Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Multipārgājiens Kaukāzā

Dienasgrāmata, 01.01.2002

Komentāri [0]

 

Foto no cita pārgājiena 1989.g.: krāce "Prelūdija"
 

Pa kalniem un laivās pa Malkas upi 2000.gadā.


15.07.2000, sestdiena
Pēdējā diena Rīgā, (ceļā dosimies 17.05 ar vilcienu uz Maskavu; Mērķis - uzkāpt
Elbrusā un nolaivot pa Malku) paiet apskraidot Rīgas veikalus. Pa brīžam tiek
saņemtas fragmentāras ziņas no Martinesa un Kastroļa, arī viņiem nākas risināt
galveno problēmu: kā visas mantas savietot somā tā, lai to nepārplēstu un vēl
arī varētu panest. laiks skrien nemērīgi ātri līdz nākas konstatēt ka ir jau
pulst. 16.07, Kastroļa mantas izmētātas 10 m2 platībā pa grīdu (kārtojam kopā).
Tā, 10 min laikā izdodas tās iedabūt somā. Pāri paliek viens maiss ar........kaķi
(t.b katamarānu). Atkal visu pārkārtojam. 16.30 beidzot esam uz ielas - tieši
tobrīd sāk līt. Pēc 2 min. esam jau pilnīgi slapji. Skrējiens uz staciju beidzas
laimīgi pagūstam pat uz vilciena padošanas brīdi. Pavadītāju pulkā: Stūrmanis
(ar šampi) Murka (bez šampja), diemžēl neviena no zināmajām jaunkundzēm nav
ieradusies. Iekraujamies vilcienā, operatīvi uzrīkojam drēbju žāvēšanu un
dodamies ceļā. Abas robežas šķērsojam mierīgi un bez aizķeršanās, jautājumi
nevienam nerodas.
Nu pirmdiena ar to arī beidzās.
Ginc

 

16.07.2000, svētdiena
Rīts sākās ar mierīgu pamošanos tajā pašā vilcienā. Kā - nekā panesās
mezglošanas kursi. (kaut kā laix jānosit) - Kastrolis mācīja visiem skarbos
mezglus. Kad cilvēki izlēca no vilciena Maskavā, nācās mēģināt tikt līdzi
mugursomaiņiem kas lielā ātrumā nesās cauri peronam, tuneļiem un metro. Somas
bija smagas, pleci nepieraduši - maz nelikās. Kad nonācām piemešanās vietā laiks
līdz nākamajam vilcienam bija palicis vairāk kā 8 stundas. Mēs ar Gashu
nokavējām mantu sargāšanas brīdi par nieka vienu stundu, jo braucām atrast
tūristu bodi kopā ar Jāni. Pasargājām staffu ~ 20 min. un dūrām tālāk pa Moscow
jaukumiem. Brlēēē. Izrādās ka Sarkanais Laukums ir no pelēkiem bruģakmeņiem
(kaut kā gribējās sarkanu). Nu, šo dienu cilvēki pavadīja slaistoties pa
Maskavas metro un citām brīnišķīgām vietām. Tā kā nekas graujošs nenotika, tad
tagad guļam ļodzīgā vilcienā un rullējam Minerālo Ūdeņu virzienā. Ar labu nakti.
Ā, jā, pavisam aizmirsu - šodienas galvenā tēma - BAIGI SMIRD PĒC LISTES... Tipa,
pa šīm dienām listes krekliņi bija stipri iesmirduši pēc sviedriem (visvairāk
Gasham kuram krekls kopš "Kursas Pavasara" nav ticis mazgāts...)
Martiness

 

17.07.2000, pirmdiena
Rīts sākās ar ļoti gaišu laiku ārā. Beidzot izdevās attaisīt logu mūsu kupejā,
kuru iepriekšējā vakarā Kastrolis gandrīz izjauca. Mazs mierinājums, zinot, ka
vilcienā jāpavada visa diena. Guļam kādu laiku, kad apnīk - lienam ārā... Visi vēl
nav īsti pamodušies, kad jau klāt ir pirmās tirdzniecības iespējas stacijās.
Tiek dabūti ķirši. Apēdam kaut ko, kas ir paņemts līdzi no Rīgas un Maskavas.
Lēnām paliek karsti...
Atkal parādās dažas stacijas, kurās gan neko netirgo. Tukšojam lielo pudeli ar
MEDOVOJE alu, stipro, ko nopirkām Maskavā! Tiek izvilkta literatūra - dažādas
grāmatas par alpīnismu: tehniku un vēsturi. Lēnām tiek iepirkts vēl alus un
minerālūdens, kā arī vēži, vārīti, un aprikozes. Kastrolis visu laiku kaut ko
ēd. Man ir karsti un neko negribu. Ap 15.20 ir ilgāka stāvēšana, nopērku lielu
pīrāgu ar gaļu ko sauc par čebureku. Ir ēdams, kaut gan gaļa ar sīpoliem un
pipariem izskatās mazliet jēla. Aizgāju gulēt ... karsts. Pamostos, ir pagājušas
kādas pāris stundas. Vilciens pa to laiku ir šķērsojis Donas upi. Tuvojas
Rostova pie Donas. Vilciens tur stāvēs veselu pusstundu. Braucot ir mainījusies
daba - krūmu vietā ir akācijas un vienīgie koki ir garas un tievas papeles.
Zilās debesis pie horizonta ir ar tādu sārtu dūmaku - tas ir redzams tikai
siltajās zemēs. Mēģinu salikt mobilo telefonu - oriģinālo akumulatoru laika
trūkuma dēļ neesmu vispār uzlādējis, un baterijas nedarbojas kā domāts. Ielieku
savu SIM karti citā un sazvanu māmiņu un vienu paziņu no darba. SMS aizsūtīt uz
listi neizdodas. Drīz pēc 21.00 ejam gulēt, Latvijā tad gan ir tikai 19.00 Mēs
ar Martinesu guļam pilnīgi pliki, tikai apenēs un apklājamies ar palagu.
Atvērtais logs ar vēju neko nedzesē...
Gasha

 

18.07.2000, otrdiena
Pamostos 3:12 Sākam vākt mantiņas. Izkāpjam "Mineraljnije Vodi" un operatīvi
atrodam autobusu un 4:20 izbraucam. Pēc kāda laika izklāju uz grīdas paklājiņu
un aizmiegu. Pamostos, kad iebraucam alpīnistu bāzē Adilsu. Burzāmies kādu
stundu pa pagalmu kamēr paziņo, ka mājiņu nebūs un jādzīvo teltīs. Uzceļam
teltis un izkaram slapjās vešiņas. Tad kādu laiku morrojamies un krāmējam liekās
mantas, ko atstāt noliktavā. Es protams visu sajaucu un nodevu savas kedas. Tad
paguļam līdz pusdienām. Paēdam pusdienas un ejam pārgājienā uz narzāna avotiņu.
Jau pašā sākumā Bebra zābaciņi sāk berzt man kājas. Pa kādām pāris stundām
aizejam līdz avotam, padzeram ūdeni un kātojam atpakaļ. Nonākam Elbrusa ciemā,
redzam pāris patukšus veikalus un vietējos biznesmeņus, kur izklaidē čehu
alpīnistus ar rafta braucienu pa Baksanu. Pamazām atgriežamies nometnē un
iztukšojam vīna pudeli par 18 rubļiem un pārējos iepirktos dzērienus. Tālāk
vakariņojam, nodarbojamies ar mezglu siešanu, pļāpām un citiem niekiem. 9. ejam
gulēt. Jau metas tumšs.
Samurgoja Kastrolis

 

19.07.2000, trešdiena
No rīta mostamies ar domu ka nedabūsim brokastis, jo šito armijas kārtību esam
par 5. min nogulējuši; un tā arī ir - brokastis nedod, tiesa aiz cita iemesla -
nelielais lietiņš pa nakti Tirnauzā nemaz tik neliels nav bijis un izraisījis
dubļu lavīnu, kura nonesusi elektrību un, attiecīgi, brokastis nevar uztaisīt.
Ap kādiem 9.00 kad jau riktīgi gribās ēst, tiek sabīdītas individuālās brokastis
no sausās paikas. Paēdam un sākam taisīties. Sākam ar to, ka Grohovskis izbrāķē
lielāko tiesu zābaku un visiem tiek izsniegti jauni un neievalkāti krievu
tūrisma zābaki. Mazas problēmas ar košku izmēriem tiek atrisinātas un sākam
tipināt augšā. Nevaru vien beigt nobrīnīties par to, cik krimināli izskatās upe.
Aiztipinām līdz pusdienām, tad sākam elst uz ledāju. To sasniedzam salīdzinoši
ātri - tas beidzas apmēram uz meža robežas un izskatās kā jau ledājs - nu tādas
lielas kaudzes ar visu ko. Sākam siet dzelkšņus, es, dabīgi, nogriežu sienamo
striķi par īsu, bet ar gudru ziņu piesienu dzelkšņus nepareizi, tā ka to nevar
manīt. Pastaigājam vēl bišķi pa ledāju, bišķi palīst lietus, un ejam atpakaļ uz
Adilsu. Tur, dabīgi, elektrības joprojām nav, un kā izrādās nonests arī tilts,
tā ka esam atgriezti no ārpasaules, ar ierobežotiem produktu krājumiem. Mums
pagaidām nekas, bet čehu grupai pēc 6 dienām beidzās vīzas un ar diviem
autobusiem pa krastu viņi tāpat netiktu.
Āmen.
Jānis


P.S Pusnaktī sīkie kaukāzieši rīkoja nacionālos svētkus ar negantu ķērkšanu,
plaukstu sišanu utt.

