Visu laiku lasītākie piedzīvojumi

Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86] Multipārgājiens Kaukāzā. Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13] Kihnu tautastērps. [4] Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās

Stāsts tumšiem rudens vakariem [4] Laivas pa gaisu jeb Kaberneeme maratons Nr.1 [3] Gaujas ekstrēms XXL [1] Vehandu maratons [3] Vehandu [9]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Super-Aļpī 2005

Jānis Romanovskis, 23.01.2006

Komentāri [7]

Fotogalerija

Upe Sesia. Foto: Iļja

“Ūdenskritumus ļoti gribas lēkt tikai mājās, dīvānā pie televizora”

(Arsens, Maskavas kajakeris-ekstrēmists)

Nu, ko, guļu teltī un rakstu dienasgrāmatu; telts priekšnamā guļ galīgi piedzēries Kaspars. Rit mūsu Itālijas brauciena otrā aktīvā diena. Esmu mēreni piedzēries, bet tā kā Kaspars ir piedzēries stipri, lai guļ uz mantām priekšnamā.

Šodien braucām Sorbu. Bija gan paredzēta Gondra – Sorbas augšteces pieteka, bet nekā – ūdens ir vareni mazs. (Zvana ciemata baznīca) Vārdu sakot braucām no Gondras ietekas Sorbā. Necik ilgi un esam pie slavenajiem Sorbas slaidiem – proti – šļūcamajiem ūdenskritumiem, kas kak na zlo – iet 3. gab viens pēc otra, protams – vissūdīgākais ir apakšā. Kamēr skatāmies un baidamies, piebrauc 2. gab importa kajakeri un iet tos slaidus bez izlūkošanas, non-stopā. Johambasā! Kā to var dabūt gatavu?! Galu galā – kopējais kritums ir ap 10-15m, apmēram 30m garā upes posmā. Pēdējā pakāpe – ap 5m augsta, visu ūdeni samet ap 1m platā šķirbā, kurā ir ne pa jokam sakults ūdens. Bet drusku apdomājoties saprotam – svešzemnieki netur stresu, tāpēc brauc visu uzreiz, lai nepaspētu nobīties, tā lūk!

Lai nu kā, mēs stresu turam labi, uzliekam drošināšanu un ar 2 piegājieniem nobrauc visi, izņemot mani, kas apnes, un Iļju, kas šodien nebrauc vispār.

Tālāk pāris vietas apnesu, tomēr beigu beigās nobraucu tīri daudz. Ir gan slaidi, gan tīrāki ūdenskritumi, viss čiešā saistībā ar kamņežopinga disciplīnu, jo ir mazs ūdens.

Fascinē teicami, ideāli dzidra ūdens baseini pēc krācēm. Ūdens tajos ir gandrīz stāvošs. Liriska atkāpe – vēl fascinē itāļu ciemi, kas atrodas upju augštecēs. Izskatās ka dzīve tur ir apstājusies 19.gs. Akmens jumti, šauras ejas starp mājām, laika zoba netaupītas kāpnes, kas ved visos virzienos, antīka izskata tilti; ik pa brīdim smaržo pēc vērmelēm – un ik pa brīdim pēc kazu mēsliem. Pa ceļu aizsoļo kazu ganāmpulks, ar zvaniņiem apgādāts; pa zemes pleķīti rosās divas sievietes (!!) – viena rok zemi, otra pītā konusveida kurvī uz muguras nes kūtsmēslus, ko gāž uz zemes simetriskās čupiņās. Tāda, lūk, ir Eiropa. Tikpat labi ainiņa varētu notikt 17.gs.

Šo-to apnesu, bet te vienu brīdi dezorientēts Atvars rāda zīmes, kas nenozīmē neko citu kā “finita-la commedia” – priekšā ir gaidītā žopa un šodien beidzam. Bija jau pēdējais laiks. Uzstiepjam laivas uz ceļa un tur mūs savāc vietējais ar kravinieku un mēs – priecīgi bez gala – braucam lejā. Necik ilgi - arī buss brauc pretī. Seko vakara procedūras, ko pavada tāds palielāks alkohola daudzums. Ir labi. Bet rīt būs slikti – ilggadējā pieredze neliek par to šaubīties. It sevišķi slikti būs Kasparam – tāpēc nelaižu viņu teltī, jo, kā teikts dziesmā – “es-gan-zinu-kas-rītā-būs !” Un man ir aizdomas, ka būs ne tikai rītā, bet arī pa nakti, tāpēc labi vien ir ka ir tumšs un ik pa brīdim atlūztot viņš nevar atrast rāvējslēdzēju. Beigu beigās alkohola uzveikts viņš izstiepjas uz somām un draudīgo kuņģa saturu, no kā slēpjos aiz telts neilona, varonīgi novalda, tā demonstrējot gara uzvaru pār nīcīgo miesu.

