Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Divas dienas ultramaratona distancē

Pēteris Avotiņš, Līvars Pūkainis, 05.07.2001

Komentāri [0]

 

Tie esam mēs - Nr.8
 

Dalībnieka skatījums.


PROLOGS

No Rīgas mēs startējām, mūsuprāt, laicīgi, kas gan rezultātā izrādījās nedaudz novēlots grafiks. Šī iemesla dēļ nācās braukt, pārkāpjot visus ātruma ierobežojumus.

Piebraucām pie Pakuļu HES tad, kad jau lielākā daļa censoņu bija jau gandrīz jau pilnīgas gatavības stāvoklī. Mums arī nekas cits neatlika, kā mesties virsū laivas ekipējumam un censties to pēc iespējas ātrāk savest braukšanas kārtībā.

Diena jau no paša rīta solījās būt karsta un tādēļ mēs, izmetušies līdz jostas vietai, centīgi svīdām saules piespīdētajā pļavā. Ar nelielām bažām domāju kā būs distancē, ja jau tagad jūtami cepināja. Kā vēlāk izrādījās, lielāko karstumu, vismaz mūsu ekipāžai, nācās piedzīvot otrajā dienā.

Darbodamies ap laivu un mēģinot slepus novērtēt konkurentu spēkus, pēkšņi atklājām, ka savu saliekamo Taimiņu esam gan salikuši gandrīz līdz galam, tomēr nepareizi. Bijām sajaukuši sēdvietas dēļa stiprinājuma vietas pie rāmja un tagad nu nekādi nevarējām piemānīt to un piestiprināt dēli tur, kur mēs gribējām. Ar milzīgu piespiešanos nācās ķerties pie laivas izjaukšanas, kura par 90% jau bija gatava. Ko lai dara - ar 90% nepareizi saliktu laivu laikam jau tālu netiksim!

Sākām demontāžas - montāžas darbus. Laika šai nodarbei palika aizvien mazāk un es jau sāku nedaudz nervozēt - vai paspēsim laikā salikt un nostāties uz starta līnijas. Pļaviņa mums apkārt pamazām jau attīrījās no citiem brauktgribētājiem un beidzot mēs kā pēdējie, sametuši laivā mantas un tā īsti nemaz tās nenostiprinājuši pie rāmja, sabāzuši labākai celtspējai piepūšamās bērnu bumbas laivas galos, atstājām pļaviņu,dodamies starta virzienā.

Jāatzīmē, ka jau pašā sākumā mani bažīgu darīja vairāki fakti. Cik varēja novērot, lielākā daļa braucēju bija ar pieredzi. Mums vienīgā pieredze bija ģeogrāfu rallija "pūšļu" braucieni un divas - trīs reizes pa stundai izbraukti gabaliņi Ķīšezerā. Laivas montāža - demontāža mums vispār bija kā rubiks - kubiks, jo prasīja zināmas iemaņas, kuru mums nebija. Tāpat varēja redzēt, ka daudzi bija gatavojušies un nopietni apsvēruši pārnesiena posmu starp Abavu un Usmas ezeru, jo bija ekipējušies ar dažādām palīgierīcēm ratiņu vai ratiņiem pietuvinātu konstrukciju veidā. Mēs, gatavojušies ātrumā un faktiski tikai dažas dienas pirms starta izlēmuši piedalīties, vairāk paļāvāmies uz savu roku spēku un savdabīgu striķu - āķu konstrukciju no somu lencēm, kurus bijām plānojuši piesiet laivu galos un, apmetot sev ap pleciem, tādā veidā pārvietot laivu. Arī šī konstrukcija, kā atklājās vēlāk, bija kļūdaina.

Lai vai kā, patreiz tās bija tikai bažas, kuras vēl nebija materializējušās taustāmās nepatikšanās un tādēļ mēs stāvējām uz iedomātās starta līnijas ūdenskrātuvē starp divdesmit ekipāžām kā līdzīgi starp līdzīgiem.

