Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PADOMI

 

 

Laivā pa upēm. 80-to gadu ūdenstūrisma macību bestselleris!

Andris Stavro, 22.09.2005

Komentāri [22]

 

Andris Stavro
 

Ar autora laipnu atļauju un ar noteikumu, ka vienmēr tiks atgādināts, ka grāmata tapusi pirms 20 gadiem, Campo savā web lapā uzsāk pārpublicēt fragmentus no Andra Stavro savulaik slavenās ūdeņu grāmatas "Laivā pa upēm".

Protams, ir lietas, kas noveco - tas attiecas gan uz laivošanas modi un inventāru, gan slaloma tehniku, tomēr pēc mūsu domām šis pirmais, nu jau hrestomātiskais un par bibliogrāfisku retumu kļuvušais izdevums nav pelnījis aizmirstību, tāpat kā Latvijas ūdenstūrisma celmlauži, par kuriem lasīsim zemāk, vēsturiskajā ieskatā. Šo grāmatu veidoja vesela ūdeņnieku paaudze, otra paaudze ar to ir izaugusi un vēl divas to nav pat redzējušas. Lasiet turpinājumos arī Jūs un esiet ar mums, bet galvenais, brauciet ar laivām!

 

 

Autora piebilde:

 

Šī grāmata veltīta tiem, kuri atvaļinājuma laikā, nedēļas nogalē vai darba dienas pievakarē ņem smailīti, piepūšamo laivu vai katamarānu un dodas braucienos pa upēm.

Šī ir rokasgrāmata ūdenstūristiem – ielikšanai polietilēna maisiņā un vadāšanai sev līdzi. Sarežģītais tajā aprakstīts pēc iespējas vienkārši.

Tēmu izklāstā izmantoti padomju un ārzemju preses materiāli, kā arī Latvijas ūdenstūristu un airēšanas slalomistu ilggadējā pieredze. Autors pateicas Aivaram Bernānam, Austrumam Ostniekam, Dainim Ozoliņam, Arvīdam Pinnim, Kārlim Štālam un citiem, kuri palīdzēja grāmatas izveidošanā.

 

 

Priekšvārds

 

Mēs – upju apsēstie, krāču pavedinātie – saucam sevi par ūdeņniekiem. Kas mūs trenc mērcēties palu straumēs (kad Gaiziņkalnā vēl var slēpot), uz ūdens cepināties saulē (nevis atpūsties pludmalē zem saulessarga), spītīgi cilāt airus rudens lietavās, kad upe un debesis ir vienlīdz slapjas?

Zilas vizbulītes, baltas ievas, dzeltenas pienenes, sārtas kļavu lapas... Krāsas smaržas, ainavas, kādas baudāmas vienīgi, slīdot pa straumi, vienotā plūdumā ar Dabu.Vilinājums pacīkstēties ar stihiju un gandarījums būt ar to “uz tu”. Vēlēšanās ceļot, sportot, būt možiem, stipriem, veseliem. Vajadzība arast kopīgu sportisku aizraušanos visai ģimenei (laivot var visu mūžu – apmēram no trīs gadu vecuma).

Vārdos grūti atklāt straumes valdzinājumu. Lai to izjustu, kaut reizi jānobrauc pa kādu upi.

Taču upe – tā nav tikai romantika. Ūdens ir skaists, bet ūdenī ir spēks, ūdens slēpj sevī briesmas.

Ūdeņos pavadītie brīži sniegs vairāk prieka, ja iemācīsities pareizi apieties ar savu braucamrīku. Tas nav viegli, jo paņēmieni, ar kuriem vada laivu straujā upē, ir diezgan sarežģīti. Līdz šim mūsu republikā ar tiem varēja iepazīties dažos laikrakstu un žurnālu rakstos, kā arī konsultējoties ar airēšanas slaloma treneriem. Tagad arī grāmatā “Laivā pa upēm”.
Novēlu vislabākos panākumus meistarības pilnveidošanā!

 

Biruta Ķemere,

Četrpadsmitkārtējā Vissavienības sacensību uzvarētaja XX olimpisko spēļu dalībniece airēšanas slalomā

 

Ieskats vēsturē

 

Airēšana smailītēs un kanoe nav jauns sporta veids, kas izgudrots veco vietā. Kanu laivai ir “sirma bārda”, tās priekštecis – pirmatnējā cilvēka vienkocