Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Pistaoki. Karēlija. Braucam ik gadu!

Jānis Apse, 24.05.2007

Komentāri [0]

 

 

2000. gadā aizsākās jauka tradīcija – plostošana pa kādu no Karēlijas upēm. Braucam ik gadu un katrreiz tas ir tik pārpilns ar jauniem iespaidiem, emocijām un vienkārši būšanu „pie dabas krūts”, ka līdz ar pārrašanos mājās, gaidām nākamo braucienu.
Braucēju skaits mainās. Dažu gadu esam bijuši tikai četri, bet nākamo – jau divreiz vairāk.
Parasti laiku izvēlamies rudens pusē augusta mēnesī, kad mazāk odu, ir sēnes un ogas pilni meži. Šķiet, Karēlijā ogu bizness nekad nebeigsies, jo pateicoties Somu augstajām iepirkuma cenām, tās lasa visi, kam nav slinkums.
Braucam ar mašīnām, tāpēc līdzi tiek ņemts gandrīz viss, kas ir un nav nepieciešams.
Pagāšgad par brauciena mērķi izvēlējāmies upi ar latviešu valodā ne visai skanīgu nosaukumu Pista oki. Upīte tā ne kas, daudz krāču (tā pie trīsdesmit), kas uz kopējā maršruta garuma ir ļoti labi. Ar katamarāniem pie ūdens līmeņa kādā braucām mēs, visas krāces ir ņemamas. Zinātāji runāja, ka kategorijās satopamas no II līdz IV līmeņa krācēm.
Tātad, ceļš līdz ūdeņiem: ar mašīnām uz Tallinu, pāris stundas un tad jau prāmis (ātrais), tad atkal Somu muitnieki, un tālāk cauri Somijai. Pa ceļam piestājam ūdens atrakciju parkā,
kur nomēģinām visas iespējamās atrakcijas, un vakarā jau esam netālu no Krievijas robežas. Robežpunkts sāk strādāt no 9.00 tādēļ neliela rinda. Robežsargi un muitnieki strāda ātri un ar laba ceļa vēlējumiem dodamies tālāk.
Jāsaka, ka braucot pa Somijas ceļiem mēs bijām aizlavījušies diezgan tuvu Murmanskai, tāpēc pa sliktākiem ceļiem atlika nobraukt vairs tikai nieka 250km. Nelielā pilsētiņā Piazjorskā mūs jau gaidīja paziņas, pie kuriem, nedaudz paciemojušies, atstājām mašīnas. Pārkrāmējāmies vietējos braucamajos, kam, izrādās, arī ir jāiziet ikgadējā tehniskā apskate (tikai nav saprotams, kā tas ir iespējams???) Un tomēr par nelielu samaksu nokļuvām līdz pašam
maršruta sākumam Somijas – Krievijas robežai. Pa ceļam gan mūsu braucamajiem nācās šo to pieskrūvēt, jo ceļi ļoooti nelīdzeni, taču šādas ķibeles mūsu entuziasmu nesamazināja ne pa kripatiņu. Galā nokļūstam vakarā, kur tūlīt uzšmorējam pirmo tradicionālo laivu brauciena zivju zupu: „Kas gan var būt vēl labāks par šo!!?”
Rīts - velkam ārā mantas, pumpējam, sienam, krāmējam, fotografējam un tad, kā saka „ar kaujas saucieniem uz lūpām” metāmies iekarot upi. No sākuma neveicas, ūdens līmenis diezgan zems , bieži aizķeramies, bet drīz vien „piešaujamies” un nu jau iet tīri gludi..
Upe vietām pāriet platā un garā ezerā, vietām šaura un dziļā tecējumā.
Dažviet, kad apvidus paliek purvains, apkārt gluži kā izmētāti slejas milzīgi akmeņi, kas raksturīgi Karēlijai. Viens no mūsu „iekarotāju” vidus ir kaislīgs makšķernieks, tādēļ upes klusumu mierīgākajos ūdeņos pārtrauc izsaucieni: „Vai tu redzēji šito!! Kas par milzeni! Dēls, padod manu makšķeri.” Zivis esam iemācījušies pagatavot dažādos veidos, tāpēc pieņemam katru lomu par labu esam.
Sīki katru upes līkumu un „lielo” akmeni neaprakstīšu, brauciena skaistums un baudījums katru reizi ir savādāks : „Divreiz vienā un tai pašā upē neiekāpsi..” Upe piedzīvojumiem bagāta būs tieši kanoe tipa laivu braucējiem, jo akmeņi upes krācēs ir viltīgi (dažas krāces laivotāji neuzdrošinājās pat mēģināt pieveikt). Lielākā krāce ir Padun, par kuru rakstot piemin arī attālumu līdz ceļam, jo bieži vien pēc šīs krāces laivotājiem nākas braucienu beigt. „Par skaistāko nobraucienu” varētu titulēt krāci Prazņicņij, kuru ir vēlēšanās izbaudīt pat vairākas reizes. Taču obligāti jāpiemin „krācītes” brauciena beigu daļā, kas no malas skatoties liekas tīrais nieks. Tās patiesībā ir ļoti viltīgas un grūti izbraucamas, pat brīžiem grūtāk kā pazīstamās lielās krāces, jo tās vienmēr tiek rūpīgi izpētītas un brauktas ar vislielāko uzmanību, sagatavotību un sagrupēšanos.
Tā kā šogad kopā bijām trīs tēvi un trīs dēli, izveidojās sava veida skautu nometne. Mājās un darba vietās būdami bieži gaužamies par kādām tur sāpēm kaulos, mugurā utt., bet šādā braucienā viss aizmirstas, vēl jo vairāk kad ik pārdienas tiek uzrīkota tāda improvizēta, bet KĀRTĪGA pirts ar slotām un peldi.
Brauciens katram cilvēkam izmaksāja kādi 150 Ls, kuros ietilpst gan degviela, gan dokumenti (vīzas, apdrošināšana), gan pārtika (apm. 10dienām). Var gadīties šķirties arī no nelielas summiņas, sastopoties ar vietējo (ne grizlijlāci) inspektoru, kas gan jau kādu pārkāpumu jūsu rīcībā saskatīs (tos viņi atrod), tāpēc dokumentiem un nelielai naudas summiņai jābūt līdz vienmēr.
Cerams neesmu nevienu sabaidījis, jo šāds brauciens tiešām ir ko vērts!! Brauksim vēl!


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web