 

STARTS

Ar nelielu nokavēšanos tika dots starts un visi censoņi sāka trīsdienu kustību. Mūsu taktika bija vienkārša-netrakot ātrumposmos un taupīt spēkus pēdējai, trešajai dienai. Arī mērķi bija diezgan pieticīgi - nostartēt un finišēt, nepretendējot uz kādu noteiktu vietu.

Jau pašā startā iekūlāmies nepatikšanās - viena kanoe laiva taisnā virzienā nezkāpēc bija nolēmusi braukt uz krasta pusi, nevis pēc nozīmētās distances, un mēs viņiem trāpījāmies ceļā. Kamēr centāmies izvairīties no uzmācīgās kanoe, no otras puses mūs paņēma "ķīlī" vēl viena kanoe laiva. Mēģinot tik laukā no lamatām, pagāja vairākas minūtes un, kad varējām atsākt normālu virzību, lielākā daļa braucēju bija jau gabalu priekšā.

Neveiksmīgais starts mūs īpaši nesarūgtināja, jo, kā jau minēju, mūsu mērķi bija pieticīgi un taktiku tas īpaši nemainīja. Cītīgi strādājot mēs panācām un apdzinām vairākas ekipāžas tai skaitā arī pāris smailītes. Viena no viņām gan īsi pirms ātrumposma beigām strauji pietuvojās un nepiespiestā stilā aizgāja garām. Tā bija "Jauktie" ekipāža. Mēs gan centāmies ko spējām, lai nepalaistu viņus garām, bet nesanāca - rezultātā nācās secināt, ka mūsu īrētā Taimiņa gaitas īpašības tomēr jūtami atpaliek no garām aizbraucošās laivas. Finiša spurta zaudējumu norakstīt uz savu fizisko (ne)sagatavotības pakāpi negribējās - neļāva fakts, ka garāmbraucošo ekipāža 50% apjomā bija pārstāvēta ar sieviešu dzimtes pārstāvi.

Lai vai kā, ar ātrumposma rezultātu bijām apmierināti. Šķita, ka viss noritēs vairāk vai mazāk pēc plāna.

 

PIRMIE ŠĶĒRŠĻI

 

Pēc ātrumposma, neapstājoties, ņēmām laivu plecos un pārnesām pāri aizsprostam uz Cieceres upi. Ielaidāmies upē kā vieni no pirmajiem, jo pēc ātrumposma visi vēl nesteidzās turpināt distanci.

Pirmie iespaidi, braucot pa upi, bija kolosāli - aizaugušie kratsi, saules caurspīdēti koku vainagi, putnu treļļi, upes līkumi un daudzas citas nianses radīja kolorītu, krāsām bagātu un sulīgu iespaidu. Tomēr jau pēc pirmajām desmit minūtēm tas viss izgaisa un sākās tas, ko vienā vārdā es vēlāk apzīmēju kā "murgs".

Organizatori bija pacentušies palielināt Cieceres straujumu un ūdenslīmeni, paraujot vaļā HES aizsprostu. Tomēr ar visu to man visu laiku šķita, ka ūdens ir par maz. Par maz tādēļ, ka smailītes dibens ik pa brīdim, nepatīkami atgādinot plīstoša brezenta skaņu, trinās gar ūdenī noslēptiem akmeņiem un siekstām. Straumes ātrums nebija pārāk liels, laika piebremzēt un pārdomāt palika pietiekoši, taču sākumā mēs diezgan neapdomīgi pārvarējām šķēršļus gandrīz vai triecienā, sevišķi nebēdādami par laivu.

Ik pa brīdim, nepatīkami kantējot, garām pagāja kanoe ekipāžas - tām bija priekšrocības un mēs ar skaudību nolūkojāmies viņām pakaļ.

Apmēram pēc 10 minūšu brauciena pa Cieceri un dažu krācīšu varonīgas pārvarēšanas, atskanēja kārtējais nepatīkamais brakš......trrrrrr..... un ūdens pa laivas dibenu sāka strauji piepildīt laivas iekšpusi. Bija noticis tas, ko nevēlējāmies visvairāk - laivas dibens bija uzplēsts.

Kamēr meklējām piemērotu vietu laivas izvilkšanai krastā, pagāja dažas minūtes, bet ar to bija pietiekami, lai mēs jau atrastos līdz viduklim ūdenī. Kad beidzot atradām diezgan pastāvu un nātrēm aizaugušu krastu laivas remontam, mums būtība pat nebija izvēles - nācās kāpt ārā, jo braukt tālāk vairs nevarēja.

Stāvot plikām kājā nātrēs un pūšot vaigus, izmetām mantas krastā, izvilkām laivu, izlējām ūdeni un sagatavojāmies remontdarbiem. Tikmēr garām brauca viena ekipāža pēc otras (daži pat piedāvāja palīdzību), un drīz mēs sapratām, ka esam palikuši pēdējie.

Sizdams odus, kasīdams nātru sakostās kājas un svīzdams nu jau uzkurinātās saules staros vēroju sava biedra rosību ap laivu un filosofiski pārdomāju par dzīves vērtībām. Lūk, tagad stāvu neapskaužamā situācijā, bet varēju būt mājās vai, sliktākajā gadījumā, ofisā, komfortablos apstākļos, kondicionētā gaisā, ar kafijas krūzīti... Beigās, tā arī īsti nesapratis kas man mūžīgi liek meklēt piedzīvojumus uz savas ādas, izdzirdēju balsis nedaudz tālāk gar krasta malu. Šķita, ka tur rosās vēl kāda ekipāža.

Novērtējām savu situāciju un, pēkšņi atklājuši, ka mūsu rīcībā ir liels caurums laivas dibenā un mazs līmes daudzums tā aizlāpīšanai, nolēmu izrādīt biedriskuma jūtas izdzirdētajai ekipāžai un pie reizes painteresēties vai viņiem nav lieks kāds līmes kilograms.

Izlauzos dažus desmitus metrus caur krūmiem un secināju, ka Cieceres upe ir parūpējusies par pārsteigumu vēl vienai smailei - ekipāžai "Druva". Ap laivu rosījās divi lāpītāji un, uzmetot aci viņu skādei, sapratu, ka te pat ar tonnu līmes nepietiks, lai aizlāpītos. Tādēļ, izteicis līdzjūtību par ķibeli, kautrīgi pajautāju pēc skoča lentes, kas mētājās turpat.

Ar savu guvumu devos atpakaļ pie laivas un vēl pēc 10-15 minūšu rosības ap to, nosecinājām, ka it kā varētu doties tālāk. Tiesa, drošs par to nebiju ne es, ne mans partneris.

Sākās vairākas stundas garš brauciens līdz ietekai Ventā.

Upe bija līkumota, pilna ar šķēršļiem. Rūgtās pieredzes mācīti, centīgi lavierējām ap akmeņiem, siekstām un krācītēm. Pie vienas no krācītēm panācām ekipāžu "Druva", kuri, izrādās bija salāpījuši savu braucamo nedaudz ātrāk. Apdzinuši viņus, priecājāmies tik par to, ka neesam pēdējie (vēlāk apdzītā ekipāža izstājās no distances).
Pie vairākām krācēm nācās kāpt ārā no laivas un stāvot ūdenī, brīžiem līdz viduklim, vilkt laivas pāri koku kritumiem vai sanesumiem.
Vienā no krācēm mans partneris pazaudēja laivas airi un, sniegdamies pēc tā un neaizsniedzot to, izkāpa no laivas lai to noķertu. Straume šajā vietā bija gana spēcīga un, kamēr viņš ķēra airi, es ar laivu veiksmīgi tiku uzmests uz zemūdens akmens un laiva sagriezās šķērsām pret straumi, sasvērās uz sāna, kas bija vērsts pret straumi, un ātri piepildījās ar ūdeni. Es pat attapties nepaspēju un, kad mans biedrs pavērsās pret mani, viņš ieraudzīja laivu pilnu ar ūdeni, prom peldošas nepiesietas mantas un mani ar pārsteguma pilnu seju, sēžot laivā ūdenī līdz krūtīm.

