Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Timptonas zelts

Autoru kolektīvs, 02.10.2010

Komentāri [2]

 

Kāda pārgājiena dienasgrāmata.


Iveta savā piemājas globusā atradusi upi Jakutijā, līdz kurai var aizbraukt ar vilcienu un pēc 600 km brauciena ar laivu pa nekurieni, nokļūt atkal līdz vilcienam, neejot tālu kājām un nelidojot ar helikopteru. Internetā atrastajā aizvēsturiskā aprakstā upe raksturota kā 4. grūtību kategorija piepūšamiem kuģiem, 5. smailītēm, bez cilvēkiem krastos, toties ar daudz zivīm.

 

Ātrumā atrodami tikai daži pārgājienu apraksti, kuri cēlušies no viena, kas uzrakstīts apm. 1982. gadā. Pēc šīs paviršās informācijas, Ivetai kompāniju sastādīt sakoļījas Toms, Vitolds, Aija un Jānis. Brauksim ar diviem katamarāniem un kajaku.

 

Tikai divas dienas pirms izbraukšanas sākam meklēt precīzas locijas un citu braucēju atsauksmes. Parādās informācija, ka visu upes augšteci 120 km garumā ir pārrakuši zeltrači, kas tur aktīvi darbojas, ka zeltrači un naftas vada būvētāji upi piecūkā tā, ka duļķes nenosēžas līdz pašai ietekai Aldanā un tāpēc zivis neķeras. Biļetes jau sapirktas, atvaļinājumi noformēti, pieņemamu alternatīvu šim maršrutam reģionā atrast neizdodas. 30. jūnija pēcpusdienā sēžamies Maskavas vilcienā un startējam 4.5 diennaktis garajā braucienā līdz upei. Tālāk lidmašīna Maskava – Pēterburga – Novosibirska – Habarovska. Habarovskā iepērkam provīziju un sēžamies vilcienā, lai pēc 1.5 diennakšu brauciena izkāptu nekurienē ar nosaukumu „Nagornij”. Šis piebrauciens raksturīgs ar ļoti labu (karstu) laiku, pamatīgu nīkšanu, svīšanu un ierobežotām iespējām nomazgāties. Kajaks, kā negabarīts, visos transporta līdzekļos tiek iestūķēts, pārvarot atbildīgo darbinieku pretestību ar pierunāšanu, kukuļošanu, maksājot turpceļā gan tikai par pārsvaru lidenē līdz Pēterburgai.


Šis ceļš izvēlēts tika kā optimāls kompromiss laika un naudas patēriņa ziņā. Turp, atpakaļ ceļam, Krievijas sabiedriskajā transportā, ziedot 9 atvaļinājuma dienas? Ar lielāko prieku!


5. jūlijs, pirmdiena. Sakarā ar nepieciešamību līdz vēlai naktij kavēt laiku krievu meitenēm, nakts kaut kā sanāca negulēta. 2:00, kad beidzot drīkstēja iet gulēt, nevarēju aizmigt (ak šīs krievu meitenes), bet 3:00 jau bija jāceļās. 4:00 pavadonis mūs izsēdina tumsā kaut kādā stacijā un pārliecinoši apgalvo, ka tā esot Nagornij. Tikpat labi tā varētu būt jebkura cita stacija, jo rakstītu nosaukumu nekur nemana. Vietējais dzelzceļnieks parāda virzienu uz upi. Virziens gaidītais, bet cerēto 2 km vietā viņš sola, ka būs jāiet 4. Skumjākais bija tas, ka viņam izrādījās taisnība. Palīdzu biedriem uzkraut nastas mugurās. Dīvaini, ka ID par to saka „paldies”, jo parasti ēzeļi tā nedara. Mantas stiepjot, velkot, svīstot un atgaiņājoties no odiem pavadam aptuveni 1.5 stundu un sagaidam rītausmu. Kāds vilcienā bija solījis, ka odi tik agri nekožot, jo viņiem jāguļ. Diemžēl izrādās, ka mēs vēl slikti pazīstam taigas odus.


