Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Par VÕHANDU maratonu bagātāks

Kārlis Čoka, 19.04.2009

Komentāri [6]

 

 

Ar iespaidiem ir apmēram kā ar drēbēm. Tu viņus sakārto, ieliec atmiņas skapī un kādreiz izvelc ārā lai uzlaikotu vai pavalkātu piemērotā brīdī. Šis man bija piektais tāda garuma brauciens, taču iespaidu ziņā bagātākais, tāpēc būs vēl daudz ko sakārtot atmiņā un atcerēties.

 

Ieradāmies iepriekšējās dienas vakarā pie ezera, kurā paredzēts starts. Liepājnieki jau ir priekšā un Visvaldis mūs sagaida ar izjustu reveransu. Tiekam cienāti arī ar vietējo dzērienu. Pie blakus esošā hoteļa piestiprināts reklāmas uzraksts "Madhouse", kurš liekas gluži saskanīgs ar mūsu plānoto pasākumu. Apmetamies netālajā skolā, kur Latvijas pārstāvjiem bija ierādīta trenažieru zāle. Likās, ka tur sabraukuši visi Latvijas labākie airētāji :) Atmosfēra ārkārtīgi draudzīga un optimistiska, tāda varētu būt olimpiskajā ciematā. Notiek informācijas apmaiņa par briesmām, kuras sastopamas trasē. Ezerā dreifējot liels ledus gabals. Ja viņš no rīta būs ne tur, kur vajag, tad tikšot mainīts starta maršruts.

 

Kā jau parasti no rīta laiks ir izcili pretīgs. Pāris grādi virs nulles un kaut kādi nokrišņi. Pašu atbildīgāko darbu - šokolādes batonu izlīmēšanu gar laivas borta iekšmalu veicām jau iepriekšējā vakarā, tāpēc pārlieka stresa nav. Ļoti gaidu startu, jo laivā sajūtas vienmēr uzlabojas. Ezera krasts noklāts ar ledus gabaliem kā sasists stikls. Dalībnieku skaits liekas neticams. Nekādas starta līnijas nav, vienkārši viss ņudzeklis (laivas skaitā pie divsimts) pēc starta šāviena sāk kustēties. Sēdēju laivas priekšgalā un mazliet juka īrienu ritms, jo visapkārt dzirdama citu airu šļakstoņa. Laivas izretojas grandiozā parādē vairāku kilometru garumā. Ledus gabalu nekur nemana.

 

Pavasari es gaidu jau pāris mēnešus. Biju nez kāpēc iedomājies, ka viņš iestāsies tieši brauciena dienā. Pāris stundas pēc starta es sapratu, ka notikusi neatgriezeniska dabas katastrofa un vasara neiestāsies vairs nekad. Būs vienkārši konstants un nebeidzams Novembris. Laika apstākļi bija tādi kā toreiz GBGB pa Mēmeli. No sākuma snieg, tad snieg ar lielām ķēpām, tad nesnieg, tad sākas krusa, ne parastā, bet numur 15 (tāda ar smalkiem graudiņiem), tad snieg ar tādiem kā putuplasta gabaliņiem. Vienvārdsakot, sākas izmisums, jo ir tikai brauciena sākums. Kājas un rokas vienkārši salst. Uz brīdi paspīd saule, bet tad sākas viss no gala.

 

Kontrolpunktu tiltos sanākuši bariem līdzjutēju, kas taurē un kliedz. Lielajos kontrolpunktos notiek kaut kas līdzīgs dārza svētkiem. Pie armijas virtuves dod siltu zupu. Dalībnieki un līdzjutēji pulcējas bariņos un pļāpā, ir telts ar sildītāju, kurā dalībnieki sildās iekšķīgi un ārīgi. Tiešām sāk spīdēt saule.