Kārtējā aizķere ar mantu zvejošanu, laivas izsmelšanu un savešanu kārtībā, no mums prasīja kārtējo laika patēriņu, kura laikā, protams, no mums attālinājās mūsu konkurenti.

Atlikušais Cieceres posms bija samērā mierīgs un daudz pūļu neprasīja, un, kad nokļuvām jau Ventā, sākās pats garlaicīgākais posms šajā dienā.

Netālu aiz tilta pār Ventu, kurš bija turpat pie Ciecers ietekas, apstājāmies kaut ko iekost. Nospriedām, ka konkurenti jau tāpat mums ir neaizsniedzami un uz otro ātrumposmu mums nepaspēt. Tādēļ nesteidzīgi paēdām un izpeldējāmies. Saule jau karsēja spēcīgi un tādēļ vēlēšanās peldēties radās ik pēc laiciņa.

Īpaši nepiepūloties, bet arī neatslābinoties, strādājām ar airiem vairākas stundas. Upe bija lēna un plašā, ainava un būves tās malā brīžiem priecēja acis. Dzīvības upē bija daudz, pat negaidīju, ka Ventā to tik daudz ir - zivis, bebri, putni krastos - tas viss mani priecēja. Tomēr brauciens bija visumā diezgan garlaicīgs.

Vakarā ap 22.00 iebraucām pirmās nometnes naktsvietā. Gandrīz pabraucām garām, bet no krasta cilvēki, kas mūs bija pamanījuši, laicīgi deva zīmi par apmetnes vietu. Finišējām kā pēdējie, taču sarūgtinājuma sajūtas nebija. Toties krastā mūs gaidīja bagātīgas vakariņas.

Pirmā diena bija beigusies. Galvenie secinājumi bija tādi, ka pa mazām upēm braukt ar smailēm ir nepateicīga nodarbe, bet, ja tomēr brauc, labāk līdzi ņemt pilnu remontkomplektu. Vēl secinājām, ka spēka ir diezgan un tādēļ devāmies pie naktsmiera ar pārliecību, ka distanci beigsim.

Bija veikti 74 km.

 

OTRĀ DIENA

 

Otrā dienā, nedaudz aizgulējušies, steidzīgi mēģinājām aizlāpīt ar palienētu līmi iepriekšējā dienā laivai iegūtos caurumus. Tāda haltūra jau vien bija, bet vismaz mierinājums un psiholoģiskais komforts ar to bija sasniegts.

Kamēr mēs rosījāmies ap telti, mantām un laivām, favorīti pamazām jau startēja. Pēc kāda brīža bijām palikuši tikai mēs ar organizatoriem un dažām atbalsta grupām.

Kad pienāca laiks mums startēt, mēs sākām 10 minūtes pēc pēdējiem un apmēram 30 minūtes pēc pirmajiem. Bijām kaujinieciski noskaņojušies, neskatoties uz iepriekšējās dienas neveiksmēm. Fiziski jutāmies labi, rokas un mugura nesāpēja tik stipri kā varēja gaidīt un laiva arī bija vairāk vai mazāk salāpīta.

Līdz ar starta komandu devāmies ceļā un cītīgi strādājām līdz Ventas rumbai. Piebraucot tai tuvāk, ieraudzījām pāris komandas rosāmies pie rumbas. Tas mūs iepriecināja, jo nozīmēja to, ka esam "pieķēruši".
Diemžēl prieki bija īsi-mēs izvēlējāmies rumbu apiet no labās puses, atšķirībā no "pieķertajām" komandām. Un lai arī mūs organizatori vēlāk mēģināja pārliecināt, ka tā arī bija pareizā puse (esot vajadzīgs tikai nebaidīties un braukt pēc iespējas tuvāk rumbai un tad tikai taisīt pārnesienu nevis izkāpt gabaliņu iepriekš kā to darījām mēs), mums šķita, ka nepareizās puses izvēle mums laupīja iespēju apdzīt panāktās komandas.