Upē līmenis zems, ūdens tīrs. Pie upes nonācis, uzreiz izloku vairāk kā krūzi vēsā ūdens. Iespējams, ka tas bija iemesls sekojošajai vētrainajai vēdera izejai. Pēc brokastīm mūsu pļaviņā iebrauc KRAZs ar veselu baru vietējiem dzelzsceļniekiem, kas izskatās pēc zekiem. Viņi savāc no krūmiem tur noslēptās drezīnas un ziņkārīgi aplūko mūs un apkārt izmētāto krāsaino inventāru. Divi vīri piegāna krūmus 10m attālumā no mums. Pēc strādnieku aizbraukšanas, vējš ik pa brīdim atgādina par viņu apciemojumu.


Vitolds ar Tomu uzbūvē kaķus, sapakojamies un 12:30 izbraucam. Upe kā Gauja ar lēnu straumi un retām straujtecēm. Pēc negulētās nakts briesmīgi nāk miegs. Toms ar Aiju ik pa brīdim aizmieg un kaut ko nosapņo. Man arī acis krīt ciet. Vienā brīdī piemiegu un nosapņoju, ka eju uz kino ar puišeli, kurš 1.5 diennakti vilcienā no Habārovskas terorizēja vagona iemītniekus, skaļi spīdzinot savu mazgadīgo māti, kura par to viņu, ik pēc brīža atriebjoties, aizvilka uz tamburu iekaustīt. Sapnī, pa ceļam uz kino puika brēc un raustās tāpat, kā savas mātes rokās. Uztrūcies no miega, braucu krastā un liekos uz sērītes gulēt. Pielādēts kajaks ar diviem uzsietiem mantu maisiem ir pārāk nestabils, lai tajā varētu gulēt. Sapnis arī nav nekāds baudāmais. Paguļu apm. 10min. Odi kož ģīmī kā neēduši. Viens pat iemanās izdurt savu sassodīto snuķi cauri 4mm biezajam neoprēnam un iekost kājā. Tas manai atpūtai ir pēdējais piliens. Kāpju laivā. Miegs ir nedaudz atkāpies. Aija sola mani pieskatīt, lai vairāk neiemiegu.
Braucam vēl apm. stundu un 16:30 metam mieru skaistā vietā uz lielas sēres. Teltis ceļam brūklenājos. Tālāk ierīkoti apstādījumi no ložņājošajām ciedrām. Salīdzinot ar rītu var teikt, ka odu šeit nav vispār. Zivis neķeras. Vitolds uzjauc ļoti garšīgu šņabi. Vienojamies pēc kārtas visi rakstīt dienasgrāmatu uz locijas malām. Nesagaidījis bērnu gulētejamo laiku, aizmiegu pie ugunskura, tad pārceļos sust uz telti. Forši
Jānis.


6. jūlijs, otrdiena. Mostamies 10:00 un lēnām taisamies braukt. Uz īsu brīdi liekas, ka būs saule un zilas debesis, bet šī sajūta ātri pāriet, jo pie debesīm atgriežas pelēkie mākoņi, kas nedaudz pil. Iekāpjam upē ap 12:30 un sākam cītīgi airēt.Pēc laika apstiprinās Aijas prognozes, ka vajadzētu būt vēl vienām zeltraktuvēm, jo tā izskatījies Googles kartē. Kopā ar smilšu kalniem parādās arī traktors, kurš darbojas. Apmaldamies vietējo veidotajos ūdens pārrakumos, bet tad upe atkal atrodas. Saraktās vietas ar karti kopā salikt neizdodas un smilšu kalni kā nebeidzas tā nebeidzas. Kad krastā ieraugam pamestas mājas, beidzot rodas orientieris – esam pie pamestā ciemata „Dorožnij”.
Braucam līdz apm. 21:00, jau krēslo, kad izkāpjam krastā. Pasākums ievilkās, jo redzējām krastā vietējos. Negribējām ar viņiem draudzēties, tāpēc pabraucām tālāk. Apmetnes vieta ir pārrakta smilšu kāpa ar pamestu šķūni virsotnē. Pie šķūņa esošā plītiņa tiek prihvatizēta un tagad ir arī virtuve. Šajā vietā nav nekādu lidojošu kukaiņu. Sakļūdos ar biezputras porciju aprēķiniem un vakariņām ir mazuma piegarša. Lai to nolīdzinātu, tiek izvilkti cepumi un groks. Daļa kompānijas aizsēžas pie ugiunskura ilgāk nekā parasti.
Iveta


