Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Ieskatīties acīs ronim

Anete Pošiva, 27.02.2007

Komentāri [0]

 

 

Februārī labvēlīgais liktenis aiznesa pāri okeānam, uz ASV ziemeļrietumu krastu - Sietlu, kur izdevās vienu dienu pavadīt jūras kajakā. Uzreiz jāsaka – tas ir nepiedodami maz piekrastei, kuru ieraugot, sirds notrīs katram jūras kajakotājam. Lai arī mazliet uz ziemeļiem, Britu Kolumbijā, esot vēl krutāk, arī Puget Sound līcis jūras braukšanai ir ideāli piemērota vieta. Izrobotā krasta līnija, daudzās salas, paisuma un bēguma straumes, jūras fauna un lieliskās ainavas – tas viss jūras kajakošanu šai reģionā dara par patīkamu un visai populāru nodarbi. Gaisa temperatūra reti noslīd zem nulles, manas vizītes laikā turējās ap +10 pēc Celsija.

 

Pasākumu – izbraucienu diviem cilvēkiem gida pavadībā – nodrošināja Outdoor Adventure Center gidi – Blair Corson (Blērs) un Kathy Miedema (Katija) – Blērs brauca ar kajaku, bet Katija nodrošināja busiņa piebraukšanu finišā. Par ekskursijas vietu tika izraudzīta Deception Pass šauruma apkārtne (karšu cienītājiem - šeit, pazūmējoties ārā var redzēt visu maršrutu – gar krastu uz ziemeļiem gandrīz līdz Anacortes pilsētai). Pats šaurums ir populārs tūristu apskates objekts, jo tilts ir ļoti skaists, tāpat kā skats no tā uz okeāna līci un salām.

Pārvietošanos pa ūdeni mums nodrošināja eleganti "Northwest Kayaks" ražojuma vienvietīgie jūras kajaki. Šis kantoris ražo apmēram 350 kajakus gadā, un pieprasījums esot pietiekams, lai visus pārdotu. Paši arī strādājot pie dizaina un jauniem materiāliem – mana laiva bija izgatavota no materiāla, kas izveidots sadarbībā ar „Boeing” (viens no Sietlas ekonomikas vaļiem līdz ar „Microsoft” un „Amazon”). Rezultātā 5 metrus garais jūras kajaks sver apmēram 11 kilogramus. Kajakiem bija arī labi nostrādāts outfits - ērti regulējami sēdekļi, pedāļi un stūre; parocīgas lūkas un tīkliņi mantu glabāšanai. Nomas komplektā dabūjām arī hidras, zābaciņus, jancīgus pumpīšus ūdens izsūknēšanai gadījumā, ja laiva apgāztos, un vispār visu, kas nepieciešams ērtam braucienam pa jūru.

Airi gan ar 80 grādu griezienu neizdevās dabūt – tur vairums braucot ar taisnajiem airiem, un 45 grādi, ko pie mums izmanto rodeisti, ir jau visai liels lenķis. Kaut kā sadabūjām koka airi ar 90 grādiem (toties skaisti izrotātu), bet ceļa biedrs Lediņš, kuram kā iesācējam, principā, ir pofig, paņēma kevlara airi ar 45 grādu griezienu.

 

Okeāna pludmale tur ir klāta apaļiem oļiem un pakļauta vismaz pusotra metra plūdmaiņu svārstībām, maksimālajos paisumos arī vairāk. Protams, vietās, kur vispār ir pludmale, jo krasti ir ļoti klinšaini un piestāšanas vietu patiesībā ir ļoti maz. Brauciena dienā okeāns vēla zemus, lēzenus viļņus, un kā pie ziemas sezonas bija dzidrā, zilganzaļā krāsā. Iejutāmies laivās un airējām ārā no līča. Blērs, novērtējis mūsu izturēšanos kajakos, nolēma vest apskatīt Deception Pass un, ja nebūs „too crazy”, tad izbraukt cauri arī. Paisums pašlaik bija pašā spēkā, un ūdens no okeāna caur šaurumu veļas ar visai lielu jaudu. Plūdmaiņu straumes vispār ir lieta, kas laivotājam šai reģionā jāpārzina – pirms braukšanas Katija pētīja plūdmaiņu tabulas un kartes, lai izvēlētos maršrutu, kurā nebūtu jāairē pret straumi, kas parasti ir vismaz 1-3 mezgli. No augšas to nav iespējams novērtēt, bet no laivotāja skatpunkta skaidri redzama ūdens līmeņu starpība pirms šauruma un pēc. 2 metri varbūt arī nemaz nebija, bet tas ir Okeāns, kas tur gāžas cauri pa pārdesmit metru platu spraugu, nevis kaut kāda štrunta upīte. Līdz ar to ir arī turbulences, sēnes, krasi izteikta straumes un atstraumes robeža, un tas viss ar samērā lielu spēku. Lielākā paisumā vienā rāvienā šaurumu nemaz nevarot izbraukt, jālēkā pa atstraumēm. Blērs mūs iedrošina, ka nemaz tik traki neesot, lai tikai turoties viņam astē. Kādu reizi laivu arī sasvaida kā skaidiņu, bet lejā tiekam pa godam. Aizbraucis aiz saliņas, kas šaurumu sadala divās daļās, Blērs paskatās lielākajā caurtecē, kur kuterim, lai izbrauktu pret straumi, vispirms ir jāieskrienas, un nostāda mūs fakta priekšā – varam braukt tālāk uz dienvidiem gar Whidbey salu, bet, lai redzētu orkas, nākšoties vien braukt atpakaļ. Tā kā orkas redzēt – tas būtu vienkārši lieliski, esam gatavi atpakaļbraucienam, kas esot tāds kā neliels challenge mums. Tā arī ir – jau uz leju braucot bija mazliet jāiespringst, bet uz augšu izskatās pavisam apšaubāmi, jo straume plūst ātri un atstraumes arī tādas visai nosacītas. Sākotnējais maršruts ved pa kreiso pusi, mēģinot apbraukt tādu kā klints izvirzījumu un trāpīt mierīgākā ūdenī.

