Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Kihnu tautastērps. [4]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]
Tak vam i nado - latviai ! [10]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Nacionālās Karpatu laivošanas īpatnības

Dobrič, 28.12.2007

Komentāri [16]

 

 

Dienasgrāmata.


 

Disklaimeris
Īstenticīgajiem un bērniem līdz 12 gadu vecumam pašu veselības labad lasīt nav ieteicams.


Ievads
Kaut arī Karpatu upes pieder pie latviešu ūdeņnieku visvairāk vagotajām ūdenstilpnēm, popularitātes ziņā atpaliekot ja nu vienīgi no Amatas un Gaujas, apraksti valsts valodā par Čeremošu&Co globālajā tīmeklī ir rodami visnotaļ simboliskā skaitā. Secinājums – vai nu cilvēki no atpūtas Karpatos neko neatceras vai arī izvairās par to tuvāk stāstīt kādu citu iemeslu dēļ. Tāpēc, lai noslēpumainībai darītu galu un izprastu tuvāk Karpatu fenomenu, latviešu ūdeņnieku plūsmai Karpatu virzienā ļāvāmies arī mēs – četri kajakeri Iveta, Toms, Mārcis un es, kā arī divi topošie katamarānieši Mārtiņš un Godavīrs, kurš, būdams, sabiedrībā cienījams vīrs, savu pasē nodrukāto vārdu lūdza neminēt.

27.04.2007
Plānotā izbraukšana ap 18:00, kā allaž, notiek ar dažu stundu nobīdi – pie manis buss ar svaigi sačeņītām bremzēm ierodas ap 22:00, iekrāmējam iekšā paiku, personīgās mantiņas, manu un Godavīra organismu un beidzot varam doties uz laivotāju un litrā lējēju lejputriju – Ukrainas Karpatiem. Salons jau nes pēc konjaka, jo Toms un Mārtiņš uz minētā dzēriena bāzes aktīvi jauc kokteiļus ar “Red Bull”. Ierašanos Lietuvā atzīmēju arī es ar pirmā tērvetnieka atpogāšanu.

28.04.2007
Kaut kur ap septiņiem astoņiem rītā tiek piefiksēts, ka izdzerts ir pēdējais no desmit tērvetniekiem, tāpēc tiek iepirkts poļu Žiwiec. Ap deviņiem esam uz robežas, notusējam rindā apmēram divas stundas, bet tas ir OK, pērn mēs te stāvējām divreiz garākā rindā. Cauri Ukrainai ceļš liekas pārsteidzoši īss, pa lielai daļai tāpēc, ka maz ko atceros. Uz vakara pusi, tomēr saulītei vēl esot lielā augstumā, esam izkratījušies cauri Jaremčai (bez nodevīgās čolēšanas uz ūdenskritumu), Vorohtai un nu jau mums gar kreiso bortu lejā savus viļņus šļakstina Melnā Čeremoša. Kaut kur starp Iļciem un Lielā Guka krāci nožogotā pļaviņā ieraugām Grizlija nometni, apsveicināmies, metam tālāk uz Dzembroņas upīti par kuras krastiem mums ir palikušas patīkamas atmiņas no pērnā gada. Diemžēl, mūsu pērnā apmetnes vieta atgādina pionieru nometni, jo tur uz apmetušies t/k “Bebri” un Liepājas ūdenstūristu kluba apvienotie spēki, kopskaitā uz deguniem četrdesmit. Arī ap blakuspļavām ir novilktas lentas no sērijas “Do not pass” - bļin, varētu padomāt, ka viņiem šamējie krasti zemes grāmatā būtu ierakstīti... Tomēr tad Iveta apgaismo, ka viens no šitiem brīvajiem pleķīšiem esot aizsists mums, sirdis atmaigst un lēnā garā slienam augšā nometni, procesu padarot dinamiskāku ar iegādātās gorilkas degustāciju. Par vakara tālāko daļu vēsture neklusētu, ja vien hronistu nebūtu pārsteigusi spontāna atmiņas zuduma lēkme.