 

20.07.2000, ceturtdiena
No rīta pamostos iepriekš noteiktajā laikā: 6.30. Šķiet, esmu vienīgais kas to
izdara, jo no citām teltīm atskan tikai modinātājpulksteņu pīkstieni, bet
neviens cilvēks nerādās. Pēc 10 min. Atdzīvojas un no telts izlien arī Uldiņš un
Jānis. Naktī ir diezgan lijis, jo katliņos ir ~ 1,5 cm ūdens. Kopā ar Jāni
izgatavojam Kastroļa dāvanu: "trako govi"; t.i. kondensēto pienu ar spirtu.
Piens paliek pāri, kas tiek veiksmīgi apēsts. Ap 7.00 sākas rosība, ļauži
protestē pret to ka nav agrāk pamodināti. Neilgi pirms 8.00 paēdam brokastis, no
virtuves izdodas dabūt katlu griķu un mērci, līdzīgu gulašam. Uz 14 cilv. visai
pamaz.
Dzimšanas dienā Kastrolis saņem ledusāķi un karabīni no Grohovska krājumiem!!
Kad sajūsma par ledusāķi, un mēģinājumi to ieurbt visās virsmās pāriet, jāķeras
pie mantu kārtošanas nometnes pārnešanai. Jānis mokās ar pārtikas aprēķinu 7cilv
x 4 dienas x 3 ēdienreizes. Vēlmes tiek mēģināts saskaņot ar noliktavas (Adil-su
bāzē) un Elbrusa ciema veikala krājumiem. Ap 11.30 saņemam noliktavā 2 prīmusus,
Ojārs izspiež no noliktavas pārziņa krājumiem brezenta bikses (tās viņam izrādās
par mazu, un pievācu es), iegūstam pat 6 voiloka zolītes! Noklausāmies stāstus
par šeljes postījumiem: sagrauta 3 stāvu māja, pilsētā ūdens 1 stāva augstumā,
ieviesta pastiprināta apsardze; ūdens Baksānā turpina celties virs aizgruvuma.
Uzzinām arī par gatavošanos evakuēt ciematus lejpus Tirnauzas, jo šelje vēl
turpina slīdēt lejup un var gaidīt aizgruvuma pārrāvumu. Mums veicās ka vispār
tikām uz Elbrusu, jo 24 stundas vēlāk to vairs nevarētu. Pa nometni klīst bari
čehu alpīnistu kuriem šodien jābrauc prom, bet tilts, protams, nav kārtībā un
ceļš aizgruvis. Pēc 6 dienām beidzās viņu vīzas. Bēdīgi. Izrādās ka trūkst ne
tikai elektrības, bet arī benzīna, jo benzīntanka sūknis darbojas, nu protams,
ar elektrību. Jānis un meitenītes vienojas par līdzņemamo pārtiku un dodas uz
ciematu (Elbrus) to iepirkt, par laimi cenas nav cēlušās. Daļu pārtikas saņemam
arī Adil-su noliktavā; šķiet ka pievācam 2/3 maizes krājuma un labu tiesu citu
produktu, ceru ka neatstājam nometnes bērneļus badā. Ziga sarunātais auto
patiešam ierodas laikā un ir spējīgs uzņemt mūsu mantas un pārtikas krājumus. Ar
auto šofera palīdzību atrisinām arī benzīna problēmas, dabūjam 4,5 litrus, 14
cilvēkiem x 4 dienām pamaz, bet labāk nekā nekas. Mantas kopā ar dažiem ļaužiem
tiek aizvestas uz nākošo nometni "Poļana Kļašov". Pārējiem jāiet kājām. Daļa
aiziet, es un vēl daži (Martiness, Jānis uc.) paliek gaidīt noliktavas vīriņu,
lai atbrīvotos no liekajām mantām. Pēc 45 min. Vīrelis uzrodas. Tiek iegūtas
jaunas ziņas par postījumiem Tirnauzā - nu jau sagrauta 9 stāvu māja, šelje
arvien vēl turpinās utt. Nododam mantas un dodamies ceļā uz jauno nometni. Pa
ceļam redzam daudz susliku. Ap 8 km garo gabalu noejam 70 min, labs rezultāts
arī līdzenai vietai bet mums ir >1 km kāpums, tiesa, nav mantu. Nometnē uzceļam
teltis un mēģinām gatavot vakariņas. Jānis cenšas ieviest disciplīnu, jo
produkti ir normēti un jādzīvo vēl 4 dienas. Piepildās ļaunie paredzējumi: viens
prīmuss strādā tikai ar 20% jaudas. Pēc zupas uzvārīšanas mēģinām to izjaukt un
salabot. Rezultāts ir; jauda pieaug par 1/3 t.b. līdz ~ 27% no otra prīmusa :(.
Benzīna smakas pavadībā (cītīgi laboju prīmusu) pievienojos Kastroļa dz. dienas
svinībām. Izrādās ka līdzi paņēmies pat šampanietis un 2 vafeļu tortes!!
Kastrolis visus cienā ar "Ruma Rūgto" no Bauskas alus 1L pudeles. Pēc tam pat
"Trakā govs" neliekas briesmīga. Vakars beidzas jautri un lieliski.
Ginc

 

21.07.2000, piektdiena
Nu tā. Esam pārvākušies uz nākošo nometni. Stāsta ka virs 2000 m esam. Diena
sākas ar agru celšanos, jo bija nolemts doties uz ledāja treniņu plkst. 7:00. Tā
kā mūsu sešotni stipri pievīla pavecais prihmuss, izgājām ap 8:30. Treniņi uz
ledāja izpaudās līšanā pa gandrīz vertikālu ledus sienu turoties dzelkšņos un
vienā vai divos leduscirtņos. Tika jūzoti arī dažādi citi alpīnistu instrumenti.
Diena izvērtās tīri mierīga un jau pēc četriem ieradāmies atpakaļ bāzes nometnē.
Tālāk cilēķi pielietoja alu, daži atkārtoti jauca ārā prīmusu, taisīja
vakariņas, vai vienkārši laiski vāļājās zālītē. Kā jautrākais dienas pasākums
izvērtās listes krekliņu visaptveroša mazgāšana. Tehnoloģija tāda - piesien
mazgājamo veššiņu repenē, iemet vietējā kalnu upītē un otru galu atsien pie
baļķēna. Lieki piebilst, ka upīte ir tīri strauja, jo var labi dzirdēt kā akmeņi
pa gultni veļās un būkšķ. Kārtējo reizi izcēlās Kastrolis kurš savus baltos
sieriņus bija noturējis pa ilgu, kā rezultātā tie ieņēma upes ūdens jauko brūni
pelēko nokrāsu. Vienīgā gaišā vietiņa bija tā kur sieriņš tika apsiets ar virvi.
Savukārt Kastrolis pats apgalvoja, ka apakšbikses viņš esot iztīrījis ļoti labi.
Beigās vajadzētu pieminēt, ka beidzot bija skaidrs laiks un mēs pirmo reizi
varējām saskatīt abas Elbrusa virsotnes. Patreiz mūsu nometni ir ielenkusi
migla. Vairāk cietušie tautieši izdara ķirurģiskas eksekūcijas ar savām tulznām
un pamazām taisās uz migām.
Martiness

 

22.07.2000, sestdiena
Nezinu kas šodien par datumu, bet laikam 22 jūlijs. Katrā ziņā kladē rakstu jau
otro reizi, tā ka prom esam jau nedēļu. Vispār datumiem un laikam nav nozīmes,
jo civilizācija ir atkāpusies no mums un mēs savukārt esam kalnos.
Pamodos šodien lēni un jutos labi izgulējies pirmo reizi kopš guļu teltī.
Iepriekšējā vēlā vakarā ar Kastroli un Sergeju gājām meklēt elektrību. Vietējie
teica ka būšot apmēram pēc nedēļas. Videokameras baterija paliek neuzlādēta. Tā
vietā lai ietu atpakaļ - aizgājām uz šašlikiem. Rindā pirms mums ir vēl 14
porcijas. Satiekam Ojāru un Māru. Jautri pavadījām laiku, izdzērām 2 pudeles
vīna, apēdām šašliku. Atpakaļnākot meklējam nozaudēto bateriju un lādētāju.
Izrādās kāds vietējais to ir savācis lai nepazūd. Nu labi, parunājam ar viņu un
uzzinām jaunumus par Tirnauzas traģēdiju. Esot sabrukusi 14 stāvu māja un viena
4 stāvu māja esot noslaucīta no zemes virsas un iegāzta upē. Nav gan skaidrs
kāpēc 9 stāvi nu jau palika par 14, bet galu galā, kā lai izskaita stāvus
sabrukušai mājai, ja tās iedzīvotāji nav vairs dzīvi? Jā, pēc pēdējām ziņām
oficiālais upuru skaits ir ap 300. Bet visu laiku atrod jaunus upurus.
Nu es beidzot aizpildīju iepriekšējās dienas caurumu dienasgrāmatā. No rīta es
sapratu, ka esmu labi iedzēris vakardien. Pieceļamies, vārām rīsus. Mūsu
prīmuss, tas kas slikti strādā, vēl arvien nav uzpildīts. Jokojam, ka tas
darbojas uz entuziasmu :). Rijam rīsus ar rozīnēm, sviestu un saldo kondensēto
pienu. Ēdam kamēr nelabi paliek. Savācam teltis, visas mantas, pārtiku. Pakoju
savu mugursomu un brīnos par tās lieliskajām iespējām. McKINLEY zina ko dara.
Veiksmīgi pielieku paklājiņu lejaspusē, jaku vidū un guļammaiss novietojas pašā
augšā ar paštaisītām siksnām. Smagums briesmīgs, liekas ka vairāk sver tikai
laivotāju somas ar katamarāniem. Ejot pa kalnu takām mugursoma jauc līdzsvaru,
tai smaguma centrs atrodas tikai mazliet zem pleciem. Pēc kaut kāda laika, pāris
stundām apmēram, nonākam "Zaļajā viesnīcā" Tas ir, liekas ka kādi 3200m virs
jūras. Koki beidzas labu gabalu atpakaļ, un krūmi pēdējie bija ar vismaz 10 min.
gājienā no "Z.V" Kaut kādi cilvēki ir atnesuši bērzu malku un kurina uguni. Te
ir bariņš alpīnistu no Ukrainas - Ļvovas. Lejām pie Adilsu upes un apakšējās
pļavas bija Baltkrievijas tūristi. Tos jau bija atvedu�i ar helihopteru. Ir
mazliet jūtams pārtikas trūkums - mēs pret savu maizi iemainījām cietu desu.
"Z.V" saule cepina pamatīgi. Pēc pusdienām arī vējš ir jūtams - telts šūpojas.
Kastrolis ar Bebru maina baterijas "Raganiņai". Pirms brīža visi salīmēja
bateriju bloku videokamerai - atkal varam pāris dienas filmēt. Vadu un lodāmura
trūkumu kompensēja līmlenta un no konservu bundžām izgrieztas strēmeles.
"Z.V" ir diezgan slikti ar dzeramo ūdeni. No klints tek mazlietiņ ūdens, tur
ierīkotas caurulītes, lai to mazo ūdens strūkliņu padarītu lietojamu. Tagad visi
guļ teltīs, slēpjas no saules. Rītdien mēģināsim iet uz pirmo virsotni. Neviens
vēl nezin kā būs ar Elbrusu - trosu ceļš uz "mucām" arī darbojas ar elektrību
:(.
Kas tad vēl interesants šodien notika? Atnāca robežsargi, pārbaudīja dokumentus.
Gruzija tomēr tepat blakus. Blakus "Z.V" aiz grēdas ir dziļāka ieplaka ar ezeru.
Laikam tur ir ļoti auksts ūdens, vienā ezera malā ir ledājs. Pa labi no klints,
kur tek ūdens, ir atkritumu izgāztuve. Tur ir tikai sarūsējušu konservu bundžu
grēda. Tālāk ap klints stūri nogāze aiziet uz augšu un tur ir jaunākas bundžas
un vēl augstāk tualete. Smarža tīri laba :). Uzkāpjot uz ledāja ceļā uz Via-Tau
var redzēt, ka "Z.V" ir tāda plakankalne, starp asām nogāzēm. Upe šeit tek ļoti
plaši un diezgan lēni. Hmm, laikam ir jābeidz rakstīt, nav vairs ko teikt.
Šodien ejam gulēt ap 20:00, jo rīt ceļamies 3:00 un 4:00 izejam.
Gasha

