Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Pote, frīks ar „Makita” koferīti, Rubeņu dzimtas kapi un nedaudz ūdens

mazays un JU, 17.01.2008

Komentāri [14]

 

 

Finkas, Martinesa un Dobriča redakcijā. Raksts "Upju stāstnieka" konkursam.


Augusta iepriekš pēdējā diena, Campo mājas lapā, meilos visi cepās, rets, bet patīkams gadījums, pārņem stress, pēc kārtīgām lietus gāzēm Vidzemes puses upēs ir parādījies ūdens. Campo mājas lapā diskusijās info, ka vīri jau laiž, Martines arī jau dīdās un taustās pēc informācijas, lai noskaidrotu vai būs jāuzmet darba devējs, beigās paziņo, ka nespēj turēt stresu un ir gatavs laist. Tā teikt, nervi beigti. Sākam izskatīt iespējas un grupēties. JU nenociešas un vakarā pēc darba ar Armandu aizskrien nolaiž Grūbi un pilnīgā nakts tumšumā vēl nolaiž Līgatni. Secinājums, ūdens ir, jālaiž. Nākošajā dienā sagrupējamies, kā rezultātā nolemjam, ka mēs ar JU braucam ar manu zaļo lamatu, bet Finka kopā ar Martinesu. Ieriķos mums pievienosies Dobričš, kurš pēc neoficiālām ziņām, apceļo dzimteni laiski vērojot dabas skatus pa sabiedriskā transporta logu.

 

Pusdienlaikā mūkam prom no darbiem lai dotos uz Siguldu. Plānā – Vējupīte, Grūbe un Amata. Sienam virsū lamatai laivas, JU strapju izvietojums liekas tāds aizdomīgs, uz ko daiļrunīgi atbildu: „Pofig, uzgriezīs skaļāku mūziku”.

Mēs ar JU esam vēl tikai Rumbulā, kad zvana Finka un paziņo, ka viņi jau ir Siguldā un iebraukšot Raibajā sunī ko iekost, jo Martinesa k-gs ir dikti izsalcis (tā ir ar tiem kas neēd gaļu) mēs akceptējam viņu vēlmi un atļaujam viņiem paēst, jo kas to vēl zina, kad dabūs ko ēdamu.

 

Šajā brīdī darba devējam nezinot Dobriča k-gs, slēpjoties aiz dažādiem lieliem priekšmetiem, nemanot darba kolēģiem, uz pirkstgaliem zogas ārā no darba lai iestūķētos  daudz lielākā transporta līdzeklī nekā mūsu abi kopā ņemti un trauktos uz Ieriķiem Grūbes upīti. Pa ceļam viņš kā jau apzinīgs ģimenes loceklis būdams paziņo sievai, ka brauc nodarboties ar sportu svaigā gaisā un mājās būs, kā jau kārtīgam pilsonim pienākas, pieklājīgi agrā vakara stundā.

Šajā pašā laikā mēs iedodam zaļajai friču lamatai kārtīgi atrīt, uzņemot ātrumu lielāku par 50 km/h bija sajūta, ka uz jumta ir nosēdies forsēts MIG-4 helītis, pie 120 km/h mums jau pašiem liekas, ka mēs lidojam tajā pašā forsētajā helītī. Trobelis baigākais, bet baigais slinkums pārsiet strapes. Priecājos, ka pie šitās skaņas nedzird, kā lamatai gaudo gultnis. Griežam skaļāk mūziku, secinām, ka vajag jaudīgāku audio sistēmu, ar četriem skaļruņiem un 50 w izejām uz katru izeju ir pa maz. Pēc neilga laika esam jau Latvijas Šveicē.

 

Siguldā pie domes griežamies pa kreisi un esam klāt pie Vējupītes. Vēja nav, upes vietā grāvis. Staigājam, skatāmies „grāvis” ir pilns ar ūdeni, sazvanāmies ar Martinesu, šie ar Finku ir mazliet zemāk, laižam pie šiem, jo Martines ir vienīgais no mūsu brigādes kurš ir vālējis Vējupīti, pilnībā uzticamies viņam. Pie garās Susaņintrubas satiekas „Fluid Flirt pro team” un „Pyranha`s Ammo pro team” braucēji. Tikšanās prieks, roku spiedieni apkampieni un tiek saskaņots rīcības plāns Vējupītes braukšanai.

 

Martinesam zvana Čirkainais, saka, ka esot jau Ieriķos un prasa vai mēs viņu varam savākt. Baigi negribas dzīties uz Ieriķiem un laivas jau no jumtiem nosietas, pieņemam lēmumu, ka ātri pusstundā nolaidīsim Vējupīti un tad brauksim uz Ieriķiem.

 

Klāt pienāk kaut kāds vietējais frīks ar „Makita” koferīti ap gadiem četrdesmit un prasa vai mēs esam izdomājuši braukt Vējupīti, uz ko mēs atbildam ar apstiprinošu atbildi. Frīks ar „Makita” koferīti pie starta vietas ir dikti ieinteresēts par kajakiem cik maksā u.t.t. un stāsta, ka pirms 15 gadiem viņš arī te esot maucis un esot mūsējais.

 

Martines nolemj un mēs piekrītam, lamatu dzīsim uz to pašu vietu, kur viņi mašīnu atstāja iepriekšējā reizē, kad brauca Vējupīti, taisnības labad jāsaka, ka tas bija pirms vairākiem gadiem un tad vēl man tas neradīja aizdomas, bet Martines ilgi skatījās kartē.

Pārdzenam lamatu pāri Gaujai un nosviežam Gaujmalā kaut kur Slakteru lejā. Laižam atpakaļ.

 

Sapakojamies un kāpjam lejā uz „grāvi”. Brauciens sākās ar Susaņintrubu pie Nurmižu ceļa, kas patiešām ir gara, ļoti gara, gaisma tuneļa galā ir pavisam niecīga. Pirmais aiziet JU, pēc tam Martines, Finka un es.

Ūdenim tekot ārā no trubas veidojas maza muciņa, laižos iekša un „buc” sitiens, izrādās, ka muciņā ir kaut kādas armatūras paliekas, laivas dibenā tiek izrauts robs, neesmu nekāds laivu taupītājas, bet škrobe ir jo skaidrs, ka agrāk vai vēlāk būs jāveic remonts jo švīka ir patiešām dziļa un vēl viens sitiens šajā vietā Flirtam būs liktenīgs. Martines ir arī dabūjis švīkas sānos. Pofig.

 

Izgāžot caur trubu, otrā galā satiekam frīku, kuram ir „Makita” koferītis un viņš ar savu Nokia filmē notiekošo un priecājas uz nebēdu. JU uzsit ar vīru nelielu tekstu izrādās, ka frīks, kuram ir „Makita” koferītis 15 gadus atpakaļ ir pa Vējupīti vasarā ar moci Jawa nobraucis, šo faktu paziņojot viņš ļoti priecājas. Tā arī neiebraucām vai viņš ir mūsējais, vai nav...

Laižam tālāk, strīķējam dibenus pret gultni, pilnīgs kamņežopings, taču ceram uz kaut ko labāku un nepadodamies. Braucot, daudz domāju, viens no topikiem, vai starp kajakeri un mazohistu var likti vienlīdzības zīmi, jo patīk pačakarēties un ielīst vietās, kur nebūtu jālien, pasakiet, ka nepatīk ?

 

Pēc kāda laika mēs ar Martinesu saprotam, ka lejtecē nekas labāks nebūs, tāpēc pieņemam lēmumu laisties lejā paātrinātā tempā, lai Finka ar JU peld lejā lēnām un mēģina kaut ko izbaudīt, bet mēs tikmēr jau būsim pārdzinuši mašīnas un ātrāk varēsim braukt uz Grūbi, kur mūs gaida Dobrič.

 

Tajā pašā laikā JU pie sevis prāto: „Tā kā ar Armandu biju pieradis pa šitiem mazajiem pirdieniem maukt lejā samērā ātri, tad nevarēju saprast ko tie pārējie tur čakarējās un nevar pabraukt – nedaudz parāva besi. Un tad nu vēl tas sasodītais lēmums - gudrinieki!”


Par katru cenu necenšamies izbraukt visas vietas un izlīst caur visiem kokiem, pie katras iespējas apnesam, lai ātrāk tiktu no Vējupītes ārā un varētu līst upē, kur ir ūdens un varētu izbaudīt straumes spēku. Atklājam, ka visātrāk iet ja brauc kā ar „sit on topu”, proti, sēžot uz kabīnes kājas noliekot uz laivas priekšgala, jo tad var ātri nolekt nost, apnest vai pārvilkt laivu atkal sēsties virsū laist tālāk.

 

Nešanas/vilkšanas un braukšanas proporcijas 70 pret 30, brienam pa ūdeni un velkam laivas, ja teiktu, ka centāmies izbaudīt GNP krāšņo dabu tad melotu. Kad jau labu laiciņu esam dripelējušies, jautāju Martinesam vai vēl tālu uz ko viņš man atbild, ka neesot nojausmas, kur mēs esam un cik tālu vēl būs jābrien, viņš pats tā īsti nesaprotot, kur mēs esam. Nonākam līdz kādai vietai, kurā Martines paziņo, ka viņam liekas, ka šo vietu viņš atpazīstot, ja drīzumā būs tiltiņi pāri Vējupītei, tad vairs nav tālu palicis līdz Gaujai, ja nē tad viņš nezin, kur mēs esam un iespējams esam sākuši braukt no nepareizas vietas (daudz augstāk) un kad nokļūsim līdz Gaujai nevienam nav ne jausmas. Protams, ka ne pēc 5, ne pēc 10, ne pēc 15 minūtēm un arī ne pēc 20 minūtēm nekādu tiltiņu nav. Brienam, brienam, brienam. Daudz domāju, atceros, ka  manai vecmātei bija govs, kuru sauca „Gauja” un viņa gan nekur un nekad nepazuda.

 

Te pēkšņi Vējupītes malā pamanām ar norobežojošo lentu ierobežotus laukumus, piebrienam klāt un ieraugam melnus pleķus, Martines man paziņo, ka šī ir tā vieta, kurā no zemes sūcās ārā nafta. Pārjautāju vai tagad viņš zina, kur mēs esam, viņš atbild, ka nē. Pamērcējam airus naftā, apspriežam naftas biznesa iespējamību/neiespējamību, cenšos saprast vai no tā varētu gūt kādu personīgu labumu, saprotu, ka nē un brienam tālāk.

 

Vēl pēc kāda laika, ieraugam tiltiņus, prieks neviltots, bet ticības, ka drīz nokļūsim civilizācijā, vismaz man nav. Martines ieslēdz kosmisko ātrumu un pazūd, es bezspēkā velkos virzienā, kur caur kokiem spīd gaisma. Pēdējie metri pat ir braucami, nopriecājos, iepeldu Gaujā. Martines jau Gaujas otrā pusē, vicoju pie viņa. Martines paziņo, ka viņš tā īsti nezinot vai lai nokļūtu līdz vietai, kur nolikām mašīnu ir jābrauc pa Gauju uz augšu vai leju. Tagad saprotu, kāpēc viņš tik ilgi pie starta skatījās kartē. Martines sagrupē visus savus garīgos spēkus un no atmiņas dziļumiem izvelk informāciju, ka iepriekšējā reizē viņš ir braucis kopā ar Susaņinu un Atvaru. No sava mobiļņika zvana Susaņinam, šis neceļ, tad tiek patraucēts Atvars, kaut gan jēgas lielas nav jo Atvars neatceras, vai uz augšu vai leju jābrauc. Pēc neilga brīža tiek nodibināti kontakti ar Susaņinu, viņš arī lāga nevar palīdzēt, bet Martines viņu pārliecina un Susaņins viņam dod norādi, ka jābrauc pa straumi uz leju. Esam atraduši vainīgo gadījumā ja brauksim nepareizā virzienā, sirds ir mierīga, varam doties tālāk.

 

Apjautājos Martinesam, kā Finka un JU zinās vai jābrauc ir pa straumi uz leju vai uz augšu, šiem nav līdzi mobiļņika nav kam piezvanīt ? Martines saka, ka viņi zinās, ka jābrauc ir pa straumi uz leju, tas taču ir loģiski. Man vairs nekas neliekas loģiski, ja jau tas ir loģiski, tad kāpēc mēs zvanījām Atvaram un Susaņinam?

Pēc pāris minūšu airēšanas ieraugam izkāpšanas vietu un lamatu. Priecājamies, ka saprotam, kur mēs esam. Tad kad es pazaudējos mani vienmēr pārņem neomulīgas sajūtas, tagad atkal viss ir kārtībā, priecājos.

 

Izkāpjam Gaujas otrā krastā, izvelku laivu uzsienu uz jumta, Martines tikmēr mēģina laivu paslēpt krūmos, ņemās pa tiem krūmiem, ņemās, man rodas pamatotas aizdomas, ka viņs tur dara kaut ko nelāgu, pēc pāris minūšu čakarēšanās viņam nekas nesanāk un uzsien savu Ammo arī uz manas lamatas. Es jau uzvelku sausas drēbes, jo negribas slapjajā hidrā nedod dievs dabūt iesnas.

Sākam domāt, ka ja mēs aizbrauksim ar lamatu pēc Martinesa auto, garām brauks JU un Finka, mašīnas krastā nebūs viņi nezinās, ka šī ir tā vieta, kur jākāpj ārā. Martines ar sprigana kājas vilcienu smiltīs ieraksta trīs burtus KFC, es noplēšu no savas ķiveres maziņu mazītiņu novelceni un nolieku krastā, ja JU ieraudzīs, tad zinās, ka ir jākāpj šeit.

Aizbraucam paņemam Martinesa auto un vicojam atpakaļ, pa ceļam ieskrienu veikalā un nopērku limonādi un auzu pārslu cepumus. Aizbraucam atpakaļ šie vēl nav atairējuši. Sēžam siltā mašīnā, dzeram limonādi un priecājamies.

 

Zvana Dobrič, informējam, ka esam jau galā un tagad gaidām JU un Finku.

 

Gaidām, gaidām, laiks iet, ēdam jau otro cepumu paku, šie kā nav tā nav. Mēs vēl šos apliekam, nu bāc vai tad nevar dažas vietas apnest, gan jau čakarējās pie visiem kokiem, lien cauri, grib te kaut ko pierādīt, bet mums te jāgaida, tā kā mazliet dusmojamies.

 

Zvana Dobrič...

 

Beigās sākam domāt, ka tik ilgi nu noteikti nevar braukt, gan jau kamēr mēs pārdzinām mašīnas viņi ir pabraukuši garām un izkāpuši Siguldā pie Gaujas tilta. Aizbraucam līdz tiltam, izbāžam galvas ārā pa logu, uzbļaujam, neviens neatsaucās, baigais slinkums kāpt ārā, paskatāmies apkārt neviena nav, ja kas mēs saucām, neatsaucās paši vainīgi. Laižam atpakaļ. Šie vēl nav.

 

Zvana Dobrič...

 

Braukājam pa krastu šurpu turpu bļaustāmies un taurējam. Aizlaižam vēlreiz līdz tiltam, nav.

 

Zvana Dobrič...

 

Secinu, ka no šitās vizināšanās tūlīt beigsies benzīns, aizbraucam uz benzīntanku ieliet benzīnu, tur kaut kādi jaunieši nevar saprast, kā A24 Nestē ieliet benzīnu vai arī kaut kas nestrādā. Stāvam kādu laiciņu rindā gaidām savu kārtu, ēdam cepumus un dzeram limonādi. Priecājamies par sievietēm, kas ir līdzi jauniešiem kuri nemāk ieliet benzīnu, kopīgi ar Martinesu secinām, ka viena tīri tā neko. Sagaidām savu kārtu... , ielejam benzīnu un braucam atpakaļ. Pie tilta šie nav un izkāpšanas vietā arī.

 

Zvana Dobrič...

 

Sāk krēslot.

 

Tajā pašā laikā JU.....

Kad šie abi M čibriki aizlaida, palieku gaidīt līdz atčunkā Finka un tad lēnā garā ļurinam uz leju. Apnesienu ir relatīvi daudz jo upei ir pārgāzušie pāri padaudz samērā resni koki un tiem nevar ne pārlīst pāri, ne pa apakšu izlīst, jo upe ir sekla. Pa retam izkāpju no laivas lai izvilktu Finku no kāda koku anderkata. Nospriežam, ka abi čibriki ir baigi halturējuši, jo n-tajās vietās var redzēt, ka upe nav braukta. Lēnām ļurinu uz priekšu un škrobījos par to, ka Armands ir darbaholiķis un nemauc pa upi.

            Step by step esam tikuši līdz Gaujai. Aizmaucam līdz „Vējupītes” kempinga placim. Finka saka, ka Martinesa kungs esot kaut ko minējis par tuvāko „piebrauktuvi”, tāpēc secinām kā šī kā reiz arī varētu tā būt (uz to gan ved tikai taka). Es par finiša vietu brauciena sākumā absolūti nelauzīju galvu, jo 1) nebija runāts par to, ka sadalīsimies un 2) parasti mans braukšanas temps ir grupas priekšgalā, tāpēc arī ne nevienam no M kungiem par to nejautāju. Pavazājamies pa kempu nedaudz apkārt un saprotam, ka Nobody home. Neatceros kā tur tas tika īsti izštukots, bet tika pieņemts lēmums, ka jāiet pa taku atpakaļ uz Vējupīti, tā jāšķērso un tad tur ir jābūt ceļam, kur abi frīki varētu gaidīt (jo vēlāk papētot karti tā ir tuvākā piebraucamā vieta no Klauku kalna puses, bet Martiness kā reiz pirms mašīnu pārdzīšanas bubināja par tuvāko piebraucamo vietu upei). Par to, ka mašīna ir pārdzīta pāri Gaujai, pats par sevi saprotams, zina tikai abi M kungi. Aizejam – čibriku nav. Tad vispār nesaprotamā kārtā aizčāpojam pa taciņu gar Vējupīti uz augšu, šķērsojam tiltiņu un uzkāpjam 90 metrīgajā Gleznotāju kalnā, kuram kāpnītes un taciņa ir slidīgi, jo pirms tam taču ir bijušas lielās lietavas, kas nozīmē to, ka var noraut uz gurķi un notenterēt atpakaļ . Nu tas tā, for fun. Protams tas viss tiek darīts ar kajaku uz pleca. Tā kā man ir rodeo laiva, tad tā ir samērā viegla un bišķiņ pofig. Finka staipī aļa krīkeri, bet nu katram savs krusts jānes. Paveras smuks skats. Droši vien tas ir vēl smukāks, ja braucot pa Gauju tajā kalnā uzstiepj 3-vietīgu kanoe. Finka pasaka, ka viņa pa šitiem krūmiem ir vazājusies ar ciskudrilli un pārvalda situāciju, tāpēc govsastē piekabina laivu un pa ceļu ar lielu troksni aizmauc sev vien zināmā virzienā. Pēc kāda laika ar savu trobeli viņa ne pa jokam sabiedē vienu onku un duksi (basetu) Gustu. Pēc kāda laika nonākam līdz Siguldas kapiem. Saprotam, ka Naži arī šeit nav. Es saku Finkai, ka jāatstāj laivas pieturā un jādodas atpakaļ pa Gaujas krastu līdz šamos atradīs. Tā kā Finkai Ammo vēl pasvaigs, šī saka, ka esot jāienes kapiņos un jāpaslēpj. Sacīts, darīts. Ejam atpakaļ. Nedaudz pavēss, bet lielākā škrobe par to, ka nav normāli uzairēts. Finka savā dabā, nevarētu teikt, ka nedaudz, tomēr dusmojas un secina, ka pie visa ir vainīgs Martines. Ja jamējais pirms nepilniem 3 gadiem nebūtu visu laiku dīcis: "Finka, pērc
kajaku, Finka pērc kajaku"..., bet nu pateicoties Martinesa k-ga sabiedriskajai darbība, galvenokārt ar verbālām metodēm novedot cilvēku līdz neloģiskai domāšanai, Latvijā daudzi ir tikuši pie kajakošanas inventāra.

