Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Blēņu stāsts - ASKR vai "When longer is not necessarily better"

Māris Smilga, 05.08.2008

Komentāri [4]

 

 

Jūlija beigās Kaspars un es (mĀRIS) Norvēģijā apmeklējām tādu pasākumu, kā Arctic Sea Kayak Race (ASKR). Pasākums bija krietni atšķirīgs no tā, kas darīts iepriekš.


Norvēģi jūras kajakošanu uztver paviasm citādi, kā mēs. Noteikti ir vērts aizbraukt. Var gan mazliet pabaidīties, gan uzkrāt pieredzi, gan arī mainit savu uztveri.


Par ideju kā tādu. Viss radās no skrobes un bezdarbības. Kaut kapēc neaizbraucu uz Mongoliju, vēl kaut kur neaizbraucu, bet sajūta bija, ka jābrauc taču. Da jebkur. Sajūta tāda, ka acīs cērtas. Bija doma par to polāro maratonu, kas iet pa Zviedrijas/ Somijas robežu. Meklējot informāciju nejauši atradu ASKR. Nu vairs nevarēju saprast kurā lai īsti piedalās (ka parasti gribējās jau abus). Vienu no tiem tomēr atcēla. Paliku pie ASKR. Kompānijā savervēju Kasparu
Divas nedēļas pirms pasākuma nejauši gadījās aizbraukt uz Lofotu salām un radās jautājums vai ir vērts braukt vēlreiz - uz vietu, kas ir tikai pārsimt kilometrus augstāk (tuvāk polam). Galu galā atvaļinājuma un naudas resursi. Tomēr aizbraucām. Ne brīdi to nenožēloju. Strongly recomended !!!


Pasākuma formāts
Izvēles iespējas ir:

 

1) Camp (mācību nometne)
Pilna programma šeit - http://www.askr.no/index.lasso?cat=Camp&site=askr.no_en
Sākas no pašām pamatlietām (e.g. - lūk tāda izskatās laiva)
Līdz pat glābšanās un glābšanas darbiem un sērfošanai viļņos (sākot ar šo gadu dalībniekiem
izsniedza arī garās/ biezās hidras).
Runāju ar dažām jaunietēm, kuras piedalījās. Šīs bija pilnīgā starā. Izskatījās, ka bija izveidojies arī tāds diezgan draudzīgs kolektīvs. Apmācība diezgan stingra (prasīju vai nav auksti gāzties ūdenī - meitene skatās tā uz manīm lielām acīm, neizpratnē un saka - bet kā, pienāca mana kārta un bija jāgāžās).
P.S. Jauniete, kas pagajušo gadu beidza nometni, šogad nobrauca long ramble un race. Race dabūja 3. vietu (taisnību sakot atpaliekot no 2. vietas par kādu 1.5h) un laimēja jaunu kajaku (igauņu Wind505)


2) Short Ramble (īsais pārgājiens)
3 dienas. Ap 90km (ieskaitot nokļūšanu startā un atpakaļ). Galvenokārt pa šērām. Īpaši nebāžot degunu okeānā. Ja esi nobraucis Short ramble tev ir tiesības piedalīties arī Race vai Marathon
(izskatījās, ka šo iespeju izmantoja retais. Daudzi pēc šīm 3 dienām uzreiz arī devās mājup.


3) Long Ramble (garais pargājiens)
3 dienas. Ap 120km. Galvenokārt pa atklātiem ūdeņiem. Ja esi nobraucis ramble tev ir tiesības piedalīties arī Race vai Marathon

 

4 diena
Tie, kas piedalās ramblēs var piedalīties īsā - 2h ekskursijā (šogad piedalījās 3 + 2 instruktori), var pievienoties nometnei, vai paklaiņot uz savu galvu (ar laivu, vai uzkāpt piemēram kalnā).


5 diena
Marathon (ramble/marathon (pārgajiens) vai race (sacīkstes)) - 42km
Šogad ideja bija nosūtīt sacīkšu dalībniekus no Skipnes uz 20km NW atrodošos saliņu Nyksund un atpakaļ pa atklātu okeānu Pārgājiena dalībniekiem bija paredzēta pagājušā gada sacīkšu distance - ap salu Skogsoa (pusi distances vietām, īslaicīgi ;) aizsedz mazas saliņas (tas nozīmē ka brīžiem mainās vēja un viļņu virziens un raksturs)) un pa šērām atpakaļ uz finišu (viss mazliet sarežģītāk, bet ja kadu interesē varu iebakstīt ar pirkstu pareizajās vietās kartē). Sakarā ar laika apstākļiem sacīkšu maršuts tiek pārlikts uz pargājiena maršutu (oficiālā versija - apskatījāmies Nyksund. Likās ka tur nav tik forši izkāpt no laivas, kā kādreiz (ja nu kadam vajag)).


Līdz ar to Race un Marathon atšķirības ir sekojošas
Race tiek fiksēts distancē pavadītais laiks - Marathon - nē
Marathon ir 1h agrāk jaceļas (starts 9:00)
Marathon drīkst braukt bariņā un neviens par to nesit.


Mūsu sākotnējā izvēle
Long Ramble
4dienā ekskursija
Race

 


Transporta varianti


Apsvērām vairākus variantus
1. Lidmašīna.
- Likās ka dārgi (bet izrādījās, ka summa līdzīga vilcieniem/prāmjiem/autobusiem)(taisnība, kamēr ilgi domājām, jau patiesi bija dārgi);
- Problēmas ar bagāžu. Tādi varianti ka braucot uz Krieviju - pārtiku nopirkt galapunktā - Norvēģijā īsti nestrādā.


+ Visātrākais veids


2. Mašīna
- Nu saskaitījām tos kilometrus un pareizinajām ar benzīna cenu. Divatā braucot nelikās interesanti.
+ Var nokļūt tieši tur kur vajag. Zināma neatkarība
+ Somu lielumam un svaram nav izsķirošas nozīmes
+ Ja gribi ņemt līdzi savu laivu (kuras nav), tad īpaši citu variantu nav
- Nezināmais amortizācijas un sabojāšanās faktors
- Pēc 2 dienu brauciena nekāds laivotājs īsti neesi (pēc 5 dienu laivošanas nekāds braucējs arī).
- Ceļojuma laikā nevar dzert alu
- Ceļojuma laikā nevar dzert spirtu
- Ceļojuma laikā nevar dzert šņabi
- Ceļojuma laikā nevar dzert rumu
(tā jau nebija, ka visu laiku vienos priekos, taču vakaros pie tējas tāpat kaut kas japielej, varbūt jāpaīsina laiks vilcienos/ prāmjos un Norvēģijā ko pirkt būtu pilnīgs neprāts).
Daudzo mīnusu dēļ šo neizvēlamies.


3. Sabiedriskais transports (plānotais maršuts)
Prāmis Rīga - Stokholma (~18h)
Vilciens Stokholma - Narvika (~20h)
Autobuss Narvika - Sortlanda (~4h)
+ Izskatījās, ka lētākais variants
+ nav problēmas ar somu lielumu
+ var paņemt līdzi airi
- tas viss jānes uz muguras
- laiku salāgošana (šeit arī sākās problēmas)


4. Tika apskatīti arī eksotiskāki varianti - piemēram braukt caur Dāniju. Aizlidot uz Oslo un tad
tālāk ar kuģi (kā izrādījās stipri padārgi, turklāt 5 dienas katrā virzienā). Variantu izvēlamies demokrātiskas balsošanas rezultātā, galveno uzmanību pievēršot ciparam. Brauksim ar sabiedrisko transportu.


Īss pārstāsts trijos sējumos
Sapērkamies paiku. Spicē. Pārsvarā sausās zupas, grīsus/putru/makaronus, žāvētās desas un
tušoņus. Rēķins mūs mazliet pārsteidz (nepatīkami). Kaspars speciāli šim gadījumam iepērk
makšķeri (nopērkam arī eļļu un paņemam līdzi mazo panniņu).


Ceļā
Piektdiena. Kuģis
Tātad Braucam. No Rīgas, kā jau plānots izbraucam ar prāmi (17:30). Sēžu ostas krodziņā, dzeru lēto alu (2Ls), neuzkožu. Sagaidu Kasparu, izdzeram vēl pa alum un uz prāmi. Īpašas problēmas nerodas. Kuģa iekšālaidēji kut ko mēģina flirtēt par to, kapēc uz kuģa jāņem līdzi airis.
Kajīte B2, ko Kaspars pamatoti nodēvē par skapi. Tur pat airi problēma ievietot. Skapī dzīvot
nevar, tapēc dodamies laiku (alu) īsināt uz klāja. Alus jau dargāks (mazliet zem 3Ls), bet mums ir līdzi arī šņabis. Ta nu pamazām vakarējam (paēdam, padzeram). Kaspars dodas pie miera, bet mani vēl kāds velns dīda. Jāapmeklē krogi. Jāpaskatās vēderdejotāju priekšnesumi. Kopā ar kaut kādiem zviedriem jāpadzied karaoke, kaut kādi ali, kaut kādi krogi. Vardu sakot vakars plūstoši turpinās.
Pamožos skapī. Jāceļās, ceļš sauc (9.30)


Sestdiena. Stokholma
No prāmja uz vilcienu paredzēts doties kājām. Kaspars izvēlējies maršutu gar kanālu, lai varētu
aplūkot Stokholmas jaukumus, taču manu protestu rezultātā (noliksim mantas stacijā, varēsi staigāt cik gribi!) tas tiek mazliet noīsināts.