 

23.07.2000, svētdiena
Pamodos 3:15. Iedzērām tēju, pakasījāmies un izgājām uz Via-tau virsotni. Baigās
iesnas un sāp kakls. Martiness arī šņaukājas. Pa tumsu kāpjam augšā morēnā.
Stāvs, un birst akmeņi un smiltis, liekas ka nositīšos. Sākas sniegs un klāt arī
pirmā atpūta. Uzvelkam zābakus un paņemam leduscirtņus. Turpinām iet augšā pa
sniegu. Mazliet slīd kājas, bet leduscirtnis notur. Visumā, nekādu problēmu. 2.
Atpūta. Ir 6 un jau gaišs. Izvelku kameru un nofilmēju datumu. Zigis saka, ka
tikai tagad sāksies pa īstam. Paejam gabaliņu pa akmeņiem, gabaliņu pa sniegu un
tad sākās skarbās nobiras. Nu kāpjam vēl kādu laiku un tad 3. Atpūta. Pēc
atpūtas mūs palaiž brīvi kāpt līdz sedlienei. Rāpjos kādu stundu stiepdams
nolāpīto kameru un birdinādams akmeņus. Beigās nonāku vajadzīgajā vietā, kur
Bebrs, Martiness u.c. kādu laiku jau sēž. Vēl diezgan ilgi gaidām pārējos.
Beidzot visi uzkāpuši. Es uzprasos uz drošināšanu sasaitē. Sanāk ka puse
sasaitē, puse bez, dodamies uz virsotni. Kāpšana diezgan viegla, jo stingri
klintsbluķi uz kuriem aug mazas, jaukas puķītes. Liekas ka kāpjam mazāk par
pusstundu. Virsotnē nonākam 9. Izrādās ka Martiness sastiepis muguru un nav
uzkāpis, bet Mārai kumpis vēderā un nemaz nav mēģinājusi kāpt. Atrodam bundžu ar
vēstulītēm, un man tiek patronas čaula. Pēc kāda laika parādās kaut kādi veči un
arī Martiness. Kādu laiku fotografējamies un pļāpājam, pēc tam ejam lejā.
Nokāpjam līdz sedlienei, un izrādās viens no večukiem baigi labi saplēsis kāju.
Kādu laiku padakterējam večuku, Ēdam iebiezināto pienu ar sniegu un desu. Tad
arī organizēti birdinot akmeņus rāpjamies lejā. Pēc laiciņa nonākam līdz
sniegam. Tad, katrs liekot lietā izdomu un visādus verķus, mēģinām šļūkt lejā pa
sniegu. Pēc kāda laika aizmirstu ka somā ir videokamera, noņemu mugursomu
apsēžos virsū un ar leduscirtni bremzējot šļūcu lejā. Tad Bebrs atgādina par
kameru un tālāk mēģinu uz kājām un džinsu šortiem. Pēc laiciņa šorti ir slapji,
dibens sasalis un kājas sarkanas. :) Beidzot esam lejā. Atlicis pārrāpties
morēnai un kātot uz nometni. Izrādās mēs ar Uldiņu nonākam galā pirmie, apm.
12:30. Dežuranti ātri iztaisa zupu un kakao. Tad arī ielienam pagulēt, vēl daži
cilvēciņi aiziet uz ezeru papeldēt. Vairāk nekā interesanta nav. Vēl aizmirsu
pateikt ka Via-Tau ir 3820 m. Ir jau laikam 7 vai 8. Rīt atkal 3. jāceļas un
jāiet uz Gumači. Tikko ienācās teiciens: "Kamerā alus, dibenā stikli!" Tas arī
viss, vēl jāpaspēj sagatavoties rītdienai.
EOF
Kastrolis

 

24.07.2000, pirmdiena
No rīta, ja to par rītu var saukt, ceļamies 3:00. Pa druskai līst, tas
garastāvokli neuzlabo. Gints, kas solīja pamosties par 0.5 h ātrāk un uzvārīt
mannu, nav dzirdējis pulksteni. Tas arī neko neuzlabo. Dzeram tēju, ēdam zivis
un desu. 4:00 sākam iet. Taka iet pa sānu morēnas muguru, kas vietām ir sasodīti
šaura. Tā ka tumsā ir labas iespējas nolingot lejā. Aizdipadojam līdz ledājam,
uzliekam dzelkšņus. Šodien programmā ir Gumači virsotne. Ledājs ir gluds, vidēji
stāvs, plaisu nav daudz. Kāpiens sanāk diezgan stāvs. Uzlienam līdz pārejai
"Ložnij Gumanči", kas izved uz ledus plato. Tā malā pie klinšainas nogāzes ir
padziļa vaga, kurā ir dažas teltis. Arvīds nevar vien beigt brīnīties, kā šiem
akmeņi nebirst virsū. No šitās vietas sākas uzeja uz virsotni. Sergejs saka ka
tālāk neiešot un tā arī dara. Pārējie duram pa varen stāvu sniega nogāzi. Sākumā
likās ka virsotne ir tepat, bet tā nav vis. Stāvais sniegs beidzās pie klintīm,
tad uzlienam pa tām. Nu jau esam uztaisījuši vienu robežpārkāpumu un kāpjam no
Gruzijas puses (man tā liekas). Lai nu kā, robeža ir tepat. Pati virsotne ir
viens sasodīts saplaisājušu klinšu krāvums, kurā traušos augšā ar zināmu sirds
drebēšanu. Lejā kāpšana aizņem vairāk laika nekā varētu domāt. Es ar gudru ziņu
esmu atstājis somā pie uzejas kā virvi, tā sistēmu, bet tas ir sīkums. Arī lejā
pa sniegu iet lēni un Zigis ir apskaities. Kaut kur ledāja apakšā kājeles jau ir
pavisam mīkstas. Nokātojam lejā, taisām pamatīgu ēšanu. Kārtīgi pieliekam
vēderus, sapakojamies, izsviežam ārā sapuvušo maizi u.c. Lobjam lejā kur mani
virza cerība par kādu Coca-Cola ko varētu dabūt pretī Ķoščanaja Poļana". Rekorda
tempā aizejam lejā un, ko jūs domājat? - tur nekā nav, izņemot vīnu ar ko marinē
šašliku. Sagaidām vāģi, ar ko novest lejā mantas un ejam lejā uz Adilsu. Pa
ceļam atrodam vienu kiosku kurā ir viss vajadzīgais. Citi dzer alu, es -
ekonomijas nolūkos - "Sprite". Noejam lejā, a tur Zigis galīgi izbesījies - nez
kas vecim uznācis. Vakarā lielākā tiesa iet uz krogu. Līst pamatīgs lietus.
Guļam.
Jānis

 

25.07.2000, otrdiena
Pamostamies tieši uz brokastīm. Jūtami ir sašaurināta ēdienkarte, kas
pasteidzina lēmumu doties uz Elbrusu. Atkal tiek sastādīts pārtikas saraksts,
Jānis un meituki dodas iepirkties uz ciemu. Tiek izpirkti visi žāvētie augļi
(rozīnes un aprikozes) un tušoņi. Pie dažām lietām tā arī netiekam: nav vairs
sausiņu.
Pēc Martinesa un Kastroļa iniciatīvas tiek rīkota kopīga arbūzu ēšana: aprijam
13,5 kg. Visas dienas laikā kopīgi izdzeram arī kasti alus.
Pa nakti atkal ir nogājusi selje un nonesusi nupat uzcelto kājinieku tiltu
Tirnauzā. Benzīns virspus Tirnauzas tiek pārdots par taloniem. Vakarā patīrām
Adil-su bāzes krājumus, šoreiz nepaliek iespaids, ka visi citi nomirs badā, jo
paņemam diezgan maz produktu.
Nav ziņu par to, vai mums būs vietas Elbrusa mucās, jo visā ielejā nedarbojas
telefona sakari, Grohovskis ir optimistisks un liek kravāties rītdienas
braucienam uz Elbrusu.
Paēdam vakariņas. Vietējie nometnes iemītnieki (mazi čerkesu utt. bērneļi)
šovakar sarīko diskotēku. tiek spēlēta skaļa mūzika un nikni svilpts līdz 24.00
naktī. traucē gulēt.
Gints

 

26.07.2000, trešdiena
Kā parasti manis dokumentētās dienas neizceļas ar sevišķām extrām. Šī diena
domāta atpūtai un, lai pārceltos uz bundžām. (mucām, kas atrodas ~3800 m
v.j.l.)No rīta tika savāktas mantiņas, izžāvētas teltis un nogādāts viss liekais
noliktavā. Tālāk pēc neliela slaistīšanās pasākuma salecām ar skolēniem piebāztā
busiņā un devāmies pacēlēju virzienā. Pacēlājiens ir 3 pakāpes - pirmā normāla,
no otrās laikam varēja novelties ar visu busiņu, bet trešo vajadzēja gaidīt kādu
1h kamēr ieradās pogu spiedēji. Pēdējā pakāpe bija diktiņ jauka - trosē iekārti
karuseļu sēdeklīši kuros vajadzēja varēt iesēsties ar visām mugursomām. Vēl
viens fakts bija, ka ierodoties pie 3 pakāpes tur jau gaidīja 54 estiņi. Zigis
kā vietējais vecis pa to laiku kamēr pasākums nekustējās, uzrāpās līdz
"prijutam" augšā un mēģināja aizsist dzīvoklīšus. Nepagāja ne 2h kad gandrīz
visi deguni tika pie savām gultiņām. tālākajos pasākuma plānos ietilpa
izkustēšanās pa kalnu uz augšu. Es ar Bebru iemēģinājām Kastroļdēli. he, he -
ļoti laba vieta (saucas Elbrusa DA nogāze) lai sāktu mācīties braukt ar
sniegadēli. Saslapinājām Kastrolim zābakus, savus dibenus un degunus, un tad
devāmies pamazām uz savām mucām. Vakariņas, pēc kurām es netīšām izmazgāju Bebra
bļodiņu... Jāiet gulēt, jo rīt jātiek līdz "Pastuhova Klintīm" un atpakaļ.
Martiness

