Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Stāsts tumšiem rudens vakariem

Māris S., 20.07.2010

Komentāri [4]

 

ar garu priekšspēli, izmēģinājuma braucienu un vizināšanos pa salām. 2.daļa.


Iet gadi


Beidzot arī par salām
Turpinu rakstu darbus augusta vidū, braucot autobusā no Tallinas. Bet atgriežamies pie stāstiņa.
Iepriekšējās nodaļas īss atstāstījums nesekos. Tātad izsūtu atgādinājumus uz kuriem saņēmu vienu - negatīvu atbildi. Mazliet skrobe piemetās. Kāda dzimuml.. pēc bija jāgaida pusotrs mēnesis uz konkrētu datumu, ja nevienam neko nevajag. Nolemju, ka gadījumā ja neviens nepieteiksies - braukšu viens. Mazliet gan sarežģās loģistika (piemēram kā lai veic ekspedīciju pēc dzerama ūdens ja nav neviena, kas paliek pie laivām). Nu bet iesākumā mēģinās saprast kas un kā. Zvanamies.


Visiem visvisādi iemesli. Mazliet pārsteidz (pozitīvi) Mārcis. Viņš braukšot. Ja neko neesot
atbildējis, tātad viss pa vecam. Arī loģika. Nu OK, ir vismaz viens pārinieks, taču jautrāk. Pēkšņi
kur gadījusies, kur ne - piezvana bijusī kursa biedrene Sandriņa. Studentu vienības festivālā esot ko runājis par braukšanu ar laivām. Darbs esot piegriezies, varbūt varot kur aizbraukt. Sandriņa gan ar laivām/ airēšanu daļēji uz jūs, jo braukts daudzus gadus atpakaļ, bet viņa ir ņipra, ticu - viņa var. Gribot braukt kopa ar dēlu (dēlam 17 gadi - nav nekāds mazais puisītis vairs). Ja būtu zinājusi, ka vairums Latvijas laivotāju braukšanu pa jūru uzskata par varen ekstrēmu pasākumu droši vien nebūtu tik vienkārši piekritusi.
Būs OK, maršuts starp saliņam un gar krastu (garākie pārbraucieni pa atklātu ūdeni 2x7km).
Maršutu nepieciešamības gadījumā galu galā taču var arī koriģēt.
Tātad personālsastāvs zināms. Jāsāk rūpēties par materiāli tehnisko bāzi. Pirmkārt jau laivas.
Sazvanu Ivetiņu un atkal izprasu Ziemeļzvaigzni. Ziemeļzvaigzne Sandriņai ar Raiti. Mums ar
Mārci pa Seayakam. ZZ kā izrādās tieši pašlaik plāno no Camp pārvietot uz citurieni. Mazliet
operatīvi pārplānojam un laiva paliek kur bijusi, jo Seyakus ņemam no Campo un visiem ir krietni vienkāršāk, ja viss ir vienkopus.
Kad par cilvēkiem un laivām viss skaidrs, var atspringt un gaidīt Dienu. Papētu prāmju sarakstu
(kontinents - Muhu) un konstatēju, ka turpceļā problēmu nav, taču atpakaļceļā (svētdien), biļetes nopērkamas vien svētdien 8:oo vai 23:oo. Pašlaik konkrētu laiku rezervēt negribas, jo kas to lai zin kā mums ies, līdz ar to droši vien svētdien atpakaļ netiekam. Nu tad jau redzēs uz vietām.
Pētu laika prognozi. Ka par brīnumu sola gandrīz bezvēju. Taču tuvojoties pasākumam kaut kāds vējelis tomēr parādās. Visriskantāk izskatās tieši sākums, kad jātiek pāri, līdz pirmajai saliņai (~7km). Bet galu galā ir iespēja variēt ar maršutu.


Maršuta maksimuma programma

Startējam Muhu N galā. Dodamies N virzienā uz Hiuma pa mazu saliņu virteni (garākais pārbrauciens jau minētie 7km). Starp saliņām ne vairāk kā 2 km. Vietām esot brienams (pēc brauciena gan Agris izstāstīja briesmu stāstu kā šeit padomju laikā esot noslīkuši zaldāti, kuri sūtīti mācību uzbrukumā - ieņemt kaimiņu salu. It kā sekls, bet, ja viļņi panes sānis un zaldātiņš ir ar visiem zābakiem un uzkabēm, tad - kirdik).
 

Atgriežoties pie maršuta
Tātad nonākam pie Hiuma SOst stūra, no kura gar krastu (taču droši vien griežot līčus) virzāmies uz W kamēr nonākam līdz ragam, kas ir Hiiumaa galējais S punkts. Šeit pagriežamies uz S un dodamies Saaremaa virzienā, kamēr sasniedzam Saaremaa ragu, kurš ir šīs salas galējais N punkts (pārbrauciens kādi 7km). Tad atkal pagriežamies Ost virzienā un gar Saaremaa N krastu nonākam sākuma punktā Muhu Viss kopā ~100km (plāniņš nobraukt 3x30km + atlikušo asti (kādus 10km) pēdējās dienas rītā) 30 km gabalus izvēlējos no pieredzes Norvēģijā. Tā vienkārši - 2 stundas pabrauc (15km), paēd pusdienas. Nobrauc vēl 15km un vakariņas un gulēt.

