Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Kādā drūmā pavasara dienā

Atvars Eglītis, 01.03.2009

Komentāri [11]

 

 

Turcijas laikmets Latvijas ūdenstūrismā.


Kādā drūmā pavasara dienas vakarā, kad aukstums vēl tika kliedēts ar Godmaņa krāsnītēm, bet siltums vēl tikai sildīja cerības, atskanēja telefona (ziniet, tāds paliels melns plastmasas klucis ar caurumainu disku, kur zem caurumiem redzami cipari) zvans.
Tā bija Marija (leģendāra personība, piezvaniet pastāstīšu!):


- Ko dari ?
- Neko!
- Negribi braukt uz Turciju?
- Tuuurciju? Ko tur bez naudas?
- Nauda būs, jāstūrē tik plosti!
- Kādi plosti, kur, kad, kā?
- Neko nezinu, jābrauc, tad uzzināsi!
- Hmm.
Pauze 5 sekundes
- Braucu!!!

 

Atvērās lidmašīnas lūka un svelmainais Turcijas pavasara gaiss apdedzina plaušas, liekot justies kā ienākošam pirtī...
Mēs esam divi no Latvijas. Mans kolēģis ir viens no unikālās airēšanas slaloma dvīņu kanoe divnieka (Igors un Oļegs Odiņeci - PSRS un Latvijas čempioni) – Oļegs.
Šeit viss ir neparasts, veikalos nav cenu, par tām ir pašam jātirgojas, bet pie ādas jaku veikaliem (parasti ar uzrakstiem – „pasaules ādas jaku centrs” un gadiem stāvošiem uzrakstiem – „mežonīgas atlaides”!) - stāv staltas iekšārāvējas no kurām atkauties varēja tikai liekot lietā ātri vien apgūtos turku vārdus: „para jok” (naudas nav!) un „sonra”(vēlāk).
Izradās, tā ir Izraelas firma ar nosaukumu Mediterranian rafting jeb MEDRAFT, kurā pirms kāda laika bija „iefiltrējies” Juris Bermanis, arī kanaks, Marijas dēls.
Džeks esot tā fascinējis vietējos džorikus, ka tie sākuši prašņāt, kur vēl TĀDUS var dabūt.
Nu, ko gana jau dīvaina zeme un tikumi mūs te sagaidīja, bet te bija laivas un upe un tas jau bija mūsu elements.


Raftings!

Simtiem cilvēku katru dienu, simtiem jautājumu par to vai mēs beigsim tur pat kur sākām (protams, jo upe iet pa riņķi!), kāpēc upē ir sāļš ūdens? (sviedri tek, uz lupām jūtams to sāļums, mēs sakām, tas tāpēc, ka upe iztek no jūras...). „Rafķing horoso”! Iedrošina trēģeri klientus viesnīcās, rezultātā dažas dāmas ierodas vakarkleitās, ar domu, ka būs kruizs ar kuģi, bet citas jautā, vai turot zīdaini rokās ir droši braukt ar to jūsu plostu...
Kad piebrauc buss ar piedzīvojumu alkstošajiem, pusplikiem (kas šokē vietējos turkus, kuru zokļi parasti atkrīt līdz zemei un slienas tek straumēm) tūristiem, viss sākas ar „brīfingu”. Brīfings ir riktīga performance, kur tiek „borēts” kā turēt airi, kuros gadījumos kliegt un ko darīt ja kedas peld tev pa priekšu, bet laiva aizmugurē tukša. Dažreiz iedvesma sit augstu vilni, mēģinot paskaidrot klientiem, ka divu pirkstu attālumā virs diafragmas vajag uzzīmēt krustu ar permament marker, lai vieglāk atrast mākslīgās elpināšanas vietu noslīkšanas gadījumā (te nu daži dodas atpakaļ uz autobusu, par ko dabūnam sutu no šefa).
Tad seko sēšanās laivās (divvietīgās piepūšamās laivās, virzāmās ar smailes airiem, un 8-10 vietīgos plostos).
Te drošsirži sasēžas laivās, bet zaķu pastalas, bērni, omītes, opīši un pārējie lūzeri ietilpst plostos, pie tam plosti tiek briesmīgi pārslogoti. 6-vietīgos tiek sabāzti 10 līdz 12 cilvēku, bet 8-vietīgos, līdz pat 18. Lieki teikt, ka raftos ūdens līmenis sniedzas līdz 10 cm virs piepūšamās grīdas.
Parasti atbraucēji ir varonības pārpilni (ar zelta ķēdēm, kas darītu godu jebkurai govij un pamatīgi smagiem zelta krustiem apkārušies, trīs strīpu bumbierenēs kājās) mēģina mūs komandēt un rādīt divu pirkstu raksturīgu kombināciju, bet, te sākas

 

