkos publicēt savā mājas lapā – saite . Tad loģistika šurp tup, Didzis ir klāt un dodamies pie upes. Tiek izdalītas konfektes, ko upes pārgurušajiem pa ceļam uzēst.  Laiks riebīgs – nedaudz smidzina lietus, bet uz upes tāpat jau viss slapjš... . Konstatēju, ka Sjoa peldes laikā ir izskalots un pazudis kājbalsta amortizācijas putu plāksne.  Daudz nebēdāju, tāpat to neatgriezt, pārskrūvēju balstu par vienu atzīmi tuvāk un aidā.  Upe viennozīmīgi atbilst norādītajai kategorijai – ūdens pietiek, akmeņu arī. Ik pa brīdim apstājamies un braucam pa vienam jo ir jādrošina. Pēc kāda trešā šāda etapa pamanos neaizairēties līdz atstraumei un piespiede pie akmens mani akurāti izpeldina. Tā šajā upē būs vienīgā un pēdējā mana pelde. Tālāk visi draudzīgi nobraucam līdz kanjonam. Ja gaida pelde, tad pagara. Lielākā daļa pirmo posmu apnes, es arī, bet tā kā negribēju laivu staipīt pa klintīm, izmetu pa mežu lielāku līkumu, līdz ar to apnesu kādus divus posmus vairāk. Bet viss ir ok. Grupa drīz ir klāt un turpinām airēt.  Upē ūdens paliek vairāk, akmeņu liekas mazāk. Pamazām uzņemam ātrumu. Ik pa brīdim vēl tomēr ir nepieciešama drošināšana, līdz diezgan saguruši sasniedzam tiltu. Zem tilta tāda laba krāce ar lielu akmeni pa vidu. Braukt izlemj Didzis, Andris, es, Dobrič un Atvars.  Didzis trāpa pa vidu uz lielā akmens un neveiksmīgi, Andris trāpa līdzīgā trajektorijā – ar otro piegājienu pieceļas. Tad es cenšos trāpīt maksimāli pa kreisi un man tas izdodas – noslīdu pa krāci starp akmeni un kreiso pusi – emocijas par veiksmi ir neviltotas. Tad dodas Dobrič, trāpa mucā labajā pusē un tiek izšauts no mucas kā ar lielgabalu, pēc tam eskis un finišs. Atvars nobrauc ar savu kanoe ekselenti. No comment. Statistikai pēc atmiņas (nobraukti 13,5km, vidējais ātrums 2.5km/h., max 30km/h ). Līdz ar to piedzīvojums Norge2011 uz ūdens ir beidzies. Atvadāmies no Didža – viņš aizbrauc tālāk savu maršrutu. Tad sakrāmējamies, paēdam vakariņas un dodamies  nesteidzīgi māju virzienā. Līst lietus nepārtraukti. Stokholma 671km. Atkal maināmies pa +/- 200km.

9.diena 20.augusts - sestdiena
Pēdējais posms manējais. Saprotam, ka jāielej degviela, taču visu laiku it kā atliekam, kas beidzas ļoti loģiski 25km pirms Upsalas ap 6 no rīta degviela busam beidzas. No sākuma pat visi nesaprot kas noticis. Visi GPS navigatori, kas mums ir jēdzīgi tuvāko benzīntanku parādīt nemāk. Nosienam no jumta riteni, es sadauzu/salaužu saslēdzamā slēdzeni (atslēgu jau pazaudējām pie Sumelvi), tiek izsusināta 5l ūdens burka un Dobrič aprīkojies ar oranžu vesti, mugursomu un TomTom navigāciju minas benzīntanka meklējumos. Mēs izliekam trijstūri un pamazām visi atkal nolūstam, līdz pēc nepilnām 3 stundām Dobrič ir atpakaļ. Tagad prātīgi uzvedoties iedarbinam dzinēju, izvairoties no stumšanas/vilkšanas.  Caur benzīntanku dodamies uz Stokholmu. Atkal līst.  Pie ostas izdodas atrast vietu, kur var stāvēt bez maksas, tauta dodas pastaigā – es izguļos. Uz prāmja atkal uzmetiens – Tallink veikala daļa, kur sapirkt alu tiek atvērta nevis uzreiz, bet 2h pēc prāmja atiešanas.  Pavisam izslāpušajiem tiek piedāvāts alus par ~1.5Ls bundžiņā.  Sagaidām veikala atvēršanu, iepērkam alu un dodamies vakariņās uz otru kajīti, kur Zaķis ir sasmērējis kalnu ar sviestmaizēm. Iznīcinājuši alu un sviestmaizes dodamies gulēt lai mostos jau pie Latvijas krastiem.

10.diena 21.augusts - svētdiena
Pie izbraukšanas no ostas cēlais ceļu policists liek pēc savas izvēles pūst trubiņā, es esmu pie stūres – laikam neizskatos uzticams, izvēle krīt arī uz mani. Vakardienas alus ir izgulēts un mēs veiksmīgi dodamies tuvējā Statoil virzienā, ielejam degvielu, paņemam našķus un kafiju un finišējam pie Campo. Nokrāmējam inventāru, sadalām mantas un visi kaut kā pamazām izklīst. Es sazvanu laivas īpašnieku – vienojamies satikties pie viņa garāžā, lai apskatītu, novērtētu skādi kas nodarīta laivai un vienotos par tālākām aktivitātēm lai draudzīgi atrisināti situāciju abām pusēm pieņemamā veidā. Tālāk dodos uz mājām, kur iztīru busu un vedu to uz Saldu atpakaļ saimniekam. Tur tiek izstāstīts par neveiksmi ar laivu, cauro riepu un sarunāta un samaksāta samērīga sāpju nauda saimniekam. Tad vēl ceļš līdz mājām un svētdienas vakarā man arī piedzīvojumu ceļojums uz Norgi2011 ir beidzies.

Kopsavilkums:
Jāpiebilst, ka lielākajā daļu ieleju apdzīvotība ir stipri maza, līdz ar to mobilajam telefonam zonas nav pat lai nosūtītu īsziņu, ka viss ir Ok. Tātad piedzīvojums fjordos, atškirtībā no ārpasaules, interneta un patērētāju sabiedrības... :)
Nobrauktas 5 upes -  Breelvi (II+, 3km), Sumelvi (I-II, 5km), Fortunselvi (II-III, 11km) Sjoa (II-IV, 6km), Setninga( III-IV, 13km). 
Atturējāmies no nobrauciena pa Krundolu lielā ūdens līneņa dēļ (II –IV) .Overu un eskimosu  precīza statistika netika veikta, un pat ja būtu, tad kvantitatīvi nebūtu ar ko palielīties. Visi brauca no sirds un katram tika pēc savām spējām un nopelniem. 


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web