Saprotot, ka šoreiz tik viegli var nesanākt, jo var būt pārsteigumi ar laika prognozi un pieredzi
(Mārcis ir daudz braucis ar ww kajaku un kalnu upes ar katamarānu, bet ar jūras kajaku brauc
pirmo reizi. Sandriņa braukusi studiju laikā ar saliekamajām smailēm pa Gauju, iespējams vēl kur.
Raitis nav braucis vispār) ir rezerves varianti
- viens variants - braucam maršutu, kā nu mums iet, bet piektdienas pēcpusdienā griežamies atpakaļ lai tiktu laikā mājās;
- ja nu galīgi neiet, tad vazājamies pa saliņām un attālumus neforsējam;

Tiek savā starpā sūtītas īsziņas
- paņem pasi
- krūzīte, bļodiņa etc

Tā Diena pienāk
Pusi dienas parosos pa darbu, bet tad pamazām jāpaspēj izdarīt 1000 mazie sīkumi - jāieskrien pāris kantoros centrā, jāiepērk kartes (nopērku ceļu karti (pa 5Ls), ne jūras (pa 25Ls). Jāieskrien bankā pēc naudas. Daļa naudas jāsamaina igauņu fiškās lai ir ko maksāt par prāmi un lai ir kāda nauda nebaltam brīdim, jānopērk gāzes baloni (liela daļa maršuta - nacionālā parka teritorijā, ticami, ka ugunskurus kurināt nevar (īstenībā izrādās, ka nav tik traki) un negribas ņemt gan ugunskura, gan prīmusa katlus - grabažas jau tāpat savāksies daudz, jānopērk baterijas GPSam, kladi dienasgrāmatai. Kad viss savākts jāieskrien pakaļ Sandriņai. Šeit mazliet rodas problēmas, jo Sandriņa grib lai iebraucu rūpnīcas teritorijā, savukārt sargs neko nesaprot un zvanās riņķi lai noskaidrotu lietas būtību. Stāvu rūpnīcas vārtos pie barjeras (labi, ka ir vēl viena, taču neskatoties uz TO (kāpēc gan lai pēkšņi skatītos uz To) citi iekšā/ ārā braucēji raida neapmierinātus skatienus.
Beidzot sargi pie skaidrības tikuši un laiž iekšā. Savācu Sandriņas pekeles un dodamies uz Campo, kur drīz vien ieradīsies Mārcis un Raitis (kura maršutu Sandriņa ik pa brīdi koriģē pa telefonu).
Uz salām brauksim ar manu mašīnu. Par mašīnu gan nevarētu teikt, ka tā ir lieliskā tehniskā kartībā, taču gan jau galā tiksim (zināmās vainas ir - izrūsējis izpūtējs un graboša motora ķēde)
Kad esam Campo sāku mazliet sāku nomierināties. Ir skaidrs, ka vēl tikai jāuzsien laivas un
jāsapaikojas. Tad var arī doties. Savācam laivas un pārējās trūkstošās lietas (brunčus ZZ, vēl vienu airi (mums ar Mārci ir savi, bet kārtības pēc paņemam vienu lieku), hidras Sandriņai un Raitim (kā izrādās - pilnīgi lieki).
Uzdevums - uz SAAB jumta salikt 2x Seayak + vienu ZZ. Agris ir šaubīgs. Bet beigās piešķir
papildus stabiņus jumta bagāžniekam. Tas lietu vienkāršo. Saliekam visas trīs laivas uz sāniem
(kopsvars ~90kg). Pulkstenis jau gandrīz 18:oo. Sadalāmies. Mārcis, kurš uzņēmies pārtikas
ministra pienākumus ar Sandriņu un Raiti dodas iepirkties. Es palieku sargāt mašīnu ar laivām uz jumta. Uzdevums nopirkt paiku, kuru var sagatavot pietiekami ātri (protams jāpaņem arī šņabis), jo baloni jātaupa (nav arī īsti ideju cik liels ir gāzes patēriņš (vēlāk konstatējam, ka tērējam apmēram 1/2 balonu dienā).
Kamēr pārējie dzīvojas pa veikalu, ņemu karti un GPS un ieklabinu raksturīgos punktus. Tāds
mērkaķa pasākums ar divām pogām sarakstīt ģeogrāfiskās koordinātes un vietu nosaukumus
(jāiekļaujas 8 simbolos (no kuriem 3 ir cipari (lai vieglāk saprast kas ir kas (jo vietējo salu
nosaukumi ne ar ko neasociējas (un kā man patīk iekavas ;) ))))
Laiks darboties ar GPS pietiek, jo brigāde ir veikala krietni vairāk par stundu. Pēkšņi saprotu. ka kaut kā piemirsies par ēšanu. Zvanu, lai paņem kaut ko, ko varētu apēst pa ceļam. Paņemšot
Vēl brīdis un pircēji parādās. Mēģinām visu salādēt jau tā pārkrautajā mašīnā. Paralēli ieturoties. Galvenokārt es (kā jau šoferītis), jo pārēji varēs ēst arī pa ceļam.
Nu tad beidzot. Ir jau pāri 19:oo, kad beidzot izbraucam.