Somas nav no vieglajām (80l mugursoma + rokassomiņa ;) + telts = kas to lai zin cik tas viss sver), tapēc 5km garo ceļu veicam 4 piegājienos. Stacijā ierodamies jau norasojuši. Līdz vilcienam laika daudz (stundas 6), tapēc uztraukumiem it kā nav pamata.
Kaspars aiziet izlūkos un pēc pus stundas pārnākot ziņo, ka biļešu nav. Plāna B mums nav, tāpec mēģinām to radīt uz vietas. Seko Zvans Draugam. Apzvanam visus potenciālos paziņas, kuri varētu šinī brīdī atrasties pie interneta (svētdien - dienas vidū !!!). No šī brīža paļaujamies uz mūsu informatīvo sponsoru MāriT (Māri vismaz kāds alus no mums). Ziņas nav iepriecinošas, nekādi dižie varianti nespīd. Kaspars atrod lokālo internetu, bet arī bez variantiem. Vēlreiz aptaujājot stacijas kasieres noskaidrojas, ka ir variants mēģināt nopirkt biļetes vilcienā (ķipa - ja nu kāds neatnāk un ir brīva vieta). Perspektīvas nav nekādas rožainās, bet tā kā nekādu citu variantu nav, paļaujamies uz šo un papusdienojam. Sāku apdomāt ko vēl varētu darīt, ja netiekam vilcienā. Likās ka šinīs pat dienās plānojās pasākums uz Somiju. Varbūt var pievienoties tur. Nu tad jau redzēs.


Vilciens
Minūtes 20 pirms vilciena atiešanas uzcilpojam ;) uz perona un mēģinām atrast kādu kas mums
ierādītu brīvās vietas. Jaunieti atrodam. Jauniete mūs informē ka šodien ir ieradušies visi..., bet ja nu mums ļoti, ļoti vajag, var iegādāties stāvvietas (šinī brīdī atceramies, ka brauciena ilgums 20h). Uzreiz nobrīdina, ka gulēt uz grīdas nevarēšot, jo cilvēki staigāšot un netikšot garām. OK, ok, mums tas der. Kāpjam vien iekšā.

Vilciens pilns. Turklāt mūsu vagonā pārsvarā franču jaunieši ar mugursomām, izskatās plāno staigāt pa kalniem. Bet nav tik traki. Sākumā abi sēžam tamburā uz kāpnēm, bet viena brīva vieta atrodas.
Sēžam uz maiņām - sākumā Kaspars. Es tikmēr pārņemu visu tamburu un iekārtojos. Pēc kāda laika maināmies. Priekiem tomēr pienāk skumjais gals, jo kādā stacijā iekāpj puisis un uzrāda
dokumentu, kurš apliecina, ka viņš ir šīs sēžas likumīgais īpašnieks. Nu neko - sēžam tamburā divatā. Pavakariņojam.

Sēžam tālāk. Pilsoņi nepārtraukti migrē uz restorānu un atpakaļ. Troksnis neciešams. Pievienojas vēl viens puisis, kurš arī iepircis stāvvietu.
Pusnaktī tiek aizslegts restorānvagons, kā arī durvis uz blakusvagonu. Tamburs pārvēršas par īstu miera ostu. Sākam sēdus snaust. Tad kaut kā izlokot ķermeņus jau gulēt. Trijiem vietas pamaz.
Vienā brīdī rodas piekāsiens un liekos gulēt. Galva tamburā - kājas vagonā (vagoni un tamburi starp citu tīri, ar to problēmu nav). Protams pa brīdim parādās nemiera putns - pavadonis, kuram neguļās un kaut kur jādodās. Nu neko pieceļos - palaižu garām un guļu tālāk.

Ap 3iem šis paprasa - vai tad mums tiešām neesot sēdvietas. Ta kā sakam ka nu patiešām nav - mums tiek ierādītas vietas guļamvagonā. Iekārtojamies apakšējās kojās. Zviedrs dabū kāpt augšā. Izskatās, ka viņš nekad tik augstu nav bijis. Mēģina saknibināt tīklu un rosās/knosās. Neesam vēl iemiguši, kad tiekam izmesti ārā, jo parādās kupejas īpašnieki. Ejam žēloties pavadonim, ka mūs apbižo. Šis neko, aiziet līdz kādai kupejai, izmet no turienes dusošu vīriņu un atdod kupeju mums. Atkal vecais triks - mēģinām gulēt. Zviedrs redzot, ka šim atkal jārāpjas augšā, brīdi paknosās un pazūd. Nu pats vainīgs. Guļam tik nost ja jau tāda iespēja.


Svētdiena. Autobusu prieki
Pienāk rīts. Viss it kā būtu labi tikai vilciens aizdomīgi bieži sāk stāvēt stacijās un starp tām. Liekas dobro ņebuģet. Parādās jauniete un pavaicā vai mums tiešām ir biļete uz šo kupeju. Ja nu gadījumā nav ... Pēc brīža atkal esam savā vagonā. Parādījušās brīvas vietas, tapēc var pabrokastot un neķert stresu.

Stresu tomēr jāķer, jo izskatās, ka vilciens kavējas.
Narvikā iebraucam. Bet 4 stundas par vēlu. Mūsu autobuss (pēdējais) jau aizgājis. Īpašu variantu nav. Sametam somas plecos un dodamies uz autoostu (info par pareizo virzienu ik pa brīdim koriģējot pie vietējiem aborigēniem un klaiņojošiem tūristiem. Autoostu atrast izdodas. Katastrofa. Autoosta - tā apmēram Strenču līmeņa. Slēgta. Buramies pa pieturu plāksnītēm, bet īpaša skaidrība nerodas. Tikai daži cilvēki gaida autobusu. Tie paši pārsvarā nēģeri kuri par autobusu satiksmi nevar pateikt neko. Neko darīt - zvans draugam. Atkal lietojam MāraT internetu. Informējam organizatorus, ka laikam tomēr nepaspēsim. Apsveram nakšņošanas iespējas autoostas zālājā un mēģinām saprast, ko varētu iesākt tālākajā dzīves posmā.

Tikmēr pienāk autobuss, kurš kursē uz Strenču nacionālo lidostu. Pus minūti pirms autobusa atiešanas MārisT piezvana un pastāsta, ka esot autobuss, kas iet no lidostas uz mums vajadzīgo miestu (Sortland). Viss notiek - braucam (mums gan paprasa nesamērīgi lielu ciparu par bagāžu, bet variantu jau nav. Turklāt, nevar samaksāt ar karti - neatpazīst (avarijas budžets ir, galā tiekam)). Zvanām organizatoriem un sakam, ka tomēr laikam būsim. 1.5h ceļā un esam lidostā.

Lidosta. Lidosta kā jau lidosta - stadions ar vienstāvu ķieģeļu ēku, bet vitāli nepieciešamās lietas ir (tualete, bankomāts, kafejnīca (gan tikai tiem, kas iečekojušies aizlidošanai), droši vien var atrast arī teltsvietu). Paņemam skaidru naudu, jo instinkts saka, ka arī nakamajā busā karte nestrādās.
Instinkts nemelo. Viss kartībā (karte nestrādā arī turpmāk, tā ka dzīvojam ar to, kas paņemts šeit).
Dodamies uz Sortlandu. Jau Rīgā bijām sarunājuši, ka organizatori mūs aiztransportēs no Sortland (izrunā - Šortland) uz Skjellfjorden. Turam pie vārda. Organizatori apsola, ka pieturā mums mās vīrs dzeltenā jakā. Mašīna - melns Mersedess. Piebraucam - Mersedesa nav, neviens nemāj. Toties atrodas vīrs ar zaļu Hondu un melnā Tkreklā ar atpazīstamu ASKR simboliku. Nu jau jūtamies gandrīz kā mājās. Tiekam aiztransportēti uz Skjellfjorden, kas ir īsā pārgajiena (short ramble) starta vieta, mašīnu atstāšanas vieta, nevajadzīgo mantu atstāšanas vieta (tās tiek transportētas uz finišu - Skipnesen (izrunā - Šipne)). Šeit mums tiek dotas 2min laika (pamatīgi esam aizkavējušies un organizatoriem darba līdz rīklei) pārkravāt mantas un sapildīt dzeramo ūdeni pirmajai brauciena dienai. Atstājamo manu izradās pārsteidzoši daudz (elektronikas lādētāji, rezerves gāzes baloniņš, paika 2 dienām Skipnes + 2 atceļa dienām, 1/2 spirta, atlikušais šņabis un atlikušais rums, kā arī nezkapēc visa tēja un lielās sausās zupas). Kad tas tiek izdarīts, tiekam transportēti uz starta vietu Jørnfjord. Noskaidrojam, ka uz šo brīdi uz abām ramblēm ieradušies ap 135 dalībnieku un turpina ierasties (vēlāk izradās, ka kopā esot bijuši 150, no tiem 45 - long ramble).


Jørnfjord. Svētdienas vakars
Tāds miers iestājies. Pilnīga lafa. Nekur nav jāsteidzas, nekur nav jāpaspēj. Mums piešķir divas laivas - Prijon Kodiak un Vestfjord (papildus informācija meitenēm - abas dzeltenas). Uzreiz metu aci uz garāko (Vestfjord - 5.85, viegli v veidīgs profils (ar manu meistarības līmeni - longer is not neceserly better)) (turklāt nedēļu atpakaļ Rīgā tieši ar Kodiaku biju rūpīgi aplauzies - izradās, tas ka vari uztaisīt eski ar Seyak attiecībā uz Kodiak nenozīmē neko). Kaspars piekrīt ņemt Kodiaku. Šeit pirmais pārsteigums Kasparam - airis ta kreisais (man problēmu nav - vedu savējo no Rīgas). Kad prasām organizatoriem - šiem arī pārsteigums - airiem esot normālais - norvēģu grieziens. Citāds nemēdz būt. (vēlāk gan cits norvēģis stāstīja, kā aizbraukuši kajakot uz Itāliju - tur savukart neviens neko nebija dzirdējis par kreisajiem īrieniem). Jautājums tiek risināts piešķirot saliekamu airi no organizatoru personiskajiem krājumiem (rezerves airis). To izdodas sastiprināt ar izolenes palīdzību. Aira kāta profils gan vienalga nepareizs. Organizatori kā risinājumu piedāvā lietot airi otrādi (lāpstas ir asimetriskas). Bet nu tā jau arī nevarēs. Vēl sāks turēt par galīgiem luņiem.