 

Tajā pašā laikā...Kad abi M, ēdot auzu pārsu cepumus un dzerot limonādi, siltā automobīlī gar Gaujas krastu vizinājušies šurpu turpu reizes apmēram 16 paliek nemierīgi. Martines nosien laivu un pret straumi dodas pa Gauju augšā meklēt pazudušos, pie sevis bubinot, ka pret straumi baigi uz priekšu neiet, un
ka tie abi ir baigie jampampi palikuši, ka nevar pat Vējupi nobraukt.

 

Mazays pa to laiku uzbrauc augšā uz Turaidu, ja nu gadījumā viņi ir rīkojušies neloģiski un uzbraukuši pret straumi, nav.

 

JU: „Ejam gar Gaujas krastu līdz pēkšņi redzam un dzirdam, ka viens ar savu Ammo kapā gar krastu un izsauc visādas ironiskas gudrības. Kā viņam paveicās, ka uz tās takas nebija akmeņi...”

Zaļā lamata ripo atpakaļ uz gaujmalu, ieraugu Martinesu Gaujā un otrā pusē JU un Finku. Martines atpeld pie manis un liek man nosiet manu laivu no jumta, un nomurkšķ, ka šie ir baigi dusmīgie. Sejas neredzu, bet pēc stājas redzu, ka JU un Finka ir gatavi mums iedot atrīt. JU iekāpj manā kajakā un atairē uz mūsu krastu, Finka pieķeras Martinesa Ammo astei un tiek atšlepēta. Abi dusmīgi, kā matemātikas skolotāji, nerunīgi – cenšos pielīst, pielabināties nesanāk. Martines tik rēc.

 

Zvana Dobrič...

 

Braucam pakaļ laivām uz kapiem. JU pavisam nerunīgs, burkšķ, ka esot pārsalis, trīc. Piebraucam pie kapiem, Finka ar JU pazūd kapos un pēc brīža iznirst ar kajakiem, prasu vai vismaz atceras, kam tad blakus bija guldījušu, Finka norūc, ka pie Rubeņu dzimtas. Martines vēl pārjautā šiem vai viņi zina, ka no kapiem neko nevar nest projām un kajaki tagad jāatstāj kapos, JU un Finkai smiekli nenāk, mēs smejamies. Līdzās pie kapiem stāv un to visu vēro un noklausās pusmūža sieviete ... arī smejās.