Braucam. Šoseja relatīvi tukša jo ir taču trešdienas vakars. Salacgrīvas benzīntankā iepērkam alu. Rīgā iepirkts alus tikai mājas saimniekam, pie kura atstāsim mašīnu, kamēr paši kuģosim riņķī. Mārcis aģitē, ka jāiepērkas Igaunijā, jo tur viss esot lētāks, taču skaidrs, ka Igaunijā līdz 22:oo nepaspēsim un ir bažas, ka tur varētu būt tādi pat noteikumi par alhoColas tirzniecību, kā Latvijā.
Robežu šķērsojam bez problēmām. Nevienam mēs neinteresējam. Ļaudis pamazām sildās ar alu. Es varu vien mest skaudīgus skatus.
Mārcim tiek piešķirts navigatora tituls viņa uzdevums novirzīt laivu transportu Virtsuvirzienā.
Braucot caur Pērnavu Mārcis ziņo par gaidāmajiem raksturīgajiem objektiem un pagriezieniem.
Sajūta, ka viss sastāv no vienām vienīgām kapsētām
Lai vai kā, no Pērnavas ārā tiekam un pat pārvietojamies pareizajā virzienā. Īpaši neskrienam -
braucam tā uz 105, jo dzirdēts, ka Igaunijā sodi esot bargi. Pa ceļam apdzenam motociklu ar piekabi ar Latvijas numuru, kurš arī liekas dodas uz Muhu. Mazliet ieberžamies ceļa remontā. No diviem ceļiem esam izvēlējušies mazliet īsāko. Acīmredzot lieki. Atceļā brauksim pa otru. Pamazām tuvojamies Virtsu. Prāmji iet ik pēc stundas (ar lielāku atstarpi naktī). Liekas, ka uz tuvāko nepaspēsim, jo līdz tā atiešanai palikušas minūtes 15. Piebraucam un iestājamies rindā. Gandrīz tieši blakām norāde uz Pileti Kassa. Nosūtam Mārci noskaidrot kas un kā. Mārcis drīz vien ir atpakaļ ar biļetēm. Vēl dažas minūtes un esam uz kuģa. Neticami.


Prāmis gandrīz tūlīt arī atiet. Pašā pēdējā brīdī piebrauc vēl kāda viegla mašīna. Taču cilvēki nav nopirkuši biļetes. Mašīnu nosūta atpakaļ, bet prāmis steidzīgo braucēju sagaida.
Nu var atkal atvilkt elpu. Līdz šim brīdim nebija pilnīgas pārliecības, ka šovakar tiksim uz kuģa.
Pieļāvu variantu, ka būs jānakšņo vēl kontinentā, vai pat šeit jāatstāj mašīna un šeit arī jāsāk
brauciens.
Uz prāmja satiekam ceļā apdzīto motociklistu pāri (meitenei ir nedabīgi balti zobi (droši vien lieto kādu no izreklamētajām bebru zobu pastām)). Jaunieši ceļojot uz Saaremu. Esot gribējuši nakšņot Pērnavā, bet kamēr meklējuši tieši kur, no Pērnavas jau bijuši ārā. Tad nolēmuši palikt Virtsu, bet ieraugot pilsētiņas lielumu sapratuši, ka šeit viesnīcu neatrast.
Izstāstām savu plāniņu. Viņi piesakās mums uz šo vakaru kompānijā, lai nebūtu jānakšņo vieniem.

Prāmis brauc mazliet mazāk par pusstundu (pēc saraksta - 28 minūtes) un ātri vien esam Muhu.
Pēdējie 30km līdz starta vietai/ naktsvietai (kura vēl gan jāatrod).
Nobraucam no prāmja un visi lielā barā aizskrien (acīmredzot salās ir trūcīgāk ar policiju).
Piestājam pie motociklistiem. Viņi tikmēr izpētījusi karti. Braukšot uz Saaremmaa un nakšņošot
viesnīcā. Nu kā gribat - laimīgu ceļu. Mārcis diriģē virzienu, tomēr pareizajam pagriezienam
paskrienu garām. Nu nekāda nelaime jau nav, metu riņķī un braucu atpakaļ. Mazliet bažas vienīgi par to, ka ceļš šinī gabalā nepārskatāms un braucēji kuri tikuši nost no prāmja - steidzīgi. Bet izskatās, kamēr diskutējam ar motociklistiem vairums jau ir tālēs zilajās
 

Tuvojamies. Zināms, ka pareizā vieta ir pludmalē (kurā esot zīme, ka teltis celt aizliegts ;) netālu no Nommkula bākas. Iegriežamies vienā no sānu ceļiem. Tomēr liekas, ka šis nav īstais. Nu neko - braucam pa nākamo. Ceļš pamazām tā kā izbeidzas, bet bāka ir netālu. Nometam mašīnu maza ceļa krustojumā un ejam ar Mārci izlūkos. Viens no ceļiem izved jūras krastā milzīgās zālēs, slapjš.
 

Neizskatās, ka šeit vajadzētu nokļūt ar mašīnu.
Ejam pa otru. Šķērsojam mazu pļaviņu kuras vidū atrodas mašīna. Nevar saprast, vai tā tur
noparkota (mazliet tā kā neizskatās), vai tas ir seksa automobīlis. Drošības pēc uzvedamies klusu, lai netraucētu. Šķērsojam pļaviņu un pēkšķi atrodamies pie bākas. Kaut kādas ķieģeļu celtnes. No pludmales ne vēsts. Starp ēkām tāds ka dīķis, kā ezeriņš. Uzmanīgi ejam tuvāk - izrādās asfalta laukumiņš ar pļaviņu jūras malā. Šeit arī nakšņosim, OK. Autobuss tuvojas Rīgas autoostai. Turpinājums sekos.

