Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Altajs - 1997

Pārgājiena dienasgrāmata, 01.01.2002

Komentāri [4]

 

Galvenais atrast mazāku caurumu, kur visu sabāzt, lai ilgāk stāv. (Gatis par ... konfektēm).


25.07.1997

Pl. 10 vakarā. Ho-hooo! Mēs esam ceļā! Es sēžu te, ļodzīgā vilcienā, tā kā nebrīnieties par manu rokrakstu. Lūkojos Krievzemes ainavās, kas sastāv no priedēm, priedēm un bērziem.
Vakar zvanījos visapkārt un atklāju, ka latviešu komanda Maskavā ieradīsies 12 dienā, tādēļ rītu izmantoju, lai apzīmogotu pasi, kas obligāti nepieciešams, ja tu negribi iekļūt nepatikšanās pametot šo zemi. Braukšana ar metro bija patiess piedzīvojums, jo es nespēju saprast nevienu krievu.
Ap 12.45 satieku visus pārējos Mainām vilciena staciju, to veicam ar mašīnu + treileri.
Stacijā mazliet pamētājamies apkārt un pulsten 6 mūsu vilciens dodas Sibīrijas virzienā.
Kļūst tumšs, pārāk tumšs, lai rakstītu. Rītā...

Leo.

 

26.07.1997

Joprojām braucam vilcienā. Panorāma apkārt gandrīz kā Latvijā. Tikai uz vakara pusi parādās nelieli kalni, kas varētu būt Urālu dienvidu gals. Saule šodien nekarsē tik stipri, tāpēc atmosfēra vilcienā ir tīri cieśama. Iemācījām Leo spēlet zolīti un sākumā viņam pat tīri labi izdevās (+5 punkti). Līdz vakaram viss nostājās savās vietās (-20 punkti). Pāris pieturās, kur vilciens apstājās ilgāk, vietējie piedāvā karstus kartupeļus ar gaļu, alu, limonādes u.c. Vienreiz nopirkām kartupeļus - tīri garšīgi. Uz vakara pusi sabrieda pirmais metiens. Tāds mierīgs. Aklimatizācijai. (0.5 l spirta + 2 pud. Monastirskaja Izba). Leo no piedāvātā groka stipri viebās, bet iekšā gāja ka nemetas. Sāka raisīties valodas. Uzzinājām gandrīz visu par tūrismu Turcijā un citur. Pārspriedām inventāra trūkumus un priekšrocības. Ak, jā … Leo rokās sasprāga tikko nopirkta alus pudele un tika stipri sagriezta pirksta locītavas iekšpuse. Jānis nolēma iztikt bez amputācijas un uzlika apsēju. … Kad vīns izdzerts, ejam gulēt.

Gatis.

 

27.07.1997
Trešā diena vilcienā. No rīta visi ir miegaini, tāpēc nopampām pirmo garo staciju, izņemot Jāņogu. Pavēršot acis uz pretējo plauktu ieraugu ka viņš lok kaut kādas sarkanas ogas. Uz jautājumu, vai viņš ir nopircis jāņogas, tiek sniegta atbilde, ka viņš savējos neaiztiekot.
Lēnām slienas arī pārējie un tiek apspriests jautājums - vai mutē ir kaka, un cik liela tā būtu, ja tiktu izvilts nākamais spirta ķobis.
Drīz vien klāt ir nākošā garā pietura , tāda klusa, bez milzīga tirgoņu bara, bet ar pāris kioskiem. Pie viena stāv Jāņoga un pērk ruma longdrinku, viņam pieslēdzas Jānis un arī pērk. Vecene būdiņā saka, ka tās esot pēdējās trīs bundžas un Jānis saka, ka labs ir, viņš ņemšot. Mani pārņem nemiers, es arī vienu gribu, bet izrādās, viņš pērk Pepsi. Uz perona vēl tiek iepirkts piens, un brokastīs mēs sukājam Frosties.
Pēc brokastīm veicu ikdienas atejas izpriecas ar dušu, bet pārāk laikam aizraujos, jo tiek paniski sākts raustīt durvju klinķis. Izejot laukā Jānis saka, ka es nu gan ilgi tur ņemoties. Es viņam apsolu, ka šodien tur neiešu un lai cilvēkam būtu lielāks sirdsmiers, aizdodu tualetes papīra rullīti.
Kad Gatis stāsta kādu gadījumu par to, kā braucot uz Karēliju kaut kādā ēdnīcā, lai nespertu karotes, tās bijušas caururbtas un, ēdot zupu, caurums tiek aizplombēts ar maizes piciņu, un pārtulko to Leo, tas spēj tikai izdvest - strange people.
Jāņoga, uz augšējā plaukta guļot, pabeidz šūt granātu. Mazliet palasījies grāmatu, veroties pa logu, iemiegu. Brīžos, kad iztrūkstos no sapņiem, dzirdu, kā veči sit zolīti un Garais Jānis iesaucas, ka es guļu kā tāds suķis. Varbūt, ka viņam skatu uz pasauli aizsedz mana matrača iztrūkstošā daļa, kas vis neatrodas zem manis , kur tai pienāktos būt, bet vienaldzīgi nokarās pār plaukta malu.
Slienos un kāpju zemē, jo tiek izteikta sabiedrības doma, ka varētu tikt iebaudīts kāds makarons no brīnišķās ķīniešu paciņas.
Maltītes laikā tiek apspriestas šveiciešu armijas naža svarīgākās detaļas - nonākam pie secinājuma, ka pats svarīgākais ir korķuviļķis. Garais Jānis skumji atceras savu korķuviļķi, kurš pie korķa vilkšanas ārā, izstiepās taisns.
Ir klāt kārtējā pietura pirms kuras vilciens skumji vilkās, izsaukdams grupas biedros pesimistiskas stīgas ieskanēšanos - ja tā vilksies, mēs arī līdz rītdienai nebūsim Bijskā - es domāju, ka viss notiks pēc grafika un viss būs kārtībā.
Vispār, esam labā omā, dzeram iepirkto alu ( nekas stiprāks šovakar "nespīd") un es to šķaidu ar kolu, lai būtu vairāk.
Kaspars.

 

28. lieta

Lai cik tas dīvaini neliktos, mēs atkal pamodāmies vilciena Rīga - Barnaula speciālajā vagonā, kurš brauc līdz Bijskai. Nemanot pagājis laiks un ar nožēlu jāatzīst, ka šorīt mums nāksies pamest mūsu iemīļoto plackaršu nodalījumu. Visvairāk to nožēlo Garais Jānis. Pirmais sakrāmējas Leo. Paralēli viņa aktivitātēm mēs aplūkojam viņa inventāru, kurš ir lielisks, bet smags. Kamēr Jānis aplūkoja Leo prīmusa benzīna balonu, viņam piesējās krievu tūrists un interesējās, kam domāts sarkanais balons. Jānis jau bija paspējis tikt skaidrībā ar šo lietu un paskaidroja viņam, ka balons domāts ugunskura apdzēšanai. Krievs izrādās aprobežots. Viņam nepielec, kāpēc ūdeņniekiem nepieciešams ugunsdzēšamais aparāts, ja upe esot netālu. Izkāpjot Bijskā no vilciena izcēlās Kaspars. Pēdējais pakāpiens bija augstu, un tāpēc Kaspars taisīja antilopes pēdējo lēcienu. Uzbērums šajā vietā bija no zemes. Rezultātā Kasparam bija zeme visos nepiesegtajos caurumos. Stacijā atradām divus iezemiešus, kas par pusotru miljonu aizveda mūs līdz vēlamajai vietai, pie kam atzīstamā ātrumā. Ieekonomējuši vienu dienu, ar tumsu jau esam izejas pozīcijā. Vakariņas ēdam tumsā pēc taustes. Kaspars ar jautājumu: "What is name of this product?" pasniedz mūsu vienīgajam Holandes pārstāvim ķiploku. Lai uzzinātu produkta nosaukumu, viņš produktu liek mutē un kārtīgi košļā. Atskan sauciens, kurš uz papīra izskatās apmēram - ŪŪŪ ĀĀĀ!!! It is garlik.
Telts mums izrādās nepietiekoši liela. Leo klusēdams noskatās mūsu gulētiešanu un paliek uz nakti ārpusē.

