Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Voņga

Jānis Apse, 21.01.2008

Komentāri [4]

 

 

Makšķernieku prieki Karēlijā.


 

Ilgi gaidītais mirklis ir klāt. Kā tradīcija mums jau iegājusies jaunu ceļu meklēšana. Šoreiz ceļš mūs ved caur Somiju tālu uz ziemeļiem. Mērķis ir atrast jauno robežas šķērsošanas punktu, par  kura  esamību mūs informēja draugi no Karēlijas. Atrast šo punktu nav nemaz tik viegli. Izrādās, tas arī nav atvērts visu diennakti, bet gan no plkst. 9.00 līdz 20.00. Bet, tā kā mēs ierodamies vēlā vakarā, nākas meklēt naktsmājas. Turpat netālu upes malā atrodam piemērotu vietiņu un gatavojamies nakšņošanai. Līdz šim brīdim apkārtnē nemana ne mazākās dzīvības pazīmes, kad pēkšņi kā no gaisa nokrīt tikai un vienīgi somu valodā runājoša somu delegācija, kas liek noprast, ka mums ir „jātin makšķeres”, un nekādas nakšņošanas šajā vietā nebūs. Mēģinājām ar  žestu palīdzību parādīt, ka esam draudzīgi, bet nekas nesanāca. Par laimi viņi aizgāja. Nolēmām, ka nekur prom nedosimies, lai vai kas. Pēc kāda laika delegācija atgriezās – izrādās meklējuši kādu angliski runājošo. Šis, mūs nopētījis, sāka izvaicāšanu - no kurienes, kurp dodaties utt., u.tml.. Bet tad laikam lai pārliecinātos par mūsu patieso izcelsmi, izteica divus vārdus: „ ARTŪRS IRBE.” Tie laikam bija paroles vārdi, jo tiklīdz teicām: „ Jā, tas ir mūsējais. Latvietis.” – viņa sejā atplauka smaids un nakšņot varējām, kur vien vēlējamies (pierādījums,ka mūsu sportisti nes Latvijas vārdu pasaulē).

 

Robežas otrā pusē tikuši, veicām vēl kādus 200 km, un tad jau laidām laivas ūdenī. Tā kā mums bij’ varen laba karte, tā mūs bez jebkādas maldīšanās pieveda tieši pie ieplānotās starta vietas. Plostošanas maršuts, šī vārda labākajā nozīmē, bija sastādīts pa interešu posmiem.

Starp citu, šo upi  tie, kas te bija jau pabijuši, neieteica, tādēļ, lai tomēr būtu forši ne  tikai mūsu komandas lielākajam makšķerniekam, bet arī mums, nācās iekļaut dažus nezināmus posmus. Mums izdevās! 

Pirmais posms, pirmā daļa saucās „šķērsļu josla”, kas bija šauru koku sanesumu pilnu upīšu un krācīšu pārvarēšana –  lielākoties nesot vai stumjot... diezgan pasmagi. Liela  priekšrocība šaja posmā bija īrētajām smailītēm no Campo.

Otrā brauciena daļa varētu saukties - skatu un upes plūduma baudīšana, „platās upes” un ezeru likloču, īpaši copes cienītajiem domāta.

Un, visbeidzot, noslēguma posms – „lielās” krāces. Kas uz šīs upes ir tikai, tad, kad ir augsts ūdens līmenis. Šoreiz mums paveicās. Šo krāču vidū bij arī tāda ar nosaukumu „NEPROHODIMIJ”, taču mēs varam likt droši roku uz sirds un teikt, ka visu prohodili. Vislielākais prieks, šķiet, bija mūsu jauniešiem, kas brauca ar „Krypton” smailītēm, jo viņi katru krāču posmu centās pārvarēt vairākkārt.

Brauciena kulminācija bija brīdis, kad iebraucām Baltajā jūrā. Vakara pusē, sajūsmināti par apkārtni, ļāvām straumei mūs nest kādu gabaliņu jūrā. Kompass rādīja pareizu virzienu, un drīz arī parādījās salu grupa,kur bija ieplānots pārnakšņot. Ar paisumu un bēgumu tā īsti nekad nebijām saskārušies, taču šoreiz to izbaudījām, staipot mantas diezgan tālu un samērā augstu klintīs. Taču pēc stundām piecām izrādījās, ka paisums pats būtu mūs tur aiznesis. Vieta izrādījās tik jauka, ka nolēmām tur apmesties uz nedaudz ilgāku laiku. Maksķernieki tulīt devās copēt, jaunieši izpētīt klinšu krastu.

 

Līdz finišam pēc kartes vēl bija metami kādi 30 līkumoti kilometri pa Balto jūru.  Šo posmu pieveicām, pateicoties mūsu mazajam motoriņam.

Kad izbraucām no nometnes, liekas bija lielākais bēgums - visapkārt no ūdens rēgojās lieli klinšu bluķi. Ar šo skatu ātri vien apradām, tad pēkšņi mums par milzīgu pārsteigumu viens no „klinšu bluķiem” sakustējās un pazuda ūdenī. Izrādās, bijām iztraucējuši vienu no šās puses iedzīvotājiem – roni. Tikai tad ievērojām, ka viņu te ir ne mazums. Tie gan gulēja uz akmeņiem, gan peldēja vēsajos un tik tiešām pelēkajos jūras ūdeņos. Aizrautīgi pētot jaunos ceļa biedrus, mazliet pazaudējām orientierus, un sapratuši, ka apkārt ir „jūra, jūra vien”, nobijāmies ne pa jokam. Apmaldīties šai salu labirintā nav liela problēma. Tur, kur kartē atzīmēta sala, bēguma laikā ir pussala un otrādi. Bet beigu beigās viss beidzās labi. Krastā mūs jau gaidīja mašīna, ar kuru  nokļuvām pie mūsu draugiem un savām mašīnām.

Brauciens bija galā. Mazliet skumji, bet brauksim atkal!


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web