Bet vakar braucām Sesias augšteci – pašu augšējo posmu, kas vēl ir braucams. Krāces vairumā gadījumu ir sarežģīti akmeņu labirinti, ko bieži vien apnesu. Iļja neiztur stresu un aizsoļo pa ceļu. Galu galā – lielākā daļa krāču atbilst 4+ vai 5. kategorijai. Tā neko iesildīšanās! Stress ir pārņēmis arī mani un cīnoties ar to tievēju acīmredzami. Daudz komplimentu varu teikt Necky Blunt laivas formai, kas piedod visai daudz – uzliec tik kanti un laiva pati iznes. Labais.

Vienā vietā pēc vidēji sarežģītas ieejas seko ap 1m augsts, kritums ar seklu apakšu. Pirms krituma laivai akmeņos ieķērās priekšgals un, izsists no līdzsvara, lejā noplanēju sāniski. Nodomāju, ka nu ir kirdik, bet laiva iznes. Tālāk izgrozos starp akmeņiem; finiša mucu sanāk ņemt pagriezienā un tajā iebraucu bez ātruma – rezultātā tiek izpildīta teicamākā svece uz astes. Visi fano. Atvars saka, ka tā esot nevis svece, bet īstākais svečturis!

Pašās beigās atslābinājies Ļudojeds sagādā dienas sensāciju – nevarēdams uzcelties, otstreļījās – lien laukā no laivas. Mazs akmentiņš gāž lielu Ļudojedu, lūk kā tas notiek! Tāda bija pirmā diena. Bet pirms pirmās dienas bija gari sagatavošanās darbi, kurus, kā jau tas mūsdienās ir iegājies, veic pasākuma idejiskie autori un tautas kurbulētāji – Kaspars, proti. Aiz muguras ir gari nedārga busa meklējumi, kuru ar uzvaru vainagotais pavediens atklājās braucot pa Ogri un piesienoties pie upes redzamā busa īpašniekam. Tāpat ir nolauzta 1.5 diennakts non-stopa brauciena pāri Eiropai ar pārlādētu busu un nakts vidū esam laimīgi atraduši ValSessia kempingu kas atrodas izbraucot cauri tādam kā būvlaukumam Campertogno miestā. Lieki piebilst ka norādes nav un vietējie sniedz vispretrunīgākās ziņas.

Bet tagad ir otrā diena, esam apgādājušies ar grapu uz kuras etiķetes lepni gozējās 2004. gada kajakinga čempionāta emblēma un tiek dibināti divi interešu klubi – viskija dzērāju klubs un rūgtā klubs. Nekavējoties iestājos abos klubos! Ir vēl divas frakcijas – alus dzērāji un vīna dzērāji, bet tā kā tie klubus nedibina, tad ar tiem uztusēju (iedzeru) tāpat – bez kluba morālā atbalsta.

Visi izklīst; Kaspars, paķēris kameru, aizjoņo nezināmā virzienā. Guļu zālē, iekļaujos dabā un vēroju naksnīgos kalnus. Pilnā mērā izbaudu tās sajūtas, kuru dēļ līdzenumu ļautiņi brauc uz kalniem un kalnu ļautiņi – nezinu, uz kurieni, varbūt uz krogu. Lai nu kā, man to ir izdevies apvienot un jūtos rimts un izlīdzis ar sevi un pasauli.

Tad, dzejisku jūtu pārņemts, lienu teltī un rakstu dienasgrāmatu, kamēr pārrodas Kaspars, kurš šļakstinās ar alu un ir tādā kondīcijā, ka guļ tur, kur nokrīt, bet ne uz ilgu laiku.

Tā kā ne paklājiņš, ne guļammaiss nav atrodams, nokrāmēju Kasparu uz mantu kaudzes priekšnamā, uzsedzu viņam dūnu vesti, kas tiek sagaidīts ar komentāru ka es gribot viņam iesmērēt bērnu guļammaisu, un norobežojos no Kaspara ar augšminēto telts neilonu – tas ir nepieciešams piesardzības pasākums, jo Kaspars var iedomāties, ka ir mājās pie sievas. Pietiek jau ar to ka Dainis katru nakti nepaguris murgo un risina matemātikas un loģistikas problēmas.