Jānis.

 

29. datums (laikam)

Baigais bļāviens, šodien pirmā aktīvā diena -proti - sākas kāju gabals.Dīvainā kārtā piesvempjamies drūmi agri, čik-čirik un viss ir gatavs, sākam stiept. Pirms tam Gatis mēģina saudzīgi ieskaidrot Leo, ka garās trubas esot viņa daļa no katamarāna. Nevar īsti saprast, ko viņš par to īsti domā, bet pretī ņem. Viņam arī sanāk smagākā un neērtākā soma.
Pastaigājam bišķi pa krūmiem, jo uzreiz neatrodam pareizo taku. Tad ejam pa ceļu līdz fermai, netālu pirms kuras pa labi augšā aiziet taciņa, nogriežot lielu Čujas ielejas stūri. Taciņa iet tik uz augšu un pitons sāk izstiepties. Ir baigais karstums un sāk slāpt, bet ūdens nav. Čuja tek dziļi apakšā Mažojas kaskādē un pieteku nav. Eju jau viens pats - priekšpēdējais. Gudras domas galvā nenāk - domas pazudušas vispār. Satieku lielus krievu barus, kas iet pretī. Viņi bijīgi noskatās uz manu somu. Ar vienu izdodas sabīdīt tēmu par ūdeni. Pasaku, lai iedod Leo arī, kad satiek. Tā, pēc piecu stundu iešanas, nonāku pie Oroj strauta, kur jau krietnu laiku sēž Kaspars un vāra tēju.Atpūšamies un ar Gati ejam pretī Leo. Satiekam viņu kopā ar ar vairākiem vietējiem. Visas viņa mantiņas ir zirgu mugurās. Parunājot izrādās, ka Leo esot bijis tiktāl izrubījies, ka neesot varējis piecelties un vietējie viņu savākuši. Aizejam līdz strautam un sabīdam tēmas par somu transportu. Cenu nokaulējam līdz 500.000 Rbļ. par četrām somām. Es kā paēdušais vālēju vietējiem līdzi uz pāreju, pārējie paliek stiept atlikušās mantas.
Diez ko viegli tas nebija arī bez somas. Vietējie visi uz zirgiem un tikai paskubina savus kleperus. Uzelsu līdz pārejai, tur priekšā baigās masas. Samaksāju vietējiem, tie bez vārdiem par spirtu aiztinās. Lēnām cilāju kaulus tā, lai uzceļās telts un sameklējās malka. Pēc kādām 2 stundām parādās Kaspars ar Jāni. Sabīdam tēmas par spirtu, šokolādi, sievietēm (spirtam - 2., sievietēm - 3. vieta) , odu orgāniem un brašajiem latviešu zēniem, kas no Čibitas vienā dienā tikuši līdz pārejai. Ejam gulēt.

G. Jānis.


30.07.1997

± 8 no rīta. Lēnām mostamies. Ir burvīgs rīts un mēs varam baudīt efektīgu skatu pāri ielejai, no kuras vakar ieradāmies.
Ap mums ir vēl dažas citas grupas, kas gatavojas doties prom. Šķiet viņi visi taisās doties tajā pašā virzienā, kur mēs.
Mums ir makaronu brokastis. Vienai grupai ir brīvs zirgs un viņi jautā vai nevēlamies to īrēt. Es labprāt to gribētu pēc vakardienas kaujas. Latviešu komanda apspriežas un ved pārrunas ar vietējiem, lēmums ir sapakot divas smagas mugursomas ar pārtiku un alumīnija stieņiem.
Gatis un es dosimies ar zirgiem, bet pārējie nāks pēc mums ar savām mugursomām.
Tagad ir viegli iet pa plato uz to vietu, no kurienes gribam sākt braucienu. Vienā nogāzē sāpīgi izgriežu kāju, bet nometnē nonākam ap 17.00. Tur nīkstam un gaidām pārējos, jo mēs te neko daudz nevaram iesākt, jo telts, katls un plītiņa ir pie otras grupas. Pie mūsu nometnes ir diezgan daudz ļaudis, kas gatavojas sākt braukt.
Pēc dažām stundām mūs atrod Jānis un pastāsta, ka viņi mūs jau 2h gaida citā nometnē 1 km pa straumi uz augšu, tādēļ dodamies kopā ar viņu uz augšu un iekārtojam nometni viņu izvēlētā vietā. Tur ir arī vācu ceļotājs, kurš lielās, ka pēdējās 3 nedēļas braucis cauri Krievijai un ir ceļā uz Mongoliju. Viņš paliek mūsu nometnē.
Vēlāk vakarā sāk līt. Vācu puisim Markam ir 2-vietīga telts, bet mums - 3-vietīga pieciem cilvēkiem. Tādēļ palieku pie Marka.
Vakariņās rīsi ar žāvētiem augļiem. Nav slikti. Daži malki groka , tējas ar spirtu, un es jau esmu guļvietā.

Leo


31.07.1997

Atpūtas diena. Neviens no rīta agri nemostas. Taču, kad uzmodušies, jākasās ātri, lai puslīdz laicīgi varētu tikt uz Šaulas ezeriem Jānis ar Kasparu vēl nedaudz paspēj samontēt "kaķi". Tad visi pēc kārtas dodamies pa taku uz augšu. Mums piebiedrojas Marks, bet Leo paliek nometnē, jo viņam sāp kāja. Neliela atkāpe. No rīta pamanām, ka vakar tumsā iemērktie un uzvārītie zirņi patiesībā ir rieksti. Riekstus izbērām uz brezenta maisa, lai žūst, un vārījām vēlreiz. Īstie zirņi tika mēreni pārsālīti, bet noēdās tāpat. Tālāk par ezeriem. Rikšot pa taku uz augšu bez mantām ir baigi viegli - kājas pašas nes. Ezeri, cik es sapratu, ir trīs. Pirmo sasniedzam pēc apmēram 1,5-2 stundām. Nekas īpašs. Paliela zāļaina pļava pakuru izplūdusi upe. Pa ceļam esam nedaudz sadalījušies. Pie kādas pietekas satieku Kasparu. Kādu pusstundu paguļam zālītē, ik pa brīdim aizejot padzerties, jo pēc zirņiem labi kaltē. Kaspars nolemj iet atpakaļ, es aizeju tālāk. Pirms otrā ezera satieku Jāni, kurš dodas atpakaļ. Pie ezera satieku Marku, kurš tikko nopeldējies starp akmeņiem. Es nolemju, ka meklēšu peldvietu tālāk, kur ir skaists skats uz kalniem. Tādu arī atrodu. Pa to laiku kaut kur pazudis Marks. O'kay, Dievs ar viņu. Nopeldos. Ūdens ledains. Kamēr iebrien 3 m no krasta, kājas jau nosalušas. Tad ielec un uztaisi 5 vēzienus vienā virzienā un 5 atpakaļ. Zibenīgi skrien ārā, jo kājas vairs nejūt. Vispār, peldēties te jāiet neoprēna zābakos. Šis ezers jau ir to vērts, lai kāptu kalnos. Jāņoga aizgāja arī līdz trešajam ezeram. Kamēr sēdēju un žāvējos, atnāca Kaspars. Viņš nolēma pamakšķerēt un iemēģināt savas sliekas. Sliekas, laikam, ledainajā ūdenī vienkārši nosala un neizskatījās vairs apetītelīgas. Tad pienāca divi mednieki, kas teicās, ka nošāvuši lāci, un uz mušiņas, kas taisīta no lāča spalvām, labi ķeroties. Tātad, zivīm garšo lāči. Kaspars iemēģināja pats savas mušiņas, bet nekas neiznāca. Kad taisījāmies iet atpakaļ, atnāca Jāņoga. Augšējais ezers esot baigi skaists. Aizgājām līdz upes iztekai no ezera un tur nedaudz uzēdām. Kaspars ar tikpat lielām sekmēm kā iepriekš peldināja mušiņas. Atpakaļceļš bija vēl vieglāks. Pa ceļam redzējām dažus nelaimīgos, kas vēl vakarā ar lielām somām rāpās augšā. Apm. 200 m pirms nometnes mani un Jāņogu sakoda lapsenes. Izmēģinājām Leo indes atsūcēju. Laba lieta, ne tajā, ne nākošā dienā kodumu nejutu. Tad sekoja ikvakara tēja. Pārrunas ar Marku un Leo par politiku un upēm. Ugunskurs un visi tā mierīgi un lēnām aizgājām gulēt.