29.04.2007
Pamostos, pie tam, nez kāpēc, uz Mārča paklājiņa. Rumpī ālējas viesuļvētra “Kirils”. Nav labi, nepavisam nav labi, kur nu...Vakardienas siltais un saulainais laiks ir arī sabojājies, sijā lietutiņš, laiku pa laikam piestāj, laiku pa laikam pasijā. Nav smuki. Tomēr ir arī pozitīvā parādība – Dzembroņas upītē pamazām ceļas ūdens. Toms liek kopā kaķi ar ko vālēt Mārtiņam un Godavīram, mēs ar Ivetu un Mārci pa to laiku iesildoties nolecam lejā Dzembroņas upīti – tipiska slalomupīte ar kritumu uz apm 10-15 m/km, kur lielākais prieks ir izvairīties no kontakta ar akmeņiem. Pie Dzembroņas ietekas Melnajā Čeremošā Iveta pirmajam ieskrējienam pieliek punktu, mēs ar Mārci metam lejā pa Melno Čeremošu. Te jauda ir cita, ūdens masas gāžas niknākas, tāpēc tehniski sarežģītāk te ir noturēties zirgā, lēkājot no vienas viļņa galotnes uz otru, nekā kaut kādu šķēršļu apbraukšana. Vispār, lai pie esošā ūdenslīmeņa atrastu kaut kādus šķēršļus ir vai nu jāizder litrs acu gaišumam vai jālūdz Šerloka Holmsa palīdzība.
Ar kaunu jāatzīst, ka kaut gan minēto gabalu braucu reizi sesto, tomēr tā arī nav tapis skaidrs, kura krāce te ir “Velna elkonis”, kura – “Baltais zirgs” – viss gabals ir viena lielu viļņu pilna šļura, kur kaut kāda skaidrība rodas pēc slaloma trases un Bistrecas pietekas, kur upe paliek tuč tuč mierīgāka, tādējādi radot apskaidrību, ka beigušās ir Dzembroņas krāces un sāksies Guki.
Salīdzinot ar pērno gadu, kur es piespiedu bodijraftingā izbraucu gan Mazo, gan Lielo Guku, šoreiz laikam pakaļu esmu iemācījies gorīt, līdzsvaru turēt un kritiskā brīdī atbalstīties uz aira tuč tuč labāk, jo Guku stāvviļņus izdodas izbraukt bez īpaša ekstrēma, tikai Lielā Guka niknākajā vietā, kur pār galvu gāžas īpaši lielas ūdens masas, situācija iziet ārpus kontroles un mans Eskimo Zwo bīstami nolēkā uz pakaļkājām.
Finišējam vecajā labajā vietā – pie Iļcu veikala un drebinādamies lūkojam pēc busa. Buss, dabīgi, nav ieradies, nauda, par ko pasērst veikalā, arīdzan nav paķērusies, tāpēc izdomājam busam ar laivām paskriet pretī vismaz līdz Grizlija nometnei.. Sacīts, darīts un pēc neilga laiciņa jau apsveicināmies ar t/k “Vienkārši” un t/k “Bizoņi” pārstāvjiem, kas te ganās apkārt lielā skaitā. Uz manu jautājumu, vai šamējie uz upes šodien arī ir bijuši, seko pamatoti argumenti, ka šitik draņķīgā laikā neviens prātīgs cilvēks pa upi nebrauc Ko šādā laikā prātīgi cilvēki dara, ir redzams zem nojumes, kur ļaudis ir paslēpušies no dabas stihijām un malko caurspīdīgu un grādīgu dzērienu, kurš Ukrainā maksā apmēram Ls 1,50-2, atkarībā no tilpuma un kvalitātes, tiesa, pēdējā te balansē uz netveramās robežas starp ļoti labu un izcilu. Dažas zinātniskāk noskaņotas personas, aiz neko darīt, mēģina izpeldināt minētajā dzērienā turpat pļavā uzietu ķirzaku, bet par rezultātiem tuvāk nekas nav zināms, jo garām uz upi brauc Gabaliņa buss un visi aizsteidz apsveicināties ar šamējo un pārējiem busa pasažieriem. Satiekam pulkvežus, satiekam Andri, kurš ir atkal pazemināts līdz civilista pakāpei un sarunājam nākamvakar doties iedzeršanas vizītē.
Pa to laiku beidzot atripo mūsu buss, nezin kāpēc, pilnā sastāvā un aizved mūs atpakaļ uz nometni. Lai nevajadzētu zaudēt dārgo laiku, ierosinu uzbraukt uz Dzembroņas upītes pašu augšu un, kamēr entuziasti turpina likt kopā kaķi, nomest lejā pa turieni. Ierosinājums tiek atzīts par labu esam, uzbraucam līdz vietai, kur Dzembroņa, pēc vairāku jaudīgu strautu pietecēšanas, paliek puslīdz braucama un lienam laivās. Kritums te ir nedaudz lielāks nekā Dzembroņas lejasgalā, visādu akmens zobu daudzums – arī, tāpēc notiek pirmais action – Iveta apmaucas otrādi un, kamēr mēģina uzcelties, dabū no akmeņiem pa zobiem, pārsit degunu un ir spiesta pamest laivu. Kad pārsimts metru uz leju laiva tiek noķerta, redzams, ka daudz cietušais Ivetas bulkas purns šoreiz ir nopietni traumēts un lepojas ar kādu 10 cm garu plaisu, tāpēc Iveta ir spiesta paslēpt kajaku kādā dēļu čupā un cilpot uz nometni ar kājām. Abi ar Mārci nomaucam atlikušo gabalu, adrenalīns ir saķerts un slapji un laimīgi pie nometnes kāpjam laukā.
Tikmēr lēnā garā ir salikts arī kaķis, ielīduši braucamajos skafandros Godavīrs un Mārtiņš, tā kā kaut kur neilgi pirms krēslas esam gatavi braukt lejā vēlreiz, šoreiz arī ar kaķi. Tā kā katamarānu ir slinkums siet uz jumta, izdomājam, ka vilksim lejā pa Dzembroņu arī ar kaķi, uz kura ieriktējamies mēs ar Godavīru, kamēr Toms ar Mārci mūs eskortē kajakos. Piedāvāju arī Ivetai noņemt skaidu ar Zwo, bet viņa ir kautrīga un atsakās. Ar kaķi pa Dzembroņu braukt ir sērīgs pasākums, visu laiku uzsēžamies uz kaut kādiem akmeņiem, vienā vietā vēl mūsos ieteš Mārcis, kam paliek, kaut kur starp mūsu rāmi ieķēries airis, kaut kur paši pakāšam vienu airi, kas tiek noķerts, airējoties ar Burhānam atkaroto Mārča airi, vārdu sakot, jautrība pēc pilnas programmas. Kad beidzot tiekam līdz Čeremošai, mans bleķa airis ir neglābjami saliekts pret akmeņiem un atgādina kaut ko lauka hokeja nūjai līdzīgu, iztaisnošanas pasākumi panākumus nedod, tāpēc paņemu kaut kādu kajakam domātu airi un nostūrēju Godavīru pa Čeremošu līdz Bistreca ietekai, kur Godavīra vietu kaķa priekšgalā ieņem Mārtiņš, pakaļā sēžas Mārcis, savukārt es pārkāpju Toma fluīdā, jo pats saimnieks Dzembroņas pirmajā pakāpē izpeldējās un vairs negrib saldēties laivā. Bez ekscesiem nobraucam Gukus, jau līdz ar tumsu stājam malā un braucam uz nometni. Pēc vakariņām malkojam groku un štukojam, ka tā kā vajadzētu atlūzt, tomēr, grokam iedarbojoties uz smadzeņu centriem, dažiem no mums uznāk socializēšanās tieksme, kā rezultātā paņemam vienu pusstopu un ar Tomu, Mārtiņu un Godavīru aizkāpjam kūmās uz kaimiņu nometni. Nometnē valda Klīstošā Holandieša cienīga atmosfēra, vien kaut kur viņu saimes galda virzienā degoša svecīte liecina par kaut kādu cilvēces eksistenci. Dodamies turp un – ko domājies - kopā ar vēl pāris personām, satiekam pašu Olderjāni. Nepasēdēt kopā ar Latvijas ūdenstūrisma tēvu būtu teju vai noziegums, tāpēc piesēžam, drusku iedzeram, drusku uzkožam ukraiņu sālīto speķīti...Kad pudele rāda dibenu, Mārtiņš ar Godavīru izdomā, ka jābrauc pakaļ vēl vienai, Toms aiziet likties cisās, es vēl drusku pasēžu un arī pa mēness taku aizsteberēju atpakaļ uz savu telti.

