Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Pavasaris Lietuvas upēs

Atis Rektiņš, 08.04.2008

Komentāri [3]

 

 

Kad klāt pavasaris, liela daļa laivotāju ar mazajām un krāsainajām plastmasas silītēm dodas uz Amatu un citām sniega ūdeņiem pilnām upelēm, lai ar pilnu krūti sacenstos, kurš smukāk uztrieksies akmeņiem, apdauzīs galvu un rokas, ar matiem ieķersies koku zaros vai apgāzīsies vismaz pieklājības pēc.

 

Mums ar Kārli tāds pavasaris nav vajadzīgs, tādēļ īsu un strauju izklaižu vietā šogad  jau izvēlējāmies jau otro reizi doties uz Lietuvu un piecu dienu garumā ar kanoe apmeklēt dažas kaimiņvalsts upes. No iepriekšējās pieredzes Ventā jau bija skaidrs, ka lielākā problēma būs mazie aizsprosti. Jāpiebilst, ka mazie HES, kuri atrodas Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu ir bērnu spēle - tur par godu lietu jau sen ir padarīta jebkuras upes aizdambēšana krietni lielākā mērogā nekā pie enerģētikas sektora attīstībā atpalikušajiem zirgu galvām, tādēļ laivā centrālo vietu ierādījām kanoe ratiņiem (strapes, protams, tika aizmirstas mašīnā).

 

Viss sākās nedaudz lejpus Daugavpils, gan Lietuvas pusē. Šeit reljefs ir līdzīgs Latgalei - smuki pakalni un daudz ezeru, kuriem visiem cauri tek Šventoji upe. Kaut arī bijām plānojuši iegremdēšanos ledainajā ūdenī sākt kādā ezerā, divdesmit minūtes pirms starta plānus mainījām, jo pamanījām uz kartes mazu upīti - Zalvi, kura noteikti piedāvātu papildus izpriecas vismaz divu vai trīs kilometru garumā. Zalve gan izrādījās neplānoti strauja un jau dažas sekundes pēc starta straume sameta laivu šķērsām upei, abi laivas gali iesprūda pretējos krastos, kamēr upīte jautri skalojās par bortu laivā un draudēja ar apgāšanos. Tālāk notikumi ritēja savu loģisko gaitu - upīti iecienījuši bebri, tādēļ vidējais ātrums samazinās līdz kilometram stundā ar vidēji četriem apnesieniem stundā. Protams, tukšas laivas apnesiens ir patīkama pastaiga pat ar slapju sniegu piesnigušā un ar alkšņiem pieaugušā muklājā, bet ne tad, ja laivā vēl ir bagāža aptuveni piecdesmit kilogramu svarā - tātad - viss jāstiepj divreiz. Kād pēc trim stundām esam ezerā, jautrība vairs nav ne prātā. Papildus labumu sagādā spēcīgais pretvējš un tā vēl vairākas stundas cīnāmies caur četriem ezeriem, līdz nolemjam braukt malā. Uz kartes progress ir niecīgs un priecājamies, ka neesam nosprauduši nekādas konkrētas dienas normas - tad beigās gaidītu pamatīga vilšanās. Vakarā arī kļūst skaidrs, kādēļ manas kājas tik neganti salst - esmu kājās uzstīvējis sievas neoprēna zeķes (XS izmērs, salīdzinot ar manas kājas XL), tādēļ nākamajās dienās īpaši apžmiegto ūdenszeķu vietā velku plastmasas maisiņus ar pelēkā skoča apdari.

 