Gatis.

 

01.08.1997

Bļam-bļam. No paša agra rīta viltus trauksme liek mums celties un attapties, ka no mūsējiem neviens nav bijis tik čakls, lai pieceltos pirmais un uztaisītu brokastis. Lai ātrāk varētu pamosties, Jāņoga uztaisīja kafiju tādu īpašu. Viņam bija slinkums izkratīt vecos tējas biezumus no sarkanā ķobja un, pasmēlis tur vārošu ūdeni, iebēra kafiju. Garais Jānis laipni piemeta pāris cukura aizvietotāja tabletes. Viss bija un paliek labi, līdz mirklim, kad, kaut kur pagrozījies, Jāņoga piesper vēl kādas septiņas piļuļas (tas, lai par maz neliktos), bet nu kafija ir par saldu, te arī parādās mana loma kafijas gatavošanā. Es, krāmējot paiku ūdens drošos maisiņos, atradu kādu vīstoklīti, kurā bija baltie pipari, kanēlis, vaniljas cukurs un pati galvenā kafijas sastāvdaļa, jo kafija nu bija par saldu, citronskābe. Šo brīnišķo dziru nobaudīja lielākā daļa mūsējo un visiem pēc tam pastiepās sejas - cik modinošs tas bija.
Kamēr tika brūvēta rīta kafija, labie ļaudis savārīja katlu ar maņņuku, tīri labs paēdiens, pēc kura visi nadzīgi metas krāmēt un staipīt parpalas. Tas ievelkas līdz pusdienām, kad beidzot kāpjam uz kataraftiem un Jāņoga savā zilajā pīrāgā. Sākam dragāt lejā.
Vīlējam kā pa bobsleja trasi. Baigi labi iet Jāņogam. Brīnos kā viņam nav piemetusies jūras slimība, bet varbūt viņš slēpj, ka viņam tā ir. Johaidī, kā viņu šūpo, pārējos arī, bet izteikti mazāk.
Upe ir mazos attālumos pārredzama un nevar zināt, kas ir aiz līkuma. Vispār, ar vārdu sakot, brauc pa priekšu Jāņoga, tad mēs abi ar Garjāni. Jāņoga pārgriež acis un piepūš vaigus, lec krastā. Īpaši lielas atstraumes nav, mēs ar Garo Jāni arī tešam krastā, uzbraucam Jāņogam, nabaga puika tika gandrīz samalts starp krastu un kaķa sānu. Mēs tiekam atsviesti atpakaļ straumē. Es lecu no kaķa, mēģinu to noturēt, mani velk upē, laižos vaļā un ķepurojos pa zariem krastā. Mazliet atelšos un skreju raudzīt, kur palicis kaķis ar visu Jāni. Jāņoga krastā stāv un saka, lai vecis nesatraucās, jo vajag nobildēt. Vispār aina sekojoša - slīpi upes vidū iesprūdis koks ar slīpumu tā, ka kaķis uzsēdies un straume to uzsēdina vēl vairāk. Pa kaķi izmisis rāpo Garais Jānis un grib krastā. Krastā viņš gan tiek, bet palaiž airi, ko pēc 200 m straume uznes uz akmens. Vispār, braucas jautri. Šīs dienas rezultāts - divi overi Jāņogam, protams viņš uzceļas, un divi pazuduši airi, protams, atrasti.
Nometnē piestājot, es uzreiz metos makšķerēt, bet man nekas necopē, tāpēc īslaicīgi zaudēju tieksmi runāt. Kamēr es dauzos pa upes krastu ar makšķeri, Jāņoga salasījis sēnes. Tās tiek ceptas un stūķētas ribās. Jāņoga gan brīdina, ka nevajag forsēt, var gadīties kas nelabs, var sākt sāpēt vēders. Pamazām atslēdzas Garais Jānis, arī pārējie salien pa migām - būs interesanta gulēšana. Beidzot bez variantiem - visi pieci teltī vai kāds tomēr paliks ārā. Izskatās, ka tas būšu vai nu es vai Leo.
Kaspars.

 

2. datums un 2. braucamā diena.

No rīta, pēc brokastīm, Jānis saka, ka jāčammājas ātri. Šodien esot jānobrauc liels gabals līdz kaut kādai 28. vai 24. krācei, kura esot pie strauta, kura nosaukums sākas ar burtu K. Viņš ultimatīvā tonī paziņo, ka, ja mēs to neizdarīšot, tad domas par Junguru varot izmest no galvām. Pats Jānis nolemj pielabot sava katamarāna balonu, laikam, lai uzlabotu braucamrīka gaitu. Šo darbu viņš veic ar tādu uzcītību, ka balonam ar rokām izplēš ~ 0,5 m garu caurumu. Apmēram 2 stundu laikā caurums ir sašūts un aizlīmēts. Nav pienācis vēl pusdienlaiks, kad mēs jau esam uz ūdens.
Sākumā braucam ar 100% krasta izlūkošanu. Tās rezultāti vienmēr ir vienādi. Upes aprakstu es rakstītu šādi: "Upei liels kritums. Gultnē daudz lielu un mazu akmeņu. Jābrauc bez izlūkošanas pa galveno straumi." Šis apraksts būtu derīgs gadījumā, ja pirms 15. krāces pāri upei pārvilktu trosi un uzkarinātu lielu zīmi, kas brīdinātu par briesmām . Šajā krācē ir liels kritums. Tuvā attālumā viena no otras trīs pārgāzes, pēc kurām galvenā straume iet uz lielu akmeni un sadalās divās daļās. Ja šajā vietā ar kajaku nokļūst normālā stāvoklī (ar galvu virs ūdens) un paspēj trāpīt pa labi no akmens, tad kajakistu var apsveikt ar spēcīgas krāces izbraukšanu. Uzdevums nav nemaz tik nereāls, kaut gan Mario nez kāpēc šo krāci ir nosaucis par neizbraucamu. Man vēl nav pieredzes šādu vietu braukšanā un neesmu redzējis, kā to dara citi, tāpēc apnesu arī es. Ja kāds apšauba manu vārdu patiesīgumu, esmu ar mieru saderēt. Ja summa būs pietiekoši liela, es šajā vietā atgriezīšos pēc gadiem, kad uzkrāsies pieredze, un šo vietu nobraukšu.
Pēc nākošās krāces nobraukšanas nolemjam nedaudz zemāk - upes pretējā krastā taisīt pusdienas (~16.00). Braucot uz pusdienu vietu vienā vidēja lieluma muciņā apmetos. Airis kaut kur aizķeras. Es atspiežos pret to un normāli uzceļos, lai gan pēc tam nevaru saprast, kā man tas izdevās. Pēc pusdienām laiks sabojājas. Nevienam īpaši negribas izlūkot. Pirmie brauc Leo ar Gati. Leo šur tur pieceļas kājās, paskatās, pasaka: "It`s o`kay" un laiž lejā. Upe salīdzinoši ir nedaudz mierīgāka. Vēlāk vairs neviens neko neskatās - vālējam bez izlūkošanas. Kādu brīdi esmu pārāk pietuvojies pirmai ekipāžai un, lai saglabātu ātrumu, viņus apdzenu. Nevar droši zināt, vai aiz līkuma būs krāce vai šivere, tāpēc braucam bez izlūkošanas, lai nezaudētu laiku izlūkojot straujteces. Pēc kārtējā posma, kur pastiprināti mazgā un bieži jābēg no virsū skrienošiem akmeņiem, var droši secināt - tā bija kura katra krāce. Šādu taktiku piekopjam ~1,5 stundas un rezultātā esam nobraukuši par ~ 10 krācēm vairāk nekā bija plānots. Pulkstens 20.00 metam mieru šīm izpriecām. Joprojām nevar pilnīgi droši noteikt savu atrašanās vietu. Skaidrs ir tikai tas, ka rīt mums būtu jābeidz Šaula pie tā strauta, gar kuru jāiet uz Junguru.
Jānis

