Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Laivas pa gaisu jeb Kaberneeme maratons Nr.1

Melnā Berta, 15.06.2010

Komentāri [3]

 

 

Krasta reportāža.


Kādu dienu igauņu laivotāju lapā www.kajak.ee parādījās informācija par Kaberneeme maratonu. Maija sākumā bijām Tallinā un pie viena izmantojām iespēju apskatīt Kaberneeme līci un maratona norises vietu. Pirmais iespaids iepriecināja - miniatūra ostiņa ar hoteli un restorānu pašā krastā. Neliels līcītis ar trim saliņām - Rohusi, Umblu un Pedassaar, ap kurām arī tika paredzēta sacensību distance. Nolēmām, ka uz šo maratonu ir vērts atbraukt.

 

11.jūnija pēcpusdienā labā noskaņojumā piecu cilvēku (Andris, Staņislavs, Jurijs un mēs- Ilze un Uģis) sastāvā devāmies uz Igauniju. Pa ceļam pienāca ziņas no Latvijas, ka nākamajā dienā Baltijas jūrā gaidāma vētra. Iebraucot Kaberneeme ostā pūta stiprs krasta vējš apmēram 10 m/s, taču jūra bija mierīga.

 

Maratona rīts sākas ar spēcīgu lietusgāzi. Vējš nebija rimies. Pēc neliela pārdomu brīža izlemjam maratonā nepiedalīties, kaut arī bijām plānojuši pārbaudīt savus spēkus solo kajakos. Tā vietā nolemjam pavadīt dienu kā krasta reportieri fotografējot, kā arī izmetot kādu nelielu loku pa jūru turpat krasta tuvumā vai aizbraucot līdz tuvākajām salām.

 

Ap 10:00 sāk ierasties igauņu laivotāji. Par lielu prieku daudzi no viņiem jau mums ir pazīstami- visi tie paši, kas parasti piedalās Igaunijas un arī Latvijas maratonos. Pirmais parādās Ahti. Arī viņš šoreiz izlēmis nepiedalīties, bet ir atvedis vairākas jaunas laivas testēšanai. Satiekam arī Urmasu, ar ko Uģis pērnajā rudenī „kodās” Irbes sabraukšanā. Parādās Uko un Kaubi, kas saka, ka vēl no rīta šaubījušies, vai stiprā vēja dēļ vispār braukt, jo jau Pērnavā sācies „užas”. Indreks Kermons sasveicināšanās vietā nodeklamē laika prognozi- ap 12:00 vējš būšot 14 m/s, pēc tam ap 15:00 brāzmās līdz 18 m/s. Arī viņš šaubīgi groza galvu, kā būs jūrā. Nepievēršot uzmanību stiprajam vējam, dalībnieki turpina gatavoties maratonam. Juris uzkāpis uz viesnīcas balkoniņa ar binokli veras tālēs un kaut ko purpina par akmeņiem pie Rohusi salas. Andris ik pa brīdim nesaprašanā groza galvu, ko īsti vilkt mugurā. Cenšamies viņam iestāstīt, ka galvā jāliek cepure un uz īsu brīdi piedabūjam viņu uzlikt galvā flīsa mici. Staņislavs, vērodams, kā Juris ķepina klāt laivai jūras kompasu, izsaka ironiskas piezīmes un painteresējas, cik tas sver. Gar jūras krastu Ahti „zīmējas” ar WRR plastmasas parodiju, kuras nestabilitāti vēl pastiprina stiprais vējš.

 

Ap 12:00 skaidrā igauņu valodā notiek īsa instruktāža un visi dalībnieki sakāpj laivās un dodas labu gabalu iekšā jūrā līdz starta bojām. 12:10 atskan starta taure. Pēc dažām minūtēm pamanām, ka kāds jau peld, vēl pēc brīža- vēl dažas apgāzušās laivas. Organizators ar ūdensmoci aizsteidz glābt pirmo, ko izdodas dabūt atpakaļ laivā. Taču pēc mirkļa puisis peld atkal. Pa to laiku ūdensmocis jau glābj citu laivu un pēc mirkļa nogādā krastā meiteni, atvelkot striķī arī laivu. Tālumā redzam, ka kādas četras laivas vienuviet kaut ko cenšas glābt. Uģis fotoaparāta objektīvā pamana kādu kajaku, kas jau labu laiku tiek nests jūrā, tādēļ dodas paziņot krastā palikušajam organizatoram, ka tālumā jau gandrīz 40 minūtes kāds ir ūdenī. Puisis nesteidzoties saģērbjas, ar mūsu palīdzību iestumj moci ūdenī un aizbrauc... pretējā virzienā. Pa to laiku atpakaļ krastā atgriežas dānis. Pēc īsas sarunas noskaidrojam, ka dziļāk jūrā ir stiprs vējš un viļņi, kas no krasta nav redzami. Dānis paziņo, ka tas viņam neesot vajadzīgs. Ūdensmocis un vienīgā motorlaiva sāk pa vienam vest malā avarējušos. Ar prieku secinām, ka visi atvestie ir hidrās. Negaidot pamanām, ka no jūras puses gar līča krastu izmisīgi pret vēju kārpās meitene. Piebrauksi klāt viņa izskatās neizsakāmi laimīga un kādu laiku sarunājas ar mums igauniski. Pēc tam jau mums saprotamā valodā sāk stāstīt kaut ko par savu draugu, telefonu, un to, ka kāds ir trīs reizes apgāzies. Tā arī nesaprotam, kas īsti noticis. Ahti izlemj doties palīgā, jo tālumā joprojām nesaprotami kūņojas dažas laivas. Pēc pārdesmit minūtēm no jūras puses tuvojas savdabīga karavāna. Tur atgriežas Ahti, pavadīdams vienvietīgo SOTu, uz kura priekšgala kā jūras nāra tiek vesta kārtējā igauņu meitene, kuras smaids izsaka  visu. Pēc stundas ar motorlaivu no Umblu salas krastā tiek nogādāta Aļona no Baltic Kayak Center un vēl kāds puisis. Viņi veiksmīgi esot tikuši līdz Umblu salai un jau bijuši ceļā uz finišu (7 km distance), taču pretvēja dēļ pūsti atpakaļ, tāpēc drošības dēļ izkāpuši uz salas un gaidījuši palīdzību. Pēc brīža starp Rohusi un Umblu salām parādās vēl viens laivotājs, kas nolēmis pārtraukt garo distanci (21 km) un labāk atgriezties.