Visu nakti mani vajā daudzsēriju sapnis par burvjiem un milžiem, no kuriem vajag atkauties – tās noteikti ir Kaspara izdarību sekas, kuras zemapziņa ņem nopietni.

Bet no rīta visiem ir tā, ka nav paģiras – tas nozīmē ka manis apšaubītajai tēzei par jaukšanu un nejaukšanu tik tiešām nav pamatojuma un pohas rodas no kaut kā cita, ko varētu saukt par sliktu karmu.

Kaspars mēģina rast atbildes uz diviem jautājumiem – kur vakar ņēmis alu (redz - līdzpaņemtie alus krājumi ir izmētāti pa busu, tādējādi visa brauciena laikā atrodoties, kad jau cerības ir zudušas, un sagādājot dažu labu patīkamu pārsteigumu, bet pašlaik buss ir ciet), un un kur licis videokameru. Kamera laimīgi atrodas uz kempinga saimnieka biroja jumta, bet pārpalikušo alu izdzeram, tādējādi atrisinot visas problēmas.

Vienīgais, kas manāmi nav izturējis vakardienas plostu, ir šoferis, kas dāsni novēmis visas pieejas busiņam, un izliekoties, ka tas nav bijis viņš, pārdzen busu uz citu vietu. Bet garīgi viņš ir nesalauzts – kad uzdevu pa daļai sarkastisku, pa daļai līdzjūtīgu jautājumu – “nu, kā jūties?”, par atbildi atskanēja mundrs – “Forši!!”

Šodien ir plānots braukt Egua. Tā ir citā ielejā, kurā uzbraucam riktīgi augstu. Ceļš ved cauri burvīgajiem itāļu ciemiem, serpentīnos apbraucam ceļmalas mājas no abām pusēm kā arī no augšas un apakšas.

Eguas sākums ir ļoti iespaidīgs – ap 1-2m plata, jestra straume putodama līkumo monolītos klinšu krastos, atsisdamās no viena pie otra, un pēc pirmajiem 50m metās lejup ap 6m augstā ūdenskritumā. Pirmie 2m ir slīpi un tad seko ap 4m augsts brīvais kritiens. Ūdenskritums ir tik ļoti smeķīgs, ka pat Iļja, kas sākumā bija ietekmējies no aprakstā minētās 5-6. kat. un nolēmis nebraukt, piesauc spēka vārdus un sāk taisīties. Ģērbjoties nemaz neredzu, kā brauc pārējie, jo esmu pārāk aizņemts ar adrenalīna pielūdumu, kas ir ne pa jokam liels – galu galā tik augstu ūdenskritumu līdz šim neesmu braucis. Pa gabalu redzu tikai kā visi pazūd aiz ūdenskrituma līnijas.

Startēju. Strjoms. Vislielākās problēmas sagādā stresa sasaistītais organisms, kas neadekvāti reaģē uz situāciju, un grib izlikties, ka nav mājās, kas var novest pie ļoti nevēlama overa pirms ūdenskrituma. Adrenalīns tāds, ka sprāgst vai pa acīm ārā. Tomēr, kad esmu laimīgi ticis līdz ūdenskritumam neapgāzies, stress pārtop filozofiskā mierā un patīkamā atslābumā – nekas vairs nav atkarīgs no paša – tālākais ir upes ziņā. Un upe ir labvēlīga – slaids lidojums, laiva gan ir slīpi pret straumi un pārlido pāri sakultajam ūdenim – plakaniski piezemējoties, saņemu spēcīgu triecienu jostasvietas skriemeļiem, bet ir LABAIS! Katarse un dzena izpratne vienlaicīgi.

Arī otrs stresa māktais indivīds – Iļja – ir nobraucis godam, sākot no paša ūdenskrituma. Tā neko dienas sākums.

Daži brauc arī otru reizi.

Tālāk Egua metas lejup pa dažāda veida pārgāzēm; vienā vietā man izsit airi no rokām, kamēr to čamdu, apgāžos. Bet nekas traks nav. Kaut kur pa vidu ir vēl viens ap 4m ūdenskritums, atkal augša ir slīpa un sekla, apakša vertikāla. Kaspars brauc pirmais, nostūrē par daudz pa kreisi, nonāk lejā vertikāli, uztaisa 2x eskimosu un rādās visai neapmierināts. Kā izrādās – trāpījis akmeņos un uzlocījis laivai galu – tur katrs būtu neapmierināts. Pārēji brauc pa vidu, tiek skaisti katapultēti uz priekšu un visi nonāk lejā plakaniski. Šoreiz trieciens pa pakaļu izpaliek. Vēl pēc daudzām pārgāzēm nonākam pie tilta – finišs. 1.5km = 3 stundas, tā lūk.

Pēc pamatīgām vakariņām ar Kasparu aizstaigājam līdz ūdenskritumam, kas rēgojas pretī nometnei un ir pelnījis nosaukumu “Līgavas plīvurs”. Pie tā rodas vēlme paskatīties – kas tur augšā ir. Uzkārpījušies pa stāvo nogāzi, nonākam pie mežainā nogāzē ar akmeņiem izliktas taciņas, kas uzbūvēta nezin-kad, bet noteikti – patērējot milzums darba. Itāļi ir strādīgi, nav ko teikt. Un reliģiozi viņi arī ir – baznīca cītīgi zvana katru stundu, visdažādākās vietās ir ieraugāmi dažādu svēto attēli un kapliča/klosteris vai nezin-kas drusku atstatus no ciema, lepojas ar svētbildi pa visu fasādi, ko naktīs skaisti izgaismo ar prožektoriem.

Taciņa ved uz augšu un aizved pie ideāla, absolūti klasiska un neticami skaista ūdenskrituma – balta, ap 1m plata straume krīt pa absolūti taisnu, nedaudz slīpu, gludu reni no 50 vai varbūt arī 100m augstuma. Ekskluzīvi.

Jau krēslā nokāpjam lejā, pa ceļam apskatot tādu tehnikas brīnumu kā kāpurķēžu ķerru, savdabīgos itāļu pagalmus kā arī pirms 500 gadiem celto baznīcu, ko rotā svētbildes uz fasādes un balkons pa visu sienu, kas organiski saplūst ar trotuāru. Jā, uz Itāliju ir vērts braukt.

Šodien – kanjoninga diena!

“Super-Aļpīi!” teica ragana-kaulkāja, ko satikām meklējot pieeju kanjonam. Tā izlīda nezin no kurienes kārtējā mazajā ciematiņā, kas bija neganti stāva ceļa galā, kur buss uzrāpās tikai ar lielām mokām. Sākumā likās ka ciems satāv tikai no vienas mājas, bet tas jau Itālijai raksturīgi – tikko pagājām tai garām, nokāpām pa trepītēm, apgājām ap stūri, uzkāpām pa trepītēm, izgājām caur pagalmu, gar šķūnīti un tā tālāk, kamēr izrādījās ka māju ir tīri daudz, bet cilvēku – neviena, ja neskaita raganu. “Super-Aļpīi!” teica ragana, un mēs domājām, ka viņa joko... izrādās – nekā, nejoko vis, bet tūrisma informācijas centrā teica “don't make troubles, don't go to canyoning”.

Protams, ieberzāmies uzkāpjot par augstu un sākot vietā, kur pirms mums neviens to nav darījis un attiecīgi nav klinšu āķu. Pēc pirmā dulfera nāca skarbākas vietas, no kurām atpakaļceļa nebūs, un tā kā klinšu āķi nav redzami, drošs paliek nedrošs apgājām labu gabalu pa augšu – pa durstīgām, ar dzeloņainām ēdamo kastaņu pērnajām čaulām nobirušām nogāzēm. Tādā veidā nočakarējamies ap 2h – brienot pa nez cik gadus birušām lapām, kur diez vai cilvēks ir spēris kāju. Beidzot tiekam pie strauta – un pie kārtējā ūdenskrituma ieraugam āķus un sapriecājamies ka viss ir čikiniekā. Sapriecājamies visi, izņemot Iļju, kas sākumā to vien dara, kā piesauc divas mongoļu sievietes – Oibļa un Nubļa. Ko lai dara – atšķirībā no manis, viņam stress turpinās un sirds ir pilna. Toties uz padomu, lai dulferējoties nelaiž vaļā apakšējo roku, saņemam atbildi ka to striķi viņš atlaidīšot tikai tad, kad būšot miris! Tomēr, pamazām arī viņš aprod ar karāšanos striķī kad uz galvas gāžās ūdens. Bet lēkšana no klinīm ūdenī viņam nepatīk – tas ir skaidrs.

Lai nu kā, nonākam pie atslēgas vietas, kurā pasākums ir tik augsts, ka virve nesniedzas līdz lejai. Tomēr labā vēsts ir tāda, ka pa vidu ir redzami klinšu āķi, tātad tur var ierīkot staciju. Tiek sakalta teorija, un apbruņojies ar rāciju un žumāru, Kaspars dodas lejup, un pavēsta ka pie āķiem ir plaukts un viss ir OK. Tātad laižamies lejup pa vienu virvi, tad pieāķējamies pie Kaspara ierīkotajiem drošināšanas galiem, un laižamies lejup pa nākamo virvi. Viss tiek pavadīts ar peldi aukstā ūdenī. Valdis izceļās noņemot virves – daudz nedomādams, viņš virvi ielidina lejā esošajā baseinā, kur slapjā virve nekavējoties noiet dibenā. Brienu pakaļ, bet līdz dibenam netiek – veste tur virs ūdens. Labi ka tas ir dzidrs un virvi var redzēt. Sadabūju koku, un peldot virs virves, to aizķeru un izķeksēju. Stāvu krastā sapīcis, nosalis un no manis straumēm tek ūdens.

Drīz arī pienāk finišs. Ierodamies nometnē, kur Boriss mētājas ar sniegu, ko ir atstiepis no trekinga.

Visi izklīst pa teltīm.

Lielāko nakts daļu gāž lietus. Uz striķa žāvēšanai izkarinātās drēbes tiek labi izskalotas. No rīta mūs sagaida pārsteigums - pieejeot pie upes, lai apskatītos uz milzu ūdeni, ko būs sagādājis lietus, ieraugām plikus akmeņus – ūdens ir nevis cēlies, bet labu gabalu krities – acīmredzot mākoņi nav ļāvuši kust sniegam augstāk kalnos.

Šodien programmā – Mouncienello. Man noskaņojums – drūms-pre-drūms, hidra – auksta un slapja, jūtu – jāizdara atslodze. Tā arī daru – pie upes paziņoju ka nebraukšu ne mārrutka šodien, ar to nošokējot pārējos, kas tādu gājienu ar zirdziņu nebija gaidījuši. Pāris pirmās krāces mani sapriecē, ka man tās nav jābrauc, jo tās izskatās jau nu pārlieku šausmīgi, bet kanjons gabala vidū – sabēdina, jo uzskatās dikti skaists. Pārlieku šausmīgi izskatās arī Atvara sapampusī potīte, ko viņš sagrūda Eguas krasta akmeņos. Vēlāk Rīgā dakteris konstatēja, ka kāja ir lauzta, bet tobrīd tas netraucēja Atvaru ietērpties hidrā un, ignorējot sievas šausmu pilno skatienu, izmantojot airi par kruķi kliboja 5. kat. upes virzienā, vēlreiz apliecinot ka lai nu sievietes ir no kurienes būdamas, bet vīrieši ir no Marsa un lozungs “brīvprātīgie dodas karā” neredzams lidinājās pār krastmalas krūmiem. Braukšanas taktika šādā gadījumā vienkāršojas – jābrauc bez izlūkošanas, lai nav jāstaigā.

Pēc kanjona upe vienkāršojas – tādas kā Brāžu krāces ap 3-4 kat., no kurām nekā nav, un finišā visi ierodas piekusuši un nav pierunājami braukt lejas ūdenskritumus pie Varallo. Tālāk seko šopings un pastaiga pa Varallo vecpilsētu, kas gan stingri atpaliek no mazajiem kalnu ciematiem.

“Gracias, sinjor, gracias, ča-au!!” – pa visu veikalu kliedz ar 3-dienu bārdu apaudzis gar-melnmatains itālis, kas strādā par kasieri. Jā, Latvijā tādas scēnas negadās redzēt. Tālāk kā parasti – grapa, alus, viskijs un tā tālāk līdz dodamies pie miera.

Pēdējā upe – lejas Sessia jau ir jaudīgāka un posmam pa vidu ir 5. kat. kanjons, par kuru ir skaidrs, ka ja pa vienu galu iebrauc iekšā, tad nocelties nevar – un tikai pa otru galu laukā. Ko arī sekmīgi realizējam. Pirms tam gan pamanos uztaisīt opā pašā startā, jo lecot iekšā no klints kaut kā izlaižu airi no rokām. Kasparu gandrīz ievelk nebraucamā ūdenskritumā, toties pēc tam viņam ir jāstaigā mazāks varoņu takas gabals, to apnesot. Kanjonā esmu savācis pietiekami stresa, un nolemju braucienu beigt pēc kanjona, kamēr pēdējie mohikāņi kas vēl ir uz ūdens (Atvars ir lauzis kāju, tikai pats to vēl nezina un Iļjam pēc kanjoninga liek par sevi manīt kādreiz traumētais plecs) brauc vēl 10km līdz lejai.

Itālija rullē, arrivederci !