 

3.08.1997

No rīta mostamies. Debesīs tikai viens mākonis, bet tik liels, ka noklāj visas debesis. Dažiem diviem - trim vīreļiem, kas gulēja ārpus telts, ir noveicies, ka nelīst. Šodien pēc plāna jātiek līdz Šaulas finišam, pa vidu - viena nikna krāce, "Ņeustrojeva" saucas, orientieru nav. Braucam, sāk līt. Braucam, braucam, parastās krāces, orientieru kā nav, tā nav, lietus līst, kalni tikai saspiežas arvien tuvāk upei. Es tik sludinu skarbāko krāci aiz katra līkuma, krāces kā nav, tā nav. Apbraucam ap stūri - IR. Upe strauji pazūd kaut kur lejā. "Krastā, krastā!" bļauju, "Atstraumē, šitajā, sasodīts, nenoturēsimies", Kaspars bļauj, lecu ārā, grābju striķi, straume nes kaķi lejā, turos, Kaspars bļauj, ka nenoturēšu, viņam negribas vienam braukt lejā, tomēr noturēju. Viss štokos. Piesienam kaķi, skatāmies - otrs Jānis jau lejā. Nobraucis bez izlūkošanas, uz svaigumu. Redz kā te vīri atlaiž. Nobrauc arī Gatis ar Leo, tad, bišķi pastīvējušies ar kaķi, braucam mēs un, ar pāris klintsbluķu maigu pieskārienu palīdzību, lejā esam. Jānis stāv blakus savam kajakam, smaidīgs, ar uzdauzītu aci (zilums būs vēlāk) un saka, ka šite bišķi kaut kas bija. Tad, kad redzēsim viņu pēc krāces bez kāda locekļa, viņš teiks, ka riktīgi kaut kas bija. Kaspars, nobraucis krāci, sapriecājies tik dzied - "Pif-paf, no krūmiem tik ārā vecmeitas lien". Sasodīts. Nopietnāka attieksme ir vajadzīga, to parāda Gatis un Leo, kārtīgi uzbraucot uz akmeņa. Pie palielas upītes beidzam braukt, pakojamies, ēdam, sākam iet, uzstiepjamies augšā uz klints. Kaspars, glupītis, bērna prātā būdams, dabīgi, čurā lejā no klints. Laikam grib piečurāt susļika alu. Pēc tam nolidina pakaļ pāris akmeņus un tad pamana lejā vietējo, kas grozās pa pretējo krastu un ar binokli lūr augšā, kas tur īsti notiek. Vecim ir arī bise. Nu vairs neviens akmeņus nemet un nečurā. Ejam tālāk pa baigajiem krūmiem, tad Jānis attopas, ka ir aizmirsis savu foto un iet atpakaļ. Turpat arī paliekam uz nakti. Naktī līst lietus un mērcē guļammaisus.
G. Jānis

(Es arī nosviedu vienu akmeni, urā!)


4.08.1997

Lija visu nakti un telts laiž cauri ūdeni tieši virs manas galvas. Sūdi ...... Ceļamies augšā un brokastojam lietū. Pakojam mūsu mantas un dodamies ceļā. Mums jāpieveic kalni.
Taku brīžiem ir grūti atrast, koki padara mūsu dzīvi sarežģītu.
Puiši visu laiku gaida mani, jo es netieku viņiem līdzi. Viņi piedāvā aizmest dažas manas mantas, piemēram, karabīnes, bet es to nevaru darīt, jo man tās būs vajadzīgas nākamā braucienā. Tad viņi ierosina, lai es sadalot mantas 2 daļās un nesu tās 2 paņēmienos.
Tas tāpat nelīdzēja, lenča laikā viņi nolemj katrs paņemt 5 kilo mantu no manis, tā es beidzot tieku viņiem līdzi. Tā mēs turpinājām mūsu ceļojumu augšup kalnos, lietū... Vakarā iekārtojam nometni, lietū... Ēdam vakariņas, lietū... Ejam gulēt, lietū...

Leo.

 

5.08.1997

Mostamies. Ar īsiem pārtraukumiem līst. Kalnu diena. Kāpjam. Kājas slapjas. Viss pārējais arī slapjš. Mēģinam tikt skaidrībā, kurā ielejā esam. It kā viss liekas štokos kamēr uzkāpjam vietā, kur no ielejas aiziet trīs pārejas. Vidējā ir skarba, ar baigām nobirām. Pa labi un pa kreisi aiziet tīri normālas pārejas. Kartes tiek grozītas ilgi. Pa to laiku, sēžot zem ciedras, tiek iekurināts ugunskurs un uzsildītas pusdienas. Zem ciedras līst krietni mazāk un par lietus stiprumu var spriest tikai pēc tā, cik stipri sitas piles apakšā esošā ezera ūdenī. Kad visi kaut cik apsiluši, nolemjam, ka aiziesim izlūkot uz abām pusēm. Jāņi aiziet pa kreisi, Kaspars un Leo pa labi. Es palieku kurināt uguni. Pēc divām stundām atpakaļ Jāņi. Tā pāreja aizejot atpakaļ uz Šaulu. Pēc stundas klāt arī Kaspars ar Leo, pa ceļam mākoņos viens otru divas reizes pazaudējuši. Leo izdevies tikt uz pārejas, Kaspars atdūries kaut kur klintīs. Nolemjam iet pa labo pāreju un visiem liekas, ka viss ir štokos. Uzejam nedaudz augstāk, līdz vietai, kur beidzas koki. Atrodam puslīdz līdzenu nometnes vietu. Telts tiek celta ar izeju pret krauju, un ielīst tajā var uzmanīgi lienot tikai no vienas puses. Naktī, lienot pačurāt, var puslīdz droši nogāzties no klints. Arī slīpums ir labs. Kurinām ugunskuru. Stunda intensīvas padirseņa vicināšanas ir pietiekama, lai ugunskurs iedegtos. Ātras vakariņas un ejam gulēt. Visi ir sajūsmā par telts apakšas reljefu.