 

Tam visam pa vidu spēcīga vēja brāzma negaidot pamatīgi saliec organizatoru uzslieto milzu nojumi, un smiltīs tiek nogāzts portatīvais dators, skandas, ekvalaizers, mikrofoni un vēl visādi elektronikas „loriņi”. Organizatoru atstātās meitenes samulsušas skatās uz postažu, tāpēc steidzam glābt tehniku. Vēja brāzmas turpina raustīt nojumi, ko nākas turēt visiem spēkiem, lai to neaizrautu jūrā. Starptautiskiem spēkiem izdodas atbrīvot nojumes metāla konstrukciju no burai līdzīgā tenta, par ko īpaši sajūsmināts ir dānis.

 

Pēc 13:00 gan lielie jūras, gan sauszemes glābšanas darbi izskatās veiksmīgi pabeigti un atliek tikai gaidīt dalībniekus atpakaļ finišā. Vējš turpina pieaugt, un baltās putu galotnes pārņem visu līci. Pēkšņi ieraugām, ka Ahti grenlandietis lido. Vējš ir kļuvis tik stiprs, ka tagad ik pēc dažām minūtēm, kāda laiva tiek parauta gaisā un mesta iekšā ūdenī. Tagad pilnīgi esam atmetuši domu iebraukt jūrā, un cenšamies visas krastā esošās laivas nogādāt aizvējā.

 

Pirms trijiem pie apvāršņa parādās pirmā laiva, kas ļoti lēnām, cīnoties ar pretvēju, tuvojas finišam. Tie ir Andres Laar un Uko Kõrge. Viņi esot izlēmuši iet uz finišu tieši pāri līcim pret vēju, bet tas ir bijis ļoti, ļoti grūti. Pēc brīža jūrā parādās solo kajaks un mēs jau nodomājam, ka tas ir Andris. Izrādās, ka krastā nāk igaunis ar koka kajaku. Pēc pusstundas parādās divas divnieku ekipāžas, taču Uģis, vērojot caur fotoobjektīvu, secina, ka tie nav Juris un Staņislavs, jo abas ekipāžas airē kā pēdējie „čaiņiki”. Kad laivas ir pienākušas pavisam klāt, redzam, ka pirmā ekipāža tomēr ir mūsējie, kas arī pūlas savaldīt airus un laivu stiprajā vējā. Juris tik nokliedz: „Kur ir finišs?”, un laiva kā valis metas krastā. Abi veterāni izkāpjot velta viens otram pāris vīrišķīgus vārdus par attieksmi pret airēšanu sacīkstes laikā. Esam apjukuši, jo arī Andrim jau vajadzēja būt klāt. Andris arī parādās, tikai no ostas puses. Izrādās, ka atpakaļceļā uz finišu viņš nolēmis izstāties, pēdējās desmit minūtes pavadot peldus līdz Salmistu ostai un aiz sevis velkot airi un pie tā drošības saites piesieto laivu.  

 

Kamēr mūsu vīri pārģērbjas, negaidot pienāk ziņa, ka jūrā noslīkusi divnieku jauktā ekipāža. Vēl pēc kāda laika pienāk otra ziņa, ka pazudis Kaubi, un tālumā mūsu uzmanību piesaista helikopters, kas jau labu laiku lido virs jūras Pedassaar salas apkārtnē. Pēc kādas stundas pie mums pienāk Uko un pavēsta, ka arī Kaubi ir atrasts miris.

 

Kaut kādas dīvainas, nesaprotamas sajūtas pārņemti savācam mantas, atvadāmies no igauņiem, kas vēl ir ostā, un dodamies mājās...


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web