Diezgan daudz laika prasīja laivas pārnešana līdz mierīgiem ūdeņiem. Šeit mēs sastapāmies ar problēmu pārvietot laivu - tā bija, protams, slapja, piekrāmēta ar mantām (telts, guļammmaisi, pārtika, drēbes) un mūsu pārnešanas sistēma nepilnīga. Pārnesienu veicām piesienot laivas galos striķus un platas jostas. Ik pa brīdim pavisam kādas trīs reizes trūka mūsu striķi, kurus nācās pārsiet. Tas mani padarīja pagalam bažīgu - kā būs ātrumposmā?!

Ar mokām veikuši nelielo laivas pārnešanas gabalu, iekūlāmies Ventas labās malas ūdenszālēs un tā vietā, lai, izmantojot straujo galveno straumi, attīstītu labu ātrumu un virzītos uz priekšu, mēs piņķerējāmies pa zālēm, meklēdami kaut cik ātrāku iespēju pārvietoties pa upi. Pēc kāda laika tas mums arī izdevās, bet, protams, iepriekš pirms rumbas redzētās komandas jau atkal kļuva neredzamas, jo pa šo laiku tās bija paspējušas tikt prom.

Nācās atkal iegult airos un sākt strādāt. Tālākais pārbrauciena posms īpaši bagāts ar kādiem pārsteigumiem vai grūtībām nebija. Nācās monotoni airēt un censties kādu panākt, jo palikt pēdējiem negribējās. Monotonā airēšana, neskatoties uz fizisko piepūli, iedzina tādā kā apātijā. Apātija brīžīem pārauga pat miegainībā un acis vērās ciet, pieprasot organismam atslābināties. Iespējams, ka tas bija arī cepinošās saules radīts efekts, jo saule karsēja nežēlīgi. Ap kādiem 11.00 sapratu, ka jāpiesargājas no saules, ja negribu apdegt, un uzvilku jaku ar garām piedurknēm. Kājās man bija šorti un tās nekādi nevarēju izdomāt kā pasargāt no saules, līdz beidzot novilku ūdensvesti un uzklāju to uz kājām.

Tā, cīnoties ar sauli un miegainu apātiju, mēs beidzot priekšā ieraudzījām trīs (!!) komandas - divus kajakus un vienu smailīti. Tā bija kā atspirdzinoša duša. Mēs iegūlāmies airos un diezgan viegli pagājām garām kanoe, apmainoties ar dažām nenozīmīgām frāzēm. Vēl priekšā bija smailīte un mums bija viņa jānoķer vēl līdz Abavas ietekai!

Kaut arī mums atvērās otrā elpa, mēs drīz vien redzēto smailīti pazaudējām no redzesloka. Tā kā Venta bija līkumota, sākumā daudz par to nesatraucāmies, jo domājām, ka drīz vien aiz kāda no līkumiem mēs viņus ieraudzīsim un noķersim. Tomēr, laikam ritot, mēs bijām aizvien lielākā nesaprašanā - vai tiešām viņi ir saņēmušies un tik stipri atrāvušies?

