Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Novērtē šo rakstu!
Superīgi!!! (+2)
Labi! (+1)
Nekas īpašs (0)
Nepatika (-1)
Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)

 

Noteikumi

Balsojuma tabula


Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Kihnu tautastērps. [4]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Stokholma-Botnijas līcis Ālandu salas-Somu līcis-I [41]
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Ultramaratons 2005 komandas „Spītnieces Savaldīšana” skatījumā

Aigars Muižnieks, 19.09.2005

Komentāri [9]

 

 

Konkursam "Upju stāstnieks 2005".


Par to, ka jāpiedalās 2005. gadā Ultramaratonā doma jau bija pagājušajā vasarā, pēc tam kad divās dienās tika noairēti 80 km, kā arī ņemta dalība leģendārajā Salacas Maucienā, kuru mans komandas biedrs Mārcis pievarēja uz diviem cilvēkiem līdzpaņemtu vienu jogurta pudeli un šokolādes tāfelīti, savukārt es ar savu toreizējo komandas biedru nakts melnumā apgāzos uz krācēm, pazaudēdami airi un samērcēdami pārtiku, bet laimīgā kārtā tomēr finišējot ar organizatoru vēlāk sagādāto airi.

 

Kaut gan jau pirms gada tika plānots, ka gatavosimies nopietni šīm pasākumam – iesim uz trenažieru zāli (pastiprināti trenējot airēšanai paredzētos muskuļus), skriesim utt., tomēr, kad tas viss bija jāsāk darīt, atradās attaisnojums, lai to nedarītu – sesija, darbs, atpūta u.c., tātad var teikt, ka gatavošanās šim visai nopietnajam fiziskajam pārbaudījumam nebija absolūti nekādas, ja vien neskaita to, ka pirms kādām trim nedēļām laiski guļot uz piepūšamā plosta malas pa Gaujas straumi jautrā kompānijā nopeldējām kādus 20 km, ik pa reizēm negribīgi paņemot rokā airi, kad straume ienesa mūs kaut kādu tārpu apsēstos kokos. Kaut gan fiziski nebijām gatavi nekam tādam, tomēr zināmu drošības sajūtu radīja psiholoģiskā gatavība (pareizāk sakot stūrgalvība) un līdzpaņemtā validola (sirdszāļu) paciņa.

 

1.diena

Ceļš uz starta vietu Liteni no Rīgas bija ļoti garš un nogurdinošs, it īpaši tāpēc, ka uz turieni bija jābrauc vienam, jo Mārcim vēl līdz 17:00 bija jābūt Talsos.

Nonākot starta vietā 18:30 jau bija manāma rosība – tika pieteikta komanda, atrasta laiva u.c. nepieciešamās darbības, bet bažas radīja mana komandas biedra neesamība. No Talsiem līdz Litenei ir pietiekami liels attālums, lai godīgi braucot varētu nepaspēt uz startu, tāpēc sarunāju, ka mēs startējam pēdējie, kaut gan tas bija tikai 16 minūtes vēlāk.

Mārcis uz starta laiku parādījās, bet, diemžēl otrā Pededzes upes krastā un vēl bija nepieciešams atrast ceļu kā apbraukt apkārt. Pa to laiku sāka startēt pārējas laivu klases, kā arī aizbrauca vēl kāda kanoe laiva, kurai arī bija trūcis viens komandas dalībnieks.

Kad Mārcis bija ieradies un saģērbies, vēl kāpjot laivā mums tika rekomendēts atstāt lielāko daļu mantu krastā, kur viņas tiks savāktas un aizvestas uz pirmās dienas finišu, kas ir pēc 17 km. Mēs tā arī izdarījām...

Kaut gan startējām paši pēdējie pēc kādas stundas panācām vienu kanoe laivu (šķiet, ka komandu „Tensoni”), kas bija apstājušies pie bebru aizsprosta. Šeit nu izjutām cik labi vilkt pa krūmiem praktiski tukšu laivu. Drīz vien sāka satumst un prātojām cik gan šeit tagad būtu noderīga lampiņa uz galvas. Nu ja ne lampiņa, tad vismaz brilles, jo tumsā jau saskatīt nebija iespējams neko. Tā prātojot uzdūrāmies vienam bebru aizsprostam pakaļ otram un nātrainajos upes krastos, velkot laivu, paši sev nosolījāmies nepirkt preces, kuru reklamēšanai ir izmantots bebra tēls. Bija jau mazliet pirms pusnakts un uz upes sacēlās migla, kas vēlāk pārvērtās dūmos. Krastmalā kaut kas dega. Pirmā doma bija – beidzot esam galā. Nākamā doma – kūlas ugunsgrēks – jākāpj krastā un jādzēš nost. Jau airējamies krastā, kad upes krastā parādās kādā sieviete, kas radīja pārliecību, ka nekāds kūlas ugunsgrēks šeit nenotiek. Vēl cerībā uzdodam jautājumu vai šeit ir finišs un saņemdami noliedzošu atbildi nokārtām galvām dodamies tālāk. Pēc 20 minūtēm, kad melnā nakts apskauj visu apkārtni, sāk šķist aizdomīgi tas, ka tik ilgi airējam un neesam nonākuši galā – uzskatījām arī, ka pirmajā dienā bija 14 km. Tiek izvirzīta arī hipotēze, ka sieviete, kas teica, ka šeit nav finišs, patiesība bija sīvākā konkurente, kas veikli ir tikusi no mums vaļā:-). Tā ar domām, ka vajag pagaidīt kanoe laivu, ko apdzinām pie pirmā bebru aizsprosta un domāt kur pārlaist nakti, jo tiek pieļauta arī varbūtība, ka neesam pamanījuši finiša vietu un aizņemtībā ar airēšanu esam pabraukuši garām. Ar drūmām domām par to, ka vieniem aukstumā nāksies pārlaist nakti un cerēdami, ka upes piekrastes mežos nedzīvo vilki u.c. plēsīgi zvēri, dodamies tālāk līdz izdzirdam krūmos sarunājamies cilvēkus. Izrādās, ka tas arī vēl nav finišs, bet gan ekipāža, kam nav paveicies un sabojātā laiva tagad jānes pa krūmiem. Saprotam, ka nebūs jāpiedzīvo vēl viens „Salacas Mauciens” (šoreiz līdz Lubānas ezeram), kamēr pārējie ultramaratonisti saldi gulēs, priecīgi uzdzenam tempu un jau pēc pāris līkumiem nonākam galā. Esam priecīgi un labo garastāvokli nespēj sabojāt pat ziņa par to, ka mistiskā kārtā visas mūsu mantas nav atvestas uz šejieni, bet gan atstātas Mārča mašīna, kas atrodas Litenē. Tiek saņemta arī ziņa, ka kādai mašīnai ir izsists logs... Ar izpalīdzīgu cilvēku palīdzību mašīnas no Litenes tiek pārdzītas uz pirmās dienas finiša vietu un mašīnai visi stikli ir „veseli”. Tā kā jau pavisam drīz grasās aust rīts, tiek nolemts necelt telti, bet gulēt mašīnā. Lai tajā nenosmaktu pa nakti atstājam mazu loga spraudziņu pa kuru tomēr ātri vien pamanās ielidot vesels odu bataljons un par savu mērķi izvēlēties mani un, spalgi sīcot, lidot man ausis un degunā, pa retai reizei arī iekožot...

 

2. diena

Rīts...negribas nekur airēt...gribās gulēt, jo visi mašīnā salidotie odi ir neitralizēti... Vienīgais, kas mums iedvesmo piecelties, ir paklīdušās baumas, ka tiek dalītas brokastis. Ceļoties no gulēšanai nepiemērotā mašīnas sēdekļa sajūtam, ko maksājis ir mūsu iepriekšējas nakts nevēlēšanas celt telti un solam viens otram turpmākajā dzīvē izskaust sevī slinkumu. Pavisam drīz ir jau jādodas ceļā, bet atšķirībā no vakardienas, šoreiz ņemam līdzi visu ēdienu, kas mums ir, kā arī es nez kāpēc pamanos iekraut savu mugursomu ar lielāko daļu sauso drēbju. Protams, laikā kad mums tiek dots, mūs uz upes vēl nav. Pēc pāris minūtēm tomēr izdodas saorganizēties un varam uzsākt 80 km airēšanu. Godīgi sakot īsti nebija izpratnes par sacensību gaitu un priekšstats bija tāds, ka būs jāairē tāpat kā „Salacas Maucienā” – tikai 2 reiz vairāk. Airēšana no rīta bija tieši laikā, lai beidzot pamostos, bet te jau pēc stundas kāds no tilta sauca, lai kāpjam augšā kaut ko atzīmēt kontrolkartiņā. Līdz šim viss gāja ļoti labi – tā kā startējām otrie un apdzinām pirms mums startējošo ekipāžu, tad šo stundu gājām pa priekšu un pat uz garākajām taisnītēm nebija citas laivas saskatāmas, bet atlika tikai apstāties krastā un uzkāpt augšā uz tilta, kad nez no kurienes parādījās kādas 5 ekipāžas. Veiksmīgi atzīmējām laiku un tālāk cik atceros, bija jāgrebj cik jaudas, jo bija jāiekļaujas 45 minūtes, lai paspētu uz pirmā speciālā uzdevuma sākumu. To tad mēs arī darījām un atbraucām pat mazliet ātrāk. Interesi izraisīja fakts, ka uz šo uzdevumu laiva jādabū augšā pa 80% slīpuma nogāzi divstāvu mājas augstumā. Pēc tam laivas pārstūmām uz blakus esošu dīķi un devāmies veikt speciālo uzdevumu. Uzdevums sākumā likās visai vienkāršs – ar nazi jātrāpa mērķī. Ja netrāpa jāskrien apkārt nenosakāmas formas dīķim, ja trāpa 3, tad krietni mazāks gabals, ja 2, tad jāuzkāpj kokā. Nezinu, kas uz doto brīdi ar mani bija noticis, bet divniekā es neparko negribēju trāpīt:-). Attiecīgi ja trāpa vieniniekā, tad vēl mazāk jāskrien, ja centrā, tad uzreiz var sēsties laivā un grebt tālāk. Kā jau minēju uzdevumus likās absolūti vienkāršs, līdz brīdim, kad mūsu rokās nonāca naži. Pirmie divi mēģinājumi bija netālu no kāda organizatora labās kājas, pārējie 6 spēcīgi atsitās pret koka mērķi un neveikli nokrita atpakaļ. Pēdējos divus metienus mēģinājām mest kā šautriņas. Tikpat bezcerīgi...Tā nu nācās skriet apkārt dīķim. Subjektīvi uzmetot aci uz dīķi nācās secināt, ka neredzam tam galu. Atradām seklāko vietu un bridām pāri. Viss jau bija spīdoši, tikai šajā vietā bija pamatīgi dubļi un labās kājas apavs palika iestidzis tajos. Mūsu skrējiens mazliet ieilga, kamēr sameklēju to.

Tālāk jau varējām doties pretī kontrolpunktiem, bet pirms tam bija jānokļūst no dīķa atpakaļ upē. To veicām kopā ar kādu citu komandu un kā vēlāk izrādījās, bijām atraduši pašu garāko ceļu, jo pēc laika pabraucām garām 80% slīpuma nogāzei pa kuru pirms uzdevuma rāpāmies augšā. Visa turpmākā dzīvē likās varen skaista – spēks kaulos, enerģijas ar pietiek, ēdiens arī ir un neesam arī pēdējie – ko gan vēl var vēlēties piedaloties pirmo reizi Ultramaratonā. Tā nu vācām vienu kontrolpunktu pēc otra, līdz nāca liktenīgais kontrolpunkts. Lai to iegūtu bija jāizkāpj no laivas. Izkāpu. Iespiedu caurumiņus kontrolkartīņā. Ieliku vienu kāju laivā, lai kāptu atpakaļ, bet... Otrā kājā neviļus kaut kur pazuda dziļumā, pirms tam veikli paslīdot stāvajā upes krastā. Kā nu gadījās kā ne mēs bijām ūdenī. Nācās secināt, ka pieņēmums īsi pirms šī notikuma, ka droši vien būtu patīkama pelde siltajā upes ūdenī, bija patiess. Vienīgais mazliet sarūgtināja, ka tas notika ar drēbēm, un drēbju un pārtikas maiss velkot ārā bija kļuvis aizdomīgi smags. Nevarētu teikt, ka šī pelde deva papildus enerģijas pieplūdumu, jo bija mazliet žēl, ka tika iztērēts veltīgi laiks. Tā nu braši airējām tālāk, līdz Mārcis uzdeva interesantu jautājumu: „Mums taču vēl ir vismaz sausi piparkūku cepumi un žāvētie augļi?”. Lai kā man negribējās to teikt, bet nācās atzīties, ka ilgajā braucienā uz Liteni aiz gara laika biju attaisījis šo pārtikas produktu iesaiņojumus un pagaršojis mazliet. Tā nu pilnīgi visa mūsu pārtika sākot no žāvētām plūmēm līdz Mangaļu pudelei atradās visai briesmīga paskata, slapjas, brūnas piparkūku mīklas apskauta. Situācija jau patiesībā nebija tik traģiska jo mums vēl bija enerģijas dzēriens, kečupa pudele, melnā šokolāde un Snickers, kā arī kaut kas vēl, ko pilnīga izmisuma brīdi varētu apēst. Pie nākamā kontrolpunkta bija problēmas tikt, jo bija jākāpj ārā no laivas un nestabiliem kokiem ūdenī. Kad Mārcis kāpa atpakaļ laivā viņš bija neizpratnē par to, kāpēc es dīdos un esmu kļuvis tramīgs, bet viņš jau nezināja, ka mana galva uz to brīdi atradās kaut kādu man nezināmu moskītu 2x2 m apļa ielenkumā. Neapgāzāmies...paveicās :-). Braucot tālāk pa šo upi pasākumu krietni interesantu padarīja neciešamie bebru aizsprosti. Atmiņā palikusi aina, kad pār bebra aizsprostu centās reizē tikt 4 komandas kā nu katra uzskatīdama par pareizu – viena komandas dalībnieks līdz kaklam ūdenī iebridis pa vidu bebru aizsprostam un vilkdams laivu tikai izdveš „Nu čista kā karā”:-). Šādi mokoties vairākas stundas visai saprotami, ka spēka un enerģijas palika mazāk līdz ieraudzījām tiltu un cilvēkus. Pār mums nāca apskaidrība (kas vēlāk izrādījās maldīga), ka lielākās grūtības ir aiz muguras. Izkāpām krastā, uzkāpām uz tilta un optimistiski uzprasījām: „Vēl jau kādi 10 km palikuši līdz šīs dienas finišam, vai ne?”. Cik liels bija mūsu pārsteigums un reizē arī vilšanās, kad uzzinājām, ka esam tikai pusceļā. Pārvarot pirmo šoku, man pirmā doma, bija lecam atpakaļ laivā un ātrāk airējam projām (vēl jo vairāk apzinoties mūsu savdabīgās barības rezerves), kaut gan Mārcis sākumā nebija vienisprātis par šādu ideju, tomēr vēlāk viņš piekrita. Vēl pirms došanās tālāk bija jāveic otrais speciālais uzdevums – viens laižas no tilta ar virvi un otrs apakšā mēģina piestūrēt laivu, tā lai varētu no tilta tajā nolaisties. Ar šo pasākuma pirmo daļu viss ritēja ļoti gludi, bet problēmas sagādāja atāķēšanas no virves, kas aizņēma vairākas minūtes.

Rūgtums sirdī par uzzinātajiem jaunumiem bija pārgājis, ko nevarētu teikt par muguras un sēžamvietas sāpēm, kas pieņēmās spēkā ar katru minūti. Pēc kāda laika nonācām pie gara kanāla. Viss bija brīnišķīgi – lietus bija pārstājis līt, klusums, ēst vēl negribas, bet visu šo jauko idili sabojāja odi, kas, kā izskatījās bija sapulcējuši pēdējos šī meža odu karavīrus, lai iznīcinātu mūs. Tik ātri airēt, lai aizbēgtu no viņiem ar kanoe laivu nebija iespējams. Kad odi sāka kost galvā, nekas cits neatlika kā uzvilkt līdzpaņemto koši sarkano cepuri. Pēc tās uzvilkšanas Mārcis bažīgi teica, ka lai labāk es neskatos uz aizmuguri:-). Visādā citādā ziņā airēšana pa šo kanālu bija vistīrākā bauda.

Izbraukuši no kanāla sastapāmies aci pret aci ar pēdējo spītnieci (Aiviekstes upi), kas bija jāsavalda. Bija jāairē pret straumi, bet pretstraume nebija tik spēcīga, lai dzītu mūs izmisumā, bet pietiekama, lai mūs vēl vairāk nogurdinātu. Airējām, airējam un sapratām, ka viss, vairs nevar...pietiek. Piestājām krastā. Visas vietas sāp, pārtikas maisā esošo vielu neēstu pat suns, telefons izlādējies, tam visam komplektā pabrauc garām kāda ekipāža, kuras dalībnieki nevis sēž uz soliņiem, bet tup uz ceļiem, lai raitāka airēšana. Šie vīri paskatās uz mums un braši uzprasa „Što vi staļi?”. Neatceros, ko atbildējām, bet par sakarīgu atbildi no mūsu puses to nevarēja uzskatīt. Tomēr saņēmāmies un iekāpām atpakaļ laivā un negribīgi likām airus noslēpumainajos upes ūdeņos. Ik pa brīdim dzirdēju optimistiskus uzmundrinājumus no komandas biedra „Mums ir jāairē...airējam...mums nav citas izejas...mums ir jāairē...”. Šādā veidā tikām ārā no otrās kartes (vismaz mums tā uz to brīdi likās) un jau optimistiskāk uz dzīvi raugoties nomainījām karšu mapē 2. karti pret pēdējo – trešo. Airējām, airējām...viss jauki – it kā pēc kartes skatoties visai veikli virzāmies uz priekšu. Jau šķiet esam bezmaz vai kartes vidū un tūlīt, katru brīdi jāparādās beidzamajam kanālam. Vienīgais šaubas rada tas, ka pēc kartes seko pēc kārtas divas upītes. Mierinām sevi ar domu, ka gan jau otrā upīte ir izžuvusi kopš laika, kad karte zīmēta un esam tur, kur mums liekas, ka esam. Te pabraucam krastā, kādai komandai, kura dažu sekunžu laikā sagrauj visus mūsu sapņus par to, ka pavisam drīz būsim galā un tiksim pie ēdiena. Viņi pierāda mums, ka esam tikai 3. kartes augšā... „Mums ir jāairē...airējam...mums nav citas izejas...mums ir jāairē” – klusi dzirdu no aizmugures kādu sakām:-). Ja šī visa mokošā ceļa posma nebūtu bijis, tad iespējams nebūtu tāda prieka, par ieraudzīto kanālu pēc kādas stundas vai vairāk. Saņēmāmies un no pārtikas dabūjām kaut ko, kas atgādinātu par civilizāciju un apēdām, izdzērām pēdējos enerģijas dzēriena malkus un priecīgi devāmies uz Lubānas ezeru. Sākumā likās, ka kanāls nav mežonīgi garš, bet kad bijām pusē, pie horizonta esošie koki izskatījās tikpat niecīgi kā kanāla sākumā. Aiz muguras tālumā jau saklausījām sekotājus. Pēc kāda, laika pabrauca garām vēl kāda smailīšu klases komanda. Kad bijām izbraukuši kanālu notika kaut kas brīnumains – nenokurienes pēkšņi radās mežonīgs spēka un enerģijas pieplūdums. Iepriekšējā viena airu vēziena vietā jau veicām 3-4. Pēc neilga laika ar savu kanoe laivu apdzinām smaili, kas pēdējā bija pagājusi garām. Tādā tempā turējām līdz pat Lubānas ezeram. Tur laiva bija jānes pāri ceļam. Izkāpjot krastā nebija sapratnes uz kuru pusi jāiet, lai piekļūtu normāli ezeram. Šo problēmu atrisināja komanda, kas iznāca no vietas, kur domājām iet un pateica, ka tur nevar piekļūt ezeram.

Kad bijām Lubānas ezerā atcerējāmies, ka tika teiks, ka jāairē 200 m pa labi. Hmm, airējām jau kādus 2 km un pārņēma bažās vai tiešām bija pa labi jābrauc. Šaubas izkliedēja dzeltenais Campo karogs, kas vēstīja par finišu.

Mārča mašīna ar bija atdzīta uz šejieni. Kad bijām paēduši un uzslējuši telti, Mārcis pieteicās izpalīdzēt cilvēkiem, kam nebija pārdzīta mašīna...

 

3.diena

Pamostoties nākamajā rītā nācās secināt, ka mans komandas biedrs nav atgriezies. Viss tomēr beidzās labi un stundu pirms starta viņš tomēr ieradās, bet, kā izrādījās neatbraukšanas iemesls bija piedzīvojuma vērts. Tālākais teksts iz Mārča pārdzīvojumiem šajā ceļā: „ Ar to, ka mēs apmaldījāmies Latgales mežos vien nepietika. Biju tā noguris, ka uz ceļa sāka rādīties gļuki – tojeskj dažādas vīzijas. Piemēram, braucu uz 90 km/h pēkšņi redzu priekšā kanoe laiva izņem smuku līkumu vai, kad kombains pārtop par mašīnu ar piekabi un pēc tam vispār izzūd. Ak, Dievs, man likās, ka man mašīnai pa priekš visu laiku lido sikspārnis, bet tas izrādījās tikai netīrums uz loga. Līdz beidzot es neizturēju un šoferēja blakussēdētājs. Vēl nesajustas un ļoti bīstamas lietas kaut arī tagad par to tikai pasmejos :)”

No rīta aplūkojot kopējos rezultātus secinājām, ka vakardienas airējiena enerģiskais noslēgums ir nācis par labu un atrodamies 11 pozīcijā no 15 komandām un ir reālas iespējas cīnīties par 10. – 8. vietu.

Pēdējā diena sākās ar atrakciju – vienam no komandas mazā smailītē jāaizairējas līdz noteiktai vieta ezerā, tad jāapgāžas un jātiek atpakaļ. Tā kā Mārcis iepriekšējā dienā bija laidies ar virvi, tad viņš bija tik laipns un teica, ka nemaz negriboties šo jautro atrakciju, jo ir arī zināmas bažās, ka no šīs laivas var netikt ārā:-).

Pēc šīs atrakcijas uzzinājām, ka šodien būs jāorientējas pēc kompasa, lai lielajā Lubānas ezerā atrastu rūpīgi apslēptos kontrolpunktus. Viss tas likās varen uzjautrinoši, jo ar kompasu nebija nekāda darīšana pirms tam bijusi. Atradās cilvēks, kas mūs pamācīja. Tieši pirms starta atradās vēl viens cilvēks, kas mūs pamācīja mazliet savādāk :-). Stratēģija bija censties savākt visus kontrolpunktus – ne pārāk laba doma nemākot īsti apieties ar kompasu.

Vēl pirms sēšanas laivā, izdzirdējām krietni pieredzējušākas komandas sarunu, ka enerģijas dzēriens, ko mēs bijām izdzēruši pirms kādām 10 minūtēm, izrādās ir jādzer divas stundas pirms finiša, kad nav vairs spēkā. Nu vismaz turpmāk zināsim!

Ielaidām laivas ūdeni un sākām pēdējās dienas grebšanu. Bijām izbrīnīti par pirmā kontrolpunkta atrašanās vietu, jo tas bija visai pamatīgi paslēpts. Bija jau arī ideja braukt aizmugurē kādai citai komandai, cerībā, ka tā nav iesācēji attiecībās ar kompasu, bet kad redzējām, ka tā aiziet 90 grādu leņķi no tās vietas, kur mēs uzskatījām, ka ir nākamais kontrolpunkts, tad metām malā šo domu un paļāvāmies paši uz sevi. Viss pagaidām bija labi. Pēc īsa brīža atradām otro kontrolpunktu, kas bija aptuveni 20-30 minūšu attālumā no iepriekšējā un tad mērojām ceļu pāri Lubānas ezeram uz trešo kontrolpunktu, kas atradās pie kaut kādas mistiskas saliņas. Ezera vidū sastapām arī ļoti atsaucīgu zvejnieku, kas mums apskaidroja, kur atrodamies un izbrīnu mūsos radīja ziņa, ka zvejniekprāt kontrolpunkts atrodas tieši uz to pusi, kur mēs bijām noteikuši kursu. Tas tikai spēcināja mūsos pārliecību, ka kompass ir kļuvis par sabiedroto. Kaut mēs nebūtu pieļāvuši tik muļķīgu domu...

Ceļš pāri ezeram bija ļoti garš un mistiskā sala ilgu laiku netika atklāta mūsu skatieniem. Ezerā atspīdēja zilās debesis ar sniegbaltajiem mākoņiem, kad izdzirdēju prieka saucienu sev aiz muguras, ka ir redzams kontrolpunkts. Es ar beidzot saredzēju. Atkal radās spēks un pārliecība, bet...piebraucot tuvāk kontrolpunkts aizlidoja... Tas nebija nekāds kontrolpunkts, bet gan kaija:-). Neskatoties uz šo neveiksmi kontrolpunktu uzgājām un tika noteikts liktenīgais virziens uz pēdējo konktrolpunktu. Iepriecināja fakts, ka attālums neizskatās pārlieku briesmīgs. Kad tas bija pievarēts sākas „joki” – lai nu kas, bet tas pie kā nonācām 100% nebija kanāls. Bija hipotēze, ka tas varētu būt „ievads” pirms kanāla. Mazliet pabraucot pa šo šauro upīti metām pie malas šādu domu un devāmies atpakaļ. Bija kaut kas mistisks – it kā skatoties pēc krasta izliekumiem atrodamies pie kanāla, priekšā mums redzams ezera gals un tajā pašā laikā saprotam, ka neesam ne pie kāda kanāla. Izdomājam braukt tālāk. Braucām un izmisumā nolēmām kāpt krastā. Kad, velkot līdz viduklim ūdenī laivu pa zālēm aizaugušu upes krastu nonācām krastā, Mārcis ņēmās iet izlūkos pāri pļaviņai, jo pēc kartes tur esot kanāls vai upe, kas mūs aizvedīs tur, kur mums jānokļūst. Diemžēl kanāla vietā tur atradās purvs. Stūmām laivu atpakaļ ūdenī un kādu laiku cītīgo pētot krasta izliekumus un karti, nospriedām, ka dosimies pa to šauro upīti, lai, kas arī mūs tur negaidītu...

No sākuma skats bija, es teiktu, tīri cilvēcīgs, kad jau pēc pāris līkumiem jaukā, klusā upīte kļuva par mazu spoku upīti – nolauzti koki, krastos koki bez lapām un skujām atgādināja kadrus no kādas šausmu filmas. Nemaz nebrīnos, ka nesastapām nevienu zvejnieku:-). Bet tas, kā izrādījās bija upes skaistākais posms. Nonācām pie dilemmas – braukt pa kreisi vai pa labi. Pa labi braucot mēs atvirzītos prom no tās vietas, kur mums jānokļūst, respektīvi, divu kanālu satekā, tāpēc izvēlējāmies braukt pa kreisi, jo pēc kartes izskatījās, ka pa taisno nokļūsim kanālā. Pagriezām pa kreisi un ieraudzījām it kā taisnu upi, ko mēs savā naivumā uzskatījām par kanālu, tikai šaubas radīja mežonīgā daba un sagāzušies koki. No sākuma kokiem varēja apbraukt apkārt, bet ar katru metru situācija kļuva bezcerīgāka. Lai tiktu garām vienai nogāztai eglei man nācās kāpt uz tās un tad mēģināt izslidināt laivas priekšgalu zem tās, tad iekāpt iekšā un tad šo pašu darbību vajadzēja veikt Mārcim ar laivas pakaļgalu. Situācija nebija pārlieku sarežģīta, bet to nepatīkamāku padarīja tas, ka uz šīs egles bija lokalizējies skudru pūznis.

Kad tikām garām šim kokam, skats ko ieraudzījām sagrāva visas mūsu cerības, ka atrodamies uz kanāla – ik pēc kādiem 10 metriem bija visā upes platumā kāds nogāzies koks. Un tad mūs šajos džungļos piesaistīja aina labajā pusē – it kā spīdētu gaisma, it kā ceļš, aiz ceļa noteikti pļava utt. Plēsties tālāk bija neprāts un izkāpām krastā. Jā jūs zinātu, kā mēs smējāmies, kad ieraudzījām, ka mūsu meklētais kanāls atradies tepat līdzās pāri ceļam 20 metru attālumā. Pavisam drīz jau bijām pie meklētās kanālu satekas. Pirms tam bija doma braukt atpakaļ pa īsto kanālu aplūkot, kur ir tā vieta, ko nespējām atrast, bet atrodoties tik tuvu finišam, šī doma tika atmesta. Šeit arī notiesājam pārtikas krājumus, ko mums bija sarūpējis viens izpalīdzīgs cilvēks, redzēdams, kāda mums ir pārtikas situācija pēc otrās dienas. Pieminēšanas vērts ir fakts, ka visu otro dienu sūkādami izmirkušas aprikozes un riekstus sapņojām par gaļas konserviem, tad pēdējā dienā pie konserviem bijām tikuši, bet nebija ar ko, tos atvērt!

Aiviekstes kanāls mūs patiešām lutināja ar savu straumes ātrumu un pēc visa pārdzīvotā likās aizdomīgi vieglas piedzīvojumu sacensības beigas un šķita patiešām dīvaini, ka vēl pēdējā brīdī ar mums neatgadījās kāds no Mērfija liekumiem.

Kad atbraucām, izrādījās, ka mūs vēl kāds gaida un pat bija izdevība sasildīties karstā pirtī. Kaut gan kopējais laiks nebija pārāk spīdošs, tomēr, ja viss būtu ritējis gludi un bez aizķeršanās, sacensības nebūtu bijis tik liels un jautrs piedzīvojums, par ko varētu no sirds pasmieties arī pēc gadiem 20.

 


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web