 

27.07.2000, ceturtdiena
Pamostamies 6:30 un cenšamies piecelties. Pēc 10 min bakstīšanās ienāk Nataša un
saka ka putra gatava. Auksts. Naktī ir bijis stiprs sals, domāju ka -5 vai -10
grādi. Mucā pa nakti neieslēdzām sildītāju, un man pa nakti mazliet sala kājas.
Sanāc tā, ka gulēju ar kājām pie loga, bet tas logs nav nekāds labais, ar vati
un papīriem aizbāzts un ar plēvi pa virsu.
Brokastīs pirmo reizi ēdam auzu pārslu putru ar aveņu ievārījumu. Ap 7:30 daži
jau aiziet uz kalnu, mēs ar Kastroli un Bebru vēl kasamies. Es šodien ņemu
videokameru, bet Kastrolis cenšas uznest kalnā snovborda dēli. Ejam katrs
atsevišķi un mērķis ir "Pastuhova klintis". Kopā ar Bebru uzkāpjam līdz "Prijut
11". Kā stāsta to esot nodedzinājuši rumāņi pālī kurinot benzīna prīmusu. Nu
lūk, tagad tanī vietā veči ceļ jaunu bāzi. Tur arī satiekam Ojāru un Māru, kas
rakājas pa lūžņu kaudzi un ar stiepli mēģina salabot Māras "kaķus". Esam
uzkāpuši apmēram pa stundu. Salabojam "kaķus", mūs panāk Kastrolis, kopā kāpjam
uz augšu. Bebrs atceras, ka lūžņu kaudzē pie "Prijut 11" ir atstājis savu
leduscirtni, un aiziet tam pakaļ. Nezinu kas notiek ar pārējiem, bet es mazliet
atraujos. Kā izrādās vēl kādu stundu Kastrolis iet kalnā, pēc tam brauc ar dēli
uz leju. Māra ar Ojāru arī nekur tālu netiek. Mēģinu sabalansēt elpošanu un
iešanu, atklājas, ka vieglāk ir iet stāvākā kalnā, jo tad jāliek mazāki soļi.
Tikko liekas, ka var iet ātrāk, tā iestājas pilnīgs sviests - kāju muskuļiem
pietrūkst skābeklis.
Uzeju "Pastuhova klintīs" priekšpēdējais, bet ar ļoti normālu laiku (2:50).
Sagaidu Bebru, pa to laiku filmēju ainavas. Vējš tāds, ka svilpj gar kapuces
malu. Mazliet salst deguns, uzvelku cimdiem pa virsu brezenta cimdus. Plika roka
salst nežēlīgi. Ātri tinamies lejā, kur siltāks. Lejā izfilmējam lentu un
bateriju. Lādējam atkal visu to. Mēģinām ieslēgt sildītāju, bet tas smird -
izolācija deg ar oglīti. Mucā ir tikai viena rozete - nākošreiz jāņem
pagarinātājs :). Drīz pēc pusdienām vārām vakariņas, kaut kā esam palikuši bez
tējas :(, pēdējā paciņa izdzerta. Pašlaik sēžam mucās, kā jau pierasts vakarpusē
līst lietus un zibeņo. Elektrība arī pazuda, krusa, lietus, vējš... Rītdien 1:30
ejam uz Elbrusu. vispār skarbi!
Gasha

 

28.07.2000, piektdiena
Iepriekšējā vakarā tā sastrjomījos, ka nevarēju ilgi aizmigt, beigās sanāca
gulēt kādas 4 stundas. Pamodos 12:30. Iedzeram tēju un apēdam dažas maizītes.
Ārā pūš skarbais vējš un tā kā nevar zināt kā ģērbties. Zigis sola, ka pēc 1/2
stundas varēs pārģērbties. 2:00 sākam iet. Šis ieved mūs kaut kādās plaisās un
strautos gribēdams aiziet pa taisno. tā arī aizejam līdz Prijutam, bet pagājusi
vesela stunda un T krekls un jaciņa piesvīdusi, ka var izgriezt. Uzvelku sausu,
un šamējos izkāru uz sniegadēļa. Nākamajā apstāšanās reizē atkal esmu atsvīdis
līdz pēdējam un uzvelku pēdējo sauso drēbīti. Tur arī sāks skarbais vējš un
svīšana mazliet mitējas. Vēl pēc stundas esam kaut kur Pastuhova klintīm pa vidu
un Zigis saka, ka esot izdarījis visu lai mēs uzkāptu Elbrusā un tagad varam iet
katrs savā tempā. Viņš iešot lēni un pēdējais. Viņam tomēr piebiedrojas kāds
bariņš, arī Gasha un Bebrs. Mans dēlis jau ir pārvērties par diezgan liela
izmēra buru. Pēc laiciņa Gasha novāc no dēļa dažus kreklus, lai vieglāka iešana.
Mēģinu kustēties izmantojot vēja enerģiju, bet spēki tik un tā iet uz beigām un
Zigis uztraucas, ka es līkumojot neiekrītu plaisā. Sāku atpalikt, un tā kā nav
pulksteņa, tad atpūtas paliek biežas un neregulāras, brīžiem vienkārši tupu
sniegā, aiz manis palicis tikai Sergejs, ārā jau gaišs un liekas līdz sedlienei
pavisam tuvu, bet pašam tūlīt jānomirst. Kājas netur, elpas nav un dēli liekas
rauj nost no somas. Saule jau diezgan spo˛a, bet vējš stiprs un dzenā vakarējo
krusu un sniegu. Vēl ilgu laiku rāpoju kalnā, gribas dzert, bet vējš tik stiprs,
ka bail noņemt mugursomu. Beidzot saņemos un nodrošinājies ar leduscirtni sāku
rakties pa somu. Garām paiet Sergejs. Laika izjūtas vispār nav, tikai doma, ka
jāuzrāpjas kalnā. sameklēju pretsaules krēmu un brilles, nomainu cimdus.
Dzeramais kaut kur tik dziļi, ka tā arī neizvelku. taka paliek lēzenāka, bet
esmu palicis viens. Neredz neviena paša. Taka it kā izbeidzas, tikai daudz pēdu.
Atrodu izdemolētu un ieputinātu līdz jumtam Prijut sedlovina, bet nevaru
ieraudzīt nevienu cilvēku uz kalna. Nav īstas skaidrības kur iet. Paeju mazliet
uz priekšu pa sedlieni. Ieraugu rietumos virsotni un apstājos atpūsties.
Padzeros, apēdu 1/3 "Marsa". Somu atstāju turpat, paņemu tikai dēli, leduscirtni
un šokolādi. Nolūkoju vietu un sāku kāpt augšā. Nogāze diezgan stāva, pēc kāda
laika uzduros pēdām. Eju pa tām. dēli mežonīgi pūš prom, ir pāri 20 m/s. Nogāze
kļūst vēl stāvāka un ledaināka. Eju rāpus izmantojot roku, leduscirtni un
dzelkšņus. Vienubrīd liekas, ka beigas būs, vainu aizpūtīs, vai noripošu lejā.
Ieraugu cilvēkus, kas nāk lejā. Izrādās krievu instruktors ar 2 korejiešiem.
šamējais man sāk braukt augumā, ka es esot nejēga un pašnāvnieks. Nogāze kļūst
lēzenāka un drīz esmu grēdas augšā. Gribu jau rāpties virsotnē, kad ieraugu Taņu
un vēlāk arī taku. Šī saka ka īstā, Rietumu Virsotne esot krietni uz priekšu pa
grēdu. Taka gandrīz horizontāla un iešana viegla, tikai vējš vēl stiprāks. esmu
jau pie virsotnes, satieku Bebru, kurš rāpjas lejā. Saka, ka pagaidīšot un
nofotografēšot. Virsotne ir mazā stāvā pauguriņā, jākāpj tikai kādi 6 m.
Uzkāpju, bet ilgi nekavējos, nolienu kādu metru zemāk aizvējā un sāku
knibināties gar dēli. Baigā piņķerēšanās jo negribu neko atstāt nepiesietu, bail
ka aizpūtīs. Paiet kādas 10 - 15 min. Kā vēlāk izrādās pulkstenis ir starp 10:30
un 11:00. Bebrs zvērīgi nosalis, bet uzbildē mani. Nobraucu kādus 90 m. līdz
viņam un apēdam "Marsu", bet tādā augstumā šis ir inde un Bebrs sāk izlikt kuņģa
saturu uz sniega. Virzāmies atpakaļ un vējš ir tik stiprs, ka uzpūš mani pat
mazā kalniņā. Bet piebraucis pie nogāzes jūtu, ka sūdi būs, jo vējš aizpūtis par
tālu uz ziemeļiem un nogāze ledaina un stāva. Turu gatavībā leduscirtni kas drīz
arī jālieto. Iekuļos akmeņos un nekas cits neatliek kā nobraukt pašos sedlienes
ziemeļos. Noņemu dēli un aizvelkos līdz somai. Visi jau pazuduši no redzesloka,
arī Bebrs. tālāk izskatās diezgan cerīga braukšana un drīz ieraugu kādus
mūsējos. Firns tomēr nav pakusis un braukšana diezgan drebelīga. Pēc īsa brīža
jau sajūtu nogurumu un jāapstājos. Visumā līdz Postuhova klintīm braukšana laba.
Tālāk gan pamazām sākas šausma no sniega, firna un ledus. Pie Prijuta jau vairs
tikai tāda māžoāsnās pa ledus pampakaiem un ledus ūdens strautiem. Tad vēl sākas
briesmīgā Prijut miskaste ar lupatām, vadiem, pudelēm un konservbundžām. Vairs
nav izturams un noņemu dēli. Aizvelkos kādu gabaliņu, kamēr nav akmeņu un kalns
sāk iet uz leju, sāku braukt. Mazu gabalu pabraucis saprotu ka esmu apmaldījies.
Mēģinu braukāt šurpu - turpu un ieraudzīt mucas, bet viss velti. Jau nodomāju,
ka esmu nobraucis krietni zemāk, un dūša arīdzan apskrienas. Pēkšņi pamanu
redzētu augstsprieguma torni un braucu tajā virzienā. Izrādās, viss pareizi un
laimīgi nonāku galā. Pulkstenis kādi 13:30. Apsēžos, nometu visas drēbes un
jūtos laimīgs, bet tūlīt jūtu, ka nav labi ar veselību. Elpas nav, spēka nav un
T 38 ° C Pasēžu, padzeru tēju ar JR un Uldiņu un tūlīt arī klāt Martiness,
Bebrs, Gasha un arī pārējie nav tālu. Šie arī nejūtas īpaši labi un visi
salienam maisos pagulēt. Pēc pāris stundām pamostamies un sākas kāda rosība.
Martiness labo eļļas sildītāju, kas viņam arī labi izdodas. Es mēģinu rakstīt
dienasgrāmatu, bet atkal nesanāk. Aizejam apēst vakara makaronus ar tušoni.
Atnākam no vakariņām, bet visiem baigā dehidrācija. Pa kluso uzvāram tēju. Visi
taisās pie miera, bet man, nolādēts, vēl jāraksta. Gasha vēl uz disketes
uzlīmītes atstāj vēstījumu nākamajiem iemītniekiem un arī liekas slīpi. Nu jau
kāda stunda kopš visi guļ, plkst. Pāri 10. un rīt 7. jāceļas. Es arī beidzot
varu iet gulēt.
EOF
Kastrolis