7. jūlijs, trešdiena. Piecēlos no tā, ka teltī pa karstu. Laiks saulains, silts, odi, moškas gandrīz nav. Plīts darbojas labi. Pupas ar speķi brokastīs – pamaz. Upe – straume nekāda, dīķi visu dienu, zelta raktuves. Pusdienās apstājamies pretī raktuvēm. Siermaizes un īrisu končas, tēja. Tālak atkal upe bez straumes, visu laiku jāairē. Sākam meklēt nakts vietu, krūmos līst nevar – pilns ar moškām un odiem. Braucam tālāk līdz smilšu sērei labajā krastā. Paliekam. Vēja vairs nav, parādās odi un moškas, var iztikt. Vakariņās rīsi ar tušoni. Ejam gulēt, ir patumšs. Pa dienu pilnīgā nekurienē vietējie ar Niroku prāmējās pāri upei. Vēl bija Urāls benzīnvedējs ar piekabi.
Toms


8. jūlijs, ceturtdiena. Saulains rīts, smilšaina sērīte un gandrīz neviena kukaiņa! Nu tik saulains, ka nostartējam 10:50. Prieki par neskarto dabu bija īsi – atkal zeltraktuves. Iedzen mūs visus un upi draņķīgā dīķī. Ne jausmas uz kuru pusi vai pa kuru pusi aizpeldēt. Pirms Jengras, kas ir ap ½ no Timptonas tilpuma un mazāk duļķaina, ainava atkal kļūst dabiska. Mēģinam kādu zivi sagrābāt pa pietekām, pat aizbrienam uz vecupes ezeriņiem – nekā. Visi saulītē apsviluši, hidras grauž, deguns sūrst.Dzīvi saldāku dara tik dažas straujteces vakarā. Jānis skaidro, ka vieta, kur ērcējāmies par slapjajām biksiņām, esot bijusi izlūkojama krāce...
Vakara pusē laiks sametās, pūsdams, ducinādams pār kalnu atvelkas negaisa mākonītis. Pūš, protams, nepareizā virzienā. Metam mieru pie Naminas pietekas ar cerību uz zivītēm. Iemīta apmetnes vieta satekā, odi ir (ne pārmērīgi), dzidrs ūdens arī ir, tik zivju nav un nav. Visticamāk vietējie labi pārvalda elektrozvejas tehniku. Vērojam no augstā krasta, kā maisās pietekas ūdens ar duļķaino. Izkrāmējam visas kartes rindā un nevaram saprast, kāpēc mums tik lēni iet. Vēl ir burvīgs kompotiņš ar vietējiem sausseržiem, savvaļas lilijas un mārsils ziedos. Nobrauks 34 km 5.5 stundās.
Aija


9. jūlijs, piektdiena. Nu tā – ūdens līmenis vēl par 7cm zemāks, nekā vakar... Bet veči – es nezinu kā jūs, bet es esmu baigi apmierināts! Jo laikam gan mūsu brauciena sportiskākā diena ir šodiena (nu vismaz viena no)! Kā nekā paņemam kādas sešas izlūkojamas krāces un apmēram tikpat daudz samērā bīstamus „perekatus”. Kādas nepilnas 7 stundas uz ūdens un kādi 30 km pievarēti... Kā nekā Timptons tek „v glubokoe uščeļje”/LisenkoV.I./ otčot 82-go goda.
Nakšņojam pie Ulahan – Mjoljomkjom – normāla lieluma un normālas ūdenskrāsas pietekas. Un atkal dienas prieks – zivis jātīra nav! Vakariņās kartupeļu pārslas ar Aijas svaigi lasītiem lociņiem un desu (kas pat esot labāka par zivīm). Mazliet grokojam. Meitenes jau salīdušas pa teltīm un miego, kad izdzirdam motorlaivas troksni – brauc uz augšu. Pilnīgi veltīgi ar Tomu mēģinam aizsegt ugunskura liesmas, jo ar kārtīgiem prožektoriem aprīkotā laiva pilnīgā mierā, pret straumi, pabrauc mums garām un pēc brītiņa pieklust. Kādus 3 km augstāk kartē iezīmēts šķūnis... Ja nenāks ar labu paši, tad rīt draudzēties būs jāiet mums. Saldus sapnīšus!!!
Vitolds.