 

***
Nu diegabiksi. Turpinām


Dodamies ar Mārci atpakaļ pie pārējiem. Šie jau pamanījušies piemigt. Kāpjam mašīnā un
piestūrējam pie naktsvietas. Nu tad beidzot rodas iespēja iebaudīt kādu alu. Kravājamies, būvējam teltis. Sandriņa ar Raiti jau ātri vien liekas gulēt. Mēs ar Mārci nolemjam ieēst vakariņas, kas izpaužas kā rupjmaize ar majonēzi (izrādās, ka paciņa ko izēdam bija paredzēta visam ceļojuma laikam) mazliet alus un mazliet šņabis. Bet nu ilgi nekavējamies, jo jāguļ ātri. Būvējam telti un guļam nost.
No rīta ceļos pirmais. Mazliet uztraucos par laika prognozi kura sola ka vējš pieaugs. Līdz pirmajai salai 7km. Līdz vējam jāpaspēj līdz tai tikt. Pēc tam jau vienkārši varēs braukt aizvējā ar īsiem pārskrējieniem starp saliņām.
Iebildēju apkārtni. Izrādās esam nakšņojuši jahtu ostā. Modinu pārējos. Jākasās un jābrauc. Stundas divas paiet kamēr paēd brokastis un sapakojas. Pirmo reizi vienmēr sarežģītāk. Seayak piekrauts līdz lūpai.


Vēl kaut kur jānovieto mašīna, jo negribētos to uz 4 dienām nomest ostā. Kāpjam mašīnā un
meklējam tuvākās mājas. Esam diezgan pārsteigti, ka esam nakšņojuši (gandrīz) slēgtā teritorijā.
Vārti tomēr ir atverami. Ja šeit būtu piebraukuši naktī (varbūt ar bijām piebraukuši, kas to lai zin, kur mēs īsti bijām) droši vien nebūtu ienācis prātā, ka šeit var iebraukt, bet nu tā kā iebraucām pa sānceļu - iekšā esam tikuši.
Pie pašas ostas teritorijas atrodas māja. Sastopam saimnieku un vienojamies, ka varēsim pie viņa atstāt mašīnu. Piedāvājam kompensācijai kādu alu. Saimnieks alu dzert nevarot (veselības likstas), bet nu iedos dēliem. Šeit sapildām arī dzeramo ūdeni (5+3+2 litri). Saimnieks draudzīgs un izpalīdzīgs.
Mēģinām rīkoties ātri un jau drīz vien esam atpakaļ pie pārējiem. Pēdējie sagatavošanas darbi un dodamies jūriņā.
Sīki vilnīši. Pāri neskalojas. Mārcim iet OK. Sandriņa ar Raiti dabū pacīnīties un brauc zigzagā, Pēc brīža, kad apgūta stūre, situācija normalizējas. Mūsu ātrums ap 6km/h un jau pēc kādas stundas un 20min esam pie pirmās saliņas. Mēģinām saprast kura tad īsti ir robinsonu saliņa (uz tās esot filmēts arī igauņu realitātes šovs). It kā salikti punkti GPS, bet nu ļoti aptuveni, tāpēc pilnīgi pārliecināti nevaram būt ne par ko.
Ir vairāki saliņas kandidāti (viena pat vizuāli atgādina saliņu no populārām robinsonsaliņu
karikatūrām), taču neviena nav īstā. Vienu brīdi jūrā netālu no laivas ieraugu peldētāju (viņa
peldcepuri). Paga paga - kāds vēl peldētājs šinī vietā. Nu jā, tas taču ronis.


Beidzot tiekam arī līdz īstajai. Vietā uz kuru norāda GPS redzama motorlaiva, tāpēc nolemjam
piestāt citā stūrī. Pieairējam. Nobraukti ap 12km. Vēl pēc kādiem 3km būsim nopelnījuši pusdienas Izkāpjam izvicināt kājas. Fotosesija. Vajagot iet pastaigāt pa salu. It kā negribas un nolemju nekur neiet. Pēc brīža no krūmiem parādās bariņš igauņu (motorlaivas īpašnieki). Igauņi draudzīgi un komunikabli. Nolemjam doties uz saliņas S galu novērtēt nometnes vietu un vietu, kur cara laikā izmitināti cietumnieki. Nojumīte, galdiņš, soli. Ugunskura vietas, cepamie iesmi, restes. Igauņi pacienā ar vīnu. Papļāpājam par dzīvi un sievietēm.


Nometnes vietā atrodas arī tuvējo salu karte. Pie salam, kurām esam jau pabraukuši garām, ne
piestāt, ne vēl jo vairāk kurināt uguni nedrīkstot. Rezervāts. Nākamajā saliņā mitinoties  rezervāta uzraugi.
Igauņi kaut ko saka par vīnu un paši aizdodas prom. Tad, kad viņi tomēr parādās vīna paka jau stipri tukšāka ...
Padzeram vīnu. Sakām čau un dodamies atpakaļ pie laivām.
Tikmēr vējiņš mazliet pieņēmies spēkā.
Starp saliņām seklums un apmēram 0.5m sānviļņi. Pateicoties seklumam - diezgan stāvi un dažreiz plīst. Jauda jau it kā nekāda, taču priekš tiem kas pirmo reizi jūrā stresiņu rada pietiekamu. Starp saliņām ap 2km. Kaut kur ap vidu - akmeņu virtene. Pēc brīža skatos - virtenes nav. Tie taču atkal roņi. Igauņi pastāstīja, ka gadoties ieraudzīt baru, kurā esot ap 200 dzīvniekiem.
Šķērsojam šaurumu un iebraukuši saliņas aizvējā meklējam pusdienu vietu. Pusdienās speķamaizes ar tēju un paštaisīts džins ;) (šņabis, kurā sabērtas iepriekšējā saliņā salasītas kadiķogas). Kādu stundiņu pūšamies.


