Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Vehandu maratons

Didzis Sedlenieks, 23.04.2010

Komentāri [3]

 

Zaļi krustiņi un sarkanas bultiņas...


Lasīju pērnā gada piedzīvojumu stāstu par Vohandu maratonu un šausminājos – ir taču cilvēkiem trakums galvā mizot uz kaut kādu pasaules malu, tērēt naudu, ciest Magadanas cienīgus laika apstākļus un kaut kādas mežonīgas upes kaprīzes. Pašausminājos un kaut kā pavisam dabiski nolēmu pats šogad to apskatīt. Sacīts – darīts, pieteicos kā 163. un interesanti bija vērot kā dalībnieku skaits pārsniedza 300. Kā Igaunijā vispār var būt tik daudz laivu?

 

Vakarā pirms starta aizgājām piereģistrēties un tur jau tās stāvēja - nomas laivas. Savas piecas vai vairāk piekabes līdz lūpai piekrautas ar visdažādākajām laivām: jau pazīstamie Tahe un citu firmu ražojumi, kaut kādi jocīgi divvietīgi kajaki, kuri izskatās kā vēdergraižu mocīti baseti; arī septiņas vienkoces, vairāk amatniecības meistardarbs kā nopietns braucamais. Vispār draudīgs laivu daudzums, tas liecina, ka Igaunijā laivošana sasniegusi visnotaļ atzīstamu līmeni.

Starta burziņš ezerā atgādina sastrēgumstundu kaut kur Rīgā, kur sabiedriskā transporta (kanoe) vadītāji ir totālā pālī – brauc krustu šķērsu pa mazāko laivu masu un pie tam vēl nežēlīgi uzjautrinās. Kaut kā izdodas izvairīties no visiem uzbrukumiem un blīvā barā iepeldam ezerā. Manai laivai piestiprinātie banāni izsauc vispārēju jautrību: ik pēc brīža atskan jautājums cik maksā kilograms. Varu tikai dumji smaidīt, jo ar igauņu valodu man ir kā sunītim - drusku saprotu, bet pateikt nevaru neko.

 

Iros pa meldriem apaugušo upi, dažus apdzenu, daži apdzen mani, priecājos, ka organizatori ik pa kādiem desmit kilometriem izkāruši zīmes par atlikušo attālumu, var lieliski orientēties, kur īsti atrodies. Gaidu izslavētu igauņu Lustūzi ar baisajiem dambjiem. Organizatoru izsniegtajā lapiņā bija ievietoti brīdinājumi – ja redzi sarkanu krustiņu, nebrauc tur, ja zaļu bultiņu – turies pēc iespējas tuvāk tai. Liels bija pārsteigums, kad pirmo ieraudzīju SARKANU BULTIŅU! Braucam tālāk, straume kļūst spēcīgāka, parādās visādi koki, bet neviens nav bīstams, visus veiksmīgi apbraucu, kaut arī pa malām pārģērbjas diezgan daudz apkritušo. Pirmos pāris dambjus pamanu tikai pēc dzirnavu drupām upes krastā, drusku viļņains, drusku nes kokos, bet tas nav nekāds Lustūzis.

Tālāk nākamā brīdinājuma zīme – ZAĻI KRUSTIŅI! Kā jau igauņiem, vis kaut kā savādāk. Šī arī vienīgā vieta, kur patiešām nes bīstamos kokos, bet, turoties tuvāk zaļajiem krustiņiem, arī tas nekādas problēmas nesagādā. Nākošajā līkumā paskatos atpakaļ un redzu tai koku gūzmā vertikāli gaisā paslietu kanoe degunu, tātad kādam nav veicies. Klāt arī visbaisākais bieds – pēdējais dambis ar naidīgajām dzeltenajām metāla konstrukcijām. Pa gabalu jau pamanu plienu mākonīti un tajā šausmīgo konstrukciju. Kārtīgi ieskrienos, braucu tieši zem ZAĻAJĀM BULTIŅĀM, laivas deguns ienirst vilnī, man tiek nomazgāta mute un viss ir galā – arī šis mīts ir izrādījies nepatiess. Man nedaudz priekšā apgāžas kāds igauņu kajakists, ķepurojas pa ūdeni un nekādi netiek krastā. Izpildu kaut kādu dīvainu velkoņa cienīgu manevru, igaunis izlien krastā un varu doties tālāk.

 

Ar šo arī viss interesantais beidzās, tālāk seko 50 km rutīnas airēšanas. Lielākoties airējos viens pats un visu laiku nepamet sajūta, ka esmu palicis pats pēdējais. Tomēr tas nav tiesa, laiku pa laikam parādās kāds par mani ātrāks. Pārplūdušajās pļavās ir liels kārdinājums nogriezt kādu stūri, ko arī realizēju viens pats vai kopā ar citiem. Secinājums – nav jēga, jo spēks, kas jāpatērē stumjoties nost no ciņiem, ir daudz nelietderīgāk izmantots kā rimti airējoties pa galveno straumi. Beigu galā metu mieru mēģinājumiem saīsināt trasi, un skatos kā citi aktīvisti cenšas to darīt. Dažiem arī izdodas, bet tā laikam ir laimes spēle, atrast maršrutu bez ciņiem.

Līdz finišam atlikuši kilometri 20, sen jau vairs nedomāju, ko es te vispār meklēju, palikusi tikai viena doma, par teleportāciju līdz finišam. Diemžēl arī šis projekts paliek nerealizēts. Pēdējie deviņi kilometri - un te viņš ir finišs, 13,5 stundās tas ir sasniegts un līdz ar to arī iecerētais mērķis – finišēt un ne pašam pēdējam.

 

Secinājumi? Protams, nākošgad braukšu atkal, tikai ne ar šo laivu. Un izvairīšos no igauņu zirņu zupas – tā bija pārāk dāsni bagātināta ar kaut ko vegetai līdzīgu un caur to smagi pārsālīta.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web