10. jūlijs, sestdiena. Pēc vakardienas krāču posma veikšanas, nevienam vairs nav ilūziju, ka šajā upē varētu parādīties straume un ka mēs varētu tomēr veikt sākotnēji iecerēto maršrutu. Līdz Čuļmakanai, kur ir vienīgā mums zināmā nocelšanās vieta, ir trīs dienu brauciens. Tāpēc šodien brīvdiena. Vitolds uztaisa pirti, Toms saved akmeņus es visu dienu kurinu.
Pieķeras pieci hariusi un viens ļenoks, bet visi nelieli. Izkurināto pirti aizrokot, ar gudru ziņu, neizgrābju ogles. Vakarā reibumu, ko radam lietojot spirtu, papildina pirtī gūtā tvana gāzes deva. Ja neņemtu vērā šo blakus efektu, pirts ir izdevusies vienkārši perfekta. Sakarā ar labo laiku ūdens līmenis visu laiku krītās. Bezdarbība ir apnikusi jau pirmajā brīvdienā. Pagaidām nav skaidrs, kā aizpildīt braucienam paredzēto laiku. Vakar vēl daži lauzīja galvas, kā atlikušajās dienās paspēt līdz Aldanai. No viena grāvja otrā.
Jānis


11. jūlijs, svētdiena. No rīta apmetnes vietas maiņa tiek pakārtota zivju esamībai un makšķernieki dodas ekspedīcijā, būs zivis – paliksim, nebūs – brauksim. Zivis izrādās viltīgākas un mēs braucam. Kamēr tiek vāktas mantas, uzēdam pusdienas un Vitolds vēl pamanās ieiet pirtī. Izbraucam 16:00 līdz ar tradicionālo, klaiņojošo lietus / negaisa mākoni un pretvēju. Pamazām pazūd mākonis un vējš un pirms astoņiem esam nākošajā nometnes vietā pie Bugarihtas. Locijā klīst leģendas, ka tur esot krāce ar 1.5m ūdenskritumu, pati upe gan neizrāda pazīmes, ka tur ko tādu varētu ierīkot. Toties pretī nometnes vietai ir kaut kas, ko var saukt par krāci bez pārspīlēšanas. Toms atplaukst un sāk cītīgi būvēties, lai nometnes vietu padarītu pēc iespējas mājīgāku – strautā ierīko ūdens ņemšanas vietu, līdzina telts vietu un tamlīdzīgi. Aija atradusi krastā tīklu, to atmudžina un ar Vitolda atbalstu iekārto atstraumē, bonusam pieliekot pāris gruntenes. Jānis ir sapildījis dušu un piesējis to pie koka, vādu sakot iekārtošanās process ir pamatīgs. Vakars saulains, ne pārāk vējains, arī kukaiņi ne pārāk netraucē, tāpēc mierīgi uzēdam ķīselīti, padzeram tēju un ejam gulēt.
Iveta


12. jūlijs, pirmdiena. Sakarā ar Toma nespēju / nevēlēšanos piedalīties dienasgrāmatas tapšanā, viņš tiek izslēgts no Timptonas Rakstnieku Savienības.
Uz priekšu nebraucamā diena. Laiks vēl joprojām jauks. Dodamies ar Vitoldu pa Bugarihtas ieleju uz augšu meklēt kristālu raktuves. Uz kartes izskatās viss OK. Ceļa vietā gan tikai taciņa un to pašu palaikam nozaudējam. Ielejai paplašinoties, taka pagaist. Mēģinam vēl doties augšup baltā, skaistā kristāla kalna virzienā – smagi – karsti, veģetācija maisās, mošķi kož nežēlīgi. Tā arī kapitulējam. Atceļā, kur Bugarihta cik necik mierīgāka, vēl zivis pabiedējam. Hariuss uz mušām ņem, bet tas izmērs – slaktiņš bērnudārzā.
Aija