P.S. Tā kā šī diena izcēlās ar nopietnām aktivitātēm tad šeit derētu vēl šādas
tādas piebildes.
Augšā kāpjot gandrīz katrs līdz vēderam iegāzās kādā plaisā, jo bija tumšs un
mēs it kā gājām pa taisnāko ceļu kuru tā arī nevarēja īsti saskatīt mazo
lukturīšu starmešos.
Jānis austrumu virsotnē (5621 m) uzrāpās pa 7 stundām, kas ir visai labs
rādītājs. Pārējie no mūsējiem urausās vēlāk, bet rietumu virsotnē (5642 m).
Nākamreiz mainīsimies :). Es netīšām izvēlējos varen grūtu maršrutu, lai tiktu
uz virsotni, jo nogāze pa kuru līdu bieži vien prasīja pielietot iemaņas, kas
iegūtas trenniņos uz ledus sienas... Nonācu nepareizajā virsotnē un tikai vēlāk
tieši plkst. 9:53 (pēc Maskavas laika) biju augšā.
Ne jau visi tik ātri kā Kastrolis (1,5 stundās) tika lejā no kalna. Pārējiem
nācās klumburēt (vistiešākajā nozīmē) no kalna ar savām pārgurušajām kājelēm.
Dēļ noguruma un straujās augstuma maiņas cēlās temperatūra, riktīgi sāka sāpēt
galva un radās slikta dūša. Ap 12:00 laiks sāka bojāties, uznāca migla kopā ar
lietu.
Martiness

 

29.07.2000, sestdiena
Rīts. Ziga pukstenis zvana traki skaļi. Gulēt dikti gribas, bet kas jādara,
jādara. Lēnām staipu kaulus, klausos kā ārā pūš vējš un saprotu ka ārā ir
auksts. Lēnā garā apģērbjos un izeju ārā, kur, ko jūs domājat - esmu izlīdis
pirmais. Nekā nevar darīt, lai aizpildītu laiku kopā ar otru Jāni taisām
brokastis. Amerikāņi, kā jau parasti, aizņēmuši visu gāzes plīti, tātad taisām
uz prīmusiem un skatāmies kā viens dulls amerikānis puspliks ārā vingro (ar
espanderu). Pūš vējš, t° ir ap -3 ¸ 5; a šis tik vingro. Manna jau izvārās, visi
jau tā kā paēduši, a šis tik vingro. Ja viņš tāds, tad kāpēc viņam kalnā jākāpj?
Pēc brokastīm sapekelējamies un kāpjam lejā.
Kāpjam kājām, jo pacēlājs - nolaidējs nestrādā. Strādā tikai pats zemākais, un
par to esam diezgan laimīgi. Nobraucam lejā, un tur ir tik labi. Dzeram alu,
ēdam sašliku un hičinu - kartupeļi plāceni ko vāra eļļā un ēd ar feinu tomātu
mērci. Tad pavisam ātri atbrauc mazais busiņš, salienam visi iekšā un, tā kā
ceļš iet uz leju, šoferis nepūlas ar motora iedarbināšanu bet vālē tāpat. Esam
atbrauku�i, savācam pendeles un pakojamies upei, un redzam ka viss nesalien.
Gatavojamies iet uz krogu atzīmēt uzkāpienu. Drūmi gribu uz mājām. Bet nekā
nevar darīt. Pats vainīgs, ka dulls.
P.S. Dušā ūdens bija gandrīz vārošs. Vāks kaut kāds.
Jānis

 

30.07.2000, svētdiena
Pamošanās Adil-su nometnē no šausmīga vietējo muzona. Skandināts tiek pie koka
piesiets krievu laika alumīnija skaļrunis. Skaņas kvalitāte ... iespaidīga. Šo
dienu varētu nosaukt par "Gaidīšanas dienu". Vakar Jānis bija kaut ko sarunājis
ar vietējo šoferi par iespēju uz Narzānu avotiem braukt ar auto, tāpēc sēžam
4.atā un gaidam kādu ziņu no šamā. Pārējie aizskrēja apskatīt kaut kādus bandītu
apsēstus ūdeskritumus. 3x dienā tika ēsta kotlete ar makaroniem padomju stila
ēdnīcā. Labi ka bija aizķēries nedaudz ketčupa. Kā reiz teicis slavenais Fredis,
ka viņš ar ketčupu pat trauku lupatu var apēst. Nu - attiecīgi - mēs arī. Ap
pieciem uzradās večux un nosauca summiņu USD 120,-. Protams visi apsēdās. 30 $
uz purnu par 4h braucienu tā ka par sālītu. Vēlāk uzradās Zigis un par vienu alu
nokaulēja uz 100 baksiem. Vēlāk onka vēlreiz atgriezās un nosauca 3000 RUB. Tā
kā ar kājām iet 2 dienas negribējās - piekritām. Vakarpusē daži aizgāja uz
"Sakļu" - vietējo ieskrietuvi - izdzēra pa alam un drausmīgi pārēdās vietējo
izstrādājumu, sauktu par hičin. Tā kā bija silts un vēl dažādu apsvērumu pēc,
gulējām ārā. Rīt piecos iespējams mūs gaidīs busiņš...
Martiness

 

31.07.2000, pirmdiena
Mostamies 4.30 no rīta, šodien paredzēts braukt uz Džilisu avotiem. 4.50
pamodinām Kastroli un cerīgi sasēžamies pie Adil-su nometnes atostāvvietas.
Patālajā Elbrusa ciemata mošejā (baznīcā?) skaļi dzied mulla, laikam sakarā ar
saullēktu. Mūsu, par dārgu naudu iepirktais, šoferis vēl arvien nerādās.
Nospriedām, ka gadījumā ja viņš neieradīsies līdz 7:00 brauksim uz Augšbaksānu
un ietaupīsim 3000 rub. Vīriņš tomēr ierodas, ar nepilnas pusstundas
nokavēšanos. Veikli sakraujam mantas un pēc 5 min. dodamies ceļā uz Džili-su
avotiem. Veikli sasniedzam Tirnauzu, tajā iebraucot gan neko no katastrofas
redzēt nevar, nav pat milicijas vai MČS (Miņisterstvo Čerezvučainix situacij)
posteņu. Pēc 0,5 km pamanām ka Baksana strauji kļūst platāka. Var redzēt ūdenī
esošu garāžu jumtus. Otrpus Baksānai ūdenī ir arī dzīvojamo māju pirmie stāvi.
Nogriežamies pa kreisi un pa līkumainu ceļu dodamies augšā kalnā. Drīz ieraugam
pilsētu no augšas, skaidri saskatāma ir selje, kas aizsprosto Baksanu un kā
dzeltena dubļu upe stiepjas cauri dzīvojamo māju kvartālam. Paceļoties augstāk
aina liekas krietni dramatiska, bet drīz pazūd rīta krēslā. Kastrolis pamanās
aizmigt. Braucam garām Tirnauzas volframa - molibdēna rūpnīcai, tā izskatās
tāda, ka tajā varētu ražot tikai cementu. Serpantīns kļūst stāvāks. Pabraucam
garām vairāku pamestu šahtu ieejām.
Netālu no pirmās kalnu pārejas mums pretī brauc balta "Ņiva". Apstājas. Ārā
palūr diezgan drūma paskata vīrelis un ... uzprasa ceļu. To mūsu šoferis pasaka un
"Ņiva" aizbrauc. Pilna ar vīreļiem aizsargkrāsas tērpos.
Laimīgi pārvaram pirmo, un pēc pāris stundām arī otro pāreju. No zemes lien ārā
zaļi akmeņi un kvarca dzīslas. Padzeramies pie narzāna avota, ūdens tajā ir
gāzēts. Šķērsojam Šalkolu, tajā ūdens ir ļoti dzidrs, neparasti, jo visās citās
upēs tas ir gaiši brūns no smiltīm. Iebraucam Džili-su ielejā. Augstu pār to
slejas Elbruss, labākais skats uz to kādu vien esam redzējuši. Foto.
Pēc 20 min ieraugam Džili-su avotus. Vispirms ieraugam vairākas dažāda izmēra
teltis, tad vairākas mašīnas, baru cilvēku, dažus aizslietņus, kas laikam ir
tualetes, uzrakstus uz akmeņiem, cinkota skārda cauruli kas nāk no 40 m augstā
Sultāna ūdenskrituma, gaišzilā krāsā nokrāsotas mājiņas pie avotiem. No viena
avota izlien pusplika drausmīgi veca sieviete... Pilnīgi šokēti izkraujam savas
mantas strautiņa malā starp avotiem.
Pārsteigti apskatām apkārtni. Uz tilta pār Malku (šeit tā tek caur klinti,
veidojot jau minēto ūdenskritumu) apstājas smagā mašīna. Tajā veikli tiek
krautas kannas ar narzānu. Viens no vīriņiem mums paskaidro, ka līdz 13:00 ir
sieviešu peldēšanās laiks un tikai tad vīriešu. Patiešām, uz vienas no būdiņām
ir saraksts. Nospriežam, ka vispirms paēdīsim brokastis, un tad izdomāsim ko
darīt. Kopā ar Jāni apskatu ūdenskritumu, Kastolis un Mārtiņš ir tik satriekti
ka paliek sēžot pie mantām. Pārvācamies uz citu vietu, prom no avotiem, un uz
prīmusa pagatavojam brokastis. Garām klīst bariem sieviešu. Nolemjam ātri
apskatīt apkārtni (šeit ir interesantas erodējošas klintis), nopeldēties avotos
un ātri doties projām. Mums pievienojas divi Pēterburgas jaunieši, kuri arī
pārsteigti par apkārtējo skatu. Kamēr klīstam pa klintīm Kastrolis izrunājas ar
glābšanas vienību, kas izvilkusi no plaisas ļautiņu. Neko labu viņi nepasaka:
apkārtnē manīti bandīti, pirms dažām dienām viena grupa jau aplaupīta. Šī ziņa
jūtami satrauc Martinesu, tā ka šis sāk stresot. Lēmums ātri pazust no šejienes
kļūst vēl konkrētāks.
Sagaidam 13.00 un ejam peldēties. Siltie avoti ir divi: 1 izplūst no klints pa
caurumu kas atgādina lielu cauruli, gāzes iespaidā tas dīvaini klunkšķ; otrs ir
siltāks un gāze izplūstot burbuļo, atgādina dabīgu džakuzi. (P.s. kā jau
rakstīju visi narzāni ir dabīgi gāzēti, dažs vairāk, dažs mazāk, garšo visi
apmēram vienādi) Nopeldējušies salejam pudelēs narzānu un dodamies projām.
Pēc kāda 7 km gājiena sasniedzam Šalkolas ieleju. Upi šķērsojam pa braslu un
dodamies gar krastu lejup. Liekas ka pēc neliela līkuma upe satecēs ar Malku. 30
min vēlāk nogājuši esam 400 m un satikuši Kastroli kurš, iedams pa augšu, ir
nogriezis pirmo līkumu. Ieleja ir šaura, laiku pa laikam gadās klintis kurām vai
nu jārāpjas pāri (ar 40 kg mugursomu) vai jābrien pāri upei. Izvēlamies brišanu.
Straume ir ātra, bet ūdens diezgan silts un ļoti tīrs. 2 stundās noejam apmēram
1,5 km. Vienreiz paklūpu un apsēžos uz sēkļa 15 cm dziļi strautā. Satiekam
makšķernieku, tas ir noķēris » 10 ļoti maziņas foreles. Nožēloju ka nav līdzi
makšķeres. Vairākas reizes liekas ka Malka būs tepat aiz stūra, bet tā izrādās
tikai nākamā klints. Apnīk brist pāri upei, bet klintis gar krastu ir daudz un
visas nevar apiet pa apakšu. Krastos daudz akmeņu, zāle ciņaina un gadās arī
dzelkšņaini augi un nātres, nožēloju ka eju ar šortiem, tiesa, ar tiem ir
vieglāk paciest upes pārbrišanu.
Ap 20.00 nonākam pie liela un salīdzinoši gluda akmens. Krēslo. Jānis izlūko uz
priekšu, bet Malkas ieleja vēl nav redzama. Nolemjam palikt uz vietas nakšņojot
uz akmens. Tas ir tik liels, ka mierīgi uzceļam telti un izliekam žāvēties
mantas. Upe pie tā veido nelielu ūdenskritumu, pretējā krastā stāva klints.
Skaisti. Par bandītiem arī nav jāuztraucas, jo pie mums var nonākt gandrīz vai
tikai ar helikopteru. Vāru vakariņu zupu uz prīmusa. Aiz kalna savelkas tumši
mākoņi, liekas ka sāksies lietus. Zupa ir izvārījusies, apkārt stāv bars badainu
ļaužu. Pasniedzu to galdā. Tiešā nozīmē: apgāzu katlu un mūsu vakariņas izlīst
pa akmeni. Martinesam trāpa arī uz kājām, viņš veikli aizlec līdz strautam un
ilgi tajā sēž, viņa rīcība ir vietā: kājas nav applaucētas bet tikai mazliet
apsārtušas. Izrādās ka katlā palikuši vēl nedaudz makaroni, apēdam arī daļu no
tiem, kas atrodas uz akmens. Visi esam tā noguruši, ka pat ēst negribas,
salienam teltī un dodamies gulēt. Grīda gan ir nedaudz slīpa taču gulēšanu
netraucē.
Rīt ceram apiet ap pēdējo (kā liekās) klinti un nokļūt līdz Malkai.
P.S Gasha jau izbrauca uz Latviju, tāpēc tālāk viņš šajā d.g. nerakstīs.
Gints