Vestes labu labās (man gan ir sava). Laivu kvalitāte ekselenta. Parunājos ar organizātoriem. Viņi pastāstīja, ka laivas ramblēm neīrē (Camp - īrē), bet sarunā no klubu biedriem. Kā kompensāciju šie saņem (no mums) 1.5KNOK.


Viss liekas OK, tik japieregulē. Prijon kāju balsti, nu kā jau Prijon. Man pārlikti no standarta
pedālīšiem sānos uz pedālīšiem laivas apakšā. Ērti, bet ja gribās izstiept - nav īsti kur. Lai regulētos nepieciešamas flaķenes. Kaut kā neregulējas. Bet ir arī slinkums. Pavakariņojam. Kramējoties ik pa brīdim pieķeru sevi pie domas - jāizdara šis un tas, kamēr vēl nav tumšs. Bet tumšs ta nepaliek (un tuvāko nedēļu arī nebūs). Pietiek rušināties - guļam nost - rīt agri jāceļas (starts 9.00). Jau krietni pēc pusnakts.


Pirmdiena. Pirmie iespaidi

Pieceļos ap 7iem un sāku veidot brokastis. Brokastīs iecienītās, gardās sausās zupas. Kā teiktu
Kaspars - bomžu paika. Kaspars vēl guļ. Regulēju kāju balstus laivai. Hidru zābakus vilkt negribās tapēc regulējos zeķēs (kas izrādās kļūda). Sataisu diezgan stingri, lai labāks kontakts. Tikmēr ar brokastis gatavas. Paēdam, sapakojamies un stājamies starta gatavībā. Visiem piešķirti nummuri, kuri piemontējami laivai. Zaudējam identitāti - nu būsim atpazīstami kā nummurs 85 un 86.

Mazliet izbrīna citu pārlādētās laivas. Gandrīz ikvienam liela daļa mantu piesietas uz klāja. Silts (džinsi, Tkrekls, kajakeru jaka, hidru zābaki). Daži saģērbuši sausās hidras un zābakus līdz celim.
Bēgums, tapēc laivas jānes kādu gabaliņu līdz ūdenim. Krasts stingrs, izņemot pēdējos 3 metrus, kur melni dubļi tā līdz celim. Pamazām visi ietraušās laivās (diezgan disciplinēti. oficiālais starts tiek nokavēts tik kādas 20 minūtes). Tiek dots starts (īihūū (ja jāapstajas - vadonis (Bjorre) ierejas).
Izbraucam no līcīša. Virziens - S. Viegls vējiņš no pakaļas. Viļņu praktiski nav. Pilnīgs
plezīrbrauciens. Izskatās, ka starp laivotajiem pilnīgu iesācēju nav. Pārsteidz arī jaunietes. Izskatās, ka viņas ar to nodarbojas varbūt arī ne parāk bieži, bet jau no dzimšanas. Airējas viegli, laiva ātra, bet stipri nestabila (asociācijas - puņķis uz drāts). Pēc brīža saprotu, ka ar regulēšanu esmu pārcenties - balsti pārāk tuvu - jāpārregulē. Ar ceļiem kopā ar ilgi nepabrauksi. Muguriņa ar tāda dīvaina - ļoti zemu un slīpa. Iznāk daļēji paļauties uz berzi starp sēdekli un biksēm ;) (btw. ar hidru vieglāk) (vēlāk izlasu, ka šī ir fīča - varot atlaizties un atpūtinat muguru).
It kā problēmu nav - netālu redzama pludmale. Prasu vadonim atļauju aizbraukt un saregulēt
kajbalstus. Dabūnu uzkliedzienu, ka nekāda braukšana nekur nebūs. Vakarā varēšot darīt, kā tīk. Mazliet apjūku, bet mēģinu vēlreiz. Šoreiz atļauju saņemu. Pirmoreiz esot sapratis, ka vienkārši radusies vēlme pagozēties pludmalē...
Izdiedelēju no Kaspara flaķenes un saregulējos. Much better. Turpinām braukt. Kreisā bortā
redzams krasta apsardzes kuģis (paliels - ar helikoptera laukumiņu), kā vēlāk izrādās - sargā mūs.
Netālu vizinās vēl divas (vēlāk 3) laivas gatavas savākt atkritējus. Brauciens pa relatīvi atklātu
ūdeni (15km), bet īpašs diskomforts (izņemot stabilitātes trūkuma radīto)nerodas, līdz lovely
sandy beach (izrunā - lovely Sunday bitch) at Taen on Hadseløya. Par bičiem šie vienkārši fano.
Kad paskaidroju, ka PIE MUMS ir simtiem kilometru tādu biču ļaudis parasti manāmi apjūk. Katrs priecājas par to, kā pie viņiem nav (vai gandrīz nav).
Piebraucam. Pusdienas laiks. Vecais joks ar paisumu. Saprātīgakie laivas uzreiz uznes augstāk.
Slinkie (tadi kā mēs) laivas pavelk augstāk ik pa 15min. Komunicējam ar vietējiem. Dialogi visi
gandrīz vienādi (sniedzu pilnu tekstu. Ja kāds plāno apmeklēt ASKR nākamgad - varat iemācīties, noderēs.

Sākas ar dažādiem vārdiem nevalodā
- e.g. ja ja, naji, padle, vonn (mazā norvēģu valdodas vardnīca - jā, nē, airis, ūdens)
uz ko jātbild
- sorry
- o, you are from Latvija
- yes
- did you bring your own kayak
- no it is not so easy if you going by train. We are renting
(Ulafa variācija - but why you take your padle with you then (resp. īstie džeki sacīkstēs tāpat
brauks tikai ar karotītēm))
- do you have kayak in Latvija
- not sea kayak, only whitewater. We do not have any see islands. So it is bit different in Latvija.
But we can go to Estonia, which is quite close
(Šeit jāpaskaidro, ka Norvēģijā jūras kajaki kļuvuši ļoti populāri apmēram 5 gadus atpakaļ. Valsts traki veicinot šo procesu. Turklāt tas ir stilīgi, ja tev garāžā ir jūras kajaks (parfrāzējot - ja tev nav kajaka, tevis nav vispār)
- so you are doing white water kayaking
- sometimes. Not wery much (ja godīgi, tad pat ļoti sometime). Are you
- No. We are not. People from Russia comming (pēc intonācijas viennozīmīgi saprotams
viedoklis). Daying every year. Are you first time in Norway
- No, I was 2 weeks ago in Loffoten islands
- kayaking
- yes
- Šeit varianti
- I was in Latvija xxx years ago
- A lot of people from Norway going to Latvija on vacations
- O it is near from Estonia. We often purchase kayaks there. Quality is averidge (esot bijusi ļoti slikta kadus gadus 3 atpakaļ, bet tagad spēcīgi uzlabojusies (it kā tāpēc, ka visas sastavdaļas nākot no Zviedrijas)), but prices are low (tiek domāta Take Marine (šādas laivas tiešām te var redzēt).
- My friend was in Latvia in Dubrovnik (Vilnius) few years ago
- I was in Riga aeroport for couple of hours when traveling to xxx
- OK. I see
- Do you like this event
- Yes, it is realy nice
- Yes, it is
- OK. Fine. See you
- Bye
- Bye
(un tā reizes 20/25)


