Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Vehandu

Atis Rektiņš, 22.04.2010

Komentāri [9]

 

Par to vai piedalīties šīgada Vehandu maratonā domāju samērā ilgi..


Par to vai piedalīties šīgada Vehandu maratonā domāju samērā ilgi. Ne jau airēšana, bet baisie laika apstākļi (reti riebīga vēja, krusas, lietus un saules kombinācija temperatūrā pie nulles) pagājušajā gadā bija izraisījusi ļoti spilgtas emocijas, kuras pateicoties ilgstošai sēdēšanai aukstā ūdenī, paspilgtināja ne visai patīkams pēdas apsaldējums – šo kompleksu ne visai gribējās atkārtot.

 

Par laimi, šīgada laika apstākļi pievīla gluži citā un daudz patīkamākā veidā – nemitīgā saule svilināja bālo ziemas ģīmi, bet vējš mugurā lika visu laika pārdomāt par to, kāpēc tik labvēlīgu apstākļu kombinācija dabā pastāv tik nožēlojami reti.

Vehandu maratons bez labā laika, priecēja ne tikai ar neticami labo organizāciju, bet arī braucēju skaitu – nekad vēl nebiju redzējis vairāk nekā 300 laivas kopā. Bija gan sporta laivas, gan no koka grebtas vienkoča kanoe – pilnīgs kokteilis.

Tik lielam laivu daudzumam startējot vienlaikus rodas visai jautri viļņi, kuri nedaudz apdraud augstākās laivās (piemēram, kanoe) sēdošo stabilitāti, pirmie peldētāji ūdenī parādījās pat pirms starta signāla. Kā izskatījās, tad igauņi šo salīdzinoši garo 100km maratonu neuztver ļoti nopietni, liekas, ka daļa konkurentu laivās sēž pirmo reizi un par gaidāmo vismaz 10 stundu (kas dažiem izvērtās pat 20 h garumā) airēšanu nemaz nesatraucas.

 

Pēc dažiem ezera kilometriem, kur bija iespējams kaut nedaudz izretoties, visa varza iepeldēja šaurajā Vehandu upē. Pirmajos kilometros piedzīvojām nemitīgas apdzīšanas. Protams, ir interesanti pavērot cilvēkus, kuri īsti nespēj savaldīt laivu, bet vēlas apdzīt par katru cenu, lai pārākumu izbaudītu kaut uz dažiem saldiem mirkļiem. Nepatīkami vienīgi brīžos, kad tādi ietriecas laivā, daži šos manevrus paspēja veikt pat atkārtoti – šiem džigitiem acīmredzami upe bija par šauru.

Šogad nolēmām nepārpūlēties, bet nepiespiesti izbaudīt kontrolpunktos pieejamās zupas un dzērienus - galu galā, starpība starp 26. un 38. vietu nav liela un negribas jau visu skaisto pavasara dienu tikai airēt, izspiežot pēdējās spēka paliekas.

Jautrība sākās ar straujajiem posmiem pēc aptuveni 25km, upe paliek samērā šaura un strauja un kanoe savaldīt vairs nav vienkārši, īpaši vietās, kur straume tā vien cenšas laivu panest zem viltīgajiem kokiem, kuri ar saviem zariem tā vien alkst iebraukt airētāju sejās. Redzam jau pirmos peldētājus un dažus mirkļus vēlāk gandrīz pamanāmies izpeldēties arī paši – laivu ar joni nes virsū kokam no kura, pat traki pieliecoties, nespēju izvairīties. Zars ne tikai sāpīgi pieķer pie kakla, bet arī sašķiebj laivu, tā sāk piesmelties un mans pārinieks Matīss jau ir pa pusei ir upē. Kā laiva pēkšņi nostabilizējās – tas mums īsti nav skaidrs.

Līdz ar to ir prieks par līdzi paņemto divlitrīgo smeļamo trauku - kamēr citi kanoe braucēji niekojas ar uzpirksteņiem līdzīgiem tilpumiem un švammītēm, mēs no ikdienišķajiem 20 vai 30 litriem ar kuriem mūs aplaimo vai katrs dzirnavu dambis vai krācītes, tiekam vaļā visai ātri.

Tad arī pienāk potenciāli smagākais ieberziens – koks stumbrs tieši upes līmenī, aiz kura krastā piestājies jau acīmredzami peldējis kajaks. Nedaudz saminstināmies un piestājam krastā tieši pirms paša koka. Tūlīt šajā peldošajā kokā ietriecas un apgāžas kanoe, tai seko kajaks, kuram seko laikam smaile. Visi peld un kūņājas pa ūdeni, pēc mirkļa tajā visā ieskrien vēl viena kanoe – visai nepatīkami noskatīties kā tās airētājs tiek pilnībā parauts zem šī paša koka, bet, par laimi, viņš visai drīz ir spējīgs galvu izbāzt virs ūdens. Pa to starpu visam pāri brauc vēl vairākas ekipāžas. Dažas, kā liekas, vēlāk arī apgāžas.

Mēs apvelkam laivu ap peldošo koku, kā arī palīdzam no upes izmakšķerēt divus peldētājus (pirmo reizi noderēja obligātā ekipējuma striķis) un braucam tālāk, juzdamies nedaudz vainīgi par mums cieši sekojošo kajaku, kurš, iespējams, mūsu dēļ bija spiests samazināt ātrumu un tādēļ nespēja pārlēkt pār koku un apgāzās. No otras puses, distanci vienmēr ir veselīgi ieturēt.

Turpat abos upes krastos ir vismaz 10 apgāzušās laivas ar ne visai priecīga paskata airētājiem. Šodien gan ir silts un saulains, tādēļ izskatās, ka lielākā daļa tikai izsmeļ laivas un mēģina turpināt ceļu. Lieki teikt, ka tālāk braucam ļoti uzmanīgi, jo peldēties nav ne mazākās vēlmes.

Kad pienāk maģiskie un plaši daudzinātie 60 km, laiks arī nedaudz uzņemt tempu – šīs tomēr ir sacensības. Tikmēr esam iekļuvuši visai interesantā kompānijā – visu laiku viena otru apdzen vairākas kanoe laivas. Mēs arī padzenājamies, bet īpaši interesanti ir vērot kādas zilas kanoe centienus pa līkumiem nogriezt īsāko ceļu – dažreiz tas sekmīgi izdodas, bet tikpat daudzos gadījumos ekipāža paliek sēžot seklumā un ir spiesta nemitīgos apdzīšanas manevrus sākt no jauna.

Drīz jau sākas mierīgie uzpludinātie posmi un jau pirmā beigās panākam visus cītīgos apdzinējus, laikam manevri tomēr pārāk izsmēluši spēkus. Mierīgi uzēdam zupu un dodamies pieveikt dažus pēdējos posmus. Airēšana paliek gluži patīkama, pilnīgi sagribas panākt vēl kādas ekipāžas un tas visai labi izdodas, pēdējo posmu pat braucam ievērojami ātrāk kā pārējos.

 

Finišā esam saguruši, bet ļoti apmierināti – upē esam nosēdējuši 12 stundas, iebraucot pirmajā divdesmitniekā (no kādiem 80). Nākošgad pavisam noteikti jābrauc vēl.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web