Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Gaujas ekstrēms XXL

Didzis Sedlenieks, 05.05.2010

Komentāri [1]

 

 

Pusi gada gatavošanās un nu tas ir noticis – Supermaratons Gauja XXL. Laivotāju aprindās cilātā tēma par Gaujas nobraukšanu no A līdz Z ir realizēta – nonstopā to var izdarīt 47 stundās. (Domā var ātrāk? Nākošgad 1. maijā nāc uz starta un pierādi!) Arī Eiropā garākajā, 310 km garajā maratonā ir iegūts pirmais rekords – K2 klasē 31 stunda 49 minūtes, K1 klasē – 33 stundas 22 minūtes; arī šo rekordu nākošgad varēs apstrīdēt. Tomēr ne par to ir stāsts, 420 km stafetes braucienā arī es piedalījos komandā XXL Nr. 1 un te manas izjūtas un pārdzīvojumi trasē.

 

Kā jau visiem dalībniekiem, arī man jābrauc divi posmi, pirmais ir no Jaunpiebalgas līdz Sinolei, kopā 62 km, otrais posms būs no Cēsīm līdz Siguldai – 40 km. Sagaidu pie Jaunpiebalgas tilta pirmā posma finišētāju un naski dodos ceļā, straume ne tuvu vairs nav maksimuma līmenī, bet ir itin laba. Mans Riot Voyager nav nekāda ātrlaiva, bet šoreiz gandrīz vai lidot lido. Vismaz man tā šķiet, līkumu pēc līkuma lokot (vēlāk izrādījās, ka esmu braucis ar vidējo ātrumu 7,4 km/h). Gauja līkumo caur pļavām, ar skaļām ovācijām mani pavada Jaunpiebalgas tūrisma kluba organizētā laivojuma dalībnieki, bet drīz vien prieki beidzas un sākas murgs, ko sauc "zaļā enerģija" - Gaujas augštecē 100 km posmā sabūvēti kādi 9 mazie HESi. Naski apnesos pirmajam un turpinu ceļu, kopumā apnesieni nav nekas briesmīgs, izņemot vienu - Lācītes. Šeit Gauja nav vienkārši aizsprostota, šeit apmēram kilometru garā posmā tā ir iznīcināta. Protams, atpūtas bāzīte un kempings izskatās lieliski – kopts mauriņš, skaisti celiņi, laiski kātojoši atpūtnieki. Aiz spēkstacijas Gauja pārtop par vāju urgu (3 nedēļas pēc gada maksimuma !), tajā pusē, pakuru var apnesties ir pārāk sekls, tādēļ nākas brist uz otru krastu, kur ir nedaudz dziļāks – apmēram līdz ceļiem. Iesēžos laivā, uzlieku priekšautu un sparīgi iros tālāk, bet, kas tev deva priekus – aiz nākamā līkuma jauns šķērslis, šoreiz privāts ūdenskritums, pāri visai upei sakrauta pamatīgu laukakmeņu virkne. Kāds krastā stāvošs vīriņš rāda - šite var izbraukt. Pieiros un redzu spraugu, kur resna pele ar mokām izsprauktos cauri. Kāpju ārā un nesos apkārt, tālāk vēl viens tāds pats krāvums, bet tajā sprauga lielāka – ieskrienos un duru cauri, bet laiva izrādās pārāk resna un iesprūst. Atkal ārā kāpšana apkārt nešana; paskrienot nedaudz uz priekšu, varu teikt, ka pārējo HESu apnešana nav nekas traģisks un sevišķas grūtības nesagādā.

 