Diemžēl mierīgais ūdens izrādās ūdens masas, kas gludi, taču pārliecināti, neļauj laivai turēties pretim, un strauji sasviež to uz labo pusi, kur visas ūdens masas izskatās triecamies pret klinti šauruma pretējā pusē. Blērs aizlido pirmais, viņam seko Lediņš, kurš tādu apiešanos nav gaidījis, tāpēc paliek visai bīstamā skatā, ar airi vienā rokā, zvāļojamies uz straumes un atstraumes robežas – laimīgā kārtā pie pašas klints labajā pusē ir maza josliņa, kur ūdens nāk augšā un ir samērā mierīgi. Blērs viņa laivu pietur, un pēc stabilizēšanās notiek atkāpšanās uz leju. Es esmu apņēmības pilna kašāt augšā – sagatavojos, ka straume panesīs uz labo pusi, tad mēģinu noķert mazāku pretestību un kārpīties uz augšu. Kas tev deva – ūdens kā kaķēnu nones lejā, un atliek vien griezties riņķī un censties vismaz neapgāzties. Nākamais maršruts, ko Blērs piedāvā, ir lavīšanās pa mazo atstraumīti labajā pusē. Visai spēcīgi liekot kantes, izdodas tikt līdz tai un sagatavoties pēdējam izrāvienam gar pašu krastu uz augšu. Pirmajā mēģinājumā, baidoties atdurties pret akmeņiem krastā, Lediņš par lieku pusmetru padod laivas purnu uz straumes pusi, un atkal man kājas notirpst skatoties, vai izdosies neapgāzties. Viss beidzas labi, un ar manu īsu teorētisku lekciju par kantes uzlikšanu un saucienu: „Airē!” izdodas izrauties no šauruma. Pašai gan neiet kā pēc notīm – tieku līdz gludam ūdenim, pa kuru jāuzairējas augšā, un tad attopos airējam no visa spēka, kamēr akmens labajā pusē kā negrasās attālināties, tā negrasās. Visai stulba sajūta, un tā turpinās kādu pusminūti, kamēr pa milimetram izdodas uzcīnīties augšā. Blērs nebeidz atkārtot: „Good job!”

Tālākais jau ir tikai atpūta bez nekāda adrenalīna – tā mums šodienai pietiek. Okeāns lēni viļņojas zem mums, garām slīd izrobotas, ķērpjiem apaugušas klintis. Ūdenī ir visai interesanti augi – virspusē peld tāds kā sīpols, pie kura stiprinās garas, plīvojošas lentes. Tās varot ēst un esot labas ādai – lai parīvējot rokās. Vispār šāda rakstura izglītojošu un izklaidējošu informāciju Blērs mums sniedz pārpārēm – kā nekā viņš ir instruktors ar 8 gadu pieredzi, gan vadā grupas, gan trenē airētājus (arī sportistus), pats brauc arī pa krāčūdeņiem (no kaut kādiem sarunas fragmentiem ar Katiju varēja izlobīt nevērīgu „jā, mēs tos ūdenskritumus kaut kad arī nolēcām”), un vēl kāpj klintīs pa reizei. Tāpat „Outdoor Adventures” un „Northwest Kayaks” ir nodibinājuši bezpeļņas organizāciju, kas nodarbojas ar bērniem un jauniešiem no potenciālām riska grupām.

Drīz seko iespaidi, kas ir pat fascinējošāki par Deception Pass braukšanu – netālu no laivas virs ūdens iznirst kaut kas apaļš, kas izrādās roņu galvas. Tur esot vecāki ar mazuļiem, tā vēstī mūsu gids. Tā ir neiedomājama sajūta, kad ronis ar savām melnajām, apaļajām acīm skatās uz tevi, pirms ar elegantu loku, parādot savu spīdīgo kažoku, ienirst atpakaļ ūdenī. Kādu laiciņu roņi ir redzami, bet tad paliek savā barošanās vietā. Toties uz klintīm sēž ASV nacionālais putns – baltgalvas ērglis. Izskatās ne pārāk liels, bet tas tāpēc, ka augstu – ērgļa spārnu plētums esot ap pusotra metra. Viļņu izgrauztajā klinšu sienā ir vairākas plaisveidīgas alas, un vienā Blērs aicina iebraukt. Ir tā kā bailīgi, jo klinšu zobi alā izskatās nemīlīgi, bet līdz zināmam punktam tas esot pilnīgi droši. Un ir arī vērts – ūdens, viļņodamies un tiekdamies alā, ik pa brīdim tur saplūst tik daudz, ka, apmezdams kūleni un gāzdamies atpakaļ, nodārd kā vilciens vai attāls pērkons. Fascinējoša skaņa. Ielūkojoties mutuļojošā ūdens ellītē, pārņem tāda kā bijīga sajūta, un gribas ātrāk stumties no plaisas ārā.

Saulīti, kas sildīja dienas sākumā, ir nomainījuši mākoņi un dūmaka. Toties visu laiku ir nemainīgs skaņas fons – no netālā armijas lidlauka pacēlušies iznīcinātāji nepārtraukti šķērso debesis, pa vienam vai pa pāriem, un dzinēju dunoņa ir dzirdama no jebkuras debesspuses. Vispār šai reģionā droši vien būtu jāpameklē vieta, kur iespējams iegūt pilnīgu klusumu – ja ne tuvējs autoceļš, tad vismaz lidmašīnas nodrošina civilizācijas klātbūtnes efektu jebkur. Airējamies samērā tuvu krastam, garām salām (no kurām vienu par 20 miljoniem varot nopirkt, esot arī neliels lidlauks), līdz nonākam pie bākas, kur plānots pusdienot. Nokļūšana līdz bākai no nelielās pludmalītes liek apcerēt Blēra aizraušanos ar klinšu kāpšanu (un visi augi, kuriem varētu pieķerties, ir dzeloņaini), bet augšā tomēr tiekam. Bāka nav apdzīvota, jo visas šai teritorijā esot automatizētas, bet ēkas saglabājušās diezgan labā stāvoklī. Pusdienās ēdam kārtīgas amerikāņu sviestmaizes un čipsīšus, kuriem sāls ir tik daudz, ka kartupeļa vienīgais uzdevums ir neļaut šim ēdienam sabirt vienā kaudzītē pakas apakšā.

Līdz krēslai paspējam paairēt vēl kādas jūdzes, bet draud uznākt arī migla, un brīdinošā miglas taure ik pa 30 sekundēm raida savu kaitinošo skaņu pāri šaurumiem. Kuģu satiksme nav ļoti intensīva, bet ik pa brīdim garām pabrauc kāds kuteris, un starp salām kursē arī prāmji. Manāms kļūst blīvais apdzīvojums – arī klinšainos krastos sabūvētas mājas (nez, kā tas ir – dzīvot pārdesmit metru no jūras, un netikt pie ūdens, jo krasts ir izrobota klinšu siena?), kāds motorlaivas īpašnieks smirdina sava spēkrata dūmus pāri ūdenim. Parēķinām, ka līdz nākamajam izkāpšanas punktam netiksim, un griežam atpakaļ uz pludmali pie motorlaivas. Izkāpjam un izstaipām kājas, kas nebūt nav pārāk notirpušas tik ērtā laivā, un varam ievērtēt laivu piestātnes infrastruktūru – ne tikai soliņi un informācijas stendi, bet esot arī dušas. Katija stāsta, ka, mūs gaidot, viņa bijusi lieciniece kāda kajakošanas entuziasta (ar tikko nopirktu laivu) testa braucienam, kurš beidzies ar apgāšanos un mērenu histēriju, tomēr cilvēks esot tos pārdesmit metrus līdz laipai nopeldējis.

Brauciena kilometrāža kaulus nav lauzusi, toties iespaidu ir bijis gana, lai ar pasākumu mēs būtu no sirds apmierināti. Jācer, arī mūsu gids, kurš galīgā nesezonā ir ticis ūdeņos – mums, sala nomocītajiem, protams, liekas nepiedodama izšķērdība pie +10 grādiem sēdēt mājās, bet tur tā skaitās ziema. Labi vien ir, ka pie mums ir sniegs – tādā klimatā taču laiva nemaz atpūsties nedabūtu!


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web