 

ŠOKS

 

Mēs pielikām vēl lielākas pūles un paaugstinājām tempu, bet smailīti neredzējām. Vēl pēc kadas stundas mums parādījās jauns jautājums - cik ilgi vēl jābrauc līdz Abavas ietekai? Pamazām šis jautājums kļuva pats galvenais un nedava mums mieru. Pēc kāda brīža ieraudzījām lielu tiltu pāri Ventai. Bija ap plkst.14.00. Šķērsojām palielas krācītes un izbraucām caur tilta apakšu. Pabraukuši vēl nelielu gabaliņu, ieraudzījām makšķernieku, kuram uzdevām tajā brīdī mūsuprāt loģisku jautājumu - cik tālu līdz Abavas ietekai? Makšķernieka reakcija uz šo jautājumu bija tāda pati kā uz pusnaktī uzdotu jautājumu - kā tikt līdz bibliotekai? Nezinu, ko viņš padomāja, bet man šķita - viņš iedomājās ka mēs par viņu smejamies, jo neapmierināta izbrīna un sašutuma vārdu kokteilī viņš paziņoja, ka mēs esam pabraukuši garām Zlēkām un ka Abavas ieteka esot 15 km atpakaļ. Pēc šiem vārdiem viņš, parādot savu attieksmi pret mums, pagrieza muguru un aizgāja vispār prom.

Teiktais bija mums tāds pārsteigums, ka mēs minūtes 10 sēdējām un blenzām te viens uz otru, te atpakaļ uz tiltu, te bezmērķīgi apkārt. Pa šo laiku upe, protams, turpināja attālināt mūs no Abavas ietekas. Kad beidzot apķērāmies, ka jebkurā gadījumā kaut kas jādara un tā vienkārši sēdēt nevar, griezām laivu apkārt un mēģinājām irt pret straumi. Straume nez kādēļ šajā vietā bija diezgan spēcīga, un pēc 15 minūšu saspringtas iršanās bijām tikuši tikai nedaudz tuvāk tiltam, tādēļ nolēmām piestāt krastā.

 

FINIŠS

 

Piestājuši krastā, mēģinājām atrisināt dilemmu - ko darīt tālāk. Tā kā īstas saprašanas par to, kur atrodamies, mums nebija, no sākuma nolēmām pārbaudīt vai makšķernieka teiktais nav bijis kāds pavisam nejauks joks un sazinājāmies pa mobilo tālruni ar savu atbalsta grupu Rīgā. Pēc viņu stāstītā mēs sapratām, ka diemžēl mēs esam tiešām pabraukuši garām Abavas ietekai un tagad, lai tur nokļūtu, mums nāksies irties pret straumi ap 15km vai iet gar krastu, nesot laivu. Saule kā ņirgādamies cepināja līdz kaulam un jebkura no minētajām perspektīvām mūs neiepriecināja.

Turpmākās divas stundas, ko pavadījām krastā pie Zlēku tilta bija bagātas ar emocijām un pārdomām. Optimisma viļņi, kas mūsos iedvesa pārliecību par nepieciešamību jebkādā veidā tikt līdz Abavas ietekai, mijās ar pesimisma uzplūdiem, kad šķita - viss ir velti. Mēs pārspriedām dažādus variantus - noķert mašīnu un palūgt aizvest līdz Abavai un tālāk startēt kā pienākas (atmetām, jo sapratām, ka tas nebūs pēc sacīkšu nolikuma), sazināties ar organizatoriem un pieprasīt viņiem mūs evakuēt līdz Abavas ietekai (ilgi nevarējām nevienu sazvanīt, bet, kad sazvanījām, mums teica, ka pašiem jātiek galā - šobrīd šķiet loģiska atbilde, bet tajā brīdī tā mūs nepatīkami pārsteidza, jo uzskatījām, ka organizatoriem vajadzēja parūpēties par distances marķēšanu un ka nokļuvām neapskaužamā situācijā tieši organizatoru vainas dēļ).