30.04.2007
Pamostos kaut kur ap desmitiem, kad no šņabja iegādes atgriežas Mārtiņš un Godavīrs – atgriežas jauniem iespaidiem pārbagāti pēc viesošanās kaut kādās kāzās, pasēdēšanas ar ugunsdzēsējiem un bietē piesolīšanas miličiem pēc tam, kad šamējie šiem gribējuši sastādīt protokolu par atrašanos dzērumā pie stāvošas mašīnas stūres. Starp citu, no miliču ķetnām abus vīrus izglābuši jau pieminētie ugunsdzēsēji, ar kuriem pazīšanās uzsākās pēc izskaidrošanās par mūsu busa nolikšanu tieši priekšā viņu depo vārtiem. Mārtiņš ir jautrā prātā, Godavīrs – pavisam jautrā, un pēc visu Dzembroņas piekrastē uzslieto nometņu apciemošanas un mērena haja sacelšanas katrā no tām, viņš beidzot ielien teltī un norubās, kamēr pārējie lēnā garā sāk pekelēties braukšanai.
Nakts ir bijusi auksta, tāpēc ūdens ir nokrities un Dzembroņas braukšana šodien ar kajaku ir tikpat perversa kā vakar ar kaķi. Nometam vakardienas kluci līdz Iļciem, tur saimniecības preču veikalā iepērkam trīslitreni ar pašdzīto, kura stipruma noteikšana ar pagaršošanas metodi pārāk pilnās burkas dēļ nav iespējama, tāpēc saimnieks nepažēlo šādiem mērķiem tirdzniecībā esošu spirtometru, kurš apstājas pie atzīmes „48”. Pēc gardo dzērienu iegādes braucam augšā, lai nobrauktu Bistrecu, par kuru no pērnā gada ir saglabājušās patīkamas atmiņas par bēgšanu no pretīm skrienošiem akmeņiem, pusmetrīgām pārgāzēm ar vietām asti piekodošām mucām, trekveidīgu slidkalniņu vienā upes līkuma ārmalā un mēlēm starp akmeņiem, kuras spļauj laukā laivu kā no puškas. Šoreiz ūdens ir pamaz, tāpēc visam nāk vēl klāt kamņežopinga disciplīna, kas vispār ir Bistrecam raksturīga iezīme, tomēr ar visu to, Bistreca braukšana arī šoreiz ir interesanta. Vienā no pārgāzēm overis manā kontā, izdodas uzcelties ar atbikāšanos pret grunti un vispār braucas kaut kā draņķīgi, taranēju vienu akmeni pēc otra. Atkārtojot nobraucienu, rezultāts ir tikpat draņķīgs, citiem arī kaut kā ir piegriezies, tāpēc pēc iebraukšanas no Bistreca Čeremā nometam atkal lejā Gukus un braucam atpakaļ uz nometni. Nometnē šo to iekožam, savācam kaķi un šoreiz braucam pa Čeremošu uz augšu inspicēt pulkvežu dislokācijas vietu un nolaist lejā Ivetu un Mārtiņu ar kaķi no vietas kaut kur augstāk. Nometnē par galveno paliek Mārcis, aizbraucam. Pa ceļam satiekam Galdniekus, bet tā kā viņi noraidoši izturas pret priekšlikumu iedzert, tad ar viņiem mums nav pa ceļam. Atrodam pulkvežu nometni, izkāpjam pieteikt gaidāmo vizīti. Godavīrs visu Gabaliņa baru sveic ar jautājumu: “Nu tad, vīri, kuriem te ir vissarkanākais deguns?”. Arī vīri nav uz mutes krituši, tāpēc vizītes pieteikšana beidzas ar vizītes sākšanos no mūsu puses un busa aizbraukšanu no pārējo puses. Paciemojamies, taču sāk aptrūkties dinamiskums tāpēc iesperamies tuvējā lokālā. Pēc 100 g každomu pārceļamies uz blakus lokālu, kur atmosfēra ir dinamiskāka un var pačalot ar vietējiem godavīriem un godasievām, kā arī iekost pa šņabulītim, kurš ir tik gards, ka pats līst rīklē...Otrs puslitrs vēl nav piebeigts, kad krogā iesperas Mārtiņš un paņem trešo, ir skaidrs, ka kolēģi ir klāt, izvelkos ārā no kroga drusku atkal pačalot ar tautiešiem un kaut kur pazūdu...
Pie sajēgas atnāku, vārtoties no sāpēm kuņģī pa mūsu busiņa grīdu. Kling, klang, Kurta Kobeina sindroms ir atkal klāt, tāpēc nekas cits neatliek, kā izrāpot laukā no busa un iet bičot Gabaliņam kādu nošpas tabletīti. Gabaliņa atbilde par nošpas esamību nav tāda, ka gribētos izteikt nožēlu, ka nebraucu viņa grupā, taču Didža ieteikumi mēģināt norīt savu roku un Gabaliņa nošpas vietā izsniegtā tēja palīdz, pēc laiciņa spazmas atiet, bet vienalga vsjo, man bankets ir beidzies, savācu šmotkas un tinos projām no šitās enerģētiski negatīvās vietas, Mārcim asistējot par tekuzinātāju. Pēc teku pārzināšanas gan nekādas īpašās vajadzības nav, upe ved smuki gar krastu, caur egļu galotnēm ceļu rāda mēness, un 10 km tiek nokātoti vienā momentā. Pa ceļam uz nometni vēl piestājam drusku blakus nometnē, iedzeram ar liepājniekiem, Mārcis par kaut ko pilnīgā bezsakarā kasās ar liepājnieku Gunču, bet nu citādi labi sēžam. Garām pakratās mūsu busiņš ar Ivetu pie barankas, Tomu blakus un Mārtiņa un Godavīra nekustīgajiem organismiem aizmugurē. Līķratu kučierētāji arī atnāk drusku pasērst pie liepājniekiem, bet nu vairāk tā simboliski - ap pusnakti aizkātojam uz savu nometni un liekamies cisās.