Pamatplāniņš paredzēja, ka braucam uz N līdz Hiiuma un tad uz W gar Hiiuma S krastu. Tā kā
esam laiski, nolemjam stūri nogriezt un šaut uzreiz uz NW uz saliņu Viirekare. Kādi 10km tik pa
taisni. Vilnis ieslīpi no astes, bet esam arī daļējā saliņu aizvējā 23. marts - Rīga - Tallina
It kā nekas nav, bet tomēr uz Sandriņas laivu bažīgus skatus metu. Braucam pēc GPS. Iet diezgan veikli, bet vilnim tendence laivu ik pa brīdim sagriest slīpi.
Skaitam kilometrus, time-to-go un pētām vidējo ātrumu. GPS pie manis, bet gala mērķi (šauru - s veida saliņu) īsti nevaru ieraudzīt. To ātrāk pamana pārējie. Piestājam saliņas vidū. Saliņa tik šaura, ka to gandrīz iespējams šķērsot laivā. Iespējams izlocīt kājas. Pozu fotosesija un Džina iebaudīšana atzīmējot svarīgo notikumu. Saliņa tiek nosaukta manā vārdā un pasludināta par Latvijas īpašumu.
Droši vien vakarā būs jādzied himna. Kad esam pagozējušies un apžāvējušies pārvelkam laivas pār saliņai lai turpinātu braucienu uz pareizo salas galu jau pa aizvēju. Tikmēr W galā piestāj laiva. Liekas, ka zvejnieki. Tas zināmā mērā iepriecina, jo ļauj cerēt uz zivīm. Piebraukuši klāt tomēr konstatējam, ka nav zvejnieki, bet jauniešu bariņš (džeks un trīs vecenes). Noturam apspriedi par to, vai nakšņot šeit, vai šaut pāri uz krastu (~3km). Ir piekritēji abiem variantiem. Krastā noteikti var dabūt alu un uzpildīt dzeramo ūdeni (nav jau tā, ka mirstam no slāpēm, taču arī kājas saldūdenī nemazgājam). Sliktā ziņa ir tā, ka krasts izskatās purvains un stipri apdzīvots. Tomēr nolemjam palikt uz salas. Pieklājības pēc aizeju pie igauņiem apvaicāties, vai viņiem nebūs pretenziju ja šeit nakšņosim. Meitenes pastāsta, ka uz šo saliņu uz vienu nedēļu atbraucot katru vasaru. It kā saka, ka par kaimiņiem nedusmošoties, taču izskatās mazliet saīgušas (jācer, ka nekāda smalka orģija izjaukta netiek ;). Apsolām uzvesties klusi. Sabiedrošanās īsti nesanāk un dzīvojam katrs ap savu nometni (~200m attālumā). Vakars paiet mierīgi. Iemalkojam groku. Iespējams mazliet uzdziedam un uz dusu - rīt arī diena. Kad satumst igauņu meitenes dodas peldēties. Mēs nē, jo dibens (tas, kas jūras) ir akmeņains un mēs esam izlepuši. Mēģinām igauņu meitenes pabildēt taču sanāk viens vienīgs melnums.

 

Guļam. Rīts silts un saulains. Pilnīga flauta. Apstaigājam un izpētām saliņu. Atrodam savvaļas kāpostus, kuri tiek iekļauti arī brokastīs. Tiesa - pārējie šo produktu uztver ar zināmām aizdomām. Ko toreiz īsti ēdām brokastīs vairs neatceros un acīmredzot šis fakts vēsturei ir zudis, taču varu galvot, ka tas bija no rīsu/griķu/makaronu sērijas.


Izbraucam relatīvi laicīgi, taču nepārspīlējot (~11iem). Arī igauņi pamodušies par ko brīnums (jo
viņi jāņoja līdz kādiem 5iem. Bet droši vien teltī ir karsts.


Braucam
Atkal koriģējam ģenerālplānu, kurš paredz vizināšanos gar krastu (tā rezultātā sanāk 19km gabals bez izkāpšanas turot krastu redzamības attālumā. Ūdens - pilnīgs spogulis, tāpēc ātrums turas labs (ap 8km/h). Ar Mārci veicam radiālo izbraucienu lai tuvumā apskatītu Ost stoderi. Sekls. Savāda sajūta - esi kādi 9km no krasta, bet dziļums nav vairāk par 2m. Sandriņa ar Raiti tikmēr laiskojas (un droši vien nevar saprast, ko mēs esam iecerējuši. Ģenerālkurss uz Hiiuma SW stūri, kas ir tuvākais punkts līdz Saaremai. Krastā uz ceļa redzami balti punkti. Sākumā liekas, ka ceļa stabiņi, taču saprotam, ka tie ir stipri vairāk, lielāki un turklāt vēl arī pārvietojas. Mārcis pēta nesaprotamos objektus binoklī. Izsaka pieņēmumu, ka šīs ir mūķenes. Savādi. Noskaidrojas, ka šie tomēr ir gulbji. Daudz. Sandriņa saka, ka tūkstotis. Tūkstotis droši vien nav, bet daudz Krasts purvains un arī jūra jau tālu no krasta paliek sekla. Gulbjiem ideāla vieta, kur baroties.
Nonākam krasta tuvumā. Mazliet par seklu lai brauktu. Nākas izkāpt un laivas gar krastu (līdz
krastam kādi metri 300) vilkt. Smiltis. Pārvietoties var bez problēmām.
Pēc plāna - jādodas gar krastu uz W, kur apdzīvota vieta (benzīntanks (alus)) un ūdens, kā arī
paredzēts pusdienu pārtraukums. Noturam miniapspriedi. Mārcis balso, ka jāturpina doties gar
krastu - galvenokārt dzeramā ūdens dēļ. Vairākums tomēr labprāt šautu pāri uz Saaremaa jau šeit tādējādi ietaupot kārtējos 2km. Paliekam pie vairākuma diktatūras viedokļa.
Bet nu pusdienas jāēd jebkurā gadījumā. Krasts šeit purvains un nav īstu pusdienas vietu.
Nolemjam pusdienot ūdenī (metrus 400 no krasta). Tā nu Hiiuma gandrīz neizkāpjam, vienīgi
pačurāt dodamies uz krastu (nečurāsi taču pie galda). Pusdienās tējmaizītes.

