Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Novērtē šo rakstu!
Superīgi!!! (+2)
Labi! (+1)
Nekas īpašs (0)
Nepatika (-1)
Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)

 

Noteikumi

Balsojuma tabula


Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Kihnu tautastērps. [4]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Stokholma-Botnijas līcis Ālandu salas-Somu līcis-I [41]
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Gaujas bāziens "Dream Team" kajakā

Raivo Šulcs., 04.10.2005

Komentāri [13]

 

Plakanie sagatavoti...
 

Konkursam "Upju stāstnieks 2005".


Manā gadījumā pasākums sākās ar komentāriem laivas.lv, no sērijas, “tu jau vari aplikt mūs un pasākumu, bet mēs, Šulc, nemaz nešaubāmies, ka tu vari noairēt 100 km”. Es gan arī nebiju pārliecināts, bet par cik īsti vīri nemaina viedokli un uz provokācijām neparakstās, padevos provokācijai.

 

Lai nebūtu pārpratumi, dažu jēdzienu skaidrojums;

· Renderēt, renderings - žūpošana pa svētkiem (tādi nenoliedzami ir arī Gaujas bāziens) ar atstrādātu metodoloģiju,

· Plakanais - alkoholiskais dzēriens degvīns stikla traukā. Pārgājiena apstākļos 0,35 - 0,5 l tarā, sporta režīmā trauka izmērs sarūk līdz - 0,2 l iepakojumiem. 0,7 plakanais, tautā saukts “nulle zīben” vai igauniski “nulle-zic” (izrunā “nulle” ar garu “l” un “zic” ātri, ar enerģisku uzsvaru uz “z” un “c”) vairs nav plakanais. Iegādājoties veikalā tiek rekomendēts pielietot šādu formulu; “ja paliks pāri, nekas, bet ja pietrūks, nebūs labi”

· Ručka, ručkot - laikam radies no auto-moto pasaules “braukt uz pilnu ručku”. Ručkošana ir tas pats, kas kapāšana un tas pats, kas močīšana.

 

Pats pasākums sākas Rolfa busā ar mērenu ierenderēšanu, kas turpinās pie busa līdz telts uzcelšanai un naktsmieram apmēram 2.00 vai 3.00 starta vietas pļaviņā. Nakts ir silta, rīts sākas ar modinātāju 6.30. Pašnožēlu veicina apziņa, ka pēc stundas nāksies airēt 100 km, bet fiziskā forma sakarā ar vakardienu nav visai laba. Bet nu jau par vēlu un drošības pēc ūdensdroši sakrāmēju kajakā visu nepieciešamo nakšņošanai mežā; gāzes degli ar lielo balonu, daudz pārtikas, kafiju, tēju, cigaretes, sērkociņus, nazi, lukturi, 5 plakanos, siltās drēbes un radio.

 

Kāpjot ūdenī izrādās, ka sistēma no paklājiņa “mīkstais sēdeklis”, kas likās praktiska ķīlējot laivu Campo šķūnī, nedarbojas - nav vietas kājām. Uzlabot nav laika, jo kanoe jau aizbraukušas un starts pēc dažām minūtēm. Starts iestājas samērā negaidīti. Visi aizmauc. Es tā kā nemaz nepaspēju nostāties sākumpozīcijā, iekļūstu nelielā avārijā ar Easky kajaku un palieku kā pēdējais. Mjā.. tā jau man likās. Bet neies jau atzīties un vajadzētu iespringt. No otras puses ir skaidrs, ka pirms ručkot, vispirms jāiekustina kauli, pretējā gadījumā ķermeņmaiss piedzīvos šoka stāvokli un to nepārdzīvos. Pa burzmu pāris pirmos līkumus mēģinu braukt pa krietni īsāko ceļu, bet ātri vien pielec, ka īsākais ceļš ne vienmēr ir labākais; ūdens ir tik sekls, ka bremzē nenormāli.

