Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Novērtē šo rakstu!
Superīgi!!! (+2)
Labi! (+1)
Nekas īpašs (0)
Nepatika (-1)
Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)

 

Noteikumi

Balsojuma tabula


Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Kihnu tautastērps. [4]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Stokholma-Botnijas līcis Ālandu salas-Somu līcis-I [41]
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem

Miķelis Ducmanis, 26.07.2005

Komentāri [13]

 

 

Konkursam "Upju stāstnieks 2005".


Patiesībā iesākumā bija citi plāni, pa mierīgākiem ūdeņiem, bet dažādu iemeslu dēļ, tika pieņemts lēmums braukt uz Kihnu salu ar jūras kajakiem. Ļoti liela nozīme šai izvēlei bija, protams, arī lasītajam par Sāremas un Roņu salas iekarošanu.

 

Kihnu sala:

7 kilometri gara un 3,3 kilometri plata sala. Kopējā platība 16,4 – 16,8 kvadrātkilometri.

Iedzīvotāju skaits pēc dažādām ziņām svārstās no 550 līdz 639 – kaut kā gan nelikās, ka varētu būt tik daudz.

Četri ciemi – Lemsi, Linakula, Rootsikula un Saare.

Ir viena osta ( 58° 08,52' N   24° 01,36' E ) un viens lidlauks.

Uz salas atrodas arī pasts, divi vienkārši veikali ( aizdomas, ka viens no tiem ir atdevis galus),viekals-kafaijnīca ( pieņem, starp citu, arī kredītkartes), vienkārši kafejnīca, skola, baznīca un muzejs.

 

Ja tic tūrisma informācijai, tad aug daudz sēņu, sievietes staigā gandrīz tikai tautastērpos (tās ko mēs redzējām, acīmredzot nebija sievietes) un aug kartupeļi ar sevišķu garšu (kas arī tika definēts kā mūsu brauciena mērķis).

 

Piektdien no rīta tiek papētītas laika prognozes un es ar MāriS nolemjam, ka brauksim pirmdien-otrdien. (Slinkuma dēļ windguru saitē skatīta tiek Saulkrastu prognoze. Tagad jau es ieteiktu nepaslinkot un piereģistrējoties ievadīt pareizās koordinātes un iegūt precīzāku. Šie nedaudz mazāk kā 100km ir baigi daudz patiesībā.)

 

Atliek tikai tāds sīkums, kā kopā ar laivām nokļūt kaut kur tuvāk salai par Rīgu. Kaut kur tuvāk it kā ir domāts miests, kas saucas Haademeeste. Tiek meklēta mašīna un šoferis, kurš būtu gatavs divas dienas sauļoties gaidot mūs atpakaļ, kas līdz pat vakaram nevainagojās panākumiem. Tomēr beidzot piepildās sakāmvārds: Kas meklē, tas atrod.

Nu jau esam trīs braucēji. Bet dažādu iemeslu dēļ pasākums tiek atlikts par dienu, kas vēlāk izrādīsies kļūda. Plānots izbraukt pirmdien vakarā uz Haademeeste, kur pārnakšņot un agri norīta izbraukt jūrā. Protams, ka izbraukšanas laiks iestiepjas un rezultātā pie mērķa nonākam jau ar krēslu.

 

Cik ir būts jūras krastos, tad ir ierasts, ka ir, protams, jūra, ir josla ar smiltīm, vai akmeņiem un ir kāpas. Kāpas, protams, ar un bez džungļiem, varbūt arī kā klintis – reti gan. Bet tad nāca liels pārsteigums, Haademestes apkārtnē skats ir savādāks. Ceļš pienāk pie jūras ne tuvāk pa km, tad seko pļava vai meža josla, tad sākas purvs, kas aizaudzis ar līdz 3m gariem meldru laukiem. Pēc minūšu 10-15 laušanās cauri meldriem, kas kļūst arvien biezāki nonākat aizaugušā staignājā kas vēl pēc gabala beidzas jūrā. Īsāk sakot dabūt kajakus līdz jūrai būs pilnīgs murgs un jādomā kas cits.

Pēc otrā izlūkgājiena, kurā līdz jūrai nemaz netiekam, dodoties atpakaļ uz auto sanāk gan norauties pa nagiem no elektriskā gana, gan arī satikt kādu vietējo, kam tiek uzjautāts:

•  kur jūra?