Kurss uz Saarema NW stūri. Līdz krastam apmēram 8km (plānotajā maršutā ~7km). Apmēram 2km pārvietojamies kājām. Sajūta jocīga. Beidzot tomēr kļūst dziļāks un iespējams braukt, taču smiltis redzamas vēl ilgi. Viegls sānvējš un 20cm vilnītis. Saulīte spīd. Brīvdienas
Tuvojoties krastam atkal ierunājas alkatība un tiek iesūkts nāsīs kārtējais kilometrs - dodamies nevis uz ragu, bet jau uz potenciālo naktsvietu. Atkal seklums, taču ne tik tālu, kā pie Hiiuma
Vizināmies gar krastu un meklējam kur nakšņosim (bet miegs ta nenāk, jo ir tikai kādi 15:00).
Vietas mūs nepamierina, jo esam izlepuši (katru nakti jau nevar dabūt savu salu). Satiekam vietējos, kas mūs pacienā ar dzeramo ūdeni, kuru tie glabā zemē ieraktās plastmasa mucās pie jūras krasta.
Kāpēc tā - īsti nesaprotam. Igauņi saka, ka laivotāji te savu mūžu nav redzēti. Tā nu vizināmies gar krastu un meklējam zaļu, līdzenu pļaviņu, bez piebraucamajiem ceļiem, aizvējā, bet tā lai bez knišļiem, lai būtu saulaina, bet ne tik ļoti, lai no rīta traucētu gulēt teltīs. nepieciešams arī dzeramais ūdens, jauks dabas skats un līcītis, kur iebraukt ar laivām. Obligāta smilšaina pludmale. Sagatavota ugunskurvieta (ar sagatavotu malku). Vēlama arī zaru nojume, kur patverties no lietus (kura nav).
Nevienu īsti piemērotu vietu atrast neizdodas.
Pārmaiņas pēc visi dodas izlūkot potenciālās vietas. Skaidrs, ka pārāk ilgi tā turpināt nevaram, ja negribam nakšņot kempingā vai kādā no ciemiem.
Vienu vietu gan tomēr izvēlamies, lai gan tā neatbilst visiem kritērijiem (nav sagatavota malka).
Vieta no jūras nav nav redzama. Nez kādēļ šeit izkāpt iedvesmoja kaut kas līdzīgs meliorācijas
gravim (grāvis mitrs, kau lijis nav vairākas dienas. Droši vien kāds pludina kanalizāciju (bet
nesmird ;).


Šodienai pietiks. Īsā diena. Sandriņa atzīst, ka ir laimīga. Tātad vieta, kur var kļūt laimīgs ir
57......23.....
Pakojamies. Svarīgi skalojam hidru zābaciņus un mazliet niekojamies ar alkoholiskajiem
dzērieniem. Mazliet fotosesija.

Izrādās, ka ne pārāk tālu no mums ir vel viena pļaviņa ar māju, pie kuras redzama mašīna. Vakarā no mājiņas dodas peldēties meitene (kurai, kā izrādās nākamajā dienā ir kādi gadi 80), bet izskatās, ka sabīstas no mums un ātri vien peldi pārtrauc (piedod, ja vari).
Vakars, kā jau vakars - pasēžam pie prīmusa un ugunskura. Paēdam vakariņas un apcerīgi padzeram groku. Kamerai izlādējusies baterija - jāmēģina rītdien sarunāt uzlādēšanu. Rītdienas nakšņošana paredzēta mazapdzīvotas salas Koinastu N stūrī, tāpēc būtu labi arī pieliet visus ūdenstraukus.
Rīts, kā jau rīts šinī braucienā. Saulīte ripo pa zemes virsu. Ūdens pilnīgi gluds. Kopā ar Mārci
dodamies diplomātiskajā vizītē pēc ūdens un elektrības. Tante izskatās sabijusies, kaut gan
uzvedamies cik vien pieklājīgi spējam. Runā tikai igauniski, bet izdodas izstāstīt ko gribam.
Paņemam ūdeni un atstāju lādēties kameras akumulatoru. Dodamies pakoties. Pārāk nesteidzamies, jo nekādi kalni nav gāžami (paredzēts 30km) un ierobežojošais lielums ir akumulatora lādēšanās ilgums. Viss it kā kartībā. Dodos pēc akumulatora. Māja ciet, bet mašīna joprojām šeit. Ieskatos pa logu. Tante guļ. Mēģinu grabinātājs un pamodināt. Sekmes visai vājas. Beidzot - pēc kādas 20min cīņas tanti pamodināt izdodas. Izskatās, ka viņa ir izbrīnījusies, ka kameru gribu arī savākt. Viss tomēr beidzas bez asins izliešanas.


