Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Ziemas sezonas atklāšana

Aete Pošiva, 19.11.2004

Komentāri [25]

 

Foto: Pie-dabas.net
 

Kā izteicies kāds piedzīvojumu sporta aktīvists, viena no jautrākajām izklaidēm ziemas sezonā ir braukšana ar laivām.


Tālab līdz ar pirmo sniegu nepieciešams atklāt ziemas sezonu, braucot pa upi.

 

Jāsaka, tāds nebija mūsu sākotnējais mērķis, jo, kad 19.novembris tika nolikts par Raunas braukšanas dienu, vairāk cerējām uz rudens lietavām un tām sekojošo ūdens kāpumu. Taču jau valsts svētkos sagriezies putenis mūsu cerības nokāva, un atlika paļauties uz to ūdens daudzumu, kas pie negatīvajām temperatūrām būs saglabājies.

Potenciālais laivotāju un peldlīdzekļu sastāvs vēl pēdējā dienā pirms braukšanas bija visai nenoteikts, taču 19. novembra rītā bija skaidrs, ka brauks 3 kajaki un lielais 10-vietīgais (!) plosts (izsaukuma zīmi sapratīs tie, kuri kaut apmēram iedomājas Raunas upi pie zema ūdens līmeņa). Braucēji sarodas no dažādām Latvijas malām – daži jau iepriekšējā dienā ir nobraukuši Lielo Juglu (tādējādi tiešām pārsteidzot finišā aizrunātās pirts saimnieci, jo viņa nekādi negribējusi ticēt, ka šai laikā tiešām var braukt ar laivu), daži nogājuši pa veco dzelzceļu no Limbažiem līdz Dikļiem, daži vienkārši svinējuši valsts svētkus un daži iemēģinājuši, kā kajaks slīd pa sniegotu nogāzi. Gala rezultātā plostā sēž tā lepnais īpašnieks Snow (kuram Raunas upe iepriekšējos braucienos atņēmusi blašķi un airi), Gaša, Kasio, Māris T. (atrunāts no idejas braukt ar īrēto Bush laivu) un vienīgā ekipāžas dāma ar iesauku Finks. Brīžiem pa krastu, brīžiem plostā uzturas Pēteris.

 

Kamēr tiek uzpumpēts plosts (liekot lietā daža braucēja iespaidīgo plaušu tilpumu), kajakus iemēģina Brūnais (lepns par jauno hidru, toties bez kārtīgiem cimdiem), Anete (netālu no starta vietas dislocētā māja un pirts ir galvenais iemesls, kāpēc izvēlēta tieši Rauna) un Māris S., kurš, aizmirsis mājās oriģinālo brunci, neveiksmīgi mēģina uz kabīnes uzstīvēt jūras kajaka brunci, līdz pieņem drosmīgu lēmumu braukt vispār bez tā. Sniegotajā pļavā kompānija izskatās visai oriģināla, sevišķi spilgtās krāsas hidrotērpi, ķiveres, vestes un oranžais plosts.

 

Ar plostu pretim ziemai

Drīz pa stāvo, apsnigušo krastu notiek iešļūcināšanās upē un brauciens var sākties. Priekšā ap 7 km upes, un ziemas dienas ir īsas – tā nodomāju, jau aiz diviem līkumiem ieraugot pirmo apnesienu. Koks, kas iegāzies ūdenī, ir pārāk resns un ar kajaku nepārlecams, taču, kad stājamies krastā, Kasio paziņo, ka plostā viņš nu gan nav kāpis, lai ietu pa krastu, un, izsēdinājis bailīgākos krastā, veiksmīgi pārvelk plostu kokam. Straume, kas iepriekšējo nedēļu bija sasparojusies, tagad ir vidēji rāma, un nemaz nedusmojas uz plostu par tādām izdarībām. Toties skats uz apsnigušajiem kokiem, kas ietver sārtās klintis, ir elpu aizraujošs, un rāmākos posmos gribas iesaukties – nu kāpēc gan cilvēki nebrauc pa upi ziemā?

 

Ziemīgs skaistums

Atbilde nāk samērā drīz, kad ir jauns apnesiens, un pūkainā sniega kārta strauji dzesē neoprēna zābaciņos tērptās kājas (laikam šis materiāls tomēr domāts siltuma uzturēšanai ūdenī, ne sniegā), kā arī sniegs bagātīgi iebirst laivā. Toties kajaka vilkšana pa sniegu ir viegla un ielēkt no krasta ūdenī arīdzan samērā jautri. Mārim S. gan tādas izklaides nav lemtas, un arī upē jāizvairās no straujām kustībām – lai arī ūdens ir siltāks par apkārtējo gaisu, lielāks tā daudzums laivā būtu nevēlams. Daļu koku aizgāzumu var pārvarēt arī, nekāpjot krastā, sevišķi plostotāji ir pieredzējuši šādās lietās, un savu peldamrīku stīvē pāri un apakš stumbriem ar apskaužamu entuziasmu un prasmi. Tā braucot, fotografējoties un brienot pa krastiem, tiek pieveikta gandrīz trešā daļa ceļa, un būtu jau jātuvojas pirmajam un vienīgajam orientierim – elektrolīnijai, kad...