Nometnē palikušajiem ir liels smaids, skatoties uz mucu un muca smaida pretī – ejam pārbaudīt. Muca, lai gan pēc vakar vakara ir nedudz sakritusies, tomēr ir pietiekami stipra, lai pieturētu un nosvečotu gan kaķi, gan kajaku. Kajaku pietur tik cītīgi, ka, lai tiktu ārā, Jānim diezgan jāpiestrādā. Toms ar kaķi iemēģina rodeo figūras līdz rezultāts 1:0 mucas labā un airis pazudis. Turpmākā vizināšanās notiek meklējot airi, līdz arī tas apnīk. Ieliekam tīklu un braucam malā taisīt vakariņas. Izdomājam, ka vārīsim rīsus īpaši cītīgi un pielejam vairāk ūdeni. Vēlāk Vitolds ar Aiju brīnās par 2/3 katliņa viņiem vien.
Iveta


13. jūlijs, otrdiena. Vēl joprojām Bugarihtas 35. krāce, vēl joprojām krītas ūdens, vēl joprojām saulains, pat ļoti. Pretapdeguma krēms ir vispieprasītākā manta. Jānis, Toms, Iveta lēnu garu aizdodas meklēt Hrustaļnaja gora raktuves un iepazīt Jakutijas dabu tuvplānā. Mēs ar Vitoldu pieskatam apnetni. Aizprāmējamies uz pretējā krasta lielo mucu un PALDIES Burhanam, kā arī Ivetai par vieglu roku – tīkla pašā stūrītī taimiņš. Svariņi nav bijuši lieki. Izrādās 4.4kg un 77 cm bez astes. Sapriecājušies un safotogrāfējušies tik pamanam, ka saulīte dikti spiedīga... Pārvelkas arī Iveta un Toms, gravitācijas un karstuma nomocīti, līdz augšai nedavilkuši. Jānis gan pārnācis tik pavēlu vakarpusē, arī iekūlies pundurbērzu un kedrovika audzēs, virsotnes palikušas neiekarotas. Pēcpusdienā Toms aizmetas krācē atvēsināties un pilnveidot rodeo iemaņas. Pēc brīža arī Iveta jau ūdenī. Jāķer, kamēr gluži viss vēl nav aiztecējis. Garām aizkuģo labi ekipēti copmaņi ar piepūšamu motoreni. Nu bet vakariņas satriecošas! Zivju zupiņa ar grauzdiņiem (Iveta ēd sīpolus). Otrajā karsti kūpināts taimiņš (šitādu iesala ekstraktu ēd arī Iveta) un groks ar cepumiņiem.
Aija


14. jūlijs, trešdiena, un pilnīgi tukša diena, ja neskaita to, ka pēc 4 dienu prombūtnes uzradušies mūsu kaimiņi (lasi saimnieki), četri aizdomīgi vīrieši tā ap 30-it/40-it. Esot bijuši copēt zivis Bugarihtas augšās! Nu nezinu, nezinu, kādi tie ļenoki milzīgie – panniņa tāda patukša... Sunīti arī diezko nebaro, vai arī pretcērmju tabletes kucēnam nedod nekad. Paši krievi arī tādi kārni... Bet priecīgā ziņa tā, ka Aijas atrastais samudžinātais tīkls nav viņu – ietaupam 200 ml spirta! Atrasts nav zagts – sirdsapziņa tīra un pagaidām liekas, ka Timptonā rūtainā makšķere labāka par parasto. Kas vēl tāds īpašs, nezinu... Brīvdienas beigušās – jāsāk kapāt. Nobraucām kādus septiņus līkumus, t.i. kādi 7km, varbūt... Krāces kā mājas – visas izlūkojam no kuģa. Zivis nevienas, pat tīklā no rīta ne.
Cerībā, ka rīt būs labāk, kā nekā zivju diena, Vitolds