 

1.08.2000, otrdiena
Pamostos ap 9. Visi jau piecēlušies un Bebrs makarējas ap putras katlu. Paēdam
griķus ar tušoni un runājam iziet 11. Nakts gan bija diezgan baisa, mugura šķība
un rokas notirpušas no gulēšanas uz klintsbluķa. Sāku savā somā spēlēt tetri un
kārtošanās ievelkas līdz 11:30. Sākam iet vakardienas garā. Mazliet sastiepu
potīti, bet paiet varu. Ap vieniem ieraugam Malku. Atpūšamies. Jānis izlūko
vietu. Pārbrienam Šalkolu, kārtējo reizi, uzrāpjamies pa krauju un iekārtojam
nometni diezgan jaukā pļaviņā. Izēdam atlikušo šņabi ar speķmaizēm un vienkārši
neko nedarām. Pēc brītiņa Jānis ar Bebru aiziet izlūkos, bet vēl joprojām neko
iepriecinošu pateikt nevar - upē ūdens tā, ka pa maz neliekas. Es nokāpju pēc
ūdens, bet Martiness vāra mistisko makaronu - auzu putru. Aprijam putru un atkal
sēņojam. Pēc brīža tomēr sākam likt laivas, ar cerību ka rīt no rīta ūdens tomēr
būs nokrities. Mēs ar Jāni saliekam normāli, bet Bebrs un Martiness ir
aizmirsuši visādus derīgus sīkumus, bičo no Jāņa skrūves, repeni un ilgi
knakstās. Jānis sakur uguni, jo viens gāzes balons izbeidzās jau pusdienlaikā,
un vāra putraimus. Visiem nemierīgs prāts par rītdienu, jo visu dienu tiek
apspriesti iespējamie atkāpšanās maršruti. Cerību uz braukšanu stipri maz.
Putraimi izrādās cieti un mazliet apēduši saberam atlikumu katlā un nolemjam rīt
vārīt putraimu zupu. Izdzeram mazliet groka un ejam gulēt. Bebra - Martinesa
kaķis tā arī netiek salikts. Ir jau stipri tumšs.
Kastrolis

 

2.08.2000, trešdiena
JĀ, šodiena... Pieslienamies ap 6.00 un, lai kā negribās, ejam skatīties upi. Upē
ūdens, dabīgi, kafija bet krities par apm. 80-90 cm (!) Upe tagad jau izskatās
braucama. Nupatās uz mani gāžas atbildība par lēmumu. Stundu stāvu domādama.
Bezkrāču posmi tagad atbilst 4 kat. Atceros Mārtiņa māmiņu utt. un parēķinu ka
pa 7-8 dienām mēs šo upi vienalga nenobrauksim un līdz ar to izriet lēmums iet
prom. Tā kā atpakaļ iet neviens negrib, būvēsim tiltu. Tilts jau tur it kā ir -
šaurākajā vietā pārvilkta pāri stieple un divi sakaltuši, pēc skata visai
nedroši, baļķēni. Tilts jūtami ir jāuzlabo, jo upe lejā ir visai skarba. Nocērtu
koku, tas, dabīgi, izrādās par īsu. Pamēram kārtīgi, cērtam otru koku. Tas ir
pamatīgs baļķis. Piesienam 2 striķus, laižam lejā. Baļķis, dabīgi, ieveļas
ūdenī. Striķi šo notur. Lejā straume itin branga, plūst ap 1-2 m kanjonā.
Sabožamies un raujam ārā. Ar lielām pūlēm izraujam, izmēģinām citu pāri laišanas
taktiku, proti, neturot viņu ar striķiem, bet laižot lai krīt vajadzīgajā
virzienā. Baļķis, dabīgi, ieveļas ūdenī. Šoreiz viņš pamatīgi ieķīlējas.
Kastrolis diezgan pamatīgi ignorējot drošību pārlien uz pretējo krastu un mēģina
baļķi izkustināt no turienes. Nekas nesanāk. Tad šis uzliek kaut ko līdzīgu
polispastam, spriego to striķi, bet nekas nesanāk. Beigās paņemam pirmo baļķi
un, izmantojot to kā sviru, izkustinām iekritušo. Šoreiz raujam ārā trijatā.
Jāsaka, nojājāmies kā eži. Tagad Kastrolis no otra krasta ar polispastu velk baļķi pāri un mēs no šitā piepalīdzam. UH, baļķis nostājas vietā. Tad tiek
pārvilkta pāri 8-niece, nospriegota un tilts gatavs. Darbojamies apm. no 8-12.00.
Paēdam pusdienas. Pekelējamies. Ap 16.00 sākam iet pāri. Es, naivais, paprasu
Kastrolim lai parāda kā tur īsti krūšu apsēju sēja. Nu, kad apsējs uzsiets,
jālien pāri gribot negribot. Upei apakšā jau īstais līmenis, ja tādā iekrīt, tad
vāks. Nu, nekas, pārlienu. Velkam pāri somas, lien arī citi. Ap 17.00 esam pāri.
Sapekelējamies, raujam augšā kalnā. Tīri labi paņemam augstumu. Uz vienas
terasītes, jau pie pašas augšas, apstājamies uz nakti. Uzkāpjam augšā. Apskatam
apkārtni un kaut kādu dīvainu akmens vai betona pipsīti ap 2,5 m augstu ar
iegravētiem vietējo vārdiņiem. Salasīt gan neko nevar. Traki ciņainā vietā ceļam
telti, līst. Ēdam kartupeļus. Kastrolis sadomā ka vajag zapti, taisa to vaļā, a
zapte ir sarūgusi un sanāk zaptes vulkāns.
Tiek Kastrolim uz sejas, Mārtiņam uz kājām, uz telts un manas vējjakas. Visu
nakti līst un pa brīdim zibeņo.
Jānis

 