Nu labi. Pietiek runāt. Atpūtušies esam (~2h). Jābrauc. Plānā Gaukværøy sala (16.5km). Virziens NNW. Vējš ieslīpi sejā (~5/7m??). Nelieli viļņi (pārsvarā 0.5m, max 1m). Viļņu virziens ik pa brīdim mainās, viļņi atstarojas, krustojas, uzpulsē. Pēc kāda brīža skatos, ka viens no laivotājiem iegriežas vairāk pret vēju un dodas tālēs zilajās. Instruktors un motorlaiva tūlīt reaģē un puisis tiek noņemts no trases (neesot vareējis noturēt kursu - nepietiekami skili). Pagriežamies vairāk uz NW un nu jau braucam nevis uz plānoto salu, bet tā kā vairāk uz kontinentu. Ritms relatīvi nasks. Bez pārlieku steigas, bet airi arī neviens nost neliek. Kad ķēde izstiepusies pār lieku vadonis norejās, visi apstājas un tiek sagaidīti pēdējie. Tiko šie klāt, braucam tālāk. Man jau nekas, laiva ātra, problēmu nav, brīžiem pat jāpažāvē airis, kamēr citi brauc.
Tiekam pāri līcim un sagaidām visus aizvējā pie mazas saliņas. Te nu arī pēdējiem tiek kāda atelpa. Noskaidrojas ka uz īsto salu nebrauksim, esot pārāk liels vējš un viļņi. Nakšņosim citā un tad jau rītdien redzēs. OK. Sagaidām visus un turpinām ceļu līdz naktsmītnei Pēdējā 1/2km tiek atļauts spurts. Nu tad visi kas gadījušies priekšā spurtojam uz velna paraušanu. Uz mums izbrīnīti noskatās paliels aitu bars (kādas 50), kas atrodas mūsu plānotajās telšu vietās.
Redzot, ka mēs braucam tieši viņu virziena un pat nedomājam apstāties, viss bars saspringst un
aicilpo (kur īsti pazuda nesaprotu jo saliņa maza, max paisumā gan savienota ar vēl divām, bet ar apmēram tik pat lielām). Piebraucam. Visi ātri izvelk no laivām teltis un pusskriešus dodas ieņemt telšu vietas. Kaspars izvēlas diezgan slīpu un ar bedrēm, bet viņaprāt labāku, jo mazliet nomaļus.
Vakars paiet mierīgi. Slinki žāvejam slapjās lietas. Iedzeram no zviedriem izdiedelēto tēju (mūsu tēja iepakojusies braucienā nevajadzīgās lietās un jau atrodas finišā) ar mazliet spirta (it kā siltumam, bet auksts ta nav). Pārējie savukārt visi dzer alu. Nu tā smuki ;) - mežonīgā daba, sēž meitenes ap prīmusu, dzer alu un ēd Pringles čipsus.
Ieraugot, kā izskatās vienas laivas bagāžas nodalijums mazliet apstulbu - pilns ar alu, kolām un
čipšiem. Papildus alus tiek pievests arī ar glabšanas motorlaivām. Tās piegādā arī instruktoru
mantas, dzeramo ūdeni (nav kā pierasts pie mums - pasmel upē, uzvāri un dzer iekšā (btw. tā arī nepamēģinajām - zupu taču varētu vārīt jau uzreiz no sālsūdens)) un malku lielos daudzumos.
Laiskojamies. Kaspars aizdodas iemēgināt makšķeri. Es, redzot, ka daži tipi vāc jūras izskaloto
malku, tiem pievienojos. Izrādās, ka vācam malku lielajam vakara ugunskuram, un ne tikai malku, bet arī vecas bojas, riepas, tīklus etc. Kraujam visu milzīga kaudzē. Uz jautājumu, vai nebūtu lietderīgi daļu malkas nolikt atsevišķi lai pievienotu vēlāk, saņemu atbildi, ka Bjorre teica - jo augstāks ugunskurs jo labāk.
Vakarā svinīgais dienas apskats pie ugunskura. Bjorre saka runu (norvēģiski). Pārējie dziļdomīgi klausās, malko alu (viņi tādi viltīgi, viltīgi - alu dzer visu laiku, bet nu ļoti lēnām (alus ta 6Ls bundžā maksā)), pa brīdim ieķiķinās, pa brīdim aplaudē. Pēc oficiālās daļas beigām mēs četri - divi latvieši un divi angļi, saņemam īsu pārstāstu angļu valodā. Šeit arī uzzinām, ka laika apstakļu dēļ, neesam veikuši dienas normu, bet īstajā salā nokļūsim rīt. Tapēc arī nenakšnojam tik Beutiful beach kā bija paredzēts. Viena laiva noņemta no trases, jo nav varejusi noturēt kursu, dažas meitenes (ar laivām) esot izceltas, jo nav varējušas tikt līdzi, dažas vilktas (mēs gan neko tādu neredzējām, bet ticam uz vārda). Krasta apsardze ir viens no sponsoriem un kuģītis sargā mūs.

Vējš rītdien būšot stiprāks un viļņi lielāki. Būšot OK. Pēc sapulces vēl kādu brīdi pagoramies riņķī, bet jāiet gulēt, tumsu jau tāpat nesagaidīs. Kasparam ar makšķerēšanu arī neveicās. Starts 10:00


Otrdiena. Pirmie overi
Pieceļamies. Laiks apmācies. Atrodamies mākonī. Viss mitrs. Kasparprāt jābrauc hidrās. Doma
liekas pareiza.
Paēdam (gardā bomžu zupa) un sapakojamies. Startā iznāk parunaties ar pasākuma dvēseli - Ulafu. Izrāda laivu - diezgan viltīgs kāju balstu regulējums - ar skrūvi - regulējās abi balsti uzreiz un tieši no laivas. Stūre nav jāregulē atsevišķi - esot nebeidzamā cilpa (endless loop). Īsti nesaprotu kā tas strādā, bet izskatās ērti. Ulafs saka, ka šādi stiprinajumi esot ļoti populāri nomas laivām. Ražotājs - Cobolt Kayaks.
Izdodas paturēt rokā arī tādu brīnumu, kā Greenland padle (vētras variants). Airēšanas tehnika
pavisam citāda. Visu laiku jāpārņem rokas. Neesot tik ātrs kā ar standarta lāpstiņām, bet
ergonomiskāks un veselīgāks, turklāt vētrā esot stipri vieglāk airēt. Izskatās interesanti, bet
nepieciešamo lietu top3 sarakstu man tas tomēr neieņem.
Kamēr tērzējam ar Ulafu vairums ticis ūdenī. OK. Braucam. Kurss W līdz Gaukværøy sala, tad ap salu uz N (kādi 6km no vakar nenobrauktā), tad uz NNO un NO uz Åsand (17km) ar pusdienošanu kārtējā Sanday bičā un pirmspusdienas un vakara (neobligātajiem) spurtiem. Braucot līdz Gaukværøy sānvilnis (0.8m ar diezgan lielu periodu. Tāds mīksts, bet līdzsvara problēmas joprojām. Aizbraucot līdz salai noskaidrojas, ka bijis viens overis. It kā nepamanījām. Acīmredzot ātri izķeksēja. Gar salu aizvējš starp mazām saliņām. Redzam plānoto vakardienas naktsvietu. Nu nekā īpaša. Pagriežamies uz NNO. Vilnis ieslīpi no priekšas kreisajā bortā, tāds mazliet virs metra, bet nu tāds asāks, taču kārtīgs, jo tīrs ūdens.
Pēc brīža overis. Šoreiz tiešām bija. Redzējām. Apgāzās tieši blakām Kasparam. Dažu sekunžu
laikā ir klāt divas citas laivas un metās pumpēt sausu. Viss notiek ātri. Klāt ir arī glābēju laiva. No apgāzšanās brīža nepaiet vairāk kā minūte, kad puisis ar visu laivu jau ir uz klāja. Visu cieņu
Priekšnesumu esam noskatījušies. Braucam pusdienās. Pusdienas, kā jau pusdienas (parmaiņas pēc buljona kubiciņi, jo samangotā tēja iekrāmēta dziļi). Pavēss. Joprojām dzīvojam mākonī.
Pārtraukums uz stundām divām.
Pusdienas paēstas. Braucam. Jo tālāk, jo interesantāk. Kurss NO gar krastu, taču braucam ar lielu loku, jo ir sānvilnis, kurš no krasta nāk atpakaļ. Vilnis ar lielāks ap pusotru metru turklāt taisa jokus, jo atstarojas. Kāds tur brīnums - atkal overis. Sagaidam kad izķeksēs un braucam tālāk. Patiesību sakot pilnīgi bez ātruma nestabilā laivā diezgan neomulīgi. Kājas visu laiku saspringtas. Ne doma neparādās noņemt no pedāļiem un izlocīt.
Tālākais ceļš bez īpašiem ekscesiem. Instruktori gana lai neviens pat nedomātu braukt pārāk tuvu krastam. Kāds mēģina brīvā stūrī pa viļņiem uzsērfot, taču izskatās, ka tā rezervēti. Ne cik ilgi - jau finišs.
Kārtējais bičš. Šis esot visskaistakais. Bjorre tikai tapēc braucot pasākumā lai šeit nokļūtu (nu ar mašīnu šeit tiešām piebraukt nevar).

Vakars kā jau parasti - dzīve mākonī. Krasta apsardze atkal atved ūdeni, malku un alu (nē - meitenes neatved).
Ugunskuru viņi kurina vienkārši. Brīnos, ka vispar izsaiņo malku no sietiem un polietilēna maisiem. Vakara ugunskurs. Vakara sapulce. Īss pārstāsts latviešiem un angļiem. Rītdien paredzēti 22km uz Skipnes (ar obligāto pusdienošanu bīčā). Šeit arī esot maršuta labākais gabals. Posms starp mazām saliņām, kur esot relatīvi sekls. Tapēc šeit daudz ūdenszāļu un ļoti daudz zivju. Šī iemesla dēļ šeit daudz papagaiļputnu (kas to lai zin, kā tos sauc patiesībā, taču raksturīgā iezīme - knābis līdzīgs papagaiļiem), kuri šeit saliņās ligzdo. Šī iemesla dēļ šeit daudz ērgļu, kuri cierē uz putnu mazuļiem. Tā teikt ieskats barības ķēdē.

Plāns braukt tam visam cauri. Putni ieraugot kajakus ienirstot, bet kad iznirstot ierauga, ka ir
kajaku bara vidū. Nirstot vēl, bet nākamreiz jau gaisa pietiek mazākam brīdim un šie apjūkot kamēr nirstot sākot nejauši taranēt laivas. Nu manuprāt izklausās mazliet pēc sadisma, bet kas to lai zin, kā īstenībā.
Diena būšot vienkārša. Būšot tikai mazliet jāuzmanās no viļņiem pēc putnu būšanām, kur beidzas saliņas un veidojas atsitiena viļņi. Bet no stāstīta saprotu, ka arī tās tādas pupu mizas. Puisis apvaicājas,
- kā patīk laiva
- laiva baigi OK, bet nu stabilitāte tāda ir, kā ir (jocīgi, guļot saprotu, ka mazliet sāp kāju muskuļi un kāju pirksti (kāju pirksti no airēšanas - ārprāts kaut kāds))
- nu no malas izsktās ka brauc ātri un pārliecinoši
- paldies protams, bet vienkarši guļu uz aira
- ok, tu vismaz zini kā to darīt
(rezumejot - nemīz vecais - viss ir kulē)
Vakars mierīgi turpinās (Kaspars pamanās pamakšķerēt, paēdam arī vakariņas), kad pēkšņi rodas priekšlikums apmeklēt pirti. Priekšlikums ieintriģē un izrādu atsaucību palīdzot ūdensmaisā sasmelt ūdeni pirtij (izdodas ieraudzīt brīvdabas (polāro, pundur) krabi.
Tūristu pirts iekārtota pamatu paliekās. Norvēģi lepni rāda pirti un prasa
- vai zinām pirts koncepciju
- kapēc ne, protams zinām
- nu bet šitā - brīvā dabā (pamatos ;)
- nu bet protams, ja brauc ar laivām kur tālāk. Kā tad bez pirts
Izskatās, ka atkal aplauziens sanācis.
Un īstenībā stāsts bijis šāds. ASKR notiek jau 16.(?) gadu. Pirms trim gadiem brauca arī lielāks
Somu bariņš. Šie prasījuši kapēc tad īsti nav pirts. Apmierinošu atbildi tā arī nav saņēmuši, tāpēc izveidojuši pirti paši un parādījuši kā tas darbojas. Divus gadus atpakaļ - nav Somu, nav pirts. Pagajušo gadu Ulafs izdomājis, ka pirts taču bija viena feina lieta. Un no tā brīža tā ieviesta kā tradīcija. Paldies somiem.
Pamatu konfigurācija pirts ierīkošanu atvieglo pat ļoti, jo ir gatavas divas sienas. Stūrītī sakrauti
akmeņi un ierīkota krāsns atvere. Mazliet mulsina doma, ka pirts ir kurināta tikai (Norvēģi saka - jau) divas stundas. Izrādās arī ogles neviens ārā negrābs - tātad paredzams CO2 seanss.