Kārtējais mierīgais rīts. Mums atkal prātā plāns nelietīgais. Ietaupīt kārtējo kilometru nevis
šķērsojot līcīšus pa vienam, bet uzreiz abus. Nu ar šādu lēmumu mūsu sabiedrību nepārsteigt. Pēc stundas brauciena mūs apdzen Hiiuma-Saarema prāmis. Taisa pamatīgu bogenu. Laikam
neizskatāmies uzticību rosinoši. Uz ūdens dzelteni pleķi. Kā vēlāk izrādās - esot priežu putekšņi. Latvijā nekad nebija nācies tos redzēt tādā daudzumā. Brīžiem uz ūdens no putekšņiem tādi pleķi, kā naftas plankumi. Tādā iekrist negribētos. Arī ūdenszāles visas dzeltena mākonī. Brīžos, kad mazliet uzpūš - putekšņi pazūd. Lēni graužam kilometrus, kamēr tiekam pāri līcīšiem. Esam nopelnījuši pusdienas. Krasts kā parasti akmeņains un šoreiz arī ar melnam smirdīgām dūņām. Sameklējam vietu uz akmeņu krāvuma. Var iztikt. Šeit Sandriņa sastopas ar ērci, ar kuru tiek galā Mārcis (jau Rīgā noskaidrojas, ka šī bijusi ērce parastā). Droši vien ērce atceļojusi no mūsu vakardienas pļaviņas, jo pēc akmensgrauzēja neizskatās.


Tallina - Rīga
Pēc pusdienām dodamies tālāk. Šīs dienas uzdevums - aizbraukt līdz nākamajam līcim, kur kartē iezīmēta baznīca- tātad tur jābūt arī alus veikalam. Nopirkt alu un tad ātri uz nakts vietu un gulēt ;)
Baznīcu atrodam bez problēmām, taču ar alu nesekmējas. Piekraste akmeņaina un dūņaina. Īsti
nevar izkāpt. Izdodas atrast izraktu līcīti - laivu piestātni. tas der. Kāpjam ārā un izlokam kājas. Mēs ar Mārci dodamies uz baznīcu pēc alus. Baznīcā alu tomēr nedod un tuvumā nemana arī veikalu (aizstaigājam līdz apmēram 1.5km attālam māju pudurim - ciematam. Tukšā. Netālu no baznīcas kaut kas līdzīgs kempingam ar jau iesilušiem ļaudīm. Tur alus noteikti ir, taču tur kaut kā negribas.
Nu neko. Nav jau mirstamā kaite. Brauks vien uz naktsvietu - Koinastu.Saliņa smuka, taču krasti brīžiem akmeņaini krūmaini, bet brīžiem zemi purvaini, turklāt tā aizdomīgā skaņa - tāds attāls aerodroms. It kā laba vieta pie pašas bākas, bet tur jau tusējas igauņi. Saņemamies un ejam runāties.
Igauņi pastāsta, ka tūlīt dosies prom. Ļoti ieinteresējas par mūsu braucienu (un arī apliecina, ka
laivotāji šeit nekad nav redzēti. Tiekam iemūžināti bildēs. Sola roku un sirdi. Lai tik atstājot eMail adresi - bildes atsūtīšot. Izdarām taktisku kļūdu un atstājam savu eMail nevis paņemam viņējo.
Bildes joprojām gaidām


Naktsvietu izvēlamies pļaviņā pie bākas. Vieta smuka, bet iznāk pilnīgs aizvējš, tāpēc diezgan daudz knišļu. Tā kā finišējuši esam ļoti laicīgi, ierosinu pasākuma beigās vismaz pamācīties glābšanas darbus. Tā kā viegls NOst vējš - nav arī "dzeltenā". Lai gan iepriekšējās dienās visi bija atsaucīgi - ideja sajūsmu nerod. Ko lai dara - vismaz pašam jārāda priekšzīme. Mazliet neomulīga sajūta ir, jo vējiņš it kā nes saliņai garām, bet nu tā kā tāds pavārgs un ūdens praktiski gluds. Otrs nelāgais aspekts ir tas, ka jāiebrauc relatīvi dziļi, jo pie krasta sekls un akmeņains. Tāds variants, ka pie Kolkas - ieiet ūdenī ar sausu laivu un tad tanī iekāpt - šoreiz "neiet krastā".

Uztaisu pāris eskimosus, kuri it sanāk, bet nu ar piepūli. Tad vakara galvenā atrakcija - Sandriņa nolikta pie kameras - lai pabildē (bet diezgan tālu un ko saredzēt grūti) - - jāpamēģina iekāpšana Ar sākuma sadaļu nav problēmu - apgāzties izdodas, no laivas izkāpt arī. Kamēr izlien un noorientējies - laiva jau aizpūsta 3m attālumā. Fantastiski. Šoreiz apstākļi piedodoši. Laivu noķeru.
Āķēju nost pf (turpmāk - paddlefloat (skan muļķīgi)). Ūdenī tas aizņem ievērojamu laiku.
Nākamais uzdevums pfu (turpmāk tomēr šādi) piepūst. Komplekts - peldētājs, airis un laiva - tiecas sadalīties sastāvdaļās. Mazliet palīdz drošības gali ar sprādzēm (viens pie aira, otrs pie pifa (nē - šitā)) - var mēģināt piesprādzēties. Patiesību sakot plastmasas sprādzītes  nepārliecina, bet pašreizējos laika apstākļos būs gana labas. Secinājums - iepriekš jāizdomā pareizā darbu secība un tad viss jāatstrādā līdz automātismam, ja uz pifu (jā šitā būs gana labi) vispār kaut mazliet paļaujas Daudz laika paiet, kamēr pifu piepūš. Norvēģu ieteikums, ka pifam jābūt švammes veida, nevis piepūšamam ir objektīvs.
Laivā tikt var relatīvi ātri un vienkārši. Šādos laika apstākļos tā ir mazākā problēma. Īsti nav skaidra tālāko darbību secība. Laiva ar airi un pifu stabila (gadījums, ja nav siksnu airim aiz laivas kokpita jau ir cita runa un šeit apskatīts netiks). Tagad teorētiski būtu jāsmeļ ūdeni (konkrētā gadījumā gan visi smeļamie krastā - šis prieks tātad izpaliek. Tad varētu uzlikt brunci. Tik tālu OK. Tad ātri savākt airi un pifu. Kur pifu šinī brīdī likt - kaut kur ātri piesprādzēt, vai tomēr mēģināt iegrūst kokpitā un paspēt uzlikt brunci?
Tas viss - tīrākā filozofija. Šodien reizes trīs ierāpjos un pietiek. Pasākums izbesī pietiekami ātri
Labi. Vēl tikai jāsanes laivas krūmos lai nemētājas ūdens malā un būs nopelnītas vakariņas. Laivas sanesam. Vienā jaukā brīdī konstatēju, ka esmu palicis bez pulksteņa - pazudis mans nenormāli krutais ;) ūdensdrošais laikrādis (iepirkt uz Sajānu braucienu (bērnu modelis, jo divreiz lētāks (toties ar violetu siksniņu))).