15. jūlijs, zivju diena No rīta, kā parasti pirmais izlienu no telts. Besī ārā siltumnīcas efekts, ko rada pirmie saules stari iespīdot teltī. Naktī pele apgrauzusi Vitolda krutās ādas zandales un spininga kātu. Uz smilšu sēres pie naktsvietas redzam pavecas lāča pēdas. Jauniegūtajā tīklā ieskrējusi nepazīstama lašveidīga zivs, ko nomizoju, sadalu 5 nevienādās daļās un iesālu. Vitolds ir atradis arī slapju vāveri, kas ir nosprāgusi un bez zaķīša. Katrai maizītei sava garoziņa.
Šodien braucam līdz Gorbilaham nepilnus 10km. Katamarāni peld ar straumes ātrumu. Es kapāju, jo man vajag ik pa laikam izkāpt krastā izkustēties, Apkārt ainava ar pauguriem. Upei izteikts pool-drop raksturs. Tikai drops ir straujtece un pools ir apm. 1km garš kapājiens ar niecīgu straumi. Grūti pateikt, kāda šī upe ir, kad līmenis ir +2m, kā tas bieži mēdz būt (redzams pēc krastiem). Šobrīd upi vērtētu kā 2, varbūt 2+, jo krāces ir vienkāršas, pārredzamas un bez jebkādiem ieberzieniem. Diemžēl līdz šim vēl neesmu redzējis locijā pieminēto „bezporjadočnij stojak”. Visus, šajā upē piefiksētos, stojakus varu raksturot kā ‘v polņe priļičnij”. Gorbilaha Timptonā ielej šļuku tīra ūdens, kurā samērcam tīklu un gruntenes. Vakarā Vitolds dodas ekspedīcijā pa upi uz augšu ar makšķeri. Viņu nesagaidījuši, ejam sust.
Jānis


16. jūlijs, piektdiena. Arī šodien pamostamies no tā, ka teltī ir pārāk silti. Blakus esošā upe slāpē skaņu, tā ka sarunāties var tikai apm 20m attālumā. Paēdam brokastis un lēnām taisamies, kad pamanam lielu lietus mākoni, kas pārliecinoši tuvojas. Teltis tiek nojauktas rekordātrumā, procesam pa vidu Vitolds vēl pamanās nokūpināt vakar atnestās zivis, no sākuma ar domu – pusdienām, bet kamēr līst, visas zivis apēdam brokastīs. Lietus tā kā pārstāj, sākam braukt un pēc brīža ieraugam mājas, kurās varētu dzīvot šīs pietekas „saimnieks”. Nevienu gan nemana un speciāli nemeklējam. Atkal sākas lietus, upē diezgan daudz krāčveidīgu veidojumu, tāpēc uz priekšu iet diezgan ātri un tad, kad ēdam pusdienas, esam jau diezgan netālu no dienas finiša.
Upes krastos parādās daudz sarkanas, skaistas granīta klintis. Šīvakara pieteka ir liela, bet diezgan piecūkota, droši vien tāpēc, ka uz tās augšā ir apdzīvota vieta (Čuļmana un Nerjungri) Upju satekā ir iekārtotas apmetņu vietas un arī mājas, saimniekus nemana. Mēs sakautrējamies un apmetamies uz sēres mazliet uz augšu pa upi. Aija ar Vitoldu dodas pēc zivīm – papriekšu ieliek tīklu, bet pēc vakariņām pa pieteku uz augšu. Mēs salasam sēnes, bet pēc rūpīgas pagatavošanas uz turbougunskura, tās izrādās neēdami rūgtas. Padzeru tēju un eju gulēt.
Iveta