01.05.07
Maija svētki mūs sveic ar mīnusiem naktī un maija sniegu no, kā arī nu jau neiztrūkstoši uz riņķi drillēto Coja gabalu “Jesļi mņe na kormaņe pačka sigaret eto ņe už tak už ploho na seodņičņij ģeņ”. Galvenā šīrīta nodarbe ir vakardienas filmas līmēšana, kas sagādā ne mazumu problēmu, īpaši Mārtiņam ar Godavīru. Situāciju glābj garāmejošais Pelns, kura vakardienas brauciens ar no vietējā puišeļa aizlienētu orļonokveidīgu braucamo uz Bizoņu nometni iededz abu kungu pakaušos Eurēkas spuldzīti: “Eu, pinkainais, aizdod velosipēdu, mums jābrauc pie ciema vecākā pakaļ alnim!”, sauc Mārtiņš un filma, kaut arī atmiņas zudumu cenzūras skārta, ir puslīdz veiksmīgi samontēta – beidzot ir tapis zināms vakardienas inteliģentās pasēdēšanas fināls, kurā, kā jau iepriekš minēts, piedalījies ir ciema vecākais, kas Mārtiņam un Godavīram piesolījis alni, kurš, diemžēl pašlaik negrezno mūsu ēdienkarti transporta trūkuma dēļ. Godavīrs pēc atmiņas inventarizācijas paņem litru un aizlīgojas ikrīta socializēšanās pasākumā uz kaimiņu nometni. Pēc brīža gan viņš atlīgojas atpakaļ, padod ziņu, ka liepājnieki, braucot uz upi, viņu uzvedīšot atpakaļ uz Gabaliņa pienometnes lokāliem un pamet mūsu sabiedrību. Pēc iereibuša Godavīra lielā daudzuma pēdējās dienās, tagad ir iestājies neliels sirdsmiers, cik nu pēc vakardienas banketiem sirdsmiers var iestāties.
Lēnā garā paēdam, savācamies un braucam uz upi – šodien programmā ir izmēģināt šortkatu pa nocenotu traktoru ceļu pāri kalniem uz Balto Čeremošu, vai, gadījumā, ja ceļš nav braucams - Melnās Čeremošas augšas gals, kas no pagājušā gada palicis atmiņā kā ne pārāk interesants gabals izņemot piecu pusmetrīgo pārgāžu kaskādīti pārdesmit minūšu brauciena attālumā uz augšu no pulkvežu diskolācijas vietas. Atrodam šortkatu uz Balto Čeremošu, diemžēl pēc pirmajiem simts metriem top skaidrs, ka šitas ceļš ir govīm nevis riteņotai un zirgspēkiem aprīkotai tehnikai domāts. Aizbraucam līdz minētajai kaskādei un iečolējam, kā to met lejā krievi ar smailēm. Nobrauciens ir klasika – maukšana neizlūkojot pa iekšmalas mazūdeni, kas vienai smailei beidzās bez ekscesiem, taču nākamā uztešās uz akmeņa, dīdoties nost, piesmeļ laivu un visam rezultāts ir atsvaidzinoša pelde laika apstākļos, kad vislabāk gribas sēdēt siltā krogā pie lielas karsta groka krūzes. Negribas teikt, ka arī mums šitādā laikā ir vēlme līst ūdenī, tomēr Toms ar Ivetu varonīgi iekratās hidrās, ņem laivas un ielien upē. Kamēr šie brauc lejup pa upi, atpakaļceļā ieskrienam krogā, kurā vakar bija patīkami pasēdēts. Jau pie durvīm satiekam Didzi, kurš izskatās, it kā visu mūžu mūs būtu gaidījis. Gaidīšanas iemesls sēž vīru vidū pie galda, savu viegli piesarkušo mūli atstutējis uz blakussēdošās jaunavas pleca un saldi krāc. Pēc ilgākas stīvēšanās izdodas Godavīru dabūt pie samaņas, iekraut busā un aizvizināt uz nometni. Krogā par ķīlnieku paliek Mārtiņš, bet nu viņš šodien tā kā vairāk pa atturībnieku klubu “Ziemeļblāzma” dzīvojas. Nometnē atstājam Godavīru intensīvas savas dislokācijas vietas apjēgšanas centienos un gāžam atpakaļ pēc Ivetas un Toma, pie Dzembroņas ietekas šamējos noķeram un braucam augšā uz krogu pakaļ Mārtiņam. Kamēr kratāmies augšā, manī iekšēju cīņu, turklāt arī ar kājām, izcīna divi “es” – komforta un siltuma cienītājs, kuram vismazāk gribās ģērbties hidrā un slapināties, kad no gaisa nāk reāla purga un stahanoviskais laivotājs, kurš pirmajam “es” nepārtraukti uzdod retorisku jautājumu “a kāpēc tu te atbrauci?”. Beigās otram “es” šajā cīņā izcīnot šaubīgu uzvaru, palūdzu uzvest mani līdz kaskādei, drebinādamies ģērbjos, stīvēju savu pēcpusi laivā un laižos upē. Par spīti paģirām, apokaliptiskajiem laika apstākļiem un teorijai, ka ņefig braukt vienam pa upi, šodien, izrādās ir braukšanai pareizais zvaigžņu stāvoklis un lejup pa upi braucas viegli, ātri un bez jebkāda diskomforta, pat kājas pēc pirmās stundas sēžot Zwo netirpst, aukstums virsū nenāk un laika apstākļi netraucē – paskatos pret debesīm uz baltajiem putraimiem, kas nāk lejā un nosēžas uz mana mūļa, paskatos uz apsnigušajām eglēm kalnu nogāzēs un tīri vai gar staru no sajūsmas gribās nolaist. Atceros, Kristaps Liepiņš, tincinot intervējamos, vienmēr prasīja, kurējā ir tā reize, kad dvēsele iedziedas, tagad varu viņam pateikt, ka, vot, šitā ir tā reize, kad dvēsele rauj pilnā balsī vaļā. Droši vien, ja šamējā materializētos divkājainā subjektā, tas būtu kaut kas Merkurijam līdzīgs tajā brīdī. Lienu iekšā visās asākajās vietās un kaifoju par situācijas kontroli. Vienā vietā apmetos, taču uzceļos un bez nekāda stresa vantēju tālāk. Bauda no procesa ir tik liela, ka sākotnēji paredzēto gabalu līdz Dzembroņas ietekai papildinu vispirms ar visām Dzembroņas krācēm, tad ar Gukiem un tikai pēc tam kaut kur smaidīgs līdz ausīm, jau līdz ar krēslu rāpjos laukā.
Atbraucot atpakaļ nometnē, tā, citējot, pazīstamu ūdenstekstu autoru, atgādina Skota pēdējās nometnes paliekas, kuras starp egļu zariem smuki izgaismo mēness. No apsnigušās Godavīra telts skan krākšana. Kurinām guni, vārām paiku, vārām groku, sildamies. Drebinādamies pamostas Godavīrs un konstatē, ka kaut kur ir pazaudējis jaku, kurā iekšā ir pase, nauda un viss pārējais eksistencei nepieciešamais, izņemot šņabulīti, kas pietiekošā daudzumā ir gan uz galda, gan busā, gan visur citur. Rīt, rādās, spīd ceļojums uz Kijevu, bet ceļojums uz Kijevu vēl nevienam par ļaunu nav nācis.

02.05.07
Pamostos no Godavīra ņemšanās apkārt pa nometni. Ņemšanās cēlonis ir naktī bijušie mīnusi, kas neļauj godavīriem kārtīgi izgulēties, savukārt iemesls ir mobilā tālruņa meklēšana. Kad painteresējos, kāpēc Godavīram tik agri vajag tālruni, atbilde skan, ka jāzvana uz Kijevu un jāpabrīdina Latvijas vēstniecība, ka Godavīrs ir atradis savu pasi un tāpēc senās Krievzemes galvaspilsētu nevarēs pagodināt ar savu ierašanos. Godavīra jaka atradusies liepājnieku/bebru nometnē, kur tā godīgi visu vakaru un nakti nogulējusi uz viņējo beņķīša pie pusdiengalda., kur to atraduši pirmie brokastotāji.
Skaidrs, ka šāds fakts nevar palikt bez atzīmēšanas, tomēr Godavīra mopēda cienīgais degvielas patēriņš – apmēram divi litri dienā – nometnē ir radījis degvīna deficītu, aizdzertā trīslitrene ar ļergu tiek uzlūkota ar trīsām, tāpēc, kad no rīta dubaka drebinādamies mašīnā ir pamodies arī Mārtiņš, nolemjam doties nelielā rīta izbraukumā uz Iļciem, kamēr pārēji vēl guļ. Iļcos mūs piemeklē acīmredzamais – neticamais – upei tuvākajā veikalā ir izbeigusies gorilka un pārdevēja var piedāvāt tikai visādus aromatizētos draņķus, tāpēc tīras mantas meklējumos esam spiesti pārvietoties uz veikalu pāri ceļam, no kurienes Godavīrs iznāk nesdams kā malkas strēķi, jeb drīzāk – kā zīdāmu bērnu - piecus nulle septītniekus. Tā kā jau gatavojamies kāpt busā, bet pie autobusa pieturas, neganti rūkdams un smirdošus dūmus pukšķinādams, pieripo paziks un Godavīrs sarosās, ka vajag atpakaļ braukt smalkā vīzē – ar autobusu. Godavīrs ir mazliet par mazu lai palaistu vienu pasaules plašajos ceļos, tāpēc es līdzi ceļos, kamēr Mārtiņš ar cietēja seju dodas atpakaļ uz busu.
“Siļno ņegoņi!” - piekodina šoferim Godavīrs, kad autobuss ir aiztaisījis durvis un uzsācis braukšanu – “U meņa zģes cennij tovar!”. Tā kā autobuss ir pilns, neganti kratās un mums ar Godavīru ir jāstāv kājās, Godavīrs izsniedz pa pudelei sēdošajiem gucuļiem, lai šamējie pavaktē dārgo mantu. Viss autobuss pie minētajiem procesiem sāk viegli smīnēt, bet kad pēc Godavīra replikas “A zapivon jeģet vzaģe” visas galvas pagriežas atpakaļ un pa pakaļējo logu ierauga kratāmies busu ar Latvijas numuru, smīnēšana pārvēršas par jūtamu ierēkšanu. Pie Bistreca ietekas konstatējam, ka eksotikas pietiek, pārkāpjam pie Mārtiņa un bez ekscesiem, ja par ekscesiem neskaita pirmās gorilkas atkorķēšanu, nokļūstam nometnē, kur pa šito laiku sniegs ir lēnām nokusis un laiks ir palicis saulains un silts.