Gatis.


6.08.1997

Jāņogas kliedziens no telts zemākās vietas atskan īstajā laikā, jo briesmīgi gribas čurāt. Davaj, veči, sabožās, šodien drusku jāpastrādā, viņš saka un aiziet sabozties. Vispār, blakus guļošais Leo ir sajūsmā par telts apakšreljefu. Viņš rāda pampaku, kurš visu nakti spiedās man vienā vietā un līksmo, jo, viņa prāt, es no tā esot šļūcis pret viņu, tādejādi stumjot viņu virsū Jāņogam, kurš, savukārt, spiedis telts sienu. Jāņoga saka, ka labi vien ir, ka nav traki lijis, jo citādi viņš būtu dabūjis iekšās. Vispār, dzīve ir pagriezusies uz labo pusi, jo paredzēts gaisa gabals pret pāreju, ja tā to var saukt. Tātad, Jāņoga saņemas rīkoties ap uguni un lēnām top brokastis. Metos arī es no telts laukā un kaut ko lietas labā. Vispār, kaut arī laiks sāk skaidroties, nav nekāds jautrais noskaņojums. Veči uzmet plecos mugursomas un sāk elst pret kalnu saucamās pārejas virzienā. Kamēr tiekam līdz plato, esmu apēdis visas konfektītes un noplēsis papēžus. Nedaudz atpūtušies un pa to laiku aplīmējis papēžus, sākam dirst pret kalnu straujāk. No sākuma večiem plāni ir skaidri un arī līdz augšai tie neapmiglojas. Kaut kur pusceļā, kādā šaurā vietā, Jāņoga nikns noveļas akmeņos. Ir diezgan pastāvs. Viņš ir nikns un kliedz - Leo, don't run!, bet Leo ir vadībā. Jāņoga pakustās vēl kādus 20m un nomet zilo pīrāgu pie zemes, ja tā var saukt to stāvo akmeņu un sūnu velna caurumu, kur norisinās darbība un saka Leo, lai viņš savāc savu paikas daļu, citādi viņš augšā dabūšot. Sūdu rallā, viņš arī ņem. Pārējie tik kāpj augšā un uzkāpj. Uzkāpj Garais Jānis, Jāņoga uzkāpj, uzkāpju arī es. Veču sejās savāds miers manāms, jo lejā redzama zemāka grēda vai ūdensšķirtne. Jāņi saka, ka mums varēja būt vieglāka iešana, ja mēs būtu nākuši pa nākošo pieteku. Vispār, visi ir augšā un sākas kāpiens lejā. Man tas nepatīk. Čāpojam lejā kā nu kurš. Jāņoga slidina laivu, tā taisa eskimosus un viņam iet uz leju tīri fiksi. Es eju traversā un drīz vien panāku Leo. Tas man stāsta par to, cik labi ir kalnos, un ka labāk ir uz upes un tā tālāk, un ka labi ir iet ar katru soli nedaudz zemāk. Ieraugam Jāni, kaut ko nedaudz sabļaustamies un kāpjam tālāk. Sačupojamies kaut kādā vietā un rijam konfektes. Nolemjam iet līdz laikam, kad saule aizies aiz kalna. Čāpojam. Kādā atpūtā sēžam ar Garjāni un štukojam, kas būs, (tikko man uzlēja karstu tēju uz pēdām) pie apvāršņa parādās Jāņoga un ar gudru ziņu pagriežas un atkal pazūd aiz tā. Jānis metas noskaidrot, kas par lietu. Es sēžu un domāju, kas notiks, ja nekas nenotiks. Atgriežas Garjānis un saka, ka Jāņogam atkal kaut kas noticis ar intuīciju un tā viņam saka, ka priekšā ir klintis un tāpēc loģiski ir iet pa to krastu. Mēs ar Garo Jāni esam mazāk intuitīvi un ejam vien tālāk pa šito krastu. Baigi skaistā apkārtne un man ļoti patīk. Sasodīts! Izejot caur kārtējai pļaviņai nolemjam gaidīt, laikam ir sūdi. Garais Jānis ir atraktīvs un spēcīgs, tāpēc viņš iet pretī pārējiem, bet es gaidu. Jānis ir nolicis airi upes vienā krastā par orientieri pārējiem, bet to es savācu ejot padzerties. Atnāk Leo un saka, ka Jāņoga ir padirsis kameru un aiziet skatīties, kas ir aiz kalna. Sarodas lēnām pārējie. Lēnām noliekam upes palienē taisīt nometni. Nometnes gatavošanas galvenā iekārtošana ir visiem nomazgāt kājas, jo, redz, Garjānim ir sagribējies kaut ko skābu un tas noteikti liecinot par to, ka droši vien viņš būšot tētis, tāpēc visi puiši grib būt smuki. Arī telti Garais Jānis uzceļ kā priekš paraugdemonstrējumiem. Man mazliet ir bēdīgi, jo vakarā nesanāk Junguras ieraudzīšanas kodiens. Kaut ko paēdis, neatceros ko, ielienu uz "pārejas" izžāvētajā guļammaisā.

K.C. (Fuck off)


7. datums.

Šodien paredzēts agri piecelties, līdz pusdienām aiziet līdz Jungurai un uzbūvēt katamarānus, lai rīt varētu sākt braukt. No rīta nevienam vēl nelikās, ka šis uzdevums ir nepiepildāms. Kamēr paēdam brokastis un izkasāmies, pulkstens jau rāda 12. Katram, nez kāpēc, likās svarīgi izžāvēt savas slapjās zeķes, laikam lai strautā varētu iebrist ar sausām kājām. Altajā beidzot ir ienācies saulains laiks. Veļam savas smagās somas plecos un čāpojam lejā. Tuvojoties ietekai Jungurā, strautam kritums paliek arvien lielāks. Strauts tek aizā ar vertikālām klinšu sienām. Brīžiem māc šaubas, vai mēs vispār varēsim gar viņu nokāpt līdz upei. Vienīgais mierinājums ir zirgu mēsli, kas ik pēc brīža ir atrodami uz takas. Ja jau tie lopiņi šeit ir varējuši staigāt, tad gan jau varēsim arī mēs. Tā, domādams visādas domas, ēsdams līdzpaņemtās konfektes un lēnā garā čāpodams, esmu izrāvies no pārējiem. Gandrīz uzkāpju čūskai, kura guļ uz takas saulītē. Pamanu viņu pēdējā brīdī un atlecu atpakaļ. Rāpulis negrib atbrīvot ceļu, un es nomētāju viņu ar koka sprunguļiem, tādā veidā piespiezdams aizvākties. Pastaiga vienam kalnos man ir apnikusi un, kārtējo reizi pārbridis strautu, nolemju sagaidīt citus cilvēciņus. Fotografēju Altaja dabu. Strauts zem šīs vietas izpilda ~ 5 m ūdenskritumu. Atnāk Jānis. Uztaisa gudru seju, pabīda brilles pe degunu uz augšu un aiziet izlūkot ceļu nokāpšanai. Kā īstens latvietis, Jānis ir nolēmis kāpt lejā pa sarežģītāko ceļu. Apmēram 5 min. mēs ar Kasparu vērojam klinšu kāpšanas paraugdemonstrējumu, jo Jānis ir nolēmis apiet strauta aizu pa augšu. Tad viņš pazūd no mūsu redzesloka. Atnāk Leo ar Gati. Tiek aprītas divas šokolādes. Jānis atgriežas pēc pusstundas. Viņš paziņo, ka jāiet esot pa augšu. Ceļu, pa kuru var uzkāpt ar mugursomu viņš neesot atradis. Kāpt pa klintīm ar laivu uz muguras man negribas, tāpēc eju meklēt taku gar strautu. Taka atrodas pretējā strauta pusē. Pēc neilga nokāpiena beidzot ieraugam upi. Upe ir liela un netīra un viļņojas kā jūra. Apsveicam viens otru. Mūsu pastaiga kalnos ir beigusies pie Argutas. Tagad lielāko stulbību sarakstā ar trekniem burtiem varam ierakstīt arī šo pārgājienu. Toties ir atslābis mūsu saspringtais pārgājiena grafiks. Mums ir radušās četras brīvdienas. Izpētam kartes un noskaidrojam, kā mums tā varēja gadīties. Izrādās, ka esam kļūdījušies Šaulas krastā, izvēloties strautu. Kāju gabalu vajadzēja sākt par vienu strautu ātrāk. Nonākuši pie Argutas, pamatīgi atslābinamies. Aprijam vēl divas šokolādes, mannā putru, zupu. Bet Jānis ir nepiepildāms vīrietis. Viņš vēl joprojām saka, ka esot par maz. Lai mazinātu bada sajūtu, vēl esot vārīti kartupeļi. To es varu apliecināt pēc nostāstiem, jo paralēli šīm aktivitātēm tika lietots spirts, un es tajā laikā biju jau izslēdzis atmiņu. Leo mums nolasīja lekciju par sieviešu tiesībām. Mēs to noklausījāmies ar patiesu interesi. Pietiek.
Jānis