17. jūlijs, sestdiena. Uz priekšu nebraucamā diena uz Čuļmanas.
Vieta tīri jauka, neviens nekož, laiks brīnišķīgs, jāsteidzas pavisam nav. Dodamies ar Vitoldu meklēt zivis, jo paikas inventarizācija nav iepriecinoša. Pieteka Čuļmana ir paliela braucama upe (nepārbaudītas ziņas 3. kat no ciema Čuļman) mūsu redzamajā galā straujteces, izplūdušas, seklas, līkumos arī dzelmītes, krācītes, tikai nevaru saprast kādēļ no zivīm ne miņas. Visticamāk pie vainas civilizācija augštecē, arī industriālie objekti. Uzstiepjam kaķi kādu km uz augšu, lai pārceltos uz pietekas pieteku un dodamies meklēt Īrisu ezeru. Iesākumā uz dullo, tad arī taku atrodam. Ezeriņš purvains, aizaudzis, zivteles sīkas, neko nedabūjam. Par to īrisi, t.i. Sibīrijas skalbes varen lielas un smukas. Jānis pa to laiku uztesis sopkās starp Timptonas un Čuļmanas ielejām un kapā ar stāstiem, bildēm par smukumiem. Atnes ziņu – ne to ezeru apmeklējuši, otrais bijis krietni lielāks. Nu otreiz nebridām. Pusdienās mielojamies ar zilenēm kondensētajā pienā. Pēcpusdienu veltam izmisīgām zivju medībām – pilnīgs klusums, kaut nomētājam visu iespējamo gan Čuļmanas sateci, gan 2km uz leju pa Timptonu. Mājās nākot uz sateces stūra pārsteigums, ne vairs mūsu vientuļais kaķis, bet vesels pulks. Kaimiņi vietējie – atbraukuši nedēļas nogalē patusēt, nu ar vērienu t.i. šmpanieti, meitenēm un šķiet reģionam raksturīgu izklaidi – šaudīšnos ar bisēm un kalašņikoviem. Vakars trokšņains, jāsāk pierast pie civilizācijas.
P.S. Starp šāvieniem viens no puišiem turpina spiningot, jo pērn šeit izcēlis 28kg taimiņu
Aija


18. jūlijs, svētdiena. Nu ko, tas ir arī viss – pēdējā diena uz upes. Ar Aiju esam mudīgāki pat par Jāni. Kamēr biedri guļ, sakurinam ugunskuru, izņemam tīklu, kurā atkal iepinies „taimešoks”. Un tad sākas iepazīšanās ar krievu ūdenstūrisma īpatnībām – kaimiņu nometnē gulošos biedrus modina ar kalašņikova šāvieniem gaisā, mežā, upē... Bet rezultāts labs, jo kamēr mēs nopeldam 2km līdz atpūtas bāzei, kas ir arī mūsu brauciena galamērķis, viņu katamarāni jau izjaukti un aizbraukuši un arī pašus vairs nemana. Bet ... toties ir cita grupa, arī tāda ap cilvēkiem 15-it, kura šeit svin biedram dzimšanas dienu. Viņiem pakaļ būs ap pieciem. Saprotam, ka cita transporta nebūs arī tuvākās nedēļas laikā, tāpēc, lai nebūtu jāsoļo kādi km 60-it, sākam ārdīt kuģus, cerībā pievienoties šiem svinību viesiem... Pievienojāmies!!! Džeks, kurš Sergejs solīja, ka būs jautri un bija arī. Visu tāpat grūti aprakstīt, bet ja to visu filmētu, tad sanāktu lielisks turpinājums filmai „Osobennosti Russkoj ohoti” – ar šaušanu pie upes un mežā, pulkākajām jautrībām mašīnā, baidīšanos no lāčiem, ar zaķu medībām un pazaudēšanos mežā, ar biedru meklēšanu un mašīnas nemitīgo plīšanu, ar glābējdžipa atbraukšanu un tējas vārīšanu pusceļā, ar... un nemaz nav tik daudz pāri pusnaktij, kad esam novietoti Dienvidjakutijas zelta ieguves kantora autobāzē, gultiņās ar paladziņiem, ne visai aukstām dušām, tualeti, virtuvi... paldies direktoram Ļeonevam Romānam Anatoļjevičam un arī visiem citiem Nerjungri pilsētiņas dažādu biznesu vadītājiem un viņu sieviņām! Viņiem visiem tā ap 30-it...
Vitolds