Upe ir viltīga, it sevišķi koki tās plūdumā. Izbraucot no līkuma, paveras aina uz plostu, kura pakaļgals uzstutēts uz koka stumbra un vairāki cilvēki, uzturēdamies uz šī paša stumbra, ne vairāk, ne mazāk kā mēģina plostu salīmēt. Pontonā ir iedūries vairāk kā krietna pirksta resnuma zars, dūrums ir zem ūdens līmeņa, līme sasalusi, bet līmlente pie slapja negrib lipt. Remontbrigāde paspēj izpīpēt pāris cigaretes (turpat upes vidū, protams), līdz pieņem drūmo lēmumu evakuēties. Es, mazliet pazīstot apvidu, izsaku visai skeptiskus spriedumus par iespējām to darīt, jo visapkārt ir stāvi krasti, apauguši krūmiem un kokiem (protams, viss ir skaisti piesnidzis). Taču nekas cits neatliek, no plosta izkrauj liekās mantas, Māris T. ar garu kārti eleganti aizbalansē līdz kreisajam krastam, Finka taisās uz labo krastu un Kasio ar Snow apņemas plostu aiztransportēt līdz vietai, kur to būtu iespējams izcelt krastā. Tikmēr Finka mēģina no koka pārvietoties uz cietzemi, bet apsnigušais krasts pieviļ, un viņas stāvs pazūd zem ūdens. Skatītāji noelšas vien, bet drīz jau manāms, ka veste izcēlusi veiksminieci no ūdens, un sākas satraukti jautājumi: „Kas ar tevi? Ko tu tur dari? Ārā tiksi?” Satraukums norimst tikai tad, kad no zaru jūkļa atskan kluss, bet izteiksmīgs „Bļin!” Sausais hidrotērps ir izturējies godam, un Finka turpina ceļu pakaļ plostam. Arī kajaki lec ūdenī, lai nepalaistu garām pāris skaistas ainas – piemēram, plostu, kas piebrauc pie koka un tad ar straumes spēku tiek mīlīgi saspiests divreiz šaurāks. Snow un Kasio veic pāris nepiedienīga izskata kustības, lai plostu pārdabūtu kokam pāri, pie kam, plosta vidū nostājoties, ūdens no pārējās platības saplūst gandrīz līdz vietai, ko par celi vairs nenosauksi.

Plosta evakuācija

Kad plosts ir dabūts krastā un iegūta pārliecība, ka pēc kartes plostnieki gan jau saorientēsies līdz tuvākajai civilizācijas skartajai vietai, ceļu turpinām trijatā. Upe nekādus pārsteigumus nesagādā, koki - kā jau koki un apnesieni – kā jau apnesieni. Vienīgi pastāvie krasti un gar tiem tekošās straumes ātrums nereti liek ilgi meklēt iekāpšanas vietu – tikai Brūnais ir gatavs riskēt ar overi, no krasta lecot tieši straumē. Ziemīgais laiks liek iztaisīt arī pāris lieku apnesienu (baidoties no overa), tai skaitā kaut ko pilnīgi muļķīgu pa 45° grādu nogāzi, kas apaugusi kokiem, apkritusi baļķiem un zariem – muļķīgu tāpēc, ka Brūnais atradis caurlienamu vietu aizgāzumā, pa kuru izspraucas arī Māris S., kamēr es cīnos pa nogāzi ar 2,5 m garu un 15 kg smagu priekšmetu pie rokas (labi, ka zābaciņiem tomēr ir protektors, un laivu var pa reizei atbalstīt pret kokiem). Brauciena gaitā Māris S. dabū ciešāk iepazīties ar kādu baļķi, no kura es sabīstos, saredzot nepārprotamas paralēles ar overi iepriekšējā braucienā. Tā arī te – zems baļķis, zem kura straume viltīgi sagrābj Māra kajaku un, ja ne apgāž, tad piesmeļ. Pāris sekunžu laikā laiva ir kļuvusi par „Yellow Submarine”, un Māris līdz viduklim ūdenī. Kamēr tiek izliets kajaks, Brūnais jau nepacietīgi dīdās – par sevi liek manīt vasarīgie velosipēdista cimdi un vestes trūkums (tās sildošā funkcija ziemas laikā ir nozīmīga). Vicinām airus ātrāk, un straume arī ir sasparojusies – aizvien biežāk straujteces ar stāvviļņiem, pa kuriem citā reizē būtu jauki paspēlēties, bet tagad – tik uz priekšu. Nepaiet arī ilgs laiks, kad caur kokiem iezīmējas dzelzceļa tilta aprises. Galā! Un vēl pie gaismas! Pāris krācītes, un metam malā aiz šosejas tilta. Steidzīgs zvans atbalsts grupai, un meklējam sausus cimdus. Stāvam uz laivām pašā šosejas malā, ēdam maizītes un uzjautrināmies par garāmbraucējiem, kuri, šķiet, izmežģī kaklus, lai pārliecinātos, ka mēs TIEŠĀM stāvam pie laivām un esam ar tām braukuši. Lai nostiprinātu iespaidu par mums kā galīgiem plānprātiņiem, uzvelku laivu blakus esošajā nogāzē, un pāris reizes nošļūcu lejā. Polietilēna kajaks, manuprāt, ragaviņām ieliek vienos vārtos – jo vai tad ar ragaviņām var braukt pa upi?

Ar saules rietu ir klāt arī atbalsta grupa; tai pašā laikā, izrādās, plosta ekipāža kurina ugunskuru uz ceļa netālu no Vaives dzirnavām. Veiksmīgi nonākam mājās un pirtī; plosts ir miris varoņa nāvē, taču neviens par to nebēdā, jo diena ir pavadīta lieliski. Vēlāk, skatoties filmas par kajakeriem, kuri traucas pa Zambezi upes siltajām, mutuļojošajām krācēm, aizdomājamies par Latvijas laivotāju sūro likteni. Ūdens upēs ir tad, kad ir auksts un, lai varētu sevi saukt par ekstrēmistiem un maniakiem, jālien upēs ziemā vai jāmeklē ūdensteces, kur koku un akmeņu vairāk kā ūdens. Taču Zambezi braucējiem nemūžam neredzēt to skaistumu, ko šai braucienā redzējām mēs. Tā viņiem arī vajag.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web