•  Jūra? Veci cilvēki, kas vēl atceras, stāsta, ka uz to pusi aiz trejdeviņiem meldru laukiem un trejdeviņiem purviem, bet nu nezinu. Bija kas gāja to meklēt, bet neviens nav atgriezies...

 

Kļuvis jau ir tumšs, bet nav ne īsti kur telti celt, ne arī kāda sapratne kā no rīta jūrā tikt. Tiek pētīta Pērnavas apgabala karte, kurā, starp citu, purvi bija sazīmēti, bet nu kurš tādiem sīkumiem pievērsīs uzmanību.

Iesākumā tiek atrasta vieta kartē ar nosaukumu pludmale, bet nu pēc ilgākas meklēšanas secinām, ka te bijām un ... . Kaut, ka neviļus iešaujas prātā filma ar šādu pat nosaukumu – ideja, ka ir kaut kas dikti smuks, bet neviens nezin kur atrodas.

Beigu beigās kartē kādus 8 km uz leju tiek atrasta osta (Jaagupi) , kas ir lielākā apkārtnē, kurā tad arī mēģināsim palikt pa nakti un no kuras startēt. Ir gan bažas, ka tur nebūs īsti kur gulēt un ja tomēr, tad var arī patriekt.

Visas bažas atkrīt kad ieraugam ostu – metrus 10 plats kanāls ar aptuveni 15 zvejnieku laivām. Gar kanāla vienu malu iet neliels ceļš uz molu, kura malā tad arī nodzenam auto un ceļam teltis. Vakariņas, kāds alus un gulēt.

 

Jaagupi ostas nometne

Otrdienas rīts aptuveni 5:00 no rīta. Nopīkstas viens mobzis, nopīkstas nākamais un slienamies augšā. Kāda stunda paiet, kamēr sapekelējamies un tad laižamies ūdenī. Pūš viegls pretvējš, bet tas it kā neliekas liels. Prognozes, gan rāda, ka tas pieņemsies spēkā pēc pāris stundām.

Pamazām airējoties krasts kļūst arvien tālāks. Kad nobraukti kādi 3-4 kilometri iznāk sastapties ar nepatīkamām izjūtām. It kā dūšu šķebina, it, ka viegli galva reibst. Atcerējos, ka kaut kur lasīju par ko līdzīgu klaustrofobijai, tikai apgrieztā veidā (visticamāk kā www.juraslaivas.lv ) un izštukoju, ka tā tas arī varētu būt. Vēl pēc kādiem kilometriem 4-5 pie apvāršņa parādās salas aprises, un viss atkal ir kartībā.

Pamazām airējoties ar Kasparu nolemjam, ka pusceļā vai arī ap 10:00 taisīsim pauzi un brokastosim. Māris it ka pretojās, bet nu tā neaktīvi.

Vējš pamazām sāka pieņemties spēkā. Iesākumā tas pat nedaudz iepriecināja, jo kaut arī tas protams traucēja, bet tomēr nedaudz jautrāk nekā airēties pa gludu ūdeni. Tomēr prieks sāka ātri zust, jo viļņi kļuva arvien lielāki un īpaši omulīgi nebija domājot, ka priekšā kādi 14km.

Pienāca gan pusceļš, gan arī 10:00, bet neviens vairs neierunājās par brokastīm, jo nu jau sāka mākt bažas par to kā tiksim galā un ziedot 10-15 minūtes, kad vējš pamazām kļūst spēcīgāks, nu nemaz negribējās.

Sāku manīt, ka Mārim sāka zust ātrums, kas mani izbrīnīja, jo biju pilnīgi pārliecināts, ka vājākais ķēdes posms esmu es. Pēc kāda brīža gan arī noskaidrojās iemesls – kaut kur ir sūce. Visticamāk, ka kajaka virspusē, jo problēmas sāka rasties tikai kad parādījās lielāki viļņi, kas neizbēgami itin bieži skalojās pāri laivai. Pēc mūsu izjūtām viļņu augstums ~1m, it kā jau nekas liels, bet omulību neradīja un ātrumu būtiski samazināja.