19. jūlijs, pirmdiena. Sāku rakstīt ar pirmdienu un, pēc divām nedēļām, ar pirmdienu arī beidzu. 12:00 mostamies, jo pie mums ir atnācis vakardienas jauniegūtais draugs Stjopa, jeb „Stepan – tot, katorij Jeblan”. Vakar krievi uzjautrinājās, izdomādami draugu vārdiem atskaņas. Stjopa brīnās par mūsu dziļo miegu un saka, ka laiks celties, jo viņš gribot mums izrādīt savu sporta bāzi – slēgto futbollaukumu un slēpošanas kalnu. Apmēram 16:00 jau esam pamodušies, izutojušies un aizvesti uz objektu. Izsakam Stjopam savu apbrīnu. Futbollaukums tiešām ir iespaidīgākā celtne visā pilsētā. Vitolds iegruzī Stjopam mūsu lielo sāpi – reģistrāciju. Esam pārkāpuši krievu režīmu, jo mums vajadzēja reģistrēties trīs dienas pēc iebraukšanas Krievijā. To neizdarījām, jo ieradāmies Habārovskā piektdienas pēcpusdienā un brīvdienās reģistrēties nevar. Pirmdienā jau braucām pa upi. Stjopa uzķeras un apņemas to atrisināt. Tas viņam aizņem atlikušo šodienu un vēl visu rītdienu. Ik pa laikam tiek savāktas pases, kaut kur vestas, nestas, skanētas un kopētas. Pateicoties Stjopas dienesta stāvoklim un labi koptajam ķermenim, viņam visur ir pazīstamas meitenes, kas attaisno arī draugu izdomāto atskaņu viņa vārdam. Stjopa mūs visus pieraksta savā dzīvoklī, kas atrodas ielā ar nosaukumu „Družba narodov”. Turpmākajā kodienā šo nosaukumu lietojam kā tostu. Reģistrācija nesanāk caur pastu, migrācijas dienestu, viesnīcu un X viņu zin vēl caur kurieni. Bet Stjopa ir neatlaidīgs un tiekam reģistrēti mentenē.
Pēc futbollaukuma apskates tiekam aizvesti uz slēpošanas kalnu. Trīs trases. Garums 180m, slīpums 150. No centrālās trases ar krutāko pacēlāju ļoti labs skats uz pilsētu, kas atrodas pretējā pakalnā. Stjopam ir pamatoti plāni kalna attīstībai. Marinējam gaļu, kurinam ugunskuru, dzeram šņabi. Lai nauda netiktu izmesta vējā, dzeram arī alu. Dzērieni drīz beidzas, bet Stjopa veic zvanu draugam un tiek atvesti jauni krājumi. Esam pieņēmuši krievu tikumus un lokam kā teliņi. „Na haļavu uksus sladkij”. Pat Toms, kurš visa brauciena laikā spirtu nelietoja un atstāja sportiska un atturīga jaunekļa iespaidu, naski cilā glāzi. Neies taču izrādīt necieņu jaunajiem draugiem. Alkohols atkal beidzas, bet Stjopam ir daudz draugu un, pēc zvana, drīz atbrauc nākošā porcija. Izrunājamies „pa dušam”. Toms ar krieviem atrod kopēju vājību – repu un apsola izsaukt Stjopu ciemos uz Latviju. Baudam arī YO – YO priekšnesumus. Vakara noslēgums atmiņā saglabājies miglaini un fragmentāri. Kaut kur gājām kājām medīt taksi. Atceros sajūtu, kad mēģināju noturēt Tomu, bet viņš bija pilnīgi atslābis un slīdēja ārā no rokām. Tagad sarunājamies, sulīgi lamājoties aiz katra vārda par prieku sev un krievu puišiem. Tā tiešām var izteikties daudz spilgtāk. Pēc kaulēšanās, taksis apmēram divos no rīta nogādāja mūs mājās. Stāsta, ka tur mēs esot vēl iestiprinājušies, bet šie maznozīmīgie notikumi manā atmiņā vairs nav saglabājušies. Rīt mūs sola vest uz vietējo ūdenskrātuvi.
Oi bļa, čto buģet!?
Jānis


Pēc pēdējo divu dienu kodieniem vairs negribējās svētkus. Krievu puiši arī vairs nebija uzstājīgi. Toms nākošās divas dienas rehabilitējās. Mēs, pārējie, aizbraucām pastaigāt pa Nerjungriem, nopeldējāmies ūdenskrātuvē un salasījām zilenes ceļam, lai būtu ko piejaukt iebiezinātajam pienam un spirtam. Trešdienas vakarā ielādējāmies vilcienā uz Habarovsku. Vilciena pavadone izcēlās, pieprasot izlaist gaisu no kajaka. Vēlāk atnākšot pārbaudīt, ja gaiss nebūs izlaists, paņemšot adatu un pārduršot. Svētdienas rītā jau esam mājās. Šāviens ar šampanieša korķi pa stacijas baložiem un


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web