 

Krēslo. Uzsienam laivas un vicojam uz Amatu, jo skaidrs, ka Grūbi vairs nepaspēsim nobraukt. Tā kā Martinesa auto salonā ir Dobriča laiva, tad nav vietas un Dobrič Ieriķos ir jāsavāc mums. Iebraucam Ieriķos, ceļa malā stāv „Eskimo Zwo pro team” komandas pārstāvis - Dobrič, skats neaprakstāms, hidrā, čirkainie mati plīvo vējā, mugursoma. Prasām, kā tad gāja, arī nav īpaši runīgs. Esot noskatījies, kā Ieriķu puikas nobrauc Grūbi, pārējo laiku sēdējis kafejnīcā, tur kaut kas neesot kārtībā ar WC un kafejnīca smirdot pēc urīna. Esot dzēris tēju, prasīju, ko tad neniekojās ar aliņiem, Dobrič atbild, ka nedzerot, viņam esot pote, nespēju noticēt, ka Dobrič ir tik tālu aizgājis, bet arī nepārjautāju.

Prasu, kur pārģērbies, Dobrič mierīgi atcērt tepat ceļa malā, prasīju vai nebija auksti, Dobričs saka, ka mazliet jau bija, jo hidra no pagājušās reizes brauciena vēl neesot bijusi izžāvēta.

 

Piebraucam pie Amatas, pie ieža, tur jau Ieriķu puikas sakrāmējuši laivas mašīnā un dodas projām. Tā kā jau ir tumšs, tad Martines piedāvā variantu, ka nav laika pārdzīt mašīnas, laivas atnesīsim pēc tam atpakaļ gar krastu. Visi lecam laivās un pēc pāris minūtēm esam jau pie tilta, ūdens labs, savi 130-150 cm noteikti ir, lustūzis gluds. Kāpjam ārā, Dobrič minstinās un nobrauc viszemāk, Finka šim uzbļauj, ka jākāpj ārā, vai tad viņam cilvēkbērnam ir izvēle. Cilvēcīgi es viņu saprotu, ka viņš cilvēks ir aizmucis no darba, braucis ar sabiedrisko uz Ieriķiem, n-tās stundas sēdējis pēc urīna smakojošā kafejnīcā, dabūjis šosejas malā pārģērbties, noteikti laicīgi netiks mājās, iespējams par to dabūs iekšās .... un tas viss dēļ dažām minūtēm uz ūdens, laikam jau tas ūdens viņu ļoti valdzina, nospriežu pie sevis.

 

Izkāpjot ārā satiekam Borisu.  Šis uzcēlis telti un ar sievu atlaidis uz pikniku, priecājas par ūdeni. Pasakiet tik, ka nav dīvains cilvēks? :) bet nu mums veiksme, ka šādi dīvaini cilvēki uz pasaules dzīvo. Sarunājam, ka Boris mūs aizved uz iezi pēc mašīnām, pārdzenam mašīnas, sākam pakoties. Nu fooooorši. Sausas, siltas drēbes, jau pirmie jautrie stāsti. Boris un Rita mūs aplaimo ar ēdamo un arī šo to garšīgu dzeramu. Boris „nāk virsū” ar „ghorliku”, Dobrič atcērt, ka viņam pote, kā izrādās pret ēŗču encefalītu, mūsu acīs Dobrič reabilitējās un no iespējama sabiedrībai nevēlama subjekta kļūst par apdomīgu pilsoni, kurš ir sašpricējies pret lai pasargātu sevi no ērcēm. Mums priecē, ka Dobrič domā par nākotni (ar to domāts ērču laiks, kāds ērces neganti uzbrūk cilvēkiem un dzīvniekiem).

 

Domāju, ka ja man vēl tagad pa tumsu būtu jābrien pa varoņu taku atpakaļ uz iezi, nu točna kāds M norautos. Nevaru atrast zeķi, mašīnai izbeigusies gaisma salonā, melna zeķe, melns salons neko nevar redzēt, škrobe, ka zeķes bija pavisam jaunas, līdz ar to atkrīt meklēšana pēc ožas, bet tas mani vairs neuztrauc, braucu mājās ar vienu zeķi kājās. Pa ceļam „Statoils” Berģos, kafija un pa mājām.

Ieguļos gultā apskatos uz pulksteni, secinu, ka ir sākusies jauna diena.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web