Pirmā krāce!
Puse no laivām apgāžas, plostotāji drausmīgi spiedz, jo viļņi skalo sejas. Pirms ceturdaļstundas varoņi krīt panikā un pēkšņi sāk saprast gidu komandas.
Pēc 300m visi tiek izglābti, nomierināti un bezgala laimīgi, ka tik viegli tikuši cauri.
Piestājam pie labas pietekas ar nosaukumu „Hidden kanyon„. Ledus auksts ūdens (to vēl neviens nejūt sēžot laivās). Kāpjam krastā, kur gidam ir jāklārē, kā tā ir karstūdens pieteka un ar saukli: „pārpeldēsim karstajai upei!„, pirmajam jāmetas ledainā ūdenī un, izpeldot labsajūtā, jāpliķē sev pa padusēm demonstrējot ekstrēmu pārkaršanu. Visi, protams, metas mums pakaļ, iznirstot ar mežonīgiem bļāvieniem, pie tam krastā palikušie, īsti nesaprot par ko tiek bļauts un arī metas ūdenī, lai pārliecinātos, ka tas viss ir blefs.
Tālāk pieviltie, bet laimīgie klienti tiek sēdināti laivās plostos un pludināti lejā, pa upes  straujtecēm, stāstot tiem anekdotes, negaidīti izgāžot no plosta skaistās meičas (tikai jāuzmanās, ka blakus nesēž mamma – var atrauties ar airi).

 

Paddle game

Tad, kad visiem jau piegriezušās anekdotes un vietējo turku gidu ūdens uzšļakstīšana, tad stājam krastā, kāda zīmīgā pludmalē un spēlējam spēli, kas saucas „paddle game”. Visi sastājas aplī, ar airiem rokās un pēc viena gida svilpiena atstāj savu airi stāvēt un pavirzās pa labi satverot nākošo airi, pēc diviem, virzas pa kreisi. Tas, kurš nepaspēj satvert airi, izstājas. Kad paliek tikai divi, tad tiem liek griezties uz riņķi un pēc tam 10x pārlēkt uz zemes noliktam airim, kurš nokrīt - izstājas. Uzvarētāju gaida MEDRAFTa spec balva. Gids negaidīti sagrābj „upuri” un iemet upē (dažreiz, kā par nelaimi, uzvar riktīgs „bifelis”, tad gan ir problēmas).

 

Krievu rulete

Neilgi pirms beigām ir krāce ar zīmīgu nosaukumu „russian rulette”.
Pirms tās visa grupa stājas krastā un mēs zīmējam smiltīs apokaliptisku shēmu - izrokam smiltīs milzu bedri. Laivu apzīmē maziņš koka sprungulītis, kuru virzot bedrē mēs rādām, kā izskatīsies „mucā” viņu laiva, kā lēnām kāps putu kalnā un tikpat lēni un negaidīti tiks ievilkta atpakaļ. Klientu sejās redzams apmulsums un neticība, jo līdz šim ir blefots gana (kaut viņi zinātu, kā tā ir taisnība!).
Tad sākas TAS.
Ak mī un žē. Kādas tik laivu „sveces” tur nenotiek, kādas izmisuma un panikas izteiksmes sejās, netiek skatītāju vēroti! Pilnīgi neiedomājami laivu lidojumi, vienas laivas triecas otrās, kas iestrēgušas mucā, tad nākošās izsit iepriekš iestrēgušās, kurām savukārt uzgāžas nākošās, paliekot mucā viņu vietā.
Visi peld.
Visdramatiskākie skati ir, kad mucā iebrauc rafts (nekas netraucē izvairīties no mucas, tas ir tikai kvalifikācijas jautājums). Tas parasti nostājas vertikāli un priekšējie sāk birt lejā kā pupas, pārsvarā uz pakaļējo galvām (parasti, es braucot kā glābējs, viens ar divvietīgo pūsli, krāmēju izglābtos štābelī šķērsām laivai, lai vairāk saiet, tad nu viena no izglābtajam vēlāk teica, „es domāju, ka esmu jau šķīstītava, bet tad ieraudzīju kājas sava deguna priekšā un sapratu, ka esmu dzīva”).


Finišā visi ir pārlaimīgi un jūsmīgi, eiropieši maksā tipus, bet krievi spiež rokas.


Izrāde ir beigusies, esam pārguruši no ikdienas izlikšanās no simtreizstāstītām anekdotēm, no pašiem apnikušiemlīdzriebumam jokiem, kas patīk visiem klientiem, no falšiem smaidiem...
Alus paceļ mūs gaisā un nolaiž nākamās dienas rītā.
Lieki teikt, ka pēc septiņiem mēnešiem neviens vairs negrib redzēt ne ūdeni, ne laivas...
Līdz nākošajam pavasarim.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web