Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Novērtē šo rakstu!
Superīgi!!! (+2)
Labi! (+1)
Nekas īpašs (0)
Nepatika (-1)
Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)

 

Noteikumi

Balsojuma tabula


Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Kihnu tautastērps. [4]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Stokholma-Botnijas līcis Ālandu salas-Somu līcis-I [41]
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Skaļupe – first (and last?) descent

Anete Pošiva, 11.04.2005

Komentāri [5]

 

Konkursam "Upju stāstnieks 2005".


Jautājumam, kā pavadīt nedēļas nogali pavasara palu laikā (kad skatiens alkatīgi novērtē ikvienu tērci un grāvi, kam jābrauc pāri ar mašīnu), pieņemama atbilde ir tikai viena – upē. Variācijas pieļaujamas konkrētas upes izvēlē, un tādu šoreiz bija iespējams daudz. Sākotnēji domāju darīt kā visi civilizēti cilvēki – aizbraukt uz Amatu un piedalīties ūdenstūrisma sacensībās. Zināju, ka pulciņš kajakeru arī pošas uz Vidzemes pusi, taču šķita, ka man pie „lielajiem puišiem” nebūtu ko darīt – sadomās vēl braukt Līgatni, un kur tad es likšos? Taču, kad Māris T, tikko iegādājies polietilēna kajaku, un ne reizi tajā vēl nesēdējis, paziņo par gatavību šādam piedzīvojumam (godīgi atzīstoties, ka esot gan bail), sasparojos arī es. Stratēģiskajā apspriedē Ieriķu krogā, kurā piedalās visi braucēji – Jānis R, Kaspars, Aleksejs, Ivars, Stūrmanis, Brūnais, Māris T un es, panākam, ka Līgatni tomēr nebrauks, un, tā kā vairums no pārējiem braucējiem godīgi atzīst, ka upes izvēle viņiem esot pilnīgi vienaldzīga, paliekam pie Jāņa R jebšu Susaņina piedāvātās Skaļupes. Kilometrāža ir pietiekama dienas braucienam – ap 7km, un evakuācijas iespējas – pilnīgi nekādas. Daudzsološi. Jāpiebilst, ka, redzot šāda tipa upes vasaras periodā, nevarētu pat ienākt prātā doma, ka tās ir braucamas ar jelkādu peldlīdzekli – sausām kājām pāriet pāri var ikvienā vietā, un straujtecēs starp akmeņiem čurkstina nožēlojama urdziņa.

 

Pati Skaļupe gan sākumā neizskatās īpaši daudzsološa – ūdens pasekls, un pat ne pārāk duļķains, liekot domāt, ka nekā īpaša varbūt nemaz nebūs. Bet, tā kā Skaļupe ne reizi nav braukta (tas uzskatāms par lielu priekšrocību attiecībā pret citām reģiona upēm), turpat vien paliekam. Kad mašīnas tiek aizbrauktas uz finišu, skats ir pavisam cits – ūdens duļķains un puto balti, tātad būs ko darīt arī tiem braucējiem, kuri Amatu vispār neuzskata par upi, jo kāro pēc kā stipri ekstrēmāka.

 

Kad esam nedaudz attālinājušies no starta vietas, paveras upe, kāda tā patiesībā ir – ar asiem līkumiem, aizgāztiem kokiem, un vietām pat akmeņiem. Pie viena tāda jau pašā sākumā pamanos teju apmesties riņķī, bet izdodas tik augšā. Aiz kakla aizlijušais ūdens mazliet atvēsina, un turpmāk esmu piesardzīgāka. Vienubrīd prātā iešaujas ķecerīga doma (šķiet, tas notiek, kad ar bīstamu ātrumu izšaujos pa apakšu egles stumbram, kuram, ja būtu iespēja, tuvumā nelīstu – zari asi kā pīķi) – „Labāk nu būtu pa Amatu braukusi!” Bet ko nu vairs – kā sākts, tā brauciens jāpabeidz. Un ir arī vērts. Upe steidzīgi cenšas labot nepareizo iespaidu par sevi, kas radies vietā, kurs sākām – ūdens kļūst duļķains, straujtecēs met putas, un starp kokiem brāžas ar ievērojamu sparu. Vēlākie mērījumi liecina, ka vietumis kritums bijis ap 10m/km, ko uzskatāmi varēja novērot. Līmeņa starpības rada arī koku aizsprosti, pie kuriem veidojas lokāli ūdenskritumiņi. Tiek uzcītīgi ievērots krīkinga pamatprincips – cik vien iespējams, spraukties starp kokiem, krastā nekāpjot. Brīžiem nav nemaz citas izvēles, jo sevi liek manīt šauro upīšu īpatnība – tās ir tik nepārredzamas, ka, aiz līkuma ieraugot aizsprostu, laika krastā kāpšanai var arī nebūt. Par laimi, nebraucamas vietas jau laicīgi ir fiksējamas audiāli – krastā dzirdama zaru brīkšķēšana un dobji būkšķi, polietilēna kajakiem sitoties pret koku stumbriem. Tādu, protams, netrūkst – vētra un bebri ir darījuši savus posta darbus ne vienā vien vietā. Kādā brīdī upe kļūst pavisam rāma un vairāk atgādina dīķi – esam iebraukuši kārtīgā „bebruārijā”, kur var izbaudīt, kā tad ir ar laivu braukt īsti pa mežu, ar rokām vilkties pa seklu ūdens plančku līdz braucamākai vietai (jāpiebilst, ūdens nebūt nebija silts kā vannā), spraukties starp bebru pusdienu atliekām un pēc visa tā konstatēt, ka tomēr būs jākāpj ārā un laiva jānes. Nest laivu pa šādu apvidu – tā nav gluži pastaiga pa Rīgas bulvāriem; koki ir krustu šķērsu, sniegs līdz puslieliem, vietām dubļi un to pašu bebru raktās alas. Dzirdamas indīgas piezīmes, veltītas upes ieteicējam Susaņinam, komentāri par „first and last descent” jeb pirmo un arī pēdējo braucienu, aicinājumi „Feel the spirit of kayaking!” un pārmetumi par ievilkšanu TĀDĀ vietā. Man gan „bebruārijs” tīri labi patika (ja neskaita sūro apnesienu), bet šādu novirzi no normas varētu pieskaitīt sievišķīgajai tieksmei pēc rāmas romantikas. Romantika ir tā vai tā – no kūstošā sniega ceļas migla, padarot gaisotni mazliet noslēpumainu un mistisku, un izdodas ieraudzīt arī plaukstošas vizbulītes (brīdī, kad turos pie apledojuša krasta, kamēr Brūnais turpat izpilda mērkaķa cienīgus trikus ar noliekušos koku, kuram teorētiski būtu jāpalīdz tikt krastā, bet kurš praktiski iesviež Brūno ūdenī).