Šodien pēc visiem plāniem tā kā vajadzēja vākties nost un pārcelties un blakus ieleju, kur Baltā Čeremoša savus viļņus veļ, tomēr izfunktierējam, ka nometnes novākšana/uzcelšana ir pārāk laikietilpīgs pasākums un ātrāk būs aizbraukt un atbraukt tāpat. Savukārt Mārtiņam un Godavīram ir uznākusi ideja, ka pietiek salt teltīs un varētu tā kā pārcelties uz kādiem glaunākiem apartamentiem. Pa ceļam uz Balto aizvedam abus deģenerātu kungus uz Verhovinu, iekārtojam viņus viesnīcā, atvadāmies un vantējam tālāk. Pirms tam vēl notika aizkustinoša Mārtiņa un Godavīra satikšanās ar vienu no ugunsdzēsējiem, kā rezultātā mums tika iedāvināta pudele ar mājas vīnu. Pirms Baltās uzbraucam augšā uz Probijnu – burvīgu Baltās Čeremošas pieteku, kuru pērn atklāt izdevās pilnīgi nejauši, uz Balto braucot pa nepareizo ceļu. Rekur, Probijnas apraksts Mārča izpildījumā:

Probijna - B.Čeremošas k.kr. pieteka starp ciematiem Jabluņica un Plai. Nogriežam šajā krustojumā pa labi un braucam tik augšā, ceļš – slikta grantene, mikriņš izbrauks.
Vēlams pārbaudīt koku esamību upē pirms braukt vietas kas atrodas gravās, vai aiz straujiem līkumiem, to var daļēji izdarīt jau braucot uz augšu, jo ceļš iet gar upi.
Braucamais gabals sākas no l.kr. pietekas, kas pati par sevi ir apskates vērta, iesaukta arī par Armandupīti (Hramotny) un sastāv no ūdenskritumiem. Šeit ir ceļu krustojums un tilts pār ūdenskritumiem bagāto upīti. Vislabāk iekāpt ir pārsimt metrus augstāk kur gar upi iet ceļa atzars. Sākuma posms ar lielu kritumu un lielu daudzumu akmeņu, kas normālā ūdenī ir trakoti labs slaloms, bet zemā ūdenī sēdēšana uz akmeņiem. Šāds posms ir kādus divus kilometrus(?). Nobeigumā gravā, aiz kreisā pagrieziena, ir liels kritums un ieskaloti pārlecami koki, teorētiski bīstama vieta, jo piestāt pirms kokiem nevar (situācija 2007.g. pavasarī).
Tālāk sākas ciemi kur iespējama piespiede pie galvenajā straumē iebraukuša kamaza pakaļējā tilta, autovraka, laipām.
Galvenais prieks ir upes lielais kritums un krāces ar pārgāzēm, dažādās kombinācijās ar kokiem un cilvēka radītajiem šķēršļiem. Pirms ietekas B.Čeremošā smuks braucams ūdenskritums 1-1.5m.
Nobrauciena laiks no Armandupītes līdz ietekai ~3 stundas. Virs Armandupītes pietekas ir samērā gluds gabals (2-4 m/km), ar nelielām lokālām krācītēm, nav vērts tur tērēt dārgo laiku.

Pirms maniakālās labā krasta pietekas pāri Probijnai ir nogāzies koks, Toms nobombī šamējo lejā un lecam zirgos, Ivetai paliekot par busa ganītāju. Diemžēl ar ūdens upē ir saliets ievērojami mazāk nekā pagājušo gadu, tāpēc regulāri nākas sēdēt uz akmeņiem, es norauju vienu overi, Toms nevar normāli pabraukt, jo šamējam sāp mugura, īsumā sakot, braucas draņķīgi, tāpēc kaut kur jau krietnu gabalu pirms Probijnas ietekas Čeremošā vācamies no upes laukā un braucam augšā uz Baltās Čeremošas kanjoniņu, kas sastāv no tādu apmēram Abavas rumbas lieluma ūdenskritumiņu kaskādes (kaut kur pie 10 gb apmēram 2 km garā posmā) Atšķirībā no pērnā gada kanjona braukšanas, kur es, saķēris strjomu izlūkoju katru pārgāzi un normālu sejas krāsu atguvu tikai pēc kanjona beigām, šoreiz kanjonā ūdens ir mazāk un, līdz ar to, mucas pēc katras pārgāzes nav tik kriminālas, tomēr tā nevar teikt, ka strjoma nav, jo dziļajā ielejā manāmas jau kaut kādas krēslas pazīmes. Vienam negribas braukt, Tomam sāp mugura, beigās man par kompanjonu parakstās Mārcis un tirinām lejā, iepriekš izlūkojot pirmos divus kritumus. Kad tie ir nomaukti, nākamos braucam bez izlūkošanas, par ko tieku sodīts ar aplikšanos vienā no nākamajā pārgāzēm. Tālāk kanjons tiek nomaukts bez ekscesiem, vēl drusku pabraucam pa Balto Čeremošu un jau krietnā krēslā lecam busā, iepērkam drusku alu un kratāmies atpakaļ uz nometni. Alus pēc ilgākas laikapstākļu diktētas šņabja diētas garšo dievīgi, plānoju atlikušo laiku Karpatos lietot uzturā tikai iepriekšminēto miežu un apiņu izstrādājumu. Iebraucot Verhovinā, uzpīkstinām Mārtiņam un Godavīram, bet nu šie tā kā uz naktsmieru noskaņojušies, tāpēc braucam tālāk. Nometnē līdz mums atkāpj Cibuls ar nepiedienīgu piedāvājumu ieiet „bebru” smuki izkurinātajā pārvietojamajā pirtī. Kolēģiem divreiz nav jāpiedāvā, man atkal slinkums, tāpēc aizstaigāju uz kaimiņnometni papļāpāt ar Olderjāni, bet nu tā kā arī šitajā nometnē valda zināma apātija, uz pirti pārvācos arī es. Kad pēc otrās sviedrēšanās/atvēsināšanās kūres izlienu no aizdambētā strautiša, konstatēju, ka kaut kur ir uzplēsts kājas pirksts, taču asiņu plūdiem nepievēršu uzmanību, uzvelku virsū sieriņu un dodos pie ugunskura drusku iedzert. Iedzeršana ir tāda sērīga, jo pietrūkst Mārtiņa un Godavīra, tāpēc paņemu polšu un dodos apgaitā uz apkārtējām nometnēm. Tuvākajās trīs nometnēs mēness apspīd krācošas teltis, tāpēc liekos mierā, kātoju atpakaļ uz nometni un pieņemu naktsmieru.