8. augusts.

Lēnām aust paģirains rīts. Vā-ā-ā-ī. Galva smaga un mutē dīvaina garša. Teltī šad tad skan kunkstieni un ož - nu jā, ož pēc vempeļa. Beidzot saņemu dūšu un atveru acis - un ko es redzu - teltī vempeļa nav. Dīvaini. Lienu ārā no telts. Nu lieta ir skaidra - blakus teltij ir nolikts kārtīgi novemts paklājiņš. Netālu vāļājas kādi 2-3 pilsoņi un guļ. Apkārt krietnākais skatiņš. Viss, dabīgi,izmētāts, ugunskura vieta piegāzta ar zaļiem kokiem un krūmiem, kas cirsti ar tādu aprēķinu, ka, ja cērtot neiekrīt ugunskurā, tad jācērt vēl. Visi lēnām mostas un apvaino viens otru vemšanā. Beidzot pamostas galīgi nopampis Gatis un ievieš skaidrību - nakts vidū Jāņoga esot saņēmies un dāsni vēmis visapkārt. Pats Jāņoga, dabīgi, neko neatceras.
Diena ir karsta, mazgājamies paši un mazgājam drēbes. Tad, uz vakarpusi aizejam skatīties Junguru. Jāiet pa sasodīti dzeloņainiem krūmiem. Upele tek kanjonā, lejā tikt gandrīz nevar un negribas jau arī. Krāces upē ne pa jokam, burbuļo līdz pašai Argutai. Pēdējā muca - un jau Arguta. Krāces ir krietni krietnākas nekā Šaulā. Ja būtu aizgājuši uz Junguru ar laivām, tas tiešām jau vilktu uz augstāko kategoriju.
Vispār nekas interesants nenotika.

G. Jānis

 

9.08.1997

Mjā, šodiena... Ko es varu rakstīt par šodienu... Tas bija pirms 5 dienām, kad braucām pa upi.... Un šodien.... Vispār, mēs vairāk staigājām nekā braucām.
Lai vai kā, ceļamies augšā no paša rīta. Puiši gulēja teltī, es ārpus tās, brokastīs bija Latvijas armijas vispopulārākais ēdiens. Beidzam kārtot laivas un sākam braukt.
5 min. laikā Gatis un es apmetāmies otrādi lielā vilnī, jo mēs nebraucām jāteniski. Kādu 1/2 kilometru kaķis ir ar augšpusi uz leju, mēs turpinam braukt un tad piebraucam pie milzīgas ~ 2 km garas krāces. Pēc tam, kad bijām to apskatījuši, puiši nolemj nebraukt, bet kāpt klintī upes otrā pusē un iet kājām ~1 1/2 km.
No sākuma Jānis un Kaspars taisās šķērsot upi, bet viņiem neizdodas sasniegt otru krastu. Viņi dodas lejup, laimīgie bastardi. Kaut kur vidū viņi apmetas rinķī. Jānis peld atlikušo gabalu, kamēr Kasparam izdodas uzrāpties atpakaļ uz kaķa. Viņi pazaudē airi un galu galā nokļūst galā.

Te nu ir vajadzīgs neliels papildinājums: kā tas notika no dalībnieka viedokļa.
“pirms krāces “Baltā” Kaspars sēdēja upes krastā un gremdējās drūmās priekšnojautās – “tūlīt kaut kas notiks”. Savas priekšnojautas viņš paturēja pie sevis, bet nevajadzēja vis.. Es vienā mierā pabīdu brilles pa degunu uz augšu, norādu uz pēdējo atstraumi pirms krāces un saku ka brauksim pāri te. Iemesls turpmākajam bija parasts slinkums vilkt kaķi pret straumi, slinkums stiept to pa nobirām, jo otrā krastā ir skaista pļava un tas ka tā bija pirmā pusstunda uz upes, kuras jaudu vēl nebijām paspējuši novērtēt.
Braucot pāri, upes vidū esošā atstraume ir nepietiekami stipra un kaķi pa to nes arvien zemāk. Airējam ar pilnu atdevi un cenšamies pārspēt straumi, kas tanī vietā neizskatās īpaši stipra. Kaspars ar savu balonu jau ir atstraumē pie pretējā krasta, līdz krastam ir vairs tikai kādi 3-4 m, bet es esmu straumē. Airēju cik spēju jo pēc 5m sākās krāce – ap 2km mutuļojoša, brūna ūdens, kas tiek “padots” ar jaudu kādi 200 m3/sek... Kaspars neko īpaši palīdzēt man nevar, ārā lekt arī ne, jo atstraume ir dziļa; kaķi nes arvien tuvāk krācei. Es pametu skatu atpakaļ, tur jau pie paša borta paceļas gigantisks treks – slīpais vilnis augstumā ap 1.5m – sākās krāce. Ar sakrālo saucienu – laižam lejā, kas būs-būs – laižam lejā. Dīvainā kārtā ieejas pakāpē neapgāžamies, pēc tās cenšamies iekļūt lielā atstraumē pie pretējā krasta, bet arī no tās mūs ievelk atpakaļ straumē. Spēka arī vairs nav. Kādu laiku kuļamies starp mucām un pulsējošiem stāvviļņiem, ja būtu izlūkojuši, būtu vieglāk. Tad iebraucot vienā bedrē pirms viļņa un ieraugot viļņa brūni-balto galotni nevis priekšā bet tieši virs galvas, jau iepriekš ir skaidrs ka būs riņķī. Tā arī ir – kaķis apliekās svecē. Cenšos, vēl esot zem ūdens, pieķerties pie kaķa, taču mani atsviež nost. Iznirstu – apkārt drūmi lieli brūna ūdens kalni – peldot viss izskatās vēl riebīgāk kā braucot. Pamanu tikai ka Kaspars ir uz kaķa jau kādu 5m attālumā, tad nāk vilnis un es esmu zem ūdens. Viļņi seko cits citam, pauzes starp tiem ir pavisam mazas, cenšos elpot tikai tad kad ir ko – tomēr sarijos ūdeni. Tad pamanu ka kārtējais vilnis izskatās tāds apaļš un zemapziņa pavīd doma – sākās mucas… tā arī ir. Ejot tai cauri sākumā pazūdu zem ūdens kā parasti, tad nāk pārgāze un tieku kults kā kuļmašīnā. Katra muca ierauj dziļi – ap 3-4 m zem ūdens. Tur jau ir pavisam tumšs, orientācija ir zudusi un nevar saprast kur ir augša. Pāris reizes pamatīgi atsitos ar galvu pret upes dibenu; labi ka ķivere nav norauta, izmērs tai gan pēc triecieniem palielinās, tomēr tā turas. Veste ar celtspēju kādi 10-12 kg ceļ augšā lēni, gaisa nav. Tad kādā mierīgākā vietā pamanu ka mani nes virsū tieši lielam virsūdens akmenim, pie kura ir sanesti baļķi, kas slienās uz visām pusēm kā tādi kauli… skaidrs, te arī būs viss, bet nu jau man ir vienalga. Apziņa pa brīdim izslēdzās, spēka nav, straume mani nes. Pamanu ka nezin kā esmu ienests atstraumē pirms akmeņa. Taisot tur kādu otro riņķi atjēdzos un pieķeros pie krasta. Kādu laiku guļu ūdenī, tad iztraušos krastā. Īsti nesaprotu, dzīvs vai beigts, bet tā kā gribās vemt – vēderā ir par daudz ūdens – tad nospriežu ka tomēr esmu dzīvs. Paturu ūdeni sev.
Sēžu uz akmeņiem un visu pārdomāju. Domas īsumā vislabāk var raksturot ar klasiķa vārdiem: “Tā es atkal sastapu savu nāvi… To iesaku izdarīt katram !”
Svēta patiesība, nu ir pavisam cits skats uz dzīvi.
Tad dodos pa krastu uz leju, tur satieku Kasparu un konstatējam ka viss ir pie vietas, tikai savu airi esmu pakāsis. Nopludinām kaķi līdz krāces beigām. Pēc kāda laika otrā krastā parādās pārējie. Tagad ir problēma – kā lai ar vienu airi tiek otrā krastā. Rezerves airis ir jātaisa un nav ne laika ne materiālu. Krāce ir cauri, bet Argutas “gludie” gabali ir ar straumi ap 20 km/h un viļņiem ap 1m. Upes platums – ap 50m, esam starp klintīm, pāri pārbļaut arī nevar – upe šņāc. Šie pie mums arī netiek. Plātos ar rokām un bļauju līdz aizsmakumam bet nezinu vai viņi otrā krastā ir visu sapratuši. Doma tāda – braucam iekšā ar vienu airi un rezerves aira lāpstu; šie no otras puses brauc pretī un upes vidū iedod Jāņogas atrasto airi. Viss tā arī izdodas.”
Tālāk atkal Leo rakstītais…