 

Pārplūdušie tiltiņi uz upes ir visnevainīgākie šķēršļi. Upē ir ļoti augsts ūdens līmenis, tāpēc dažiem var knapi izspraukties apakšu, dažiem jānes apkārt. Šādos apnesienos secinu, ka kājas vairs nav jūtamas un viņas kustās nevis tāpēc, ka to lieku darīt, bet tāpēc, ka viņām liekas, ka varētu doties aptuveni manis izvēlētā virzienā. Upē gadās pa kādam elektrības vadam, kas nostiepts starp krastiem kakla augstumā. Kaut kā laimīgi pasitu viņu uz augšu ar airi un tiekam garām. Bet mūs gaida Vehandu Lustūzis. Par to zinātāji stāsta jau iepriekšejā vakarā. Uz organizatoru izdalītajām kartēm ir iedvesmojošas fotogrāfijas ar apkritušām laivām. Apmēram zinām kur viņu gaidīt, bet tad vienā brīdī viņš jau ir garām. Pat īsti nepaspēju apskatīt, jo jākoncentrējas uz airi, kur un kā piestūrēt vai uzairēt. Un tad nāk dzirnavu aizsprosti.

 

Skaidrā prātā es pa tiem aizsprostiem nebrauktu. Priekšā tāds kā tilts, cauri kuram redzami milzīgi baltu putu kunkuči un tieši priekšā krasta līkums ar dzeltenām dzelzs konstrukcijām. Pamazām ļaujam laivai pietuvoties. Galvenais, lai laiva ietu taisni ar priekšgalu. Pats sēžu priekšā un jūtos gandrīz neaizsargāts pret tām šausmām, kuras palēnām slīd tuvāk. Nav izšķirams, vai laiva tuvojas ūdens slieksnim vai ūdens slieksnis laivai. Uz leju iet pāris metru slīpums, pār kuru plūst ūdens gluds kā stikls. Lejā ir tāda kā bedre, pēc kuras izslienas balts putu valnis no vienas malas līdz otrai. Jādur tieši perpendikulāri valnī iekšā. Iedomājos, ka zem tā slēpjas milzīgi akmeņi, kuros ieurbsies mūsu kanoe purngals. Neieurbjas gan. Tikai tādā kā palēninātā filmā virs laivas priekšgala paceļas liela šļakata un kā bieza slapja lupata uzgāžas virsū manām kājām. Svinēt vēl nevar, laivu nes virsū dzeltenajiem dzelžiem. Kaut kā ar airiem kārpamies uz priekšu. Laivu it kā nes sāniski, taču iekļūstam mierīgā straumē. Atim kājas līdz puslieliem ūdenī. Krastā kādas divas kanoe taisa pārģērbšanos. Varam sākt smelšanas darbu. Jau no iepriekšējā aizsprosta esam mācījušies, ka laivā iesmelts ūdens ir kā resns hiperaktīvs pasažieris, kurš var apgāzt laivu pat pēc krāces izbraukšanas.

 

Upe ielokās tādā kā pļavā. Zeme ir vienā līmenī ar ūdeni, vietām pļava pārvērtusies ezerā. Upes līkumi ir izritināti kā plakans serpentīns. Brīžiem tu redzi laivu desmit metru attālumā kura brauc pilnīgi pretējā virzienā nekā tavējā. Pārsimts metrus tālāk ir laiva, kura dodas vēl citā virzienā. Izskatās, ka visi brauc krustu šķērsu. Pamanāmies pat nogriezt kādu līkumu caur savienojošiem kanāliem, kurus upe ir izlauzusi. Bet gadās arī ieberzties zālēs.

 

Brauciena kulminācija ir garām un beidzot var uzvilkt atlikušās drēbes un apēst visgaršīgāko kruasānu pasaulē. Paliek pat karsti un atlikušais brauciens sāk līdzināties laiskam mājupceļam bērīša vilktos ratos no kāda Upīša romāna.

 

Protams, ka tas būtu pārāk skaisti. Kādus 3km pirms finiša upe iegrozās pret nenormālu vēju. No katra mūsu īriena viņš ietaksē kādus 50%. Atslābināties nedrīkst ne mirkli, jo tad tevi spiež atpakaļ vai krastā. Bet priekšā ir redzams finišs un mums tur gribas. Beidzot pēc nepilnām 13 upē pavadītām stundām laimīgi esam krastā. Vehandu maratons ir mūsu.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web