03.05.07
Pirmais, ko izdaru no rīta - nomontēju sieriņu no kreisās kājas un ievērtēju vakar strautā sagrieztā pirksta skādi. Traumas apmērs man uzdzen mērenu šoku, griezuma dziļums mazajam pirktam ir teju līdz pašam kaulam, protams, vakar nekādi dezinfekcijas darbi netika veikti, tāpēc man acu priekšā sāk rādīties gangrēnas amputēti locekļi un, par spīti tam, ka Mārcis brūci izpucē ar ūdeņraža pārskābi un uzliekt apsēju, pie kam izklāsta teoriju, ka locītavas nešujot un vispār, šūšana jau esot nogulēta, es visu laiku strjomoju par to, ka vajadzētu nokļūt Verhovinas ķirurga – traumatologa nagos. Sakarā ar gaidāmo šodienas pārvākšanos uz Aizkarpatiem, lēnā garā (šodien jau saule riktīgi cepina) tiek vākta nost nometne, tāpēc Dzembroņas krastus mēs pametam vēlā pēcpusdienā, savukārt Verhovinas poliklīnikā es iekliboju jau laikā, kad traumatologa – ķirurga darba laiks jau ir beidzies, tomēr satieku kādu turienes akušierkundzi, kura man parāda ceļu līdz Verhovinas slimnīcai. Slimnīcā ārsta apmeklējumam ir vairāk psiholoģiska ne fiziska nozīme, ārsts pārsien traumēto pedāli un paziņo, ka bažas par infekcijas perēkli ir stipri pārspīlētas, tomēr iesaka pēc iespējas ātrāk vākties atpakaļ uz Rīgu un ārstēšanu turpināt tur.
Atkliboju līdz sarunātajai tikšanās vietai - krogam, sagaidu kolēģus, kas pa to laiku ir savākuši Mārtiņu un Godavīru, uz kuriem, savukārt, par viesnīcas direktora vietnieka piedzirdīšanu līdz varonīgai krišanai bezfilmas akā iepriekšējā vakarā ļaunu prātu tur viesnīcas personāls, un atkal visi kopā pametam Verhovinu, lai pēc pāris stundu brauciena pa labu asfaltu iestūrētu Aizkarpatu miestā Jasiņā. Tā kā Mārtiņš ar Godavīru, vietējo viesnīcu servisa un cenu savaldzināti, atkal ir nolēmuši gulēt civilizētos apartamentos, uzvedam Ivetu, Tomu un Mārci augšā gar Melnās Tisas krastu un atstājam uz načovku pie kaut kāda autobusa vraka. Vispār, Melnās Tisas krastos jēdzīgu nometnes vietu atrast ir ievērojami grūtāk nekā pie abām Čeremošām, trakoti urbanizēti tie Tisas krasti iraid...Tā kā Verhovinas dakteris man aizliedzis kāju turēt antisanitāros apstākļos, turklāt divas lietas, kas man patīk un padodas vislabāk – alus dzeršana un braukšana ar laivu – man nu ir liegtas, nekas cits neatliek kā pievērsties gorilkas testēšanai, kas vislabāk padodas attiecīgā kompānijā un atmosfērā – vārdu sakot, pievienojos abiem deģenerātiem, lai vakaru pavadītu inteliģentā veidā Jasiņas lokālos ar nolūšanu vietējā viesnīcā, kura arīdzan nes cēlo Jasiņas vārdu.
Jasiņas lokāli ir ļoti patīkami iestādījumi, kuros galvenokārt valda Karpatiem raksturīgais guļbaļķu eksterjers, tups desas tipa muzons, sērīgs gastronomiskais, bet bagātīgs dažādu grādīgu dzērienu piedāvājums. Iedzeram nedaudz pa šņabulītim, drusku malkojot pa glāzei “Hennesy” cienīgas kvalitātes (un arī cenas) konjaka “Karpati”, drusku pastrīdamies par to, vai augstvērtīgāks konjaks sanāktu “Vanaga” alu destilējot vai minēto alu līdzīgās daļās sajaucot ar spirtu un tad jau mums tiek parādītas durvis sakarā ar kroga taisīšanos ciet uz naktsmiera pārtraukumu. Varētu vēl kaut kur aiziet, bet abi inteliģentās atpūtas cienītāji kāpj nost no trases, tā ka dodamies atpakaļ uz viesnīcu, drusku ielejam litrā un liekamies slīpi.

04.05.07
Valsts svētkos pamostamies karogu izkāršanai domātajā laikā – piecos no rīta, bet tā kā atrodoties Ukrainas teritorijā, karogi nav jāizkar, kādu pusstundu gultās nogvelžam aboslūto tuftu, izgudrojam jaunu preparātu ar ko no rītiem lāpīties Kasparam Kambalam un citiem bēdubrāļiem vārdā Narkozelcers un atkal norubāmies, lai pēc tam pamostos astoņos un domātu, ka ir jau pusdienlaiks.
Pēc brokastīm Godavīrs ir nolēmis drusku apfrizēt savu aušīgo pakausi, es arī tā kā štukoju, ka Karpati būtu īstā vieta, kur no savos peisakos iemontēt pačku, kas mani padarītu līdzīgu mikrofonam, tā ka dodamies pastaigā pa Jasiņu, kā galamērķi meklējot frizētavu.
Vēsture rāda, ka viss, kas meklējams, atrodas pie tirgus un šis gadījums nav izņēmums - blakus tirgum, labākus laikus piedzīvojuša tirdzniecības centra telpās atrodam frizētavu, kur rosās trīs jaunkundzes. Ar Godavīra pusboksu viena no viņām tiek galā piecpadsmit minūšu laikā, tikpat ilgs laiks paiet, lai ieskaidrotu viņām ko vēlos es, tālākais process, aizņem stundas trīs. Tikpat liels ir frizūras veidošanā iesaistīto frizieru skaits. Neskatoties uz to, ka gala iznākumā barana frizūras vietā iznācis pūdeļa griezums un Boney-M vokālista vietā es atgādinu pašmāju grupas Credo bijušo bundzinieku Verneru Bokumu, ar jauno matu sakārtojumu esmu apmierināts un dodos uz viesnīcu atrādīties kolēģiem. Diemžēl, viesnīcā sastopu tikai Godavīru, kurš cīnās ar alkohola abstinences sindromu ar visām no tā izrietošajām sekām. Mārtiņš ir aizbraucis pakaļ vēl laivošanas ideālus nenodevušajiem un tagad šie inspicē Melno Tisu. Inspicēšanas rezultāti ir sekojoši:

Melnā Tisa

Augšpusē šaura upe ar līkumainu gultni, pārskatītajā posmā (2-3km no rezervāta robežas-žoga uz augšu) koku aizgāzumu nebija. Visu laiku labs kritums – uz aci ~10m/km, ir pārgāzes (0.7m), kas veidotas no baļķiem kā mākslīgi brasli, piespiedes pie ārējiem līkumiem. Gar upi iet ceļš, ļoti slikts, kokvedēju izbraukāts. Rezervāts – Gidrologičnij zakazņik Apšiņeckij. Teritorijā palikt nedrīkst, bet ir nometnes vieta braucot pirms vārtiem pa labi kalnā.
Uz leju, aiz rezervāta robežas vairāki ūdenskritumi, visi teorētiski braucami, kas tomēr netika izdarīts zemā ūdens līmeņa dēļ. 1.ū.kr. ~2m, 2.ū.kr. – divas pakāpes ar mucām. Kopā ~2.5m. Otrā pakāpe ūdenskritumam šaura 1-1.5m apakšā dziļš, atstraume kreisajā pusē. Pēc 200m krāce. Tālāk izlūkojot no ceļa visu laiku straujš, bet +/- gluds posms (līdzīgi kā M.Čerema lejasdaļa), ik pa laikam ir tilti. Bieza apdzīvotība sākas ~1km aiz ūdenskritumiem. Pirms pašas Jasiņas ir tā kā lielāks kritums, bet joprojām nekā sarežģīta. Krasti apdzīvoti un līdz ar to arī piedraņķēti. No Jasiņas līdz rezervāta robežai ~5km, vietējie gatavi uzvest ar mikriņu pa 150grivnām (15Ls - 2007.g.). Ceļš izcili slikts, zīmju nav, bet M.Tisa ir pa kreisi :). Otra satekupe netika apsekota, jo ūdens tāpat nebija un ceļš tur ir drausmīgs. Aiz Jasiņas, pusceļā līdz Kvasiem ir labs kritums, krācītes, garas straujteces ar lielu daudzumu akmeņu, varētu būt interesanti normālā ūdenī. Gar labo krastu iet šoseja, gar kreiso dzelzceļš, iekāpšanas - izkāpšanas iespējas nezināmas. Nedaudz aiz Kvasiem smukais kritums beidzas, līdz satekai ar B.Tisu (Rahiva) nekā īpaša nav, tālāk uz leju nebijām.

Pa to laiku mēs ar Godavīru aizejam pasēdēt pāris lokālos, laiks ir tāds, ka atliek tikai ar skumju nopūtu noraudzīties uz alu dzerošajiem līdzpilsoņiem. Godavīram nopūtas ir vēl skumjākas, katra no tām spētu iedzīt šausmās gan autoinspekciju, gan narkologu Jāni Strazdiņu, bet nu Godavīram ne līdz šamējiem garīgais prasās, viņš gariem zobiem izdzer pāris čarkas un dodas uz viesnīcu lai athodņaku pieņemtu guļus stāvoklī. Sāku tā kā garlaikoties, taču, par laimi, atbrauc buss, savāc mani un dodamies izlūkbraucienā uz Balto Tisu un šamējās pieteku Goverlu. Pa ceļam no Jasiņas uz Rahivu pie viena arī sanāk iečolēt, kā lielas ūdens masas pa savā lejtecē pa kanjonu lejup transportē Melnā Tisa – šitas, kaut arī tehniski nekas īpašs, arī nebūtu garlaicīgs gabals dēļ ūdens daudzuma un vietām raftingam piemērotiem viļņiem. Baltā Tisa ir kaut kas līdzīgs, tikai atpaliek mērogos, savukārt Goverla ir tipiska slalomupīte ar lielu kritumu (12-15 m/km), mazu ūdens daudzumu un daudz akmeņiem. Laisties iekšā visjēdzīgāk būtu kaut kur neilgi pirms Goverlas ceļš šķērso upi, tālāk uz augšu, kur ceļš iet upei pa labo krastu, Goverlā parādās visādi kritušie koki un vēl drusku uz augšu ir piecmetrīgs ūdenskritums, kas smuki izplūst no koka tuneļa un iegāžas akmeņos. šeit upes izlūkošanu varētu arī beigt, bet bezceļu mašīnu lauzējiem Tomam un Mārtiņam aiziet ciet, ka vajag uzbraukt augšā ar mašīnu Goverlas kalnā, jo, lūk, ar kājām tur, kur var uzbraukt ar mašīnu, kāpjot tikai idioti. Tā nu kratāmies augšā, pa ceļam zāģējot kādus ceļam pārkritušus kokus, līdz 1100 metru augstumā iesēžamies sniega kupenā. Protams, nākamo stundu veltam tādām patīkamām atrakcijām kā kārpīšanos pa dubļainu sniegu, airu laušanai, lai atraktu busu un tādā garā. Par laimi, sāk krēslot, tāpēc tālāka Goverlas šturmēšana tiek atlikta uz nenoteiktu nākotni un kratamies atpakaļ. Visnotaļ smukā vietā izlaižam Mārci, Tomu un Ivetu uz nakšņošanu. Uz palikšanu un pļurzaka iestrēbšanu velk arī man, bet visas šmotkas, palikušas viesnīcā, tā ka ar Mārtiņu nākas braukt atpakaļ uz Jasiņu.
Jasiņā esam visnotaļ vēlu, tā ka šovakar, neskatoties uz to, ka ir valsts svētki, tā ļoti mierīgi – drusku iemetam acis Ukrainas ziņu dienesta sagatavotajos raidījumos un liekamies slīpi.

05.05.07
Gulējās slikti – es visu nakti nespēju nonākt pie kompromisa ar gaisa temperatūru, Mārtiņu visu nakti apciemo Disneja filmu varonis Pļuto, Godavīrs pārdzīvo Valpurģa nakti. Izvācamies no viesnīcas. Atrodam vienu vietējo lokālu, kur var ieēst kaut ko vairāk par pīrāgiem, pelmeņiem vai vārītiem cīskindiem un pēc smagas nakts ieturamies kā godavīriem pieklājas. Aizgāžam uz Goverlu, pa ceļam vēl apskatot upi uz kritušajiem kokiem. Goverlas krastā tauta jau arī ir paēdusi brokastis, vācam kopā pa mugursomām visu, kas vācams, stūķējam guļammaisos Jasiņā iepirktās pirmās kontrabasa gorilkas, metam busā visu, kas būs lādējams iekšā kajakos. Ar sērīgu skatu mūs pavada Godavīrs, kurš, beidzot ar skaidru aci uzlūkojis Karpatus, skumji atzīst, ka vajadzējis braukt nedēļu ātrāk – tad vienu nedēļu varētu gruntīgi padzerstīties un otru veltīt Karpatu dabas jaukumu baudīšanai. Sākoties ģērbšanās procesam, svārstīšanās, vai taupīt traumēto pirkstu vai braukt, ilgst ne vairāk kā piecas sekundes, tā ka notinu šamējo ar marli, uzvelku kājā celofāna kuļočiku, notinu to visu ar makgaivereni, ģērbjos un stellēju savu pakaļu kajakā. Pofigs ir arī Tomam uz sāpošo muguru un Ivetai uz sacaurumoto bulku, laižamies upē iekšā visa kajakeru branža.