Obligātā programma veikta. Vēl vajadzētu tik uzkāpt bākā, ja jau reiz ir šāda iespēja. Mēģinu
nofilmēt saulrietu. Teikšu kā ir - nesanāk ne ... Ne tikai mazliet trīc rokas, bet vibrē arī pati bākas konstrukcija. Toties no augšas ļoti jauki izskatās mūsu nometnes pļaviņa un salu desa kur braucām pirmajā dienā.
Pēc saulrieta - vakariņas
Vakariņās tiek beidzot cepts kabacis, kuru nesaprotamu iemeslu dēļ vedam līdzi jau no paša
sākuma. Bija vēl kaut kas. Vairs neatceros īsti kas - bet zinu, ka bija daudz. Pēc vakariņām Sandriņa aģitē uz pasēdēšanu, padziedāšanu un citām sabiedriskām aktivitātēm. Esmu īgņa un kaujos ar lopiem-slepkavām. Lienu teltī - tur vismaz neviens nekož un guļu nost.


Pēdējās dienas rīts. Kā parasti saulains. Un no rīta nav arī lopu. Redzam jauku skatu, kā pie salas piebrauc sīka jahtele, bet tā kā pilnīgi klāt piebraukt nevar, tad ļaudis noģērbjas un dodas uz krastu turot drēbes virs galvas.
Pēdējais gabaliņš - līdz Muhu stūrim un tad tālāk uz starta vietu.
Rīts bez kādiem īpašiem ekscesiem - nekādas viesuļvētras neplosās. Jaukā lieta - Sandriņa atrod pulksteni, kas visu nakti veicis laika uzskaiti zivīm. Pietiks. Savācu to atpakaļ.
Nepilnas divas stundas un redzas jahtklubs no kura startējām. Pirmais finišē Mārcis, tad arī es
iemūžinot Sandriņas un Raita finišu. Ceļojuma ūdensdaļa beigusies.
Pārējie paliek pucēt laivas (dzeltenais piekaltis pie laivām tā it kā būtu braukts pa naftu) lai varam atdot Agrim un Ivetiņai pienācīga izskatā, kamēr dodos pēc mašīnas.
Krāmējamies tā lēnam un pamatīgi - jo it kā nekur nav īpaši jāsteidzas. It kā bija doma, ka varbūt var paspēt Agrim atdot laivas jau šodien, taču vienā brīdī saprotam, ka nespīd
Kamēr pakojamies parādās arī saimnieks, kurš ir mazliet pārsteigts, ka mēs vēl šeit
 

Nu tomēr izkasāmies. Mazliet bažas par prāmja biļetēm, jo tās bija izpirktas jau vēl pirms vispār šeit bijām ieradušies.
Ierodoties pie prāmja skatu arī priecē jauka prāmja gaidītāju rinda. Stājamies vien galā
Sandriņa ar Mārci tiek deleģēti pēc biļetēm. Izrādās, ka situācija nav tik bezcerīga ka izskatās.
Igauņi situācijai ir piemērojušies un prāmju kustība notiek nevis pēc saraksta, bet pēc principa - kad pilns - kusties.
Uz prāmja pēdējās videointervijas.
Mājupceļš garš un nogurdinošs. Laikam kļuvu mazliet īgns - it ka vajagot alu, bet nevaram
nodefinēties kur tad īsti. Bet viss ir labs, kas labi beidzas. Agrim laivas vairs atdot nevaram paspēt, tāpēc sarunājam, ka uz nakti visas nometīsim pie Ivetiņas un tad jau rītdien redzēs. Mazliet nobaida laivu forma, kura karstajā saulē piemērojusies jumta bagāžnieka profilam, taču no rīta jau skats ir atkal normāls.
Vēl tikai jāaizved līdz mašīnai Sandriņa ar Raiti. Goda vārds - vairs neatceros uz kurieni tika
nogādāts Mārcis. No rīta vel bija doma, ka tanī pat vakarā varētu noskatīties, kas īsti safilmēts, bet vakarā šāda doma nevienam vairs nenāk ne prātā un ir jau arī vēls.


Rīga-Viļņa-Tallinna 090817-100323
(stāsts ar garu priekšspēli un f burtu vārdiem)
mARIS
Karte šeit


A- Starts un Finišs
B - Robinsonu saliņa
C - Pusdienu vieta
D - Naksņošana uz Latvijai piederošās saliņas
E - Pusdienu vieta jūrā
F - Naksņošana pļaviņā
G - Pusdienas ar ērci
H - Baznīca bez alus
I - Nakšņošana ar lidojošajiem lopiem-slepkavām
(principā kaut kur ir arī nakšņošanas vietu precīzas koordinātes, ka arī Kolkas un salu vizuālais
materiāls (filmiņas)).


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web