Nu nekas, ko mākslas labā nepiecietīsi. Pirts konstrukcija tiek pārklāta ar stiklaudumu un
nostiprināta ar akmeņiem. Pirts ir liela. Vienu brīdi tanī ir kādi 15/20 cilveki (visi, kuri vēlas).
Svinīgais brīdis. Bikses nost. Pirtī visi draudzīgi saspiežas bariņā. Tiek uzmests gars, ūdens salīst oglēs un iztvaiko. Sanāk tāda normāla turku pirts. Iegūtais tvaiks ar tepiķīšiem un dvieļiem tiek vienmērīgi izplatīts pa telpu. Visi brīdi klepo. Karstums pamatīgs. Viens tupjās, cits vispār mūk ārā. Nu tāds draudzīgs tusiņš. Kāds mēģina iepazīties ar meitenēm. Ulafs iesāk slaveno dziesmu par to, kā mēs airēsim līdz airis mūs šķirs.
Kad karsējušies gana visi draudzīgā riksītī sabrūk okeānā. Nav nemaz tik auksts. Veicu pasākumu vēl pāris reizes un nolemju, ka pietiks, jo CO2 tomer mazliet mulsina. Skatos, ka daudzi citi ar nolemuši beigt. Pievienojas gan arī jauni, kuri līdz šim dzēruši alu un ko stiprāku (no mazas blašķītes un mikroskopiskām glāzītēm pietiek vairakiem cilvēkiem visam vakaram). Dodos uz telti.
Kaspars jau guļ. Lienu guļammaisā, bet guļammaiss no sālsūdens kļūst mikls un lipīgs (nav attapies vēl līdz šim). Bet ko padarīsi. Vēl viena saturīga diena ir noslēgusies.


Trešdiena. Viļņi
Starts 11.00 jo tad būšot norimis vējš, cilvēki atpūtušies pēc pirts un tie, kas grib makšķerēt, būs pamakšķerējuši. Kā parasti kādas 15min kavējoties startējam. Braucam ārā no līča viļņi kļūst lielāki, acis platākas. Jo dziļāk braucam jo vairāk malkas. Augstums jau metri divi, virziens - tieši pretī.
Labi, ka tādi relatīvi gari. Paskatotie mazliet pa labi redzams kā tie šķīst pret akmeņiem. Labi vēl ka īsti neplīst... Mazliet tālāk priekšā redzu vienu muguru kura tomēr pārveļas un plīst. No attāluma izskatās ka tā laiski un mierīgi. Bet spēks ir jūtams. Un augstumu bail prognozēt. Bjorre uzreiz maina kursu un aizlienam aiz salām aizvējā. Šeit viņš intensīvi pa rāciju diskutē ar atbalsta kuģīšiem un jau pēc brīža dodamies atpakaļ līcī. Izskatās, ka šodien jūrā nebrauksim.
Tiek realizēts plāns B. Iebraucam līcī līdz pašam galam un kāpjam krastā (kādi 6km). Šeit
atbraukšot mašīnas pakaļ laivām un autobuss - braucējiem. Līdz atbraukšanai vajagot izkrāmēt
laivas. Nu, mums īsti nav ko krāmēt. Jāizņem divi ūdensmaisi no lūkām (braucam bez alus galu
galā). Ielienam aizvējā starp akmeņiem un sēžam. Dzīve mākonī. Auksts. Slapjš.
Pēc brīža (nobažījies ka mēs neko nedarām) parādās kāds norvēģis un izstāsta, ka laivas vajagot izkrāmēt. Izstāstam, ka zinām - izkrāmēsim. Pēc trešā norvēģa saprotam, ka vieglāk būs izkrāmēt, nevis šo skaidrot 45 reizes. Izkramējam. Sēžam tālāk. Parādās mašīnas. Visi rosās bet neiet pārak ātri. Nevar saprast kura laiva jakrāmē, kura ne, jo tie kuri nebrauks maratonu uz Skipnes nemaz nebrauks. Ieliekam Kaspara laivu. Manējā izskatās par garu. Ierodas viens no organizatoriem
- kur tava laiva
- šeit
- krāmējam iekšā
Nu iekrāmējām - laiva pus metru ārpus piekabes. Krāmējam ārā. Ko nu. Vedīs ar otru mašīnu.
Ieveļamies autobusā. Ventilācija strādā uz pilnu klapi. Hidras slapjas, bet nu pa pliko taču ar
nebrauks. Sēž vien nost. Braucam. Paliek tikai laivu krāmētaju brigāde. Pēc kādas pusstundas esam gala punktā. Šeit mākonis mazliet augstāk, tapēc relatīvi silti un komfortabli. Kam laivas jau šeit, pakojas probraukšanai. Kam vēl ne - klaiņo riņķī. Pamazām tiek improvizētas arī ātrās pusdienas - pārsvarā žaugļi, šokolāde, tēja. Bet tad ierodas šefs ar atlikušajām laivām un paziņo, ka nekāda rīšana nenotiks. Aizbrauks līdz galam un tad.
Var arī tā. Kāpjam laivās un braucam.
Ir izveidojusies tradīcija gala punktā - Skipnes, iebraukt laivu kāsī, tapēc notiek sīkas 'kāša mācības'.
Brauciens vienkāršs. Gandrīz bezvējš. Bez viļņiem. Necik ilgi un Skipnesa jau klāt. Pirms līča
kārtojamies kāsī. Ulafs pa priekšu. Būs dziesma. Nevarētu teikt ka kāsis iznāk pilnīgi nevainojams, bet gan jau būs gana labs.
Iebraucam līcī ar dziesmu. Sagaidītāju daudz. Skats droši vien interesants (ir bildes ar pagājušā gada kāsi). Piebraucot paceļam airus vertikāli un izpelnamies aplausus. Esam atbraukuši mājās. Steigas vairs nekādas. Izceļam laivas un meklējam brīvu vietu, kur tās novietot. Laivas atrodas katrā brīvajā pleķītī. Viss inventārs brīvi atstāts laivās. Arī naktī var mierīgi ieraudzīt kādus 5 GPS un fotoaparātus, kuri piestiprinati uz klāja. Nebaidās.
Naktsvieta maksā 250 naudiņas par personu par diennakti, ja nakšņo telpās un 100 naudiņas par telti par nedēļu. Nakšņosim teltī. Intuīcija saka, ka arī 100 var nemaksāt. Intuīcija kā parasti nekļūdās.
Nolemjam ka uz šādiem svētkiem varētu kādu rumu. Ticiet, vai ne, rums izrādās labs komunikāciju veicinātājs ar apkartējo telšu iemītniekiem.
Vakars bez ekscesiem - sameklējam bagāžu, izlūkojam krogus (hamburgers 8Ls, alus 6Ls - ēst
gatavosim paši un dzersim tēju).
Vajadzētu ielīst dušā un izmazgāt lupatas. Kamēr par to vēl tikai domājam - citi jau dara. Kamēr citi dara - beidzās ūdens un tiek izsludināta ūdens taupīšanas programma. Salā ūdens beidzies. Duša tiek aizslēgta un tiek oficiali atļauts čurāt kur pagadās. Ja gribot dzert, lai dzerot alu. Alus vēl ir (nu dzeršanai ūdens vēl pietiek - tik traki arī nav).
Izstudējam rītdienas programmu. Ceturtdiena paredzēta tāda kā atpūtas diena. Var piedalīties īsā - 2h ekskursijā, var pievienoties nometnei un mācīties kā pareizi jāairē viļņos un jāsērfo, var paklaiņot uz savu galvu (ar laivu, vai uzkāpt piemēram kalnā), var dzert alu, var nedarīt neko un gulēt punci gaisā. Pēcpusdienā paredzēta cilvēkglābšanas demonstrācija, lekcija par pašglābšanos un hipotermiju, kā arī pirmsmaratona apspriede.

Noķeram organizatorus un mēģinām saprast par mājāstikšanas iespējām sestdien. Atrodamies uz salas galu galā. Īstu atbildi tā arī nesaņemam. Domāšot...
Liela daļa dalībnieku no salas atpakaļ dosies ar laivām, līdz vietai, kur atrodās viņu mašīnas.
Nostaigājam gar suvenīru veikaliņu. Ir protams lietas, ko gribētos iepirkt (cenas gan nedraudzīgas - Tkrekls - 20Ls), taču skaidra nauda ir tikai atceļa autobusam, bet karte nedarbojas. Nu nekas, radusies iespēja ietaupīt.
Diena kā parasti notikumiem bagāta.


