Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Mirāža

Baiba Altberga, 22.01.2008

Komentāri [0]

 

Mirāža 26...
 

Piedzīvojums sākas vasaras pagarināšanas brauciena beigās kaut kur „siltajās zemēs”, jo „Šitas nedarbs vēl nav veikts, kad jau nākošais tiek steigts”. Lieliskie grupas biedri runā par nākošo laivošanas pasākumu – „Gaujas bāzienu” Ventā (mirāža 1) – būšot jāairē 100 km. (Šausmas – visu dienu sēdēt laivā!) Tad viņi, labu gribēdami, pieļauj LIELU kļūdu – pierunā mani braukt paskatīties, nu vismaz turēt īkšķi par viņiem. Es arī - tikpat vieglprātīgi piekrītu, jo nevar taču atteikt morālo atbalstu tik grūtā nodarbē.

 

„Gaujas bāziens” patiešām notiek Ventā. Laiku organizatori pasūtījuši brīnišķīgu – saulīte ripo pa zemes virsu. Upē labs ūdens ar žirgtu straumi, daudz smaidīgu braucēju visdažādākajos peldlīdzekļos. Tikai makšķernieki upes krastos galīgi samulsuši – neprot laivotājiem atbildēt, cik km vēl atlikuši līdz Līgatnei vai Turaidai (mirāža 2). Laikam tāpēc pēdējās laivas finišē „Oša saules” (Grobiņas „laivotāju dvēseles” dotais nosaukums mēnesim) gaismā (mirāža 3). Man, uz visu šo pasākumu skatoties no sauszemes, uzbango tāda neremdināma brauktkāre, ka kaut vai tūlīt kāpt laivā, kuras NAV (mirāža 4). Tāpēc steigšus piesakos uz nākošo pasākumu, kas izrādās GB, bet vēl nav zināms, kad tas notiks (mirāža 5). Piedevām aizrunāju visātrāko „divnieku” – smailīti ar dzejisku nosaukumu – „Ziemeļu zvaigzne”, ar ko, izrādās, pašlaik vēl Gauju bāž Ventā abas „Zvaigznes”, par kurām arī turu īkšķi (mirāža 6).

 

Atgriežoties mājās, sāku meklēt pārinieku, kurš būtu ar mieru kļūt par ZZ kapteini šajā pasākumā. Neveicas... Vienīgais, kurš piekrīt, ja pārstās sāpēt mugura, ir V. Jāpiesakās pasākumam, bet nevar taču pieteikt V., kurš vēl nav „uz strīpas”. Piesaku misteru X (mirāža 7).

 

Beidzot tiek sagaidīts GBGB - Mēmelē. Šoreiz vēl pirms starta bojājas jau tā rudenīgais laiks – sāk slapji snigt. Auksts. Pūš ledains vējš. Mans drosmīgais pārinieks bez sevišķa entuziasma (tāpat kā es) varonīgi gatavojas kāpt apsnigušajā laivā. Izrādās, ka kapteinis vispār nav braucis ar smaili. Ar šādu – arī es ne (mirāža 8). Ir tik daudz svešādu lietu un vietu, kas un kur jāregulē. Labi, ka „konkurenti” - smukas un jaunas meičas - palīdz ar vērtīgiem padomiem. PALDIES! Tad vēl ar godu jātiek iekšā laivā un upē, kas nemaz nav tik vienkārši. Skatāmies, kā to dara „asi” – iesēžas laivā un pa apsnigušo zāli eleganti ieslīd upē. Ar mokām iepiņķējamies laivā, kādas palīdzīgas rokas arī mūs iestumj ūdenī. Izrādās, ka aiz uztraukuma esam aizmirsuši pacelt stūri un to, slīdot upē, mēģinām salauzt. Vienīgais, kurš misēkli ievēro, partizāniski klusē, lai gan nāktos skaļi brēkt par inventāra bojāšanu (mirāža 9). Laiva nez kāpēc (???) ļogās uz visām pusēm,- pat galvu nevar pagriezt kā pienākas, lai paskatītos, kas notiek ar asti (stūri), laivu pagriežot (mirāža 10). Kad, trīcot un drebot, beidzot esam laivu apgriezuši, piesardzīgi ieņemam vietu aiz mūsu starta grupas. To, par nelaimi VISIEM, pamana acīgais starta tiesnesis un aicina piebraukt vienā līnijā ar pārējiem, norādot vienīgo brīvo vietu – labā pagrieziena iekšmalā (mirāža 11).