3.08.2000, ceturtdiena
Pamostamies visai slapjā teltī, jo visu nakti bija lietus un kondensāts uzkrājās
uz mana guļamā maisa. Pēc ikrīta izdarībām sākām rāpties uz augšu ap 12:00. Tā
kā ir dikti smagas somas, kustība rit lēnām. Izskatās ka manam foķim vakardienas
kastroļa zaptes sprādziens bijis liktenīgs un viņš atsakās darboties. Pēc
nelielas čakarēšanās ap foķi, atmetu ar roku, ielieku filmiņu un iebāzu šamo
dziļi somā. Kādu laiku klumburējam pa nogāžu pļavām. Somas drūmi smagas. Pēkšņi
fotoaparāts atdzīvojas un naski ievelk filmiņu. Esam uzrāpušies kalna korē, tiek
spriests tālākais maršruts. Tā kā, dīvainu apstākļu vadīti, esam izsvaidīti kāda
hektāra apgabalā, uztaisu vienu bildi un dodos norādītā ceļa virzienā. Ejam kādu
laiku, nu jau pa iebrauktu ceļu, kalnā augšā. Pēc brīža tālumā tiek ieraudzīti
seši dīvaini cilvēku stāvi. Džilisu avotos tikām brīdināti par apkārt klīstošiem
bandītu bariem, tāpēc nejūtamies visai omulīgi. Tiek nospriests doties tik tālāk
- kas būs, būs. Tālumā esošie cilvēki apstājas un rindiņā sasēžas gar ceļa malu.
Ejam pamazām tuvāk. Apģērbi viņiem tumši un kļūst grūti caur zāles stiebriem tos
ieraudzīt. Pēc dažu minūšu klusas iešanas tiek konstatēts ka tie ir krievu
tūristi - nobružātās brezenta jakās un tamlīdzīgā slikti aprīkotā ekipējumā.
Labākais bija tas, ka viņi visi rindiņā sev blakus bija sakrāvuši mietus un
leduscirtņus. Tā nu brašie latvju zēni briesmām acīs skatoties satikās ar
(laikam) Baltkrievu tūristiem. Nedaudz aprunājušies ar ceļiniekiem devāmies
tālāk. Pēc tam bija BĀĀIGAIS mugursomu stiepiens līdz Habaz upītei. Jānim ROOTS
zābaciņi bija paspējuši zolēs izšķīst. Par manām botām nemaz nerunājot, kuras
sāka izšķīst pirms divām dienām. Vakarā neatņemama lietus deva. Tiek vārīti
rīsi. Rīt it kā jānoiet divtik liels gabals...
Martiness

 

4.08.2000, piektdiena
Pamostamies ap 8.20 Sākam gatavoties lielajam stiepienam uz Narzānu ieleju.
Jānis pielabo ROOTS zābakus ar no paklāja izgrieztām zolēm. Es laboju mugursomas
siksnu stiprinājumu, izdodas tīri labi. Pamazām aprijam brokastis, novācam telti
utt. Iziet esam gatavi 11.40.
Sākas stiepiens ārā no Harbaz ielejas. Gājiens pret kalnu ar smagajām somām ir
baigi smags, 3/4 ielejas augstumā apsēžamies un aprijam 2 šokolādes. Garām
pabrauc "bobiks", pilns ar cilvēkiem, brīnāmies kā viņš izbrauca pa izskaloto un
vietām visai šauro ceļu. Pēc atpūtas veikli izejam no Harbaz ielejas, tālāk ceļš
ir vieglāks - iet ne tikai pret, bet arī no kalna. Tiesa, stāvāks nokāpiens ir
vēl grūtāks nekā kāpšana pret kalnu. Nonākam līdz aktīvākam ceļa posmam - ar 1
st starpību garām pabrauc 2 mašīnas.
Pretī braucošais ģeologu auto apstājas un vīri aicina braukt šiem līdzi uz
Džili-su. No turienes mēs nākam, tā ka mums nav pa ceļam. Pastāstam par ceļu
stāvokli, izrādās ka ģeologiem ir tieši tāda pat karte kā mums, tiesa viņējā ar
zīmuli ievilkti trūkstošie ceļi. Uzzinām attālumu līdz Narzānu ielejai - 14 km.
Ir 16.00, ie�anai atliku�as 4 stundas, apņemamies aiziet, lai arī galā nonāksim
tumsā. Veikli aprijam pusdienas: maizi, speķi, ķiplokus + ūdens ar cukuru. Sākam
kāpienu - skarbi, smagi utt. Martinesam lejupejot sako botu zoles.
Pamazām parādās civilizācija: pāris aitu bari ar ganiem, ceļa stabiņi, vēl dažas
mašīnas. Ap 19.00 stāvam Narzānu ielejas augšmalā. Pamanu tūristu bāzes jumtu.
Skarbs kāpiens pa serpantīnu lejup. Nokāpiens aizņem vairāk kā stundu. Apstājos
uzbildēt saulrietu. Dreb rokas, neesmu drošs ka kaut kas iznākas. Jānis ar
Kastroli aizskrien pa priekšu un galā nonāk dažas min. pēc 20.00, mēs ar
Martinesu ievelkamies pēc pusstundas. Sēžam pie tūrbāzes vārtiem, neviens
vietējais par mums neinteresējas. Izejam bāzei cauri un apmetamies pirmajā
līdzenajā laukumā ko pamanam. Tas gan ir lopu nomīdīts un aizklucēts, bet tālāk
iet nav spēka un gribēšanas. Pamazām atjēdzamies, Jānis veikli uzceļ telti,
Martiness un Kastrolis aiziet pēc alus uz vietējo veikalu (ir ziņas, ka tas esot
vaļā), es vāru vakariņu kartupeļu putru.
Veikala gājēji atgriežas: alus nav, toties ir pāris šokolādes (sojas, kā vēlāk
izrādās) un vafeles (garšīgas). Aprijam vakariņas un ejam gulēt. Visi ātri
aizmieg. Man traucē vietējie kas ap 2.00 naktī veselu stundu cenšas pārbraukt
braslu pār netālo upi. Baigais besis, tāpēc beidzot aizmiegu.
(P.S visu dienu bija apmācies, bet lietus nelija. Narzānu ielejā narzāna avoti
patiešām ir daudz, pie mūsu apmetnes 3, tiesa maziņi.)
Gints

 

5.08.2000, sestdiena
Pamostos no balsīm, kas runā lielās tautas valodā. Izrādās, atnācis vietējais
Mahamets ar pilnu STOLICNAYA, mazliet iereibis un grib ar mums sadzert. �is
izrādās diezgan miermīlīgs un draudzīgs, bet tomēr vienojamies uzmanīties lai
gadījumā neizskartu kādas viņa svētās jūtas. (Pulkst. ir ap 10.00) Viņš māca mūs
dzert pēc vietējām tradīcijām (visas vietējās tradīcijas laikam saistās ar
iedzeršanu). Vārdsakot, salej tikai jaunākais, ja ir viena glāze, tad 1. dzer
vecākais, glāzi (un armijas krūzīti) nolikt nedrīkst, jaunākais atkal ielej,
untā līdz visi dabūjuši. Tostus lailkam saka tikai vecākie un vēlams vienreiz
riņķī. Šņabis liekas kautkā stipri atšķaidīts. Sākam vārīt uz prīmusa auzu putru
un pierunāt vietējo uz pasākuma beigšanu. Bet šis sāk runāt par tautībām un
čečenu karu; čečeni izrādās šim kā brāļi utt. Mūsu vērtību mazliet ceļ tas, ka
viņš ir pārliecināts, ka čečenu pusē karo bars latviešu snaiperu. Beigās ar
vārdiem, ka vēl tāls ceļš ejams un grūta diena priekšā dabūjam šo prom, kaut gan
pudelē vēl kāda 1/5 dziras.
Sapakojamies un ap 12.00 ejam gar Hasautas kreiso krastu uz Malkas pusi. Jāiet
kādi 5-6 km. Pēc laiciņa taka sāk sakot un mēs lecam pa akmeņiem pāri upei un
atpakaļ, cenšoties nesaslapināt kājas. Apmēram pēc stundas iznāk sadalīties.
Jānis ar Bebru aiziet pa taku, bet mēs (Kastrolis un Martiness G.B)gar upi.
Ejam , ejam, klintis gar upi kļūst stāvākas, kamēr vairs netiekam uz priekšu.
Sākam staipīt virves, un pārceļot somas no vienas dzegas uz otru, pa kādu 1/2
stundu tiekam pāri. Pie Malkas nonākam krietni vēlāk nekā pārējie. Saliekam
braucamos un rīkojam skarbo veļas dienu. Pēcāk sametam kaudzē atlikušo pārtiku
un ieraugam speķa kalnus un tušoņa torni. Kopā ar visu pārējo pārtikas liekas
nemērīgi daudz. Vakarā izdzeram groku un liekamies gulēt.
Kastrolis

 

6.08.2000, svētdiena
Visi no rīta tā guļ, ka ja es šos nemodinātu, laikam gulētu līdz vakariņām.
Šodien programmā ūdens diena. Tiek taisīti kaķi, vārīta pamatīga porcija ar
pupām un speķi. Tiek izteikti dažādi minējumi par speķa indīguma pakāpi. Seko
ilga un pamatīga taisīšanās.
Plkst. 15.00 pēc pirmsstarta instruktāžas sākam braukt. Iet tīri labi. Īsti gan
nevar noorientēties sasodītajā kartē, bet visā visumā orientācija nepazūd. Es
tikai saku Kastrolim - "pa labi, pa kreisi, atlauz" un šis tā arī dara, bet,
laikam ko pārpratis, nolauž airi. Nu jāņem rezerves. Tas ir varen smags.
Aizkuļamies līdz Lahranskas aizai, lieta sāk kļūt nopietnāka. Parādās bildējamas
krāces. Nepalaižu garām ūdenskritumu "Skuķu Asaras" - "Prelūdijas" orientieri; un esmu varen lepns uz sevi. "Prelūdijas" vidus ir diezgan nebraucams. To
nopludinām. Izeja gan ir visai jautra. Tā visiem patīk. Krācē "Akmeņu Sala"
ieperamies nepareizajā attekā. Atkal jānes. Tālāk nāk "Žeļezka". Ūdens ir
salīdzinoši mazs, akmeņu daudz un lieli. Tur kur būtu loģiskāk braukt rēgojas
baļķis. Pa mazāk loģisko ceļu toties ir liela šaurība. Ir jau 18.00 un ūdens sāk
strauji kāpt - 10 min - 15 cm. Braucam mēs ar Kasrtroli, es pārāk vēlu bļauju
"Atlauz!", šis neatlauž vispār, esam akmenim virsū un gandrīz opā pašā krāces
sākumā. Tālāk, izmantojot atsitiena viļņus, noiet gludi. Tā kā Mārtiņa kuģis ir
platāks, pierunāju viņu nebraukt. Pēc "Žeļezkas" jāvaktē "Deguns". Sāk jau
krēslot. Ūdens kāpj, un vienā vietā (laikam "Žeļezkas" izeja) izveido pavisam
jestru vietu ar apmēram 1 m augstiem slīpiem viļņiem. Pāris reizes piestājot un
izlūkojot "Degunu" sasniedzam veiksmīgi. Pļava pie "Deguna" galīgi aizaugusi.
Telti ceļam jau lielā tumsā. Šodienai ir izpildīta programma MAX.
Dienas topā: "Speķis ir augstāk attīstīts organisms".
Jānis