Goverla (B.Tisas k.kr. pieteka)

Upe izveidojas satekot divām upītēm (strautiem), sākums piegāzts ar kokiem, milzīgs kritums, daudz akmeņu, šaurs un nepārskatāms. Tas viss ir Karpatu biosfēras rezervāta Čornoprskij masīva teritorijā, braucot Goverlas kalnā. Pēc šī posma ir mazāks kritums, platāka upe, bet joprojām daudz sagāztu koku. Netālu no rezervāta robežas ir iespaidīgs ūdenskritums, no upes orientieris – k.kr. četrkantīgs tornis, upē uzpludinājums, jo ūdenskritums ir mākslīgi veidots no baļķiem, iespējams bijis agrāk hesiņš. Konstrukcija iedveš respektu, bet braucams viņš nav, jo kreisajā pusē kur aizgāžas galvenā ūdens masa apakša ir krustām-šķērsām piegāzta ar vairāku vīru resenuma baļķiem, mazākā ūdens daļa iet pa apakšu un iznāk no dambja pa kanāliem 1.5x1.5m kuros ieskatoties gaismu nevar redzēt. Kopējais kritums ~7m.
Sākām braukt 200m uz leju no rezervāta vārtiem, kur ir laba nometnes vieta. Liels kritums (15m/km), pārgāzes (0.5-1m), piespiedes pie akmeņiem, krasta, kokiem. Muciņas, šajā zemajā ūdenī, krīkerus nepietur, eskimo zwo bieži ceļ aizmugurējā svecē. Šāda upe ir gandrīz līdz pat ietekai B.Tisā, lejasdaļā krāču mazāk, bet ir gana interesantas. Nepieciešams pārbaudīt koku aizkritumus, jo upe diezgan šaura un strauja, var sanākt ka pirms kokiem nav iespējams apstāties. To var izdarīt pa ceļam uz augšu.
Piebraukšana no Rāhivas pa labu asfaltu, gar B.Tisu līdz ciematam Goverla, tālāk pa kreisi, gar Goverlas upi pa labu grants ceļu līdz rezervāta robežai.
Nobrauciena laiks ~2 stundas, viens koku apnesiens.

B.Tisa

Braucām sasaistē ar Goverlu. Ūdens trīs reizes vairāk kā Goverlā, līdzīga kā M.Čeremoša pie Zeļeniem. Upē ik pa laikam nelielas pārgāzītes un krācītes, kas mijas ar straujiem, bet gludiem gabaliem. Pāris vietās ļoti liels kritums (~20m/km) un attiecīgi arī ātrums ar kādu upe nes lejā. Aiz lielas l.kr. pietekas upes galvenajā gultnē liels akmens ar šaurām izbrauktuvēm abās pusēs, aiz akmens spēcīga muca, izbraucot ar mazu ātrumu kreiso pusi, muca krīkeri ievilka, tā ka bija grūti tikt ārā. Varētu būt bīstami lielākā ūdenī. Labajā pusē lieli viļņi.
Braucienu beidzām Bogdanā. No Goverlas ietekas līdz Bogdanai ~1 stunda.

Upes nobraucam bez ekscesiem, ja neskaita overi ar sekojošu peldi Mārcim pēc uzraušanās uz pārkrituša koka neilgi pirms Goverlas ietekas Baltajā Tisā. Tālāk brauciens pa Balto Tisu ir ālēšanās pa viļņiem un vietējo izklaidēšana – mūsu ņemšanās pa upi ir pietiekami liels šovs, lai viņi nelaistu garām iespēju uz mums pačolēt. Patīkami, taču ne jau lūrēšana priecē, bet fakts, ka absolūtās visa-kā pieejamības laikmets te vēl nav uzlicis savu ķepu tik cieši, lai cilvēkiem būtu zudusi interese par garām braucošām laiviņām.
Pēc kādas stundas braukšanas pa Balto Tisu stājam krastā un sākam vākties kopā uz prombraukšanu. Kamēr pakojamies, ap mums spieto bariņš puišeļu, tincina, cik maksā kajaki, pie laivu pārnešanas pieķer roku pie astes, utt. Kad mums ir savākušās divas lielās rimi kules ar musoru un Mārcis šamējiem uzprasa vai nav kaut kur ciemā lielā miskaste, sīkais mierīgi parāda ar roku uz upi. Nosmīnam par šamējo un krāmējamies tālāk, taču džeks laikam padomā, ka neesam viņu sapratuši un pēc brīža pats pievāc mūsu maisus un izgāž upē. Smalki, te būtu īstā vieta, kur izvērsties ar cūkmena smadzeņu skalošanas akcijām.
Vsjo, ar nelielu savstarpēju kasīšanos esam sakravājušies, laivas ir uz jumta, maģī auro grupas „Rūsa” dziedonis Viesturs Poļikarps un ap pieciem pēcpusdienā dodamies atpakaļ uz tēvzemi, līdz ar startu sākot sijāt lietutiņam. Pa ceļam piestājam pēc papildus suvenīrpaikas un suvenīršmigas, vēl nedaudz vēlāk iebraucam kaut kādā riepu servisa šķūnī salabot kaut kur vēl Čeremošas krastos pārdurto riepu un vēl nedaudz vēlāk pašaujam garām pagriezienam uz Ļvovas apvedceļu un ietešam Ļvovā. Ļvova šajā vakarā svin kaut kādu tur apaļu pastāvēšanas gadadienu; dabīgi, ka pa mums vajadzīgo ielu tusē līksmojoši hoholi. Kaut kā tomēr tiekam priekam un līksmībai garām, sanāk vēl neparedzēta piestāšana pie makdraiva, kur Mārtiņam, redz, uznākusi vēlme pēc, viņaprāt, normālas paikas, visa tā rezultātā uz robežas esam tikai ap pusnakti. Uz robežas tiekam iedzīti rindā, kuru poļu robežsargi tresī īpaši pamatīgi, klaudzinot pa durvju polsterējumiem, vandoties pa pelnutraukiem un spīdinot lukturus visos iespējamajos caurumos (mašīnas, ne pasažieru). Tā kā mums vidējais kontrabass ir astoņi polši uz cilvēku, rekordistam (man) sasniedzot 13 klunkšķošās vienības, tad ir neliels strjoms, tomēr, kaut arī muitnieks ar bargu mūli izčeko salonu un iespīdina savu lukturi ar braucamo inventāru un katamarānu baloniem piekrauto kajaku lūkās, tomēr laivas siet nost neliek un arī pa bagāžnieka lielajām mugursomām nevandās. Proježaiķe, pan un vsjo - graņicu panstva esam veiksmīgi šķērsojuši. Kaut kur stundu pēc robežas busam atkal noplīst riepa, stājam mainīties, tālāk seko kas nu kuram – parubīšanās, litrā liešana, utt. Pie Augustovas, kur piestājam atliet, mūs noķer kaut kādi LV čuģiki ar fūri, kas pa plašo poļu zemi ir izbraukuši sausu bāku un ganās bez groša un eiro centa kabatā, štukojot kā tikt līdz Suvalkiem, kur šamējie var ielieties ar Statoil karti. Aizraujam vienu viņu parlamentārieti līdz tuvākajam tankam, ielejam kannā desmit litrus apmaiņā pret violeto latviešu kupīru. Šiem vajag vēl desmit, bet mums ir pārāk liels besis negulējušiem braukāt šurpu-turpu pa poļu zemi, tā ka pametam jauko tālbraucēju sabiedrību. Tālāk viss bez ekscesiem un svētdien ap pusdienlaiku gruzījamies ārā pie Ivetas, ar ko tad arī pa lielam tiek pielikts punkts inteliģentajai atpūtai Karpatu reģionā.

 

Bildes un daži video apskatāmi:
http://apik.include.lv/bildes/Karpati2007/1.html - M.un B.Čeremošas, Dzembroņa, Bistrica, M. un B.Tisas, Goverla.
No 2006.gada - http://apik.include.lv/bildes/Karpati2006/1.html - M.un B.Čeremošas, Dzembroņa, Bistrica, Probijna.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web