Tiek nolemts taisīt liešanos. Kaspars piebrauc Mārim blakus, lai palīdzētu noturēt līdzsvaru, un es mēģinu darīt to pašu. Tiesa pilnīgi nepareizi, jo tuvojos pa vilnim un mani gandrīz uzmet virsū abiem pārējiem. Beigu beigās es klāt nebraucu un gaidu. Iesākumā tiek izliets kokpits, kurš pamazām pietecējis caur brunci, tad Kaspars pabrauc nedaudz uz priekšu, līdz ir blakus Māra kajaka priekšējai lūkai. Norauj vāku un mēģina izsmelt arī to, kas neizrādās nemaz tik vienkārši, jo tur atrodas ūdensdrošais mantu maiss, kas piesūcies ar ūdeni. Izcelt grūti, izliet neiespējami un, protams, maisās pa kājām.

Bet nu pēc kādām 10 minūtēm darbs puslīdz pabeigts un mēģinām braukt tālāk. Pēc kādiem pāris km operācija jāveic atkal. Esam aptuveni 6km no krasta. Kaspars ir gandrīz blakus Mārim, bet vēl nav pieķēries, es kaut kādus metrus aizmugurē it kā grasos piebraukt no otra sāna. Māris noliek airi uz Kaspara kajaka un taisās raut nost brunci, lai atkal izlietu kokpitu. Un šajā brīdi vilnis pamet nedaudz nost Kasparu un Māris graciozi gāžas. It kā mēģinu piedzīt purnu uz kuru atbalstīties un piecelties, bet nu nav tas tik ātri un Māris nu jau peld blakus kajakam. Atgāžam atpakaļ avarējušo kajaku nu un tad jau sastūmušies ar kajakiem kopā pamazām kaut cik izsmeļam gan kokpitu, gan arī priekšējo galu. Ar ūdeni pilnais mantu maiss pēc palielas cīņas tiek pārvietots uz Kaspara kajaku.

Tagad sākās pasākuma jautrākais pasākums – atgriešanās kajakā. Kaspars tur manu kajaku, es Māra nu un Māris mēģina uztrausties uz aizmugures un lienot uz priekšu tikt iekšā. Citus veidus neriskējām mēģināt, jo nu vēl viens ouvers, jau būtu pārāk liela ziepe. Plunkš un esam izejas pozīcijā. Pamazām jau sāk rosīties domas ko darīt ja nesanāks. Bet nu tomēr ar otro mēģinājumu Māris ir iedēstīts atpakaļ laivā un varam mēģināt turpināt ceļu. Pēc krasta gan redzams, ka esam labu gabaliņu padzīti atpakaļ.

Tālākais ceļš tiek pavadīts cīnoties ar vēju un viļņiem. Spēka godīgi sakot jau vairs nav. Sakostiem zobiem tik jāairē un jāairē. Mans kokpits arī pielijis un laiva vairs ar stabilitāti neizceļas, bet nolemju neriskēt lieties, jo gan Māris un Kaspars ir kādus 150-200 metrus uz priekšu un nebūs kas pietur. Vienam pašam to darot gandrīz 100% būs plunkš.

 

Kihnu osta

Foto no: http://marinas.nautilus.ee (dzīvojam līcītī mola sākumā).

Kihnu ostas mols tuvojas nu ļoti lēni. Liekas, ka Kaspars brauc tam garām uz kādu tālāk esošu pludmalīti. Pie sevis jau izštukoju, ka nu es jau nu gan stāšos pie mola un viņš lai brauc kur grib. Līdzīgi pēc kursa spriežot izskatās, ka domā arī Māris.

Kad sāk likties, ka mols jau tepat tepat ir un Kaspars ir jau tālu garām, viņš pagriežas un izrādās, ka ir tieši blakām. Ai, cik tālu vel! Bet nu beigu beigās tomēr sasniedzam molu gar kura malu braucot tiek sasniegta arī aļģēm aizaugusi pludmalīte. Izbesijušies, bet laimīgi esam krastā. Jau ap pusceļu es uzzināju, ka man ir pēcpuse, bet nu uz beigām jau sēdēšana sagādāja lielas neērtības. Kas par kaifu tikt ārā no kajaka!