Nākamajā dienā viss tomēr mainās - vēja nav, laiks kļuvis labāks; izbraucam vēl caur dažiem ezeriem un esam Šventoji  - straume tāda, ka vējš gar ausīm svilpo - nav pat jēgas airēt, nepieciešams tikai piestūrēt. Šventoji šeit ir vismaz Abavas lielumā ar straumi, kas samērojama ar Gaujas straujtecēm. Protams, neesam tik naivi, lai domātu, ka šādi prieki turpināsies bezgalīgi, kaut arī sliktās kvalitātes Jāņa Sētas Lietuvas kartēs (pat maza mēroga kartēs nav iezīmēti arī salīdzinoši lieli HES ezeri, liela daļa tiltu un citi noderīgi sīkumi) nekādi škēršļi nav atrodami - tādi ir pietiekoši daudz padomju ģenerālštābniecēs. Otrā diena paiet uz patīkamas nots un skaidrs, ka kilometrāža uzlabojas. Trešajā dienā plāns skaidrs - vajag tikai maukt, jo negribas domāt par to baismu, kas sagaidīs pēc tam. Tā nu braucam, sākam apdegt pavasara saulē (fundamentāli un sāpīgi apdegām nākamajā dienā, jo neviens normāls cilvēks, laivojot agrā pavasarī, apsnigušu krastu ielenkumā ar slajdraņķa prognozi visai nedēļai, pretapdeguma krēmu līdzi neņem), nesam un vedam laivu apkārt HESiem, izbaudām airējienus un mobilizējamies pašam lielākajam notikumam, pārbraucienam uz Nevēžas upi.

 

Šis ir viens no mūsu pasākuma galvenajiem notikumiem, jo rakņājoties pa kartēm, ir izdevies atrast pietiekoši eksotisku objektu - kanālu, kurš rakts sešdesmitajos gados, lai savienotu Šventoji un Nevēži (abas upes ir ap 200 km garas, ietek Nemunā un ietilpst Lietuvas lielāko upju pieciniekā). Ja krievu caram būtu pieticis naudas, kanāls jau būtu izrakts vismaz gadsimtu agrāk, Rīgas - Viļņas kuģu ceļa ievaros, no kura pabeigti tika tikai nelieli posmi. Rakts tika divos piegājienos, bet 19. gs sākumā visu pārtrauca naudas līdzekļu pēkšņais izsīkums, savukārt, 1914. gadā, kad rakšana jau tikai reāli uzsākta - pirmais pasaules karš. Pietiekoši vājprātīgais kuģu ceļš būtu gājis pa Lielupi, Mūsu, Levuo (Mūsas pietieku), Nevēži, Šventoji un Neri. Tas viss tikai tādēļ, ka Nemunas izteku kontrolēja vācieši un krievu baržas aplika ar pamatīgiem nodokļiem. Padomju laikā ideja beidzot tika realizēta, lai vispārējās meilorācijas ietvaros palielinātu Nevēžas upes caurplūdumu, jo tā vasarā praktiski izsīkst.

 

Tomēr mēs kartēs atzīmēto meliorācijas mākslas augstāko lidojumu uztvērām ar pietiekošām bažām, jo nojautām, ka kopš 1983. gada, kad ģenerālštāba kartes pēdējo reizi tika atjaunotas, viss varētu būt piedzīvojis pamatīgas izmaiņas. Kad esam uzstiepuši laivu kalnā (lai upes un grāvji ietecētu nevis Šventoji, bet tās piespiestu tecēt pretējā virzienā uz citu upes baseinu, to sākums pacelts aptuveni 10 m augstajos upes krastos, tiek nedaudz izmantots pumpis un daži dambji), skatieniem paveras dažus metrus plats grāvis ar atkritumiem tajā. Nekas cits neatliek kā grāvī likt iekšā kanoe un braukt. Izrādās, ka braukt ir iespējams, protams, ātrums nav liels, bet virzīšanās uz priekšu notiek, ir pat neliela straumīte. Pēc dažām stundām niedrošanas un krūmošanas iebraucam mākslīgā ezerā, no kura iztek Nevēžas sākums - Pieņiai, kuru, ērtības labad, nodēvējam par Peņupi. Upe attaisno nosaukumu, jo lai tajā tiktu, vispirms jāizstumjas cauri ap 2 km blīvai niedru joslai. Jau pēc pārsimt metriem mums kļūst skaidrs, ka pirms sasniegt upeli, mēs nomirsim no spēku izsīkuma, tādēļ pieņemam smago lēmumus krāpties un veikt dažu kilometru apnesienu, lai sasniegtu brīvākus ūdeņus.