Gatis un Jānis grib šķērsot un tā kā Gatis un es paejam pa straumi uz augšu, mēs laimīgi nokļūstam otrā pusē..
tur, pēc manām domām, sākas problēmas.
Kāpšana klintī nav viegla un es domāju, ka ļoti bīstama. Mēs to paveicām... Dažas reizes paslīdam, Gatim trāpa akmens pa galvu un nedaudz asiņo, mēs sabojājam kaķi. Bet mēs to paveicām...Tad mēs ejam... apmēram 1 1/2 km nesot laivu. Mēs atkal gatavojamies braukt un satiekam Jāni un Kasparu. Upes vidū iedodam viņiem airi. Mēs noairējam un uztaisam nometni. Vakariņās ir zupa un karsta šokolāde un tad mēs ejam gulēt. Zēni teltī, es ārpusē...

Leo

 

10.08.1997

Ūdens diena. Arguta.
Kā parasti mostamies. Brokastis. Pēc brokastīm salāpam iepriekšējās dienas rētas. Jānim ar Kasparu, kā parasti, pa akmeņiem pārsisti trubu apvalki. Mums pa akmeņiem vakar stiepjot kaķi, pārplēsts ārējais balons. Sašujam, salīmējam. Pirms atejas problēma atrast sūnas, jo papīrs jau dziļi iepakots, visapkārt tikai kaut kādi saksauli. Arī tas tiek atrisināts. Ateja. Sākumā braucam lēni un uzmanīgi. Tas vakardienas iespaidu rezultātā. Vēlāk braucam bišķiņ drošāk, līdz Jānis sāk kļūt tramīgs, ka jānāk krācei "Razģeļnaja". Pāris reizes tiek pastaigāts pa klintīm uz priekšu līdz krāce tiek arī sasniegta. Priekšā jau krievu kaķi un kajaki. Jānis ar Kasparu piestājuši nedaudz augstāk labā krastā, mēs cieši pirms krāces kreisajā krastā. Es aizeju izlūkot, kas pa kanjonu darās tālāk. Redzu, ka arī Jānis ar Kasparu iet izlūkot pa otru pusi. Viņu ceļš drīz apraujas klintīs. Es aizeju tālāk. No augšas viss izskatās diezgan vienkārši. Kad atnākam atpakaļ, arī Jānis ar Kasparu ir klāt. Tā kā ieeja kanjonā ir diezgan briesmīga, Jānis nolemj, ka nesīs rinķī. Mēs pamazām viņu pārliecinam, ka tas nav prāta darbs un ka krāces sākumu var nopludināt. Beigās pie tā arī paliekam. Pie pašas ieejas kanjonā pie akmens pieskrūvēta plāksne, ka 1980. gadā te kāds gājis bojā. Nopludinamies veiksmīgi un aiziet kanjonā. Visi kopā palēnām ejam uz priekšu. Cenšamies nelīst lielos "bāzienos". Ar laiku kļūstam drošāki. Vieta, kas no augšas likās kanjona sašaurinājums patiesībā tas nav, bet toties tur bija pamatīgs atvars, kurā arī mēs gandrīz iekļuvām. Jāņoga tur arī iekļuva un viņu trīs reizes apgrieza rinķī. Tad sekoja īstā šaurā vieta. Patiesībā, labi, ka iepriekš izlūkojot līdz tai neaizgāju. Aiztaupījās apnesiens 7 km Jānim ar Kasparu. Šaurajā vietā normāli esot 3 m ūdenskritums. Šoreiz te kritums bija, bet likās, ka kādi 2 m. Toties muca pēc tam bija tāda, ka mūsu kaķi nolika pilnīgi vertikāli "svecē"un mēs gandrīz uzgāzāmies atpakaļ Jāņogam, kas brauca aiz mums ar kajaku. Tad mani izrāva no kāju cilpām un es attapos guļus uz kaķa ar vienu roku ieķēries trubās. Zem sevis ieraudzīju Jāņogu, kas mēģināja tikt ārā no mūsu kaķa apakšas. Tas viņam izdevās, un arī es pa to laiku tiku atpakaļ augšā. SUPER. Arī Jānis ar Kasparu veiksmīgi tiek pāri un neapsviežas. Sajūta tāda, ka visiem ir atgriezies dzīves prieks. Pat Leo beidzot smaida, līdz tam viņam staigāšana kājām jau bija "piegriezusies". Vienīgais, kas vēl nedaudz purpina ir Garais Jānis. Viņam vēl atmiņā vakardiena. Atrodam labu nometnes vietu, kas ir pie Šaulas ietekas. Bišķiņ līst, bet tas nekas, sēžam zem klints pārkares un vāram saldos rīsus. Dzeram kafiju. Vāram smilšērkšķu tēju...

Gatis.