Ceturtdiena. Atpūta

Ceļamies vēlu, jo šodien steigas nekādas. Jāizdomā vai pieteikties ritdienas sacīkstēm vai nē.
Pievienojamies ekskursijai, kurā esam tikai 3 dalībnieki + divi instruktori. Ekskursija uz salas N
galu (Tinden), kura atrodas arī īpatneja veida (piramīdas) kalns. Pēc 1/2h brauciena piestājam
kartējā pludmalē. Šeit brīdi palaiskojamies, tad dodamies uz tuvējām mājām, kuras izrādās ir bijušā veikalā iekartots muzejs. Puisis no saldējuma kastes velk ārā 14gs apavu zolīti un nez kura gs. kuģa gabalu. Saldējuma vitrīnās atrodas dažādi seni sadzīves atribūti. Nu apmēram tas pats, ko var redzēt brīvdabas vai kuģniecības un vēstures muzejā. Šeit jāierakstās arī viesu grāmatā. Puiši speciāli piekodina, lai ierakstam no kuras valsts esam. Laikam eksotika - dzīvi nēģeri ieradušies.
Tad tiek veikta zābaku rūpīga mazgāšana ar šļūteni - tas izrādās lai ieietu otrā mājā, kurā iespējams veldzēties ar kafiju un apēst svaigi ceptas vafeles (pēc pusstundas brauciena slāpes un izsalkums protams nenormāls ;).
Nu labi - braucam tālāk. Plāniņš - izbāzt degunu okeānā un apskatīties viļņus. Kādu brīdi braucam stap saliņām. Šeit viļni nav lieli, taču to raksturs visai mulsinošs. Vienu brīdi tu brauc pa viļņiem, bet pēc brīža tie jau pretī. Nu labi - izbāžam degunus un apbraucam salas Halsoyd un Sunderoy no okeāna puses. Viļņi augsti un stāvi jo atsitas pret salām. Salu galos sasniedz 1.5m. Viļņi dzen krastā tapēc iznāk braukt stāvāk lai nokļūtu vēlamajā vietā. Tāds jūras prāmītis sanāk. Tāds mazliet diskomforts, jo instruktori brauc pa priekšu un tevi īsti neredz, jāmēģina turēties relatīvā tuvumā (a ja nu kas). Skaidrs, ka ne ar kādām laivām tevi ārā arī neviens nevilks. Šinī brīdī arī beidzot saprotu, ka līdzpaņemtais glābšanas maisiņš ir butaforija, jo tīkliņa, kur iestiprināt airi vienkarši nav. Viss beidzas ar mazliet platam acīm, bet ir OK. Pamazām rodās sajūta, ka braukt sacīkstēs nebūtu gudri.


Slinki iearējamies Skipnesā. Šodienai pietiks. Varm pārģērbties un paēst pamazām gaidot
cilvēkglābšanas demonstrāciju. Glābšana notiks ar helikopteri. Bieži jau negadās redzēt.
Noteiktajā laikā krastmalā savācas prāvs pūlītis interesentu. Pēc brīža redzama incidenta
demonstrācija. Viss atbilstoši noteikumiem. Sarkanas lāpas un dūmi. Mazliet vilšanās, ka viss
notiek tik tālu. Nu neko darīt. Kaspars mēģina filmēt, bet mākonis (kā parasti dzīvojam mākonī) sit ciet objektīvu. Parādās helikopteris un dažu minūšu laikā cilvēks tiek izcelts. Tikmēr pie pašas piestātnes tiek imitēta vēl viena apgāzšanās. Pāris minūšu laikā tiek izcelts arī šis. Var uzskatami redzēt kādu vēju helikopters ģenerē, jo tukšais kajaks vienkārši veļas pa vējam. Helikopters pielido pie piestātnes un pamāj. Seko aplausi. Tad seko smalks joks. Izrādi skatīties devies arī bariņš cilvēku kajakos. Acīmredzot, lai būtu tuvāk notikuma vietai. Tad nu helikopteris veic pikējumu virs viņiem. Jautrībai. Potenciāli vēl 8 overi (interesanti cik cilvēkus helikopters var uzņemt), bet viss beidzas laimīgi.
Pašglābšanās un hipotermija. Lekcija ļoti sakarīga, bet apstākļu dēļ mazliet specifiska. Tā, piemēram, frāzes - kad jūs vienatnē braucat jūrā ziemā...
Daudz praktisku lietu - kādiem cimdiem jābūt līdzi. Kādas darbības javeic, lai tos vispār varētu
uzvilkt. Kādiem apģērbiem, glābšanas līdzekļiem etc. jābūt līdzi. Kas jādara, kad esi ticis malā.
Kādā krāsā jābūt laivai. Kā jāsagatavo telefons. Kam jāzvana. Kas jāsaka. It kā viss saprotams, bet arī skaidrs ka mums gandrīz nekā no tā nav. Izskatās, ka maratonam nepavisam neesam gatavi.
Notiek arī signālierīču demonstrācija. Viens no dūmu baloniņiem (visiem par lielu jautrību)
nenostrādā. Nu acīmredzot kritiskā situācijā tomēr lietas jādara bez steigas.
Pirmsmaratona sapulce. Tāda lietišķa. Bez panikas. (vēja prognoze 7m SW, saulains). Jebkurā
gadījumā sēj šaubas par iemeslu nepiedalīties.
Pēc sapulces krievu grupas pagajušā gada filmiņu par gatavošanos ASKR un maratonu (viņi brauca arī šogad - 3 divvietīgas jauktās ekipāžas). Redzot viņu sagatavotību nostiprinās sajūta, ka tomēr jābrauc. Pagājušo gadu apstākļi gan bija mazliet citādi - vējš 0, viļņi 0. Mazliet starpība ir.
Kamēr neesmu pārdomājis piesakos uz Marathon/Ramble. It kā jau varētu arī uz sacīksti (Race), jo distance ir pilnīgi tā pati. Te vairāk psiholoģiskais aspekts. Braucot maratonu būtībā pasaku, ka esmu iesācējs un mani vajag pieskatīt. Kaspars tomēr nebrauks. Nu labi, lai atpūšas un pabildē.


Piektdiena. Maratons
Jāceļās agri. Oma, nu tāda, nekāda. Jāpaēd, bet negribās. Iemoku vienu šokolādi ar ūdeni. Neko siltu gatavot negribās un nav jau vairs arī īsti laika. Iejaucu litru energijas dzēriena un paņemu līdzi divus batoniņus (No kuriem vienu tomēr izdodas sev iemānīt pirms paša starta). Saģērbjos un eju izlūkos uz ASKR biroju noskaidrot laika prognozi. Prognoze omu neuzlabo 10/12m NW (ieslīpi sejā), kas pēc 2/3 stundām pagriezīsies (paldies tev mīļā sirds) uz SW (ieslīpi sejā atpakaļceļā) un nokritīs līdz 7/8m. Ejot uz laivu gar piestātni redzu, kā uz glābšanas kuģīša kā malku (īstenībā jau tikai dažus) krauj rāmjus ar sietu cilvēku izcelšanai no jūras. Oma krietni zem nulles, bet nu pieteicies esi - jābrauc.

Nolemju, ka muļķības nedarīšu. Braukšu pa priekšu. Izlīdīšu no salām jūrā un paskatīšos kā tas izskatās. Ja liksies, ka labi nav - agriezīšos un braukšu atpakaļ (e.g. paldies, redzēju, pietiek).

Pirmsstarta rosme. Dalībnieku relatīvi maz - kādi 20/25. Tai skaitā kādas 5 sievietes, kas brauks sacīksti (vīriešiem un divvietīgajām laivām sacīkstei starts pēc stundas).
Pirmsstarta publiskā laika prognoze tiek pasniegta piesardzīgi - vējš kritīsies un griezīsies uz W. It kā jau nekas nav samelots...


Starts. Divas no sacīkšu sievietēm aizskrien kā plēstas. Pārējie izskatās neiespringst. Braucu
trešais. Nesteidzos, izvēlos tempu. Vēl jau kādu brīdi būs jāairē.
Priekš tiem, kuri sēž pie kartēm. Maršuts no Skipnes uz N sākumā starp saliņām. Pie Tindsoua salas N gala izlienam atklātā jūrā un šķērojot šaurumu Borroyfjorden dodamies uz Skogsoya NW stūri (ceļš visu laiku NtO NNO). Stūrī griežamies ap salu O virzienā kamēr sasniedzam NO stūri. Šeit jau ir pusceļš un vajadzētu būt aizvējam. Griežamies uz S un gar salu dodamies līdz SO stūrim. Tad pa Borroyfjorden SW virzienā iesākumā gar Skogsoya, tad pa Borroysundet šaurumu starp Borroytinden un Dyroya (StW). Tad pagriežamies uz S un jau gandrīz esam mājās - jāapbrauc Tindsoya S gals, jāpagriežas uz N un vienkārsi jāfinišē Skipnes.