 

Tad tiek dots starta signāls un viss bars sāk enerģiski vicināt airus, bet pēc dažiem vēzieniem – STOP, jo kādi nejēgas noliek savu laivu visiem šķērsām priekšā un izveido pamatīgu korķi (mirāža 12). Kur laivas deguns rāda, turp arī airējam, jo pagriezt neprotam. Lieki piebilst, ka tā ir mūsu laiva, kas visiem nosprosto ceļu. Vairs pat ūdens nav redzams, lai airi iemērktu! Kad kādu laiciņu esam „čupojušies”, mūsu laivai bīstami zvārojoties, metu kaunu pie malas un cenšos brīdināt pārējos, ka esam ļoti nestabili, kuru katru mirkli varam apgāzties un tādā biezumā - palīdzēt arī viņiem. Tas iedarbojas – ap mums parādās brīvs ūdens! PALDIES! Lai labāk noturētu līdzsvaru, atsākam sparīgi airēt (mirāža 13). Mūsu ZZ > LIDO kā bulta (mirāža 14) salīdzinājumā ar līdz šim zināmajām laivām! Airējam ne tikai „ar zvaigzni”, bet arī patiesu BAUDU.

 

Pēc laika, kad nedaudz esam apraduši ar laivu un iemanījušies to kaut cik valdīt, varam pamest aci arī uz krastiem. Skati ir brīnumaini – pārmaiņus augstas, gleznainas kraujas gan mūsu, gan leišu krastā. Domāju, ka šeit tie būs „zemgaliski” (mirāža 15). Reizēm snieg īsts Ziemassvētku sniegs, tikai slapjāks, kas cenšas apsegt pelēcīgo zemi, zaļo zāli un meldrus, kailos kokus, krāšņos segliņu krūmus, bet tie arvien spilgtāk mirdz ķepīgajā baltumā (mirāža 16). Uz laivām, mugurām, galvām krājas slapja sniega kaudzes. Laivās sēž sniegavīri un sniegbaltītes vai sniega sievas (mirāža 17). Mūsu krastā ik pa laikam manāms kāds makšķernieks, bet leišu pusē – neviens (mirāža 18). Caur sniega aizkaru reizēm pavīd daža krāsaina laiva vai līdzjutēju pulciņš krastā, kurš cenšas pateikt vismaz uzmundrinošu vārdu (mirāža 19).

 

Kad sāk palikt garlaicīgi, upe piebirst ar daudzām raibām piepūšamajām laivām un pazīstamiem braucējiem, jo viņiem mērojama īsāka distance. Manāma jautrība uz ūdens. Pēdējie 5 – 7 km liekas ļoooti gari (mirāža 20). Kapteinim trakoti sāp nesen pamatīgi apsaldētās rokas, sildīšana ar elpu diez ko nepalīdz. Man kājas kļuvušas pavisam stīvas. Pamanu, ka laiva kā hameleons nez kāpēc maina krāsu. Izrādās - pret bagāžas striķiem rokai norauta āda, ko aukstuma dēļ nemaz nemana (mirāža 21). Beidzot arī finišs (mirāža 22)!!! „Savējie” parāda labākās izkāpšanas vietas un palīdz kapteinim „aiz ausīm” mani izvilkt no laivas, pēc tam - pat laivu dabūt kalnā. PALDIES!

 

Kalna galā jauka, sausa un silta oāze, pat ar mazu, karstu pirtiņu (mirāža 23). Pirtiņa stāvgrūdām pilna ar patiešām raibi izģērbtu un apģērbtu publiku – cieši saspiedušies ir gan „pirts tērpos”, gan „laivas formās” ģērbtie laivotāji (mirāža 24). Kad otrie nedaudz atkusuši, pirmie palīdz viņiem pārtapt par sev līdzīgiem. Viesu mājā var pārģērbties sausās drēbēs, pēc tam iedzert karstu tēju (un ne tikai), paēst, papļāpāt. Tiek stāstīti piedzīvojumi, sprēgā asprātības, birst joki – vārdu sakot, mutuļo dzīvesprieks. GANDARĪJUMS ir klāt (pēc kā arī braucām)! Kad uzzinām rezultātus, tiekam vēl vairāk gandarīti. Esam pirmajā sešniekā (mirāža 25)!

 

PALDIES VISIEM – organizatoriem un dalībniekiem, līdzjutējiem un makšķerniekiem!

 

NE VIENMĒR VISS IR TĀ, KĀ PIRMAJĀ MIRKLĪ IZLIEKAS! MIRĀŽAS MĒDZ BŪT ARĪ ZIEMEĻOS!


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web