 

Pirmais darbs pēc izkāpšanas krastā. Māris izmet, ka viņš esot bijis gudrāks un arī izkāpis izlocīties. Vispār šajā pasākumā tā laikam patiešām bija laba fīča.

Brauktas 7 ½ stundas un veikti 34km. 7km no lieka sanāk.

Pirmām kārtām tiek atvilkta elpa, tad tiek izvilkti pāris aliņi, nu un pēc tam pamazām tiek sākts krāmēties ap mantām. Man un Mārim ir gana ko žāvēt, kamēr Kaspars praktiski sausā cauri ticis.

Kad mantas izkrāmētas un sakarinātas žāvēties, tad tiek uzēsts, salasīta vēja aizpūstā nauda un kārtis – kas izklātas žāvēties.

 

Pludmales kazino

Kaut kādu brīdi vēlāk mēs ar Kasparu dodamies uz veikalu un it kā arī pameklēt labāku vietu nakšņošanai, jo finiša vieta ir pilna ar akmeņiem, kā arī netālu vietējie peldas. Īsti negribas atstāt mantas šādā vietā nepieskatītas, ka arī liekas, ka gulēšana cieta būs.

Nesekmīgi meklējam veikaliņu, kuram būtu jābūt blakus ostai, bet ja esam atraduši pareizi būdeli, tad liekas, ka jau vismaz pāris mēnešus tur neviens nav spēris kāju. Vakarā gan ar Māri vazājoties it kā pamanu vēl vienu norādi, kas it kā norāda nedaudz citu virzienu, līdz ar to pieļauju iespēju, ka tomēr netur meklējām.

Pamazām aizvelkamies līdz veikalam, kas sanāk tāds, ka salas centrs. Tur pat blakus ir arī pasts un cik sapratu arī pagastmāja.

 

Iečāpojam veikalā un iepērkam pārīti aukstus jo aukstus džina kokteilīšus, un tad izdomājam, ka vēl nedaudz jāpastaigājas. Aizčāpojam līdz baznīcai un muzejam (atrodas pretī pāri ceļam) abi ir ciet un konstatējam, ka nebija lielas jēgas. Pa ceļam gājām garām kapiem un pēc tur redzētajiem krustiem un tagad arī pēc baznīcas konstatējam, ka izrādās vietējie ir pareizticīgie. Godīgi atzīšos, ka nav man zināms kā ir ar pārējo Igauniju, bet līdz šim biju pārliecināts, ka ir tāpat kā Latvijā – 50/50 Luterāņi un Katoļi.

Karstuma nomocīti nolemjam, ka pietiek un iesim atpakaļ. Atceļā vēlreiz tiek apciemots veikaliņš un šoreiz tiek paņemts alus. Tuvojoties ostai nolemjam, ka laivās sēsties šodien vairs nu nemaz negribas un tādēļ nemaz nemēģināsim meklēt citu nometnes vietu.

Ak, jā, tiek arī veikti novērojumi ar automašīnām. Ja Šulc rakstīja, ka Roņu salā lieliski iztiek bez numuriem, tad Kihnu tomēr daudz apdzīvotāka un numuri tur tomēr ir nepieciešami, tiesa par tādiem sīkumiem kā tehniskā apskate gan neviens nesatraucās. Visu dienu staigājot neredzējām nevienu kam tā būtu.

Atgriežamies, nedaudz atpūšamies. Kaspars noliekas pasnaust pirms tam paziņojot, ka vairs nekur neies. Salas izpētē dodamies abi ar Māri. Iesākumā veikala apciemojums, tad dodamies uz lidlauka apskati.

Lidlauks savdabīgs, maza būdele un kādus 300m gara un 50m plata nopļauta pļavas josla gar kuras malām ir siena kaudzes. Ir gan arī kaut kādi skrejceļa atribūti - It kā jau negaidījām, ka būs kur boingiem nolaisties, bet nu gluži to arī negaidījām.