Iebraucu atklātos ūdeņos. Nav tik traki. Parastais metrs (nu varbūt pa reizei mazliet vairāk). Bet viļņi diezgan gari. Brauksim. Meitenes pamazām pazūd tālēs zilajās. Braucu viens. Redzami
glābēji. Stresa nav.
Pēc brīža viena laiva paiet garām. Lai iet. Mērķis atbraukt pirmajam nav uzstādīts. Turklāt arī laiku oficiāli nefiksē. Izskatās gan ka censonis tēmē nevis uz Skogsoya NW stūri, bet gan uz līcīti, kas atrodas salas S daļā (vēlāk man pastāstīja, ka esot bijušas vairākas laivas, kas dabūjušas piestāt krastā un lieties. Izskatās, ka šis bija tas gadījums).
Kad jau tuvojos vajadzīgajam salas stūrim man apdzen vēl viens censonis. Labi, būs vismaz kam sekot. Braucam. Viļņi - kāds 1.5m jo konkurentu lielāko tiesu neredz starp viļņu ieplakām. Tuvojas salas stūris. Sajūtas nevarētu teikt ka nelāgas, bet nu tādas satraucošas. Acis kļūst platākas tieši proporcionāli viļņu augstuma pieaugumam. Stūrī dežurē glābēji (rodās asociācijas ar Atvaru un fotoaparātu).
Pienāk brīdis, kad laiks sākt griezt uz O ap salas stūri. Tā kā ir NW vējš tas atsitas pret salas stūri un sadalās novirzoties gar abām salas malām. Tieši tas pats notiek ar viļņiem. Līdz ar to pēc pagrieziena esmu ieguvis gandrīz ceļavēju un viļnus. It kā jau tas būtu labi, jo laiva vienkārši nesās.
Taču stipri nes uz krastu, kur turklāt viļņi vēl pieaug. Attāluma rezerve it kā ir (kāds pus kilometrs). Tālāk jādodas salas N krastā esošajā līcītī. Viļņi pie ieejas līcītī saspiežas starp krastu un saliņām. Acis paliek platākas. Milzīga diskomforta nav, taču braucu ļoti uzmanīgi, sargādamies, lai visu laiku ātrums mazliet būtu, bet stabilitāte arī. Būtībā lielāko daļu laika pavadu guļot uz aira un stabilajos brīžos mazliet paairēju (glābēji pēc tam teica, ka tieši tā arī izskatījies (jākapā vecīt, jākapā)).
Viļņu augstums. Nu ziniet - nepateikšu. Domāju, ka noteikti virs 2.5m/3m. Iespējams stipri vairāk. Pozitīvi, ka viļņi praktiski neveļās un neplīst. Tā teikt atslābstu un ķeru kaifu.
Tiekot līcītī viļņi pamazām samazinās, bet vēju vēl jūt. Šeit mazliet kļūdos ar kursu (karti uz klāja īsti nav kur nostiprināt, tapēc tā atrodas kokpitā aiz muguras). It kā ir GPS (izslēgts, bet ar saliktiem punktiem), taču apstākļi šādiem vingrinājumiem nav piemēroti. Izvēlos distanci vairak uz N ar aprēķinu, lai kļūdas gadījumā būtu varbūt garāks gabals, bet pa vējam, nevis īsāks, krasta tuvumā un paralēli viļņiem. Pēc brīža saprotu ka braucu pārāk daudz uz N. Pagriežos vairāk uz S un tuvojos salas NO stūrim. Šo manevru atzīst par labu arī glābēji, kuri tikmēr piebraukuši lai (kā vēlak izrādās) koriģētu manu kursu. Nu labi. Kurss īstais. Viļņi komforta robežās un samazinās. Saņemu arī kļūdas sekas - papildus attālums un sīks sānvilnis. Grūti pateikt cik daudz zaudēts laiks - gan jau ka 15min vismaz.
Apņemu NO stūri. Pilnīga miera osta. Uztaisu burtiski 20sec pauzi, lai izrītu 1/2litru enerģijas
dzēriena. Šinī brīdī paiet garām sacīkšu brauciena uzvarētājs. Iedzinis jau stundu. Redzu viņu vēl apmēram 20min. Nu, bet pietiek dzert - jāpļauj rudzi.
Turpmāko laiku braucu pilnīgā vientulībā. Nav ne konkurentu (kādi tur konkurenti vispār), ne
glābēju. Aizvējš. Vienu brīdi, pēkšņi gludā ūdenī iepūš vējš no krasta. Kādi padsmit metri. Airi rauj no rokām ārā un jāliek kanti. Pārsimt metri un atkal miers (acīmredzot vējš bija iespiests kādā ielejā). Nonāku salas SO galā un vālēju vien pēc atmiņas tālāk. Atceros, ka bija jābūt baznīcai.
Baznīca ir. Bija jāatstāj saliņa labajā pusē. Kas to lai zin kura no tām. Cėnšos tureties šauruma S pusē, lai ietrāpītu kur vajag. Kļūda. Eh, būtu kartē paskatījies. Braucu jau labu brīdi. Ne
konkurentu, ne glābēju. Sāku kļūt tramīgs. Iestājas pretvējš (un viļņi - kādi 0.8). Paairēt var, bet ne pārāk ātri. Nu neko, jāmēģina tikt līdz GPS un pie reizes paēst. Izvēlos mazu saliņu un aizlienu aizvējā. Krasts stāvs un izkāpt nevar (bet nevajag jau ar īsti). Slikti tas, ka tomēr viļņojās un grūti noturēt kuģi lai tas nesitās gar akmeņiem. 10min vingrojumu un GPS ieslēgts, noķēris satelītus. Esmu nodefinējies kur jābrauc (paēst tā arī aizmirstu. Bet vajadzēja). Braucu jau it kā pareizi, tikai tā vietā lai brauktu pa aizvēju cīnos pret vilni un vēju. Šinī brīdī arī garām pabrauc glābēji (acīmredzot dalībnieki pabraukuši garām potenciāli bīstamajām vietām un par nakamo bīstamo vietu atzīta šī). Nu pladies tev mīļā sirds, kur jūs bijāt agrāk.
Braucam pēc GPS. Pretvējš. Ātrums brīžiem nokrīt līdz 4.2m/s, brīžiem var braukt ar 7m/s. Glābēji nostājas pie šauruma, kur jābrauc stap saliņām, tādējādi rādot ceļu. Paldies, man pašam savs.
Tuvojos šaurumam. Līdz finišam kādi 5km, bet spēka jau arī vairs nav. Redzu priekšā laivu.
Mēģinu saņemties, bet tad saprotu - tas taču fotogrāfs. Vieglums ar kādu viņš airē liekas kā
izsmiekls. Klāt jau arī Tindsoya (attālums līdz finišam pa taisni 1.5km), kura tikai jāapņem no S
puses. Tas nozīmē kādus 3km. GPS attālums līdz finišam un Time To Go turpina pieaugt
Demoralizējoši. Salas S galā satieku Kasparu, kurš filmē un kaut ko prasa. Nolemju netērēt spēkus un neatbildēt. Pēdējie līkumi un finišs (formāli, jo laiku taču nefiksē). 42km 5h50 minūtēs. Nekas spīdošs (būtu priekšpēdējā vieta starp sacīkšu dalībniekiem savā klasē, bet varbūt arī nebūt un nepielaistu kļūdas (vai gluži otrādi - piemēram apgāztos)). Bet nu ir OK. Maksimuma programma izpildīta
Bija doma pirms finiša mazliet uzairēt. Priekš kam?
Bija doma pēc finiša uztaisīt eskimosu. Laiva ļoti gara, taču kokpita aizmugurējā mala relatīvi zema - varētu arī izdoties. Bet priekš kam?
Braucu vien krastā. Šodienai pietiks.
Laikam airēts pareizi. Kājas nesāp, bet kā jau pienākas - pakaļa. It kā jūt arī rokas, bet ātri vien pāriet. Pārģērbjos un sāku slinki kravāt mantas. Ik pa brīdim ierodas novēlojušies braucēji. Zināmu apmierinajumu tas rada. Pamazām aprodu ar domu - pasākums ir beidzies. Drīz vien pārbrauc arī Kaspars un papusdienojam - kaut arī šovakar ir paredzetas svētku vakariņas. Veicam arī pārtikas revīziju un izmetam to ko atpakaļ nevedīsim.
Derētu nomazgāties. Bet par ūdens taupības režīma atcelšanu neviens it kā nav ziņojis. It kā krievu grupas dalībnieki gan iet dušā. Bet lai jau. Varbūt viņus neviens nav informējis. Vakarā gan redzu, ka dušu izmanto arī citi. Arī Kaspars. Par 10 naudiņām ūdeni teorētiski dod 5 min. Reālajā dzīvē tas gan nozīmē, ka sākumā dod aukstu ūdeni, kuru šo minūšu laikā sāk sildīt. Kasparam ar 5 minūtēm nepietiek. Kā labākajās ārzemju filmās. Izrādās, ka 10 naudiņu vietā var mest 20 santīmus. Tas gan, protams, nozīmē, ka tukšojot kastīti būs pilnīgi skaidrs, kuri bijuši šie nelieši...
Pamazām pienāk vakars un visi pulcējas uz svētku vakariņām un apbalvošanu. Visi sastājas garā rindā. Tiek piešķirti plastmasas trauki un sakrautas porcijas. Vienīgā eksotika - ziemeļbriežu un vaļu gaļa (Kaspars gan teica, ka garšo pēc suņa, bet man likās, ka OK. Gaļa tāda pavisam viegli apcepts steiks). Alus jāpērk pašiem (6Ls). Ko arī izdaram. Pēc vakariņām Kaspars aiziet gulēt, bet es palieku uz apbalvošanu.
Kārlis - Ainārs (Karl-Einar) - šī pasākuma organizators, kurš līdz šim licies tāds kautrīgs puisis uz skatuves atdzīvojas un aizbildinoties, ka angļu valodu (lai saprastu mēs, 2 angļi un 8 krievi) zin slikti, plēš divdomīgus jociņus. Pasākums pamazām atdzīvojas. Tiek sabalvoti visi kam pienākas.
Labākais laiks vīriešu ekipāžām 3st.59min, sieviešu 4st.28min. Monstri. Uzvarētāji saņem arī
diezgan prāvas balvas. Kajaki vīrieši manuprāt 10KUSD. Sievietes - mazāk.
Divas Short Ramble dalībnieces izrādās sataisījušas gliemežvāku krelles, kuras tad ar sakar kaklā, kam pienākas. Tad seko milzīgs daudzums dažādu balvu loteriju. Saņemu 24l kompresijas maisu. Nav gan īsti saprotams, ko ar tik lielu iesākt.
Kad sīkās balvas izlozētas, pienāk kārta galvenajai. Galvenā balva - Igaunijā ražots kajaks
Wind505. Balvu iegūst meitene nummur ;) 13.
Tad runu saka Ulafs. Pateicas visiem glābejiem un oragnizatoriem (pilnīgi viņam piekrītu -
organizacija bija lieliska). Oficiālā daļa beidzas ar slaveno Ulafa dziesmu par to ka airēsim, līdz
airis mūs šķirs.
Sākas country stila dejas ar dzīvo mūziku, bet jāiet gulēt, rīt agri jāceļas. Angļiem izdevies noķert organizatorus, kuri nosolījušies viņus un mūs nogādāt līdz Narvikas (Strenču starptautiskajai) lidostai.


