Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Lietainā svētdienas rītā

Atis Rektiņš, 04.07.2007

Komentāri [2]

 

 

Lietainā svētdienas rītā, sešos no rīta pamostoties salijušā teltī, odu apsēsta un pēc sērūdens davakojoša ezera krastā ar smeldzošiem pleciem, neiespējami stīvu muguru un tulznainām rokām ir nedaudz sev jājautā par to, kur slēpjas Ultramaratona pievilcība – pārnesienos pa dubļainiem brikšņiem un pāri bebru aizsprotiem, pārbraucienos, pēc kuriem īsti nepietiek spēka, lai izkāptu no laivas, nemaz nerunājot par došanos jaunā ātrumposmā vai arī lielajos un karstajos metāla katlos, kuri parasti sagaida finišā.

 

Šogad Ultramaratons notika septīto un pēdējo (šajā statusā jau otro gadu pēc kārtas) reizi, turklāt tradicionālajām vērtībām tika pievienotas svaigas un ne tik tradicionālas.

Pirmā diena sākas Engures ezerā ar orientēšanos rogaininga veidā, turklāt posms ir ļoti īss un nav iespējams pat kārtīgi sagurt. Arī vērtēšanas sistēma ir mainīta, vienkāršu laika atskaiti nomainot ar pietiekoši sarežģītu koeficientu un punktu sistēmu, tādējādi dodot kaut nelielas cerības uz augstāku vietu arī tiem, kuriem airis nav ticis ielikts šūpulī.

 

Pirmais ātrumposms pa Mērsraga kanālu līdz jūrai ir ļoti īss un patīkams. Tad notiek cits Ultramaratonam ļoti neraksturīgs pasākums – pārdesmit kilometru loks pa jūru, ieskaitot 25 km ātrumposmu. Tā kā vismaz sākumā jūra ir ļoti mierīga, tad noteiktos 200 metrus no krasta ne visi ievēro un brauc pa īsāko ceļu. Pēc dažām stundām, pie ātrumposma sākuma Engurē, jau ceļas neliels vējš un tiek solīts vēl stiprāks, tādēļ ilgāk par dažām minūtēm tur nekavējamies. Pēc izbraukšanas ir krietni jāpadomā – vai braukt uz tālumā tik tikko saredzamo Ragaciemu pa taisno vai tomēr airēt gar krastu. Vilinošais ceļš pa taisno izskatās krietni īsāks, tomēr tas nozīmē atrasties vairākus kilometrus no krasta. Pavisam īsu brīdi braucam aptuveni raga virzienā, taču pietiekami strauji ceļas vējš un viļņi, tādēļ nobīstos un pierunāju Kārli braukt tuvu krastam. Tas gan nozīmē airēšanu nemitīgā sānvējā, tomēr ir skaidrs, ka dziļāk jūrā airēšana ir krietni grūtāka. Finišā gan esam priecīgi par savu izvēli, jo tikai par dažām minūtēm atpaliekam no tiem, kas brauca pa taisno, turklāt viņi par viļņiem un vēju šie braucēji neizsakās glaimojoši.

 

Tālāk seko viena no šīgada pasākuma naglām - šķietami īss pārbrauciens pa Kaņiera ezeru, grāvjiem un Vecsloceni uz Engures ezeru, kur jau gaida vakariņas. Uz kartes pasākums izskatās ātrs un nesāpīgs – tāda neliela aira pacilāšana pirms vakariņām. Drīz arī sākas pamatīgs lietus un vējš, tomēr jūtamies labi līdz pirmajam novadgrāvim. Pa tādiem būs jābrauc vairākas stundas, taču to smaka liecina, ka vietējie atraduši labu papildus pielietojumu meliorācijas būvēm un tajās novada visu savu ateju, kā arī samet lielāko daļu saimniecībā nederīgo lietu. Braukt kļūst pavisam pretīgi, kad nemītīgi nepieciešams izkāpt un apiet daudzos bebru dambjus un atkritumu aizsprotus. Lapmežciema teritorijā Vecslocenē jau tek tīra kanalizācija, krastā arī pamanāmas mazmājiņas uz laipām, kuru saturs tiek novadīts tieši ūdenī. Esam spiesti gan braukšanu vēl turpināt, jo mums nav kanoe nesamie ratiņi, kuri „nebūšot vajadzīgi”. Noguruma dēļ, atļaujamies tikai īsu, puskilometra pārnesienu, turklāt esam spiesti izlaist ap 2 km nesienu, kurš izvestu kaut mazliet braucamā ūdenī. Tā nu kāpjam ūdenszāļu pilnā slapjā izgāztuvē un izliekamies, ka airējam. Tiek satikti arī vietējie, kuri nekavējas paust izbrīnu par mūsu centieniem, turklāt kāds onkulis, kurš jaunībā esot līmējis kanoe, piebilst: „es jau laikam tajos krūmos nelīstu. Bet ja jau jums, sportistiem, patīk...”. Turklāt uzzinām arī iemeslu kādēļ ūdens ir tik maz – viltīgais kaimiņš kausējot platīnu un lielu daļu ūdens nosūknējot. Nevaram gan iedomātos kādi platīna apjomi jāizkausē, lai tik briesmīgi pazeminātu ūdens līmeni. Mūsu brauciens, atbilstoši vietējo prognozēm („es tur esmu ielīdis ap 700 metru un tur ir tikai zāles un krūmi; kas tālāk tur ir, nezinu”) beidzas pēc dažiem metriem, kuriem seko ilgstoša laivas vilkšana pa dubļainiem, smirdīgiem un odu pārpilniem brikšņiem ar izgāztuves piesitienu. Vēlāk gan iespējams arī airēt un kanalizācijas smaku nomaina sērūdeņu aromāts, tomēr garastāvoklis nav īpaši labs. Pēc vairākām atkritumos pavadītām stundām nejūtamies īpaši labi, turklāt, vismaz man, mēslu upes pamatīgi sabojāja labos jūras brauciena iespaidus un visu vakaru liekas, ka mantas smird pēc kanalizācijas.

 

No rīta pēc lietainas nakts un tikpat lietaina rīta ar neskaitāmiem odu uzbrukumiem esam gatavi jauniem grāvjiem. Tie, pēc izbraukšanas no Slokas ezera, nav ilgi jāgaida – gan mazāk netīra nekā vakardien, tomēr Vecslocene ir nopietns pārbaudījums kanoe dibenam ar savu 0 – 10 cm dziļumu un dažādiem sarūsējušiem daiktiem tajā. Šeit ļoti bieži gribas izteikt ķecerīgos vārdus – „labi, ka tā laiva nav manējā”.

 

Lielupē sāk līt un pēdējā rogaininga posmā jau uznāk pavisam nikns pērkona negaiss. Babītes ezers, kaut arī pilns ar niedru audzēm, kas dažviet padara orientēšanos neiespējamu, jo audzes kartē nav iezīmētas, ir laba atslodze pēc vakardienas. Arī pārnesiena laikā piedzīvotā iestigšana līdz viduklim Babītes ezera krasta dūņās nemaz nesagandē garastāvokli un pārsteidzošā kārtā pat atrodam gandrīz visus kontrolpunktus. Soļanka un ļoti daudz saules pēc finiša izgaiņā jebkuras negatīvās domas, ja tādas bija palikušas un ir skaidrs, ka nākošgad bez Ultramaratona iztikt būs grūti.

Secinājumi droši vien aptuveni tādi kā Kārlim – bersī ārā, kā man viņš patīk

 


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web