 

Apnesiens nav no vieglajiem, bet tā rezultātā nonākam pie meliorācijas grāvja bez nosaukuma, pa kuru vairākus kilometrus esam paredzējuš bezrūpīgi braukt uz Peņupi. Grāvja platums ir ap vienu metru, kanoe - ap 90 cm, tādēļ ir desmit centimetru rezerve, secinājums - upe ir braucama. Sākumā kanoe velkam, bet drīz vien kļūst skaidrs, ka ērtāk būs sēdēt laivā, jo krasta dadži un citi ērkšķaini augi saķeras apģērbā. Dažviet gan grāvis sašaurinās un kanoe cauri netiek, bet viss brauciens rada pārliecību, ka nākošreiz varam mēģināt pārvarēt grāvi, ar vienu sānu šļūcot pa krastu, tikai daļai kanoe atrodoties ūdenī. Sasniedzam ar draņķiem un niedrēm aizaugušos un dvakojošo Peņupi un metamies airēt. Kārlis arī šeit noformulē vienu no pasākuma galvenajām atziņām - “štrunts, ka sūdi, ka tik straume”.

 

Drīz arī sākas Nevēžis, kura vairāk izskatās pēc mēslu grāvja un šajā lietuviešu likteņupē ieplūst mūsu iemīļotā Peņupe. Tūlīt saskaramies ar vislielāko brauciena murgu - betona hidroprofiliem (kaut kas ar kanoe necaurbraucamam aizsprostam līdzīgs), kuri astoņdesmitajos gados izveidoti, lai mērītu upes caurplūdumu. Pirms un pēc tiem ir jauki un stāvi betona krasta nožogojumi, kas nozīmē apstāšanos pie slidena un stāva krasta, visa pārstiepšanu pārdesmit metrus aiz aizsprosta, laivas vilkšanu pa dubļiem un akmeņiem un citas izklaides. Laikam lietuvieši brīvi plūstošu upi uzskata par izniekotu - tā vien prasās tajā ierīkot kādu nu jau pusgruvušu un bezjēdzīgu aizsprostiņu vai arī iebērt no kolhoza lauka nolasītos akmeņus.

 

Līdz Paņevēžai esam jau pamatīgi paguruši, tomēr tur mazdārziņu īpašnieki parūpējušies par īpaši grūti pārvaramu dambju izveidošanu, kas laikam domāti peldēšanās vajadzībām. Tagad jau gribas lamāties ļoti skaļi un to arī darām. Vakarā jau pārguruši uzsākam braucienu pa romantisko Ekrāna līci - vismaz 8 km garu rezervuāru, kura galā nav pat HES - vienīgi parasts un bezjēdzīgs dambis. Turklāt laiva jālaiž ūdenī kanalizācijā, jo vienīgajā iespējamajā vietā ietek dvakojoša pusattīrītas kanalizācijas upe. Pats galvenais uzmanīties, lai šo žurgu neiešļakstītu mutē. Tā nu kopā ar mēsliem peldam caur Paņevēžu un ceram un drīzu brauciena nobeigumu, kas paredzēts pie tilta dažus kilometrus no pilsētas. Atkal nekā - iestājoties tumsai, tikai sākas vakara nagla - vispirms vēl viena dambja pārvarēšana, kanalizācijas ieteka (mums jau viss vienalga un kontaktu ar šādu “ūdeni” uztveram filozofiskā mierā) un tad upe pirmo reizi kļūst patiesi strauja. Būtu prieks braukt, ja vien šie pēdējie kilometri nebūtu pilni ar kritušiem kokiem un akmeņiem. Ar galvas lampu gaismu nepietiek, lai spētu atrast ceļu, turklāt straume ir pārāk ātra. Tā nu būkšķinamies starp abiem krastiem, skrāpējamies caur zariem un ceram, ka šis murgs beigsies drīz. Murgs patiešām pēc pusstundas beidzas, jo ieraugām tiltu. Vēl tikai, laivu krastā stiepjot, jāiestieg smirdošos mālos un tad jau brauciens ir galā.

 

Par spīti nemītigajiem aizdambējumiem, secinājām, ka Lietuvas upes ir tikpat interesantas kā Latvijas, turklāt vidēja izmēra upju (ap 200 km garas, ar labu straumi un vismaz Abavas platumā) šeit ir daudz vairāk.

 

Beigās, sausi statistikas dati - piecās dienās noairēti 200 kilometri, vidēji ar ātrumu 5,2 km/h. Veikti 25 apnesieni, braukts caur 6 ezeriem, pa četrām upēm un dažiem bezvārda meilorācijas grāvjiem. Apēsti 16 tušoņi.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web