 

It kā domāts ir aiziet arī līdz salas otram galam kur ir bāka. No jūras it kā tīri neko izskatījās. Sanāk atkal iet garām veikalam. Pulkstenis jau gandrīz 19 un sākam domāt ko darīt ar iepirkšanos. It kā iespējams vajadzētu visu nepieciešamo iepirkt tagad, jo vēlāk veikals varētu būt ciet, tajā pat laikā staipīt visādus labumus līdzi arī nevelk. Veikalā mēģinām noskaidrot, līdz cikiem tad īsti tas strādā. Pārdevēja tikai bola acis un runā igauniski, beigu beigās atrodas viena sieviete, kas mūsu vajadzību pārtulko. Pārdevēja priecīgi pasmaida un skaidrā igauņu valodā atbild, ka strādājam redz līdz tikiem un tikiem. Pie nekādas skaidrības netikuši izdomājam, ka patiesībā mums īpaši nekas ar nav vajadzīgs un ja nu būs ciet, kad nāksim atpakaļ, tad nebūs liels ļaunums. Ejot ārā izrādās, ka veikals jau ir ciet un aiz mūsu mugurām tiek aizslēgtas durvis.

Kihnu salā ir ļoti daudz velomaršrutu – redzējām veselus divus, bet to numerācija bija laikam 369 un vēl kaut kāds. Velobraucējiem, pat ik pa kādam km ir savas miskastes uztaisītas. Padomāts lai ērti varētu piebraukt un nenokāpjot atbrīvoties no drazām.

Ir kļuvis vēsāks un iet kļūst ar vien patīkamāk. It kā bāka ir 3,9 km no veikala, kas būtu noejams kādās 40 minūtēs. Liekas, ka aptuveni tādu laiku arī bijām nogājuši, kad blakus apstājās skumja izskata ņiva. Atveras durvis un tiekam aicināti iekšā. Mēģinām apstāstīt, ka ejam uz majaku, un vīrs mājot ar galvu smaida un pēc visa spriežot ir sapratis. Es ielienu aizmugurē un Māris apsēžas viņam blakus. Puisis ir pilnīgā folā. Iesākuma paziņoja: „a mņe vsjo p...”, un tad sāka kaut ko igauniski stāstīt. Māris izrādījās ļoti labs sarunu biedrs, jo nemēģināja viņu pārtraukt un ik pa brītiņam piekrītoši pamāja ar galvu, par ko igaunis kļuva vēl jo priecīgāks.

Izrādās viņa ceļa mērķis bija gandrīz tā pati bāka. Pāris simtus metrus no tās atradās viņa laiva. Atvadījāmies un devāmies apskatīt bāku un viņš savukārt devās uz laivu lai dotos jūrā.

 

Bāka gan izrādījās daudz zemāka nekā izskatījās no jūras. Bet nu smuka. Cēluši ir angļi – The Tividale Company.

Paskatījušies dodamies atpakaļ. Atpakaļ ejot jau jūtās nogurums un gribās ātrāk tikt „mājās”. Pie veikala nonākuši konstatējam, ka uz bāku un atpakaļ esam gājuši 2 ½ stundas. Kaut kā neticas, ka līdz tai ir tikai 3,9km. To, ka negājām lēni apliecina pēdējie 1,7 km, ko noejam 16-17 minūtēs. Acīmredzot km mēdz būt dažāda garuma. Paknosāmies un taisāmies uz guļu. Nolemjam, ka izgulēsimies. Tas ir celsimies nevis 5:00, bet 6:00.

No rīta piecelties grūti, tomēr iepriekšējā naktī gulētās 3 stundas un piedzīvojumi liek manīt. Kamēr krāmējamies izskatās, ka dievi ir labvēlīgi noskaņoti un jūra būs mierīga. Izrādās, ka nekā. It kā prognozēs bija 1-3 m/s un R – neliels ceļa vējš (Saulkrasti). Patiesība ir cita. Iesākumā viegls D vējš, kurš vēlāk varētu būt, ka uzkāpj līdz kādiem 5-6m/s. It kā nekas liels, bet viļņi garantēti.

Tiek apdomāts maršruts. It kā ir divi varianti:

1. Pa taisno uz Jaagupi

2. Braukt uz Sorgusara salu (ceru, ka nekļūdījos nosaukumā) un tad uz Jaagupi ostu. Šajā gadījumā +~10km.

Beigu beigās nolemjam tomēr pa taisno. Varbūt tā arī bija labāk, jo pretējā gadījumā nāktos no Sorgusara salas uz Jaagupi braukt pret vēju. Tiesa Māra doma bija, ka ja nu būtu pa skarbu, tad laist pa taisno uz krastu un tad jau īpaši nestresojot līdz galam. Tad gan attālums vēl pieaugtu.

