Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Kā tas ir laivot ziemā?

Rolfs Jansons, 23.11.2004

Komentāri [0]

 

Abava 2004.g. novembrī
 

Ir 21 novembris, svētdiena, -5 grādi, saule, bezvējš, 11 no rīta un viegls abstinences sindroms. Ideāls komplekts, lai dotos nesteidzīgā un relaksējošā laivu braucienā pa Abavu.


Izvēlamies maršrutu Rumba – Renda, kura 18 kilometri mūsu un meteoroloģiskā stāvokļa dēļ šķiet negrūti pieveicami. Upi no malām velk ciet ledus, pa galveno straumi peld vižņi, ūdens līmenis ir apmēram pusmetru augstāks nekā vasarā, tādēļ mūsu loģiskā izvēle ir polietilēna kanoe Teton. Ātri savīkšājamies, sienam amerikāņu kanoebūves lepnumu autiņam uz jumta, ieskrienam veikalā nopirkt kautko šķidru un ar burbuļiem, un startējam no Rendas uz Rumbu.

Ieraugot ūdens plūdumu Rumbā nolemjam laisties iekšā upē kautkur zemāk. Neesam noskaņoti gāzties, peldēt, vilkt krastā laivu, mēģināt atrast airus un rezultātā slapjiem atgriezties mājās, tādēļ ar auto apbraucam Čigānu salu, un piebraucam pie upes kur jau ir sākusies platene, nedaudz lejpus Piemiņas akmens.

Plkst. 11.30 startējam. Laivā ierastās sajūtas atgriežas, gaisa temperatūra liek naski cilāt airus, galva kļūst skaidra un, apmainoties ar nenozīmīgām replikām (..paskaties uz tām pīlēm.., ..eu nu bet forši tač, vai ne...), dodamies ceļā. Lapu un zāļu vairs nav, ir uzsnidzis minimāls sniedziņš un slīpā ziemas saule piešķir ainavai kontrastainumu un dziļumu. Mēs redzam to, kas vasarā paliek veģetācijas apslēpts – smilšakmens un dolomīta atsegumus, avotus, ceļus un takas, dzīvnieku alas un pašus dzīvniekus, un kas priecē – nevienu cilvēku. Upes plūdums ir straujš un jau pēc pavisam neilga laika pabraucam garām Sventes dzirnavu dzirnavnieka mājām, pie kurām pāri Abavai pārvilktas troses miltu maišeļu transportēšanai, bet tagad šo ierīci izmanto tūristi, kuri vasarā bariem vien ir ar mieru sēsties miltu trulī un asāku izjūtu vārdā šķērsot Bandavas likteņupi.

Pēc apmēram 50 metriem parādās Abavas labā krasta pieteka Virbupe un uzreiz aiz tās ir ērta izkāpšanas – iekāpšanas vieta. Stājamies nost, jo gribam apskatīt to, kas palicis pāri no Sventes dzirnavām.

 

Mūri un tehnoloģijas ir iespaidīgi, drupas ir redzamas pat no upes, kas vasarā krūmu dēļ nav iespējams. Brīdi dalāmies sajūsmā par mūsu senču varējumu, bet tad jau piezogas sals un dodamies tālāk.

 

Nedaudz zemāk pāri upei stiepjas gājēju tiltiņa atliekas, kas ainavu nu nekādi nerotā. Ātri slīdam tālāk un pēc pavisam neilga brīža klāt ir Veģu tilts uz kura tīrajiem un baltajiem balstiem kāds grafomāns ir uzrakstījis informāciju nenesošu vēstījumu NOV 2004. Pēc tilta kreisajā pusē Abavā ietek Valgale, bet uzplūdušās Abavas dēļ gleznainais akmentiņu un smilšu sēklis ietekas vietā ir zem ūdens. Pēc pāris līkumiem sākas slavenais Ozolu posms, kur upes krastos aug milzu ozoli, bet zem tiem sausserži un segliņi, kuru sarkanās ogas ir vienīgais šāds tonis visu gradāciju pelēko, brūno, tumšzaļo un balto krāsu paletē, kas dominē novembra beigu upes krastos.

Mūsu sarunas ir apsīkušas, mēs vienkārši slīdam priecādamies par ainavām, ik pa brīdim uzpīpēdami, ir iestājusies zināma rutīna, no kuras mūs izrauj (un te es neatrodu citu vārdu) sirreāls skats: Taisna upes posma galā ir skaists, augsts un no krūmiem attīrīts kalns, kalnam pa vidu ir izcirsta plata stiga un pašā kalna galā, zilam debesjumam plešoties pār pasauli, stāv traktors. Mums veidojas zināmas asociācijas ar cienījamā Feldberga kunga Pedvāles brīvdabas mākslas ekscentriskajām aktivitātēm, bet šis konkrētais objekts ir pa upi krietni zemāk. Piebraucot tuvāk redzam pie upes smuki kokā grieztu izkārtni BĻODAS, kas acīmredzot ir šīs neaizmirstamās brīvdabas performances radošā ģēnija zemnieku saimniecības nosaukums.

Priecīgā pacilājumā dodamies tālāk, lai pēc apm. 1,5 kilometriem stātos pie labā krasta un kāptu stāvā smilšakmens atsegumā, no kura paveras skaistākais skats uz Abavas ieleju. To dāsni apspīd skopā ziemas saule, tādēļ apsēžamies uz relatīvi silta baļķa lai uzpīpētu un baudītu ainavu. Ķeram mirkļus.

Nākamais objekts, kur nolemjam apstāties, ir Māras kambari, bet piebraucot pie Māras strauta ietekas dzirdam no gravas nākam cilvēku balsis un nolemjam doties tālāk. Neilgi pēc Māras kambariem Abava ietek egļu mežā, kas, lai gan ir samērā netālu no Rendas, ir mežonīgākais un neapdzīvotākais upes posms maršrutā Kandava – Renda. Šeit upei ir daudz pārpurvojušās vecupes ar meža salām un tas ir īsts patvērums dzīvniekiem. Šoreiz gan redzam tikai ūdru, kurš ieraudzījis mūs izskatās tik izbrīnījies, cik mēs priecīgi, bet nekāda lielā koķetēšana mums nesanāk un pelēkais zvēriņš no ledus ieslīd ūdenī.

Mūsu relaksējošais ceļojums jau praktiski ir galā, kāpjam ārā „Campo” nomas punktā Avoti, kur mūs sagaida ar karstu un biezu gaļas zupu, peperoni un aukstu degvīnu. Ceļā esam bijuši 2,5 stundas, neesam ne noguruši, ne nosaluši, bet labi atpūtušies.

Secinājumi: Lieliskas ainavas, neviena cilvēka, silts, ja kustas; auksts, ja nekustas. Laivot ziemā ir laba alternatīva, ja apnikusi slēpošana. Cerams, ka 1. janvārī upe būs vaļā, jo tad paredzams tradicionālais Abavas brauciens Renda – ieteka Ventā.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web