 

7.08.2000, pirmdiena
Jā, pienākusi pēdējā nedēļa šajā krajā. Viss joprojām pa vecam. Vienīgie liela
izmēra priekšmeti šeit ir kalni, pārējais viss ir maziņš. Vietējās mušas un
dunduri ir gana stulbi, jo viņus ir ļoti viegli noķert. Latvijas lidoņi ir
ņiprāki!
Pamodos apmēram 8:20, jo grasās nostrādāt ūdens augstspiediena vārsts. Pārveļos
pāri Kastrolim, kas iepriekšējā vakarā noplīsis pie telts ieejas, izdaru lietas,
un tā kā neviens netaisās mosties, eju vēl pasnaust. Pēc desmit minūtēm sāk
rosīties Jānis. Arī es lienu ārā no telts un dodos pēc ūdens (kā izrādās pa pašu
skarbāko ceļu). Brokastīs gausi tiek tiesāti griķi, no kuriem vēlāk pusdienās
tiek uztaisīta zupa. Pēc brokastīm Jānis dodas atzīmēt vietu kur sākas ieeja
kanjonā, lai laivojot nepaplēstu garām. Man un Bebram jālīmē vakar saplēstā
laiva, bet Kastrolim jāšuj klāt pie kaķa atplēstā truba. Savu darbiņu padarījuši
taisāmies dotie apskatīt ūdenskritumu un ievākt zaļos akmeņus. Pēc 2 h
prombūtnes uzrodas Jānis, un Kastrolis dabū iekšās par to ka nav salāpījis
pūsli.
Divatā kopā ar Bebru dodamies apskatīt ūdenskritumu. Mazliet paslapstamies pa to
peļķi un brienam atpakaļ. Tiek pagatavota jau iepriekšminētā zupa, kā arī
kārtējo reizi tiek apspriesta Kumpja kaitīgā iedarbība uz mūsu organismiem.
Kumpis pēc definīcijas ir svešais, kas dzīvo konservbundžā, zog karotes,
krūzītes un sadur nažus zemē, kā arī vēl citādi kaitē pastāvošai iekārtai.
Tālākā dienas daļa tiek pavadīta zvalstoties zālītē un nedarot neko. Kastrolis
(ar manu palīdzību) uzdedzināja auzu pārslas ar cukuru. Es vēl rāmo mixli
piegāzu. Bet visi to ēdienu aprija. Tālāk spēlējām zoli. Man baigi neveicās.
Tagad jākārto mantas, lai rīt varētu doties agri prom pēdējā upes posmā.
Martiness

 

8.08.2000, otrdiena
Šodien nobraucām visu atlikušo upes daļu, līdz ar to brauciena tūrisma daļu
varētu uzskatīt par pabeigtu.
Rīts sākās ar neparastu faktu: netiek apēstas brokastis, lai gan tajās ir auzu
pārslas ar kakao. Laikam visi streso par braucienu. Neparasti ātri
sagatavojamies un jau pirms 10.00 esam ceļā. Ūdens līmenis ir zems, kā jau agri
no rīta. Varētu gaidīt lielāku ūdeni, bet tad nāktos pavadīt pie upes visu dienu
un izbraukt tikai pēcpusdienā. Tas neiet kopā ar mūsu plānu - noskaidrot sab.
transporta kustību no Habaz ciema.
Veiksmīgi apbraucam pirmo šķērli - piespiedi pie "Deguna", zemā ūdenī tas ir
pavisam viegli. Sasniedzam kanjona šaurāko vietu "Ambrazūru" Jānis ar Kastroli
to izbrauc. Martiness sāk stresot par mūsu kuģa platumu un prasmi taisni
nostūrēt, tāpēc savējo kaķi ap "Ambrazūru" apnesam. Pazaudējam neuzmanīgi
piesieto rezerves airi.
Pēc 10 -15 min braukšanas sasniedzam ieeju "Taškatjur sprugā". Jāņa uzliktā
kārts ar oranžu maisiņu galā ir savā vietā, apstāšanās vajadzība šaubas nerada.
Apskatām pirmo spraugu: tā ir 1,2 - 2 m plata un ap 200 m gara, tajā ar ātru
straumi tek viss Malkas ūdens. Safotogrāfējuši šo dabas brīnumu atgriežamies pie
kaķiem, ceļam plecos mugursomas un ejam apnest spraugas. Gājiens nav īpaši garš,
tikai ~ 1,5 km, taka ir plata un samērā līdzena. Apnesiens izrādās vieglākas
nekā paredzējām. Otra sprauga ir arī ap 1m plata, tiesa, tās dziļums ir krietni
lielāks ~ 4 m. Vietām redzami koku sanesumi, nu ļoti nepatīkami būtu tādā
iekrist! Atkal uzsienam uz katamarāniem somas, ceļā gaidāma vairs tikai viena
krāce "Vaigi". Jānis nostreso un apstājamies par ātru, pie vienkāršas akmeņu
sēres. Pēc 2 km iebraucam krāces sākumā, uzskatot to par kārtējo akmeņu
sanesumu. Jānis un Kastrolis laicīgi apjēdz situāciju un apstājas krāces vidū,
mums atliek tikai piestāt viņiem blakus, ko arī mierīgi izdarām. Tālāk upi
aizsprosto vairāki akmeņi un pamatīgs baļķis. Nākas laivas pludināt virvē. Tā
arī nedabūju nevienu fotogrāfiju no laivošanas pa krācēm. Mierīgi aizkuģojam
līdz galam. Taupu airi, Jānis savējo jau ir salauzis. Braucienu beidzam apmēram
1 km pirms Harbaz ciema. Jānis un Martiness aiziet noskaidrot transportu,
Kastrolis un es jaucam katamarānus. Martiness atgriežas ar 4 pudelēm alus, Jānis
ar labām ziņām par transportu.
Izdzeram alu, aprijam pusdienas zupu un sākam strīdēties par to, vai prom braukt
rīt vai parīt. Strīdamies tik ilgi, kamēr ir pilnīgi skaidrs, ka rīt mēs nekur
nevaram braukt, jo nepagūsim sagatavoties.
Visi ir krietni izbesījušies un agri aizejam gulēt.
Ginc

 

9.08.2000, trešdiena
Pamostos. Saule jau spīd spoži un Jānis makarējas ap katliem. Nesteidzoties
pieceļamies un izmētājam mantiņas pa visu pļavu, lai pažūst. Tā kā vairāk nav ko
darīt, tad visu dienu spēlējam zolīti. Laiku pa laikam pabarojamies un tas arī
viss. Vakarā ilgi nevaru aizmigt. Prātā nāk "Alus Sēta", cuciņa un Užavas alus.
Kastrolis

 

10.08.2000, ceturtdiena
Pamošanās notiek katram (divas stundas iepriekš noteiktā laika) ik pēc 15 min.
ieskatoties pulksteņos. Lielākā daļa sāka reaģēt uz Jāņa smiekliem par šo faktu.
Pulkst. 6:00 dodamies uz HABAZ autostāvvietu. Kastrolis nedaudz atpalicis parauj
uz aci un sasit labo ķepu. Ielīduši ikarusa tipa auto sākam pirms 7:00 virzīties
Pjatjigorskas virzienā. Brauciens norisinās kādas 2 h un braucēji pārsvarā ir
sievietes, kas dodas iepirkties uz uz tirgu. Nonākuši galā sākam domāt ceļu uz
Minvodiem. Kā labākais risinājums tika izveikts pasākums ar maršruta mikrobusu,
pierunājot pa 200 RUB doties mūsu norādītajā virzienā. Minerālajos ūdeņos
izdzeram pa alam, uzkožam banānus un duram Kastroļa vadīti uz OVIR. Oviram
izrādās ceturtdienās ir profilakses diena un mūsu vīzas neviens nevēlas
pagarināt. Nolemjam vīzu jautājumā izmēģināt laimi Maskavā un dodamies atpakaļ
uz Minvodu staciju. Tālāk tika pavadītas gāāāras un pretīgas 12 h tusojot ap un
iekš Min-vodu stacijas. Jā, un sieviešu dzimumam stipri patika Kastroļa
atsperes. Viena pārdevēja pat palūdz tās aptaustīt un galvoja ka Lettlandes
vāciņiem nu noteikti jābūt bez prāta no tāda matu seguma. Ge, ge, ge, mazliet
aizrāvos ar detaļaām. Noslēgumā vēl jaāpiemin ka tagad ir bez 20 vienpadsmit,
joprojām sēžam briesmīgi karastā uzgaidāmā telpā, ik pa brīdim ēdam vēl labākus
čeburekus, beļašus un vēl visādu suņa gaļu. Kastrolis visu atjauca ar mērenu
daudzumu alus, pārēdās un tagad tēlo nolūzušuo man blakus. Līdzīgas sajūtas
bauda arī Bebrs, Jānis un atlikušie. Pēc kāda laiciņa iezvelšos visdrīzāk vēl
briesmīgāka rakstura plackartniekā un gulēšu. Vietas mums ir izsvaidītas pa visu
vagonu. Man ir 44.
Martiness


P.S. Pēc ilgas kratīšanās karstā vilcienā tālākie notikumi norisinājās Maskavā,
kur mums tā arī neizdevās pagarināt vīzas. Jānis, taupot līdzekļus, pārsvarā
pārvietojās ar kājām, kamēr pārējie lietoja metro. Tika tērēta atlikusī nauda uz
nebēdu. Es iepirku jaunu airi, CD romus, un citus niekus. Bebrs dabūja savam
foķim vajadzīgo daiktu, Kastrolis pirka CD un alkoholu (lielāko daļu jau bija
sapircis Minvodos), bet Jānis taupīja naudu! Tas ir zīmīgi, jo savu sataupīto
naudu varēja iztērēt uz Latvijas - Krievijas robežas par mūsu 6 stundu
aizkavētajām vīzām. Vāks kaut kāds. Kopā tas izmaksāja no katra ~Ls 20,-. Vēl uz
robežas mums gribēja piesiet lietu par narkotikām. Bet tas tā. Jaukākais moments
bija ar vilciena pavadoni Rīgas maršrutā kur mēs kopā ar Siguldas minerālūdeņiem
kopā atradām Pilzenes alu. Alu izdzērām un par to nemaksājām, kaut gan pavadonis
gribēja nokāst 3x lielāku piķi.


Rīgā uz perona ir sagaidītāji ar alu!!! Paldies Stūrmanim, viņš zina, kas darāms.
Izklīstam.


Finita la comedia.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web