Tinu kilometru pēc kilometra, upē akmeņainas krācītes mijas ar mierīgākiem posmiem, bet kopumā straume ir gana spēcīga un uz priekšu kuļos priecīgi un raiti. Priekšā sala, dodos tai apkārt pa kreiso pusi, bet pēc nepilnas kilometra atduros pilnīgi nepārvaramā koku krāvumā, jākāpj ārā un jānesās pāri salai savus 200 m, pa stāvkrastu jānomet lejā laiva un pēc tam pa koka stumbru jānolien lejā pašam. Salai otrajā pusē gultne mazliet dziļāka un nākas laisties peldus, lai panāktu nedaudz tālāk aizpeldējušo laivu. Tādu apiešanos nepanes pat SealSkinz zeķes un kājas top slapjas. Turpinu airēties ko jaudas, jo tuvojas vakars, bet ūdens procedūru laikā samirka lukturis un ir iespēja palikt upē tumsā. Kartē atzīmēts bijušo Velēnu dzirnavu aizsprosts, no tā līdz Sinolei nepilni 9 km, jāpaspēj. Bet nekādi nevaru sagaidīt Velēnas uzpludinājumu, airēju jau vairāk kā stundu, bet no tā ne vēsts. Aiz kāda līkuma parādās skaidrojums – tur nav uzbūvēts HES, Velēnu aizsprosts ir sabrucis. Tā nu airējos, apnesos, airējos, apnesos un tā līdz pašai Sinolei, kur nokļuvu jau gandrīz tumsā. Secinājums – šis posms nav braucams plezīra variantā, bet sacensībā, ir derīgs. Stiklšķiedras laivām te nav ko darīt – nedaudz zem ūdens līmeņa milzīgs daudzums akmeņu. Pēc tiem visiem kilometru desmitiem bumsīšana pa laivas dibenu un mētāšana uz visām pusēm kļūst vienaldzīga.

Pēc sacensību nolikuma nakts posmu jābrauc divām laivām vai smailei, komandā neesam tik daudz, lai varētu atļauties vienlaicīgi sūtīt trasē divas laivas tādēļ nakts posmus brauc smaile. Otrajā sacensībā sevi piesaka ieplānotā kļūda – nezinājām ar kādu ātrumu laivas pārvietosies, tādēļ ieplānojām katram posmam 8 stundas. Rezultātā tā vietā, lai brauktu otro nakti, mūsu smaile finišēja 20:00. Rezultātā nācās aši veikt izmaiņas un abus pēdējos posmus arī būs jābrauc smailē. Priekšpēdējais posms no Cēsīm līdz Sigulda ir mans, tādēļ pirmo reiz jāsēžas 2 vietīgajā kajakā Northstar, arī otram braucējam tā ir pirmā reiz tādā laivā. Atiramies no krasta un pilnīgā bezpalīdzībā veicam apli uz vietas, tieku galā ar stūri un kustība jau iegūst kaut ko līdzīgu airēšanai. Ātri vien sastrādājamais un pārvietojamies ar itin cienījamu vidējo ātrumu 9,7 km/h. Dienas gaisma ātri pagaist un pār upi nolaižas migla, priekš sēdošā biedra lukturītis miglā rada iespaidu, ka viņš ir sācis gruzdēt un kūp. Uzkuļamies pāris sērēm un pēkšņi bez jebkāda brīdinājuma nonākam itin pieklājīgā krācē (Ķūķu?). Redzamība absolūta nulle, cenšos laivu noturēt perpendikulāri vilnim, bet visādi citādi diezgan bezpalīdzīgi laižam pa straumi uz leju. Iepriekšējās dienas nogurums apvienojumā ar ne pārāk gulēto nakti ne pārāk piemērotos apstākļos (mašīnā) liek sevi manīt un drausmīgi sāk nākt miegs, airēju gandrīz vai autopilotā. Jau ir ap diviem naktī, tuvojamies Siguldai un krastā parādās dažādas uguntiņas, dažas lēkā, citas izplūst. Skaidrs, ka tas ir tika iztēles auglis, gļuks. Braucam tālāk, priekšā parādās kaut kāda gigantiska ēka – pelēks koloss tieši pa vidu Gaujai, dažas uguntiņas to vāji apgaismo, bet pa vidu ēkai ne mazāk gigantiski slūžu aizvari. Pie labākās gribas nevaru tādu ēku Siguldā atcerēties, tādēļ prasu Kristam – tu arī redzu tās slūžas? Tas taču Siguldas tilts, viņš saka, ieskatos – patiešām tilts! Tātad klāt arī šī posma finišs. Sāku nežēlīgi salt, stingst rokas un kājas, salst mugura. Drīz arī finišs, izkāpju no laivas un esmu tā pārsalis, ka nav spēka novilkt slapjās drēbes. Kamēr tur cīnos ar apģērbu zemē noliktais airis apledojos.

 

Tā beidzās mana dalība supermaratonā Gauja XXL 2010, vēl priekšā 420 km stafetes pēdējā posma finišs, 310 km individuālo sacensību finišs, zupa un apbalvošana, bet tas jau ir cits stāsts.

 

P.S. Par palīdzību sacensību organizēšanā paldies Aivaram Galejam no Lejasciema un Carnikavas pagasta padomei.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web