Sestdiena. Ceļš mājup
Rīts apmacies kā jau parasti, jo dzīvojam taču mākonī. Mēs, angļi, viens no instruktoriem un vēl
pāris ļaužu ar visām parpalām tiekm iekrauti motorlaivā un nogādāti Skjelforden. Brauciens ātrs
(40km/h) un interesants. Izskatās, ka motorlaivām GPS ir pati par sevi saprotama lieta.
Tālāk mūs nogādās instruktors ar mašīnu. Izrādās, ka viņš dzīvo Narvikā. Tas nozīme, ka tiksim
tieši līdz dzelzceļa stacijai un autobusu prieki izpaliks.
Izsēdinām angļus lidostā. Atsveicināmies. Solāmies dot ziņu - respektīvi daram visu, kas tādā brīdī pienākas.
Braucot instruktors izstāsta, ka sacīkšu laikā viena laiva tomēr apgāzusies. Nezkapēc neizbrīna, ka tas noticis tieši lielākajos viļņos. Jau piebraukuši glābēji, taču braucējs lūdzis atļauju mēģinat
ierāpties laivā ar cita braucēja palīdzību (kurš arī atradies notikuma vietā). Atļauts viens
mēginājums, kurš arī bijis sekmīgs. Instruktora vārdos jūtama zinama bijība, kas ir arī saprotami. Narvikā instruktoram jāatstāj sava laiva, līdz ar to rodas iespēja redzēt kāds izskatās laivu šķūnis.
Vienkārši, bet iespaidīgi. Puisis paskaidro, ka šis formāli nav klubs, jo klubus atbalsta valsts, bet
klubiem esot noteikti pienākumi, tai skaitā obligāti jarīko braucieni, jāiesaista jauni dalībnieki un
jaapmāca jaunatne. Viņi esot vienkārši domu biedri, kuriem pieder laivu šķūnis. Pastāsta vēl dažas lietas, kur mūsu un viņu paradumi atšķiras. Tā piemēram Norvēģijā esot pavisam pierasta lieta, ja tu kajakā kur dodies vienatnē. Ir pilnīgi normāli braukt arī ziemā. Puisis pastāstīja, ka pats braucot līdz -10C. Tad ūdens esot +4C. Maratona laikā puisis esot dežūrejis glābeju laivā. Nokritizēja, ka viļnos pārāk daudz laika veltu laivas stūrēšanai ta vietā lai sparīgi airētu. Ko lai saka. Acīm redzami nepietiek meistarības.
Izrādās, ka dzelzceļa stacijā biļetes nopirkt nevar, jo vilcienu nupat nopirkusi zviedri. Vārdu sakot bardaks. Biļetes nevaram nopirkt caur internetu arī tūrisma informācijas centrā. Ta ne printeris nestrādā, ta ne citas bēdas. Nu nekas - pirksim vilcienā. Ne nu pirmā, ne pēdējā reize. Tiekam nogādāti dzelzceļa stacijā. Par ko sakām paldies un atvadāmies. Nokraujam mantas stacijā un Kaspars dodas iepirkt ko ēdamu. It kā jau paika pietiek, taču gribas ko citādāku. Es tikmēr žāvēju mantas un vāru tēju. Necik ilgi un Kaspars ir atpakaļ ar salātiem ķešā. Gaidām vilcienu un uzdzīrojam.
Pienāk laiks arī vilcienam. Veiksmīgi tiekam iekšā un iepērkam biļetes. Gan mazliet brīnoties cik
tas tukšs. Spēlējam galda spēles. Kaspars ir satrennējies spēlēt Backgamonu. Pavisam nopietni.
Vilciena pavadonis mums pastāsta, ka dzelzceļa sliedes vienā posmā tiek labotas, tapēc 300km
brauksim ar autobusu. Nezin kapēc tas mūs vairs nepārsteidz. Galvenais jautājums - cik ļoti šī
pasākuma rezultātā kavēsies vilciens un vai vispār ir vērts iepirkt prāmja biļetes. Kavēšanās laikus pavadonis precīzi pateikt nevar, taču prognoze ir kādas 3 stundas. Tas mums der, tapēc mēģinām ar mājāspalicējiem sarunāt lai iepērk biļetes. Process kaut kā nesokas. Nu nekas. Varbut tā arī labāk - pirks uz vietas. Kā jau tika solīts pēc 22:00 mūs izmet no vilciena un sasēdina autobusos. Nebija melots arī par 300km. Tā nu kadas 4 stundas pavadām autobusā.


Svētdiena. Vilciens. Prāmis
Viss laimīgi beidzas un beidzot var izstaipīties un mēģināt tikt vilcienā, kas mūs jau gaida. Pie
vilciena samiegojušies ļaudis ar lielām somām tekalē dažādos virzienos jo ir dažādu klašu vagoni un jāatrod īstie. Mēģinu izspiest informāciju par vagonu novietojumu no vīriņa, kurš izskatās tieši šim mērķim novietots uz perona. Vīriņš ir īpaši lēns un pamatīgs (kas šādā brīdī kaitina), mēģina jautājumu risināt sākot ar biļešu izpēti (kuras tobrīd atrodas pie Kaspara - kādus metrus 30 tālāk).
Saprotu, ka vīriņš man par lēnu un atmetu ar roku (daudz netrūka arī pasūtot viņu rupji tālāk, kas būtu pilnīgi lieki jo izrādās viņš ir mūsu vilciena pavadonis). Vagons laimīgi atrodas un jau pēc dažām minūtēm ripojam tālāk. Vagons tukšs. Izstiepjos beņķos kā jau nu māku un guļu nost (nakts gaitā izdodas izdomāt ievērojamu daudzumu dažādu pozu, bet ērtākā izrādās gulēt pāri celiņam vagona vidū, tādējādi efektīvi nosprostojot satiksmi (kam vajag - lai kāpj pāri)). Rīts atnāk ar paziņojumu, ka iespējams saņemt brīvās brokastis. Sīkums, bet tomēr patīkami
Iebraucot Stokholmā atpaliekam no grafika par 2.5 stundām. Tas mums der. Ņemam somas plecos un kātojam uz prāmi. Iešana ievērojami vieglāka kā turpceļā, jo daļa no svara noēsta. Taču karsts.
Kad ierodamies ostā līdz prāmja atiešanai vēl stundas 3. Kā parasti neizbrīna, ka biļešu nav (nav arī uz rītdienu un parītdienu). Toties paverās žilbinoša iespēja nokļūt Tallinnā. Turklāt prāmis atiet tikai stundu pēc mūsējā. Iespēju, protams, izmantojam. Kā parasti izmatojam arī opciju "zvans draugam" lai noskaidrotu atutobusu opcijas. Vēl dažas stundas ostā un jau esam uz prāmja.
Īsta naudas slaukšanas industrija. Kāpjot uz kuģa katrs tiek nofotografēts kopā ar venēriska paskata pingvīniem, neatkarīgi no tā - ir tam rokās airis vai nav un neskatoties uz to, par ko liecina grimase sejā. Uz kuģa vēl bariņš klaunu tērpos, kuri ar saucieniem mudina piedalīties pasākumā ar kazdārzā tipa rotaļas elementiem - līst pa apakšu tiltiņam no rozā baloniņiem. Ejiet taču jūs visi ziniet kur.
Gribās nomest somas un izdzert kādu aukstu alu. Kajīti atrodam. Kajīte vienkarsi karaliska.
Salīdzinoši milzīga. Ar visu televizoru. Te jau var dzīvot. Beidzot tieku arī pie dušas
Iekārtojušies esam. Nu dodamies bildēt, kā aiziet mūsu prāmis. Darbs nav no vieglajiem, tāpēc
esam nopelnījuši alu. Sacīts, darīts.
Pēc pirmā alus apdomājamies, ka labāk apmeklēt veikalu, nevis pirkt pa vienam. Pēc neilga brīža mūsu īpašumā ir jau kaste alus, kā arī siers un gaļa. Tā nu sataisām karaliskas vakariņas uz kuģa.
Kaspars vēl aizdodas pabaudīt kultūru. Bet man ir labi (alus) tepat. Nekur neeju. Drīz tomēr jāiet čučēt.


Pirmdiena. Tallinna - Rīga
Ceļamies nesteidzoties. Tallina, tas jau gandrīz kā mājās. Ar izkāpšanu nesteidzamies un kajīti
pametam tikai tad, kad ir droša pārliecība, ka kuģis jau pietauvojies un izkāpt varēs bez drūzmas.
Tallinnā bez ekscesiem. Vienīgi riktīgs karstums. Ierodoties autoostā šoreiz necereta veiksme.
Autobuss pēc nepilnas stundas, turklāt uz to ir pieejamas biļetes. Fantastiski. Autobuss ne mazak karalisks kā vilciens. Intervāli starp sēdekļiem milzīgi. Vietas visiem pietiek jo esam tikai 4 pasažieri plus pavadone un šoferis. Pēc dažām stundām jau esam Rīgā (ceļš caur Tallinnu prasījis papildus 4 stundas un izmaksājis par 1Ls vairāk). Tad vēl tikai tramvajs un jau esam mājās.
Sazvanām domubiedrus un vakarā jau dzeram alu, cepam gaļu uz balkona un skatamies, kas
sabildēts. Tas arī šoreiz viss. Līdz nākamajam gadam


Trūkstošās pieturzīmes - ...............,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,-------------((((((((())))))))))))


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web