Tālākais upes posms atkal ir diezgan baudāms – krāces bez kokiem vai arī pārlecami koki, brīžiem kaut kas jautrāks, kā „krūšu izmēra noteicējs” jeb līšana starp diviem kokiem, no kuriem augšējais jāpaceļ jo augstāk, jo lielāks ir krūšu (un vestes) apkārtmērs. Dažam gadās pazaudēt airi – Aleksejam cēlā brīdī, cenšoties atbrīvot ceļu pārējiem no paliela stumbra, man gluži muļķīgi, lienot zem koka (tagad saprotu, ko nozīmē turēties pie stumbra pēdējiem spēkiem, gaidot biedru palīdzību, ko viņi vienmēr bija laipni sniegt, par ko arī lielais paldies). Kaspars visa brauciena gaitā cenšas demonstrēt, ka nebraucamu vietu principā nav, lec uz milzīgiem egļu stumbriem un dalās ar visiem atziņā, ka svarīgākā šai gadījumā ir vēderprese, ko vajagot trenēt, trenēt un vēlreiz trenēt. Dažviet gan pat šim uzticīgajam koku fanam ir jākāpj krastā un jāapnes, bet dažviet jāpalīdz tikt pār koku tiem, kuriem vēderprese ne tik attīstīta. Kādā no šīm vietām ir iespējas arī izvārtīties pa putu kalniem, kuri sakrājušies aiz krāces, un dažs izskatās gluži kā no mazgājamo līdzekļu reklāmas. Vispār ir iespējas izpildīt daudzveidīgus trikus no sērijas „kā nevajag darīt”, piemēram, ļaut norakt virsstraumes kanti, piespiežoties pie koka, un, jāatzīst, apgāzties šādā situācijā nav no patīkamajiem piedzīvojumiem, vēl jo vairāk, nezinot, vai zem aizgāzuma nav vēl kādi koki. Taču viss beidzas labi, tikai ar mērenu izpeldēšanos. Īsti bez peldes iztiek tikai daži, kaut arī vairums ievēro principu, ka par vietas nebraucamību jāpārliecinās katram pašam, neuzticoties acīm, kas skaidri rāda jau grūtā situācijā nokļuvušu biedru. Bet tas notiek uz brauciena beigām, kur upes līkumi ir ap 180 grādu rādiusā, un visiem rokas nogurušas no biežās kajaku vilkšanas pa krastu. Es pamanos vēl 3 reizes muļķīgi izpeldēties, tai skaitā nelielam zariņam aizķeroties aiz vestes (stāsts apmēram par mazo cinīti un lielo vezumu), un tad jau ir klāt finišs ar lieliskām krācēm aiz tilta, kur upes kritums sasniedz acīm saredzamu dinamiku.

 

Izlienam uz tilta pie mašīnām un ar steigu ģērbjamies. Pie dzīvojamās daudzstāvu mājas logiem gan nevienu nemana, droši vien skaļupieši sēž pie TV un sūdzas, ka viņu ciemā nekas interesants nenotiekot, neesot uz ko paskatīties. Skats ar astoņiem pusizģērbtiem laivotājiem vieglā lietutiņā gan būtu palūkošanās vērts.

 

Vēlāk, sēžot krogā un atgūstot spēkus, Jāņa R izpildījumā izskan sakrāla frāze par to, ka šādas nodarbes viņš nevienam nerekomendētu, un par naudu arī to nedarītu. Izteikumi kombinācijā ar acīmredzami apmierināto sejas izteiksmi izraisa pamatīgu jautrību. Mēs, iesācēji, apsolāmies savu attieksmi pret šādām izklaidēm formulēt apmēram pēc stundas. Pēc stundas gan to izdarīt būtu vēl grūtāk, jo sevi liek manīt gan nobrāztās rokas, gan zilumi dažādās ķermeņa vietās, nemaz nerunājot par stīviem pleciem. Bet viens ir skaidrs – garlaicīgi nebija. Un, ja arī Skaļupe tika braukta pirmo un pēdējo reizi, līdzīgu upju vēl ir daudz, līdz ar to – daudz iespējamo piedzīvojumu.

 


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web