 

Kad tauta izklīst, ieeju ritmā un jau pēc salīdzinoši neliela laika neticu savām acīm - sasniedzamā attālumā ieraugu Ventu (komanda “Viens pats bez Co”). He, he, he - jamais ir mana cerība iziet no situācijas ar cieņu un tāpēc iesēžos Ventam astē. Politika pilnībā attaisnojas. Pļāpājot kilometri ripo vieglāk un tuvojoties kontrolpunktam pamazām apdzenam vienu laivu pēc otras. Mana problēma rodas no vajadzības, tā sacīt, apmeklēt krūmus, bet Vents ir noskaņots sportiski, tāpēc tik brauc tālāk un man ir jāiedzen nokavētās minūtes.

 

Kontrolpunkts pienāk ķerot kādu kajaku, ko gribam apsteigt un Vents aizmauc neuzkavējies. Es sajūtos saguris un piestāju pie Babuļiem, viņas arī atpūšas kontrolpunktā. Sabraucam laivas kopā. Babuļi ir mīļi tāpēc, ka ir ar mieru parunāties un uzcienā mani ar baigi labo speķamaizi. Tas ir īsti vietā. No prieka par labajiem Babuļiem beidzot atveru plakano un simboliski ierenderēju. Neliela atpūta, speķamaize, cigarete (divas) un plakanais - svētlaimīgs komplekts pusceļa spartiskajos apstākļos. Dzīres mēra laikā. Pēc visa šitā parādās optimisms un līdz ar to, arī spēks turpināt airēt.

 

Izmantoju negaidīto spēku un noķeru Ventu un pat apdzenu, bet tas beidzas ar realitātes diktātu Nr. 1. - līgstam draudzību, kas tiek atzīmēta ar atpūtu. Stadija - šokolādes batoni tiek nomainīti ar pēc dziļākās būtības slepkavīgu komplektu - “Energy drinku” (kofeīna limonādi pa Ls ~ 0,75 mazā bundžiņā) un plakano. Pēc šitāda trika ierubīju radio (šķiet trāpīja uz Kristīgo staciju) turpinām airēt un jūtos samērā relaksēti līdz brīdim, kad kādu brīdi pirms Strenču tilta pamanām, ka tuvojas kāds monstrs Easky kajakā un laikam vēl Babuļi un tad vēl viens kajaks. No sportiskā viedokļa situācija “v rasploh”, dodam pilnu ručku un mūkam. Starp citu, manuprāt, no tā paša sportiskā viedokļa. mukšana upē (man šķiet, ja būtu sacīkstes pa jūru, mukt būtu vieglāk nekā ķert) ir nepateicīgāks pasākums par ķeršanu. Kad palikuši pēdējie 20 km (ap tiltu) sākam prātuļot, ka laiks uztaisīt pēdējo pauzi ar “energy drink”. Pāris līkumus aiz tilta tā arī daram un tad aiz stūra parādās Monstrs Easky Kajakā.

 

Pamazām paliek tumšs. Abi monstri iziet uz principu un sāk ručkoties. Es turos līdzi, bet, zinot ka finišs ir sasniedzamā attālumā, zūd motivācija un līdz ar motivāciju arī spēki. Kamēr krēslo, sākas straujteces un, līdz ar to, patīkamāk, jo mazāk jāpūlas un arī ātrums labs līdz pazaudēju abus no redzesloka. Jau tumšs kā pie nēģeriem, bet kamēr garās straujteces iet puslīdz normāli; var redzēt ūdens kustību, kas kalpo kā atskaites punkts. Mierīgā ūdenī pamazām iestājas D. Īstā dzīve ir iestājusies. Sāku knakstīties pēc baterijas, bet pirksti neklausa un uz ūdens nevaru atsiet mezglu no aizmugures mantu turamajām gumijām. Tā bakstoties pazaudēju vēl laiku.

 

Punktu pieliek starpgadījums “that was close” stilā. Pašā upes vidū uztešu virsū žākļveida kokam un palieku tirinoties nestabilā pozīcijā. Ne ar rokām atstumties, ne ar airi noairēt; ne uz priekšu, ne atpakaļ. Apgāzties gribās vismazāk; ne es zinu cik tur dziļš, ne kādas tur apakšā noslīkušu koku sistēmas, kurās iepiņķerēties ar galvu uz leju, ne man gribās peldēties - tāpat auksti. Izskaitu līdz desmit un kaut kā lēnā garā ar inerci un airi noceļos.