Izskatījām arī iespēju pārvietot laivu pa krastu līdz Abavas ietekai vai pat līdz pašam Usmas ezeram uzreiz, veicot distanci no Zlēku tilta bez posma pa Abavu. Stundas laikā mēs bijām laivu pārnesuši no vietas, kur krastā izkāpām, pāri Zlēku tiltam apmēram nepilnu kilometru. Pa šo laiku mūsu laivas pārvietošanas sistēma bija remontēta jau reizes trīs - četras. Auklas, kuras stiprinājām laivas galos nepārtraukti trūka. Somu lences, ar kurām centāmies aizvietot auklas, arī neturēja-viņam locījās vaļā metāla āķi, aiz kuriem stiprinājām laivu galus. Pēdējā posmā pāri Zlēku tiltam laivu nesām uz pleciem. Turpmāka šāda kustība bija neiedomājama. Pareiza turpmākā ceļa nezināšana, nepilnvērtīgā laivas pārvietošanas sistēma, nogurums, psiholoģiskais diskomforts un karstā saule lika mums atteikties no šī plāna. Mēs sapratām, ka pat ja mēs šādā veidā aizkultos līdz Abavas ietekai, pārnesiena posmu mums acīmredzot neveikt un perspektīva pa tumsu klīst Usmas apkārtnes mežos mums nešķita vilinoša.

Kādu brīdi apsvērām iespēju varbūt tomēr irties pret straumi Ventā. Bet, pēc Mērfija likuma, straume šajā vietā bija nezkāpēc liela, upe līkumota un 15km pretstraumes mums šķita pāri mūsu spēkiem.

Ap plkst.16.30 mēs stāvējām pie laivas un lūkojāmies viens otrā, būtībā jau iekšēji padevušies. Mēs tikai gaidījām kurš pirmais teiks šos vārdus:"varbūt pietiks?".

 

EPILOGS

 

Pasākuma ideja bija ļoti jauka un simpātiska. Diemžēl vairāku apstākļu kopums mums neļāva piedalīties šajā pasākumā līdz galam.

Vēlāk, analizējot neveiksmes cēloņus, secināju, ka ir vairāki neveiksmes aspekti: tehniskais, fiziskais un organizatoriskais. Tehniskajā aspektā es iekļauju laivošanas pieredzes trūkumu un nepietiekamu uzmanību attiecībā uz ekipējumu (remontkomplekts, laivas pārvietošanas sistēma). Fiziskajā varētu iekļaut vēlēšanos panākt labāku fizisko un psiholoģisko sagatavotību (domāju, ka šis punkts īstenībā ir ideāla sapņa līmenī, jo arī sacīkšu uzvarētāji droši vien vēlētos labākus rādītājus - šis rādītājs ir universāls, nepārtraukti pilnveidojams un tādēļ katram praktiski neaizsniedzams). Pie organizatoriskā tomēr gribētos atzīmēt to, ka, pretēji apgalvojumiem, ka nepabrauks garām ne apmetnes vietai, ne Abavas ietekai, vismaz mums, radās grūtības identificēt šīs vietas. Ja pirmajā dienā tikai veiksme mūs paglāba no tā, ka nepabraucām garām apmetnes vietai, tad otrajā dienā, cīņas azartā iekrituši, mēs pagājām secen svarīgajam pagriezienam. Protams, var iebilst, ka visi pārējie veiksmīgi veica distanci un tās atpazīšana viņiem nesagādāja problēmas, tomēr mums distances marķējums izrādījās liktenīgs. Iespējams, ka turpmākajos līdzīgos pasākumos tomēr vajadzētu padomāt vai nu par distances marķējumu vai pilnīgāku informāciju distancē esošajām ekipāžām.

Visumā ar pasākumu tomēr palikām apmierināti. Veiktie aptuveni 110km lai arī nebija cerētie 222km, tomēr arī viņi sniedza ieskatu savos spēkos un iespējās.

Paldies organizatoriem par rūpēm, veiksmi viņiem nākošo pasākumu organizēšanā! Paldies konkurentiem par iespēju mums salīdzināt savus spēkus un atceraties - RT88 vēl jums sastādīs konkurenci! Paldies atbalsta grupai Rīgā par profesionālu mūsu ekipāžas evakuāciju!

 

RT88
Pēteris Avotiņš
Līvars Pūkainis


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web