 

11.08.1997

Mostamies kā parasti. Pirmais uzraušas Jāņoga, Garais Jānis, pēc tam arī es. Gatis vēl izliekas guļot. Kaut kādas glupības palaišana izraisa nelielu jautrību. Naktī, protams, lijis. Brokastīs tiek lietotas pupas. Par cik ir palicis vairs tikai viens katls, jo otru pirmajā Argutas dienā, gāžoties Gata & Leo ekipāžai, saberza lupatu lēveros. Tāpēc brokastis ievelkas. Jāņoga loba vakar salauztos smilšērkšķus un taisa zapti. Leo paņem rokās tualetes papīra rullīti, kuru viņam tomēr ir izdevies izžāvēt, paskatās uz apkārtējiem, nosmejas un dodas pievālēt Šaulas ielejas palieni.
Veči krāmējas un un pakojas baigi gausi. Ap vieniem esam uz ūdens un, braukuši apmēram stundu, piestājam, lai nepaskrietu garām skaistam, saulainam laiciņam un pusdienām.
Turpinām braukšanu, palaikam risinās dialogi uz ūdens. Garjānis paskaļi kaut ko saka Jāņogam, tas saka, ka neko nedzird, par cik es dzirdu visu, noauroju Jānim. Aizbraucam līdz krācei"Atlanti" un stājam kreisajā krastā, lai izlūkotu. Krievi pretējā krastā, paēduši pusdienas, brauc "Atlantus", redzam tikai sākumu, kā viņi brauc. Aizejam līdz krāces galam un nolemjam, ka jātaisa bildēšana. To no sākuma daram mēs ar Garo Jāni, kad braucam mēs, Leo taisa video, nu jau otro reizi pa visu pārgājienu.
Pēc "Atlantiem" kādu gabaliņu ir bla-bla ar bišķiņ sēnēm un sīkām atstraumēm, kuras sūknē šurp un turp kaķi, ka tas pulsē.
Jānis saka, ka varot redzēt Katuņas ieleju un ka drīz jābūt pēdējai krācei "Vārti". Ir arī tāda tā kā pārgāze ar mēli, uz kuras tiekot, mēmā ātrumā uz visām pusēm raustīti, braucam lejā un lecam atstraumē, kur krastā mūs jau sagaida krievi. Jāņoga ir nolēmis nerādīt atrasto Prijon airi un vispār ir iestājusies neliela vētra. Paretam uzlīst kāds lietus. Apskatam Kafe Argut nometnes ekspozīciju, Jāņoga saka, ka tad, kad viņš braucis pa Katuņu, ekspozīcija ir bijusi bagātāka, bet laiks tik pat sūdīgs. Mierīgā garā, izmētājuši savas mantas apmēram viena vai pus hektāra platībā, dodamies pie miera.

Kaspars


12. augusts
Mostamies 4 no rīta no nejēdzīgām skaņām, kuras man atgādina akmeņu lidošanu gar telti, pārējiem Leo cīņu ar lāci. Ārpus telts notiek aktīva darbība aklā tumsā. Leo sauc pēc palīdzības un šķiltavām. Vēl dzirdama kaut kāda nenosakāma rūkoņa. Kaspars izmetas no telts pirmais un paziņo, ka Leo cīnās ar āmriju. Viena pēc otras seko versijas, ka viņš cīnās ar sniega cilvēku vai cietumnieku. To, ka viņš ir kaut ko noķēris, var just, tikai nevar īsti saprast ko. Beidzot atrodas šķiltavas, un mēs uguns gaismā ieraugam altajieša raksturīgo viepli. Palīdzam viņam atbrīvoties no Leo mugursomas, kuru viņš piekrāmējis ar konserviem, aptieciņu un Leo dokumentiem. Kamēr mēs ar Gati vietējo zagli sasienam, pārējie iekurina ugunskuru. Pēc medījuma rūpīgas apskates un iekaustīšanas, piesienam viņu aiz kājām, lai neaizbēg. Tagad mums ir jauna, aizraujoša tēma sarunām. Vāram tēju, kakao, makaronus, to visu ēdam un ik pa laikam izsakam vietējam jaunas versijas par viņa turpmāko likteni. Altajieti gan vairāk interesē viņa notirpušās kājas pašlaik, nekā solījumi nocirst roku, iemest upē vai nogriezt un izcept ausi nedaudz vēlāk.
Izrādās, ka naktī Leo nenāca miegs, jo mēs gulējām teltī saspiesti un lija lietus. Viņš bija izdzirdējis grabināšanos gar katamarāniem un izlīdis ārā. Kāds taustījis pēc kārtas visas mūsu mantas, kas bija izmētātas rajonā, kur satiekas Katuņas un Argutas ielejas. Leo klusu tupējis telts priekšā un ilgi nevarējis saprast - vai tas lācis vai cilvēks. Bija necaurredzama tumsa un skaņas tuvojās. Vietējo nodevusi neilona jakas švīkstoņa. Kad grabināšanās bijusi pāris metru attālumā, Leo meties uzbrukumā. Altajietis bēgot metis cilpas kā zaķis. Leo viņu noķēris ~ pēc 20 m, pa ceļam vienreiz ieskriedams kokā. Cīņas karstumā vietējais sakoda spalvainās holandieša krūtis. Vēlāk Leo viņu mācīja, ka īsts vīrietis nedrīkst zagt, nedrīkst kost un nedrīkst raudāt. Vietējais skatījās uz Leo vainīgām un valgām acīm, kā jau gūsteknim pieklājas un, protams, neko nesaprata. No rīta, apskatīt mūsu trofeju, atnāca kaimiņu krievi. Viņi teica, ka tā esot "redkaja dobiča" un “intjiresnaja svjazka” un ka vietējam esot laimējies, ka viņu nenoķēruši krievi. Tad viņš tik labi neizskatītos. Pametot Kafe Argut pārvedam altajieti pāri Katuņai, lai domā pats, kā tikt pāri. Pa ceļam pāri upei viņš esot lūdzis Gatim, lai sadodot viņam pa muti, bet lai neko negriežot nost. Krastā viņš izskatās nožēlojams. Gatis vēl grib iemest viņa zābakus upē, bet beigās apžēlojas. Lai staigā tālāk pa savu dzimteni, kas mums par daļu. Varbūt šajā vietā vairs nekad neatgriezīsimies. Līdz Iņai braucam apmēram trīs stundas. Laiks arvien vairāk bojājas. Beigās pūš spēcīgs pretvējš un līst lietus. Nedaudz augstāk snieg. Iņā visi esam nosaluši. Nopērkam divas pudeles krutkas, kas taisīta uz odekolona bāzes, kilogramu šokolādes konfekšu, kuras momentā tiek aprītas, dzerot iepriekšminēto krutku. Jūtams, ka Altajā sākusies ziema. Nolemjam pārgājienu beigt šajā vietā. Vakariņas taisām tik ilgi, kamēr Jānis ir paēdis. Izdzeram otru krutku un ar domu, rīt 9.30 braukt prom no šīs vietas, ejam gulēt.

Jānis.

 

Finita la commedia


Rezumē
6. kat. tā arī neuztaisījām – netikām uz Junguru. Tas notika sliktā laika (daudz kas bija miglā tīts) un – galvenokārt – tāpēc ka nepietiekoši uzmanīgi vērojām ielejas – skatījāmies tikai uz pietekām kā tādām. Vajadzēja arī kāju gabala sākumā rūpīgāk noorientēties. Bet varbūt labi vien ir.
Šaula ir ļoti skaista, ne pārāk sarežģīta upe priekš kanoe katamarāniem.
Lielām upēm vajadzīgi lieli kuģi.
Jungura – tā ir lieta!


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web