 

Pēc starpgadījuma saprotu, ka labi nav un būs vien jākāpj krastā. Nosienu bateriju, atrodu pusizmirkušu cigareti un uzpīpēju. Sāk salt, bet rakņāties pēc drēbēm pa mantu maisu nav iekšā. Joprojām ir cerība, ka finišs ir max. stundas attālumā, turpinu ceļu. Garām aizbrauc kāds sportists kajakā. Mēģinu uzsākt kooperāciju, vai vismaz sarunu, bet viņš ir nerunīgs un pazūd tumsā.

 

Turpinu airēt, līdz blakus ieraugu vēl kāda kajaka siluetu, bet īsi pēc tam atskan nelielas jezgas trokšņi un kāda balss pievērš sev uzmanību saucot pēc gaismas. Izrādās, ka tas ir Māris (Putnudārza plostnieks), kurš, līdzīgi kā es, uztesis kokam, bet neveiksmīgāk un plunčājoties ūdenī neko neredz. Rādu gaismu, kamēr Māris puslīdz tiek galā. Tikmēr atkal garām pabrauc kāds sportists kajakā. Uz ārējiem kairinājumiem nereaģē, neizrāda arī citas dzīvības pazīmes un pazūd tumsā.

 

Tikmēr Māris izlējies un sameklējis lukturīti. Esot viss kārtībā. Apsveru iespēju izkāpt krastā un apģērbties, bet krasts ar zāli un dubļiem. Uzstellēju lukturi, braucu tālāk. Daudz neredz, bet nu jau labāk, kāds spīdina arī no aizmugures (Babuļi), līdz atskan labi zināma, mīksta skaņa, kuru es negribēju dzirdēt - sēklis. Lādēdamies stumjos ar rokām, bet progresu nejūt. Loģiski - esmu tikai iestūmies dziļāk krasta līcītī. Atkal ne uz priekšu ne atpakaļ. Babuļi kliedz, mol, kas par lietu? “Sēklis, [censored]”, saku. “Aha, tātad mēs tur nebrauksim”, saka Nodevīgie Babuļi un pazūd tumsā. Uznāk škrobe. Labāk Babuļi būtu uzskrējuši sēklī, bet es - izvairījies. Viss, pietiek. Tagad vai nekad. Izkāpju ārā, atkorķēju plakano un ierenderēju acu gaišumam. Tad aukstasinīgi atveru lūku un izvelku sausas cigaretes, sērkociņus un biezo džemperi. Uzvelku džemperi pa virsu vestei, ieslēdzu radio, uzpīpēju. Paliek labāk un siltāk, pat tā kā nedaudz mājīgi. Kā tagad atceros.

 

Nezin, kā būtu bijis tālāk, ja tumsā atkal neparādītos gaismas ar tekstu manā adresē; “Skat, tas tak ir kajaks”. Izrādās Jānis (Ex Vinda) ar Māri. Māris pēc apgāziena nosalis, Sākam runāt, Jānis uzjautā iedzert malciņu, lai izmirkušais kolēģis sasildītos. Labi cilvēki viens otru saprot. Izrenderējam plakano un turpinām ceļu trijatā. Šiem pieres lukturi, man parastā baterija. Šie gaismo uz priekšu, es iestellēju ieslīpi uz krastu un braucam kā pa lielceļu. Gaisma, skan čerkstošs radio, viegli slīdam pa ūdens virsu un kavējam laiku sarunās. Pa ceļam noslīkst viens plakanais, bet tas nav svarīgi, jo mantu maisā ir vēl viens. Līkums pēc līkuma, kamēr ieraugām ugunskuru un atpūtas bāzes gaismas. Ceļojums ir galā. Vismaz mēs trīs finišējām elegantā gaitā, apmierināti un ar smaidu.

 

Noslēgumā vēlos pateikties organizatoriem - Pensijas Līmenim un Campo par ideju, ieguldīto darbu, siltumu un paiku pēc finiša un arī par medāli.

 


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web