Airēties prom it kā skumji. Tomēr kaut ar nepilnu dienu pabūts, bet tomēr žēl pamest nometnes vietu. Varbūt tāpēc, ka vakar tā darīja galu smagajam braucienam un nesa atvieglojumu? Praktiski visu laiku airējam īpaši daudz nesarunājoties. Ik pa brītiņam Māris nosauc atlikušo kilometrus skaitu.

Vakar apciemotā bāka tomēr neizskatās tik liela, nesaprotu, kādēļ iepriekšējā dienā tā bija licies.

Atskatoties redzams kā pamazām Kihnu sala attālinās. Pamazām izzūd arī detaļas. Nometnes vietu vairs neredz, pēc brītiņa arī mols nav īsti saskatāms un tad jau sala paliek par neskaidru tumšāku svītru pie horizonta.

Pēc nobrauktiem 15km sāk kļūt redzams krasts. Ar vārdu redzams domāts šaura dūmakaina svītriņa tālu, tālu priekšā. Interesanti, ka iepriekšējā vakarā no mola varēja redzēt zemi, bet sēžot kajakā nākas pāris stundas braukt. It kā jau viss loģiski, bet neiegrimstot matemātikā šie 15km liekas takā bikīt pa tālu;).

Pamazām vējš kļūst stiprāks un braukt nav patīkami, jo viļņi nāk gandrīz no sāna un grūti turēt kursu. Aptuveni ceļa vidū sagribas uzpīpēt, mēģinu izsaiņot cigaretes un šķiltavas. Cigaretes sausas, bet uguni iegūt neizdodas.

Patiesībā ļoti noderīga lieta ir GPS. Ja braucot uz salu, principā pietiek ar kompasu, jo kad sāc redzēt krastu, tad jau aptuveni var vadīties pēc salas aprisēm, tad atpakaļ braucot it kā negribētos trāpīt tālu no mašīnas, bet nav īsti orientieru pēc kā saprast kur jābrauc.

Kaut kad jau sākot tuvoties krastam, pirmo reizi arī redzam kādu kuģi, ar kuru mūsu ceļš krustojās, tiesa ar kādu stundas nobīdi.

Kad palikuši kādi kilometri seši sāk likties jau, ka esam praktiski mājās. Kaspars izrāvies tālu priekšā, bet mēs ar Māri airējam nesteidzīgi un ik pa brītiņam mēģinām pasērfot pa viļņiem.

Beidzot piebraucam pie mola, tad vēl 200-300 metru pa kanālu un esam galā. Ceļojums ir beidzies. Atpakaļceļā bijām nobraukuši 28,x km, kas bija tikai par 700 metriem garāks gabals, nekā pa taisno līniju. Nav slikti, ja ņem vērā iepriekšējās dienas 7km.

 

BraliicTrusiic, Kaspars un Māris

Gan man, gan Kasparam bija līdzi riekstu, rozīņu un kaltētu banānu maisījums, kas jau turpceļā bija izmircis un guvis diezgan nebaudāms. Nolemjam vairot vietējā ostā dzīvību un izsējām to kanālā. It kā zivi nemanījām, bet pēc kādām minūtēm 10 neviens banāna gabals vairs nepeldēja. Varbūt nogrima? Vai tomēr kāds apēda?

Mājupceļā iebraucam paēst un izdzeram Māra uzsaukto šampi, ko gan vajadzēja jau Kihnu salā, bet tur veikalā kaut kā nemanījām. Man bija nobriedusi pārliecība, ka tik tālu jūrā nu vairs nekad, nekad, bet nu jau pamazām kaut kā tā vairs neliekās.

Ja brauc uz Kihnu salu, tad vērts to laikam būtu darīt no Voistes un pa ceļam apciemojot Sorgusara salu. Cik nojaušu, tad tur laikam tikai bāka un nav apdzīvota. Atpakaļceļam gan paliek n varianti, ja vien ne pa to pašu ceļu atpakaļ.

Nākotnē līdzīgi kā Šulcam ir plāniņš pavizināties ap Muhu salu un uz ziemeļiem. Tur ir daudz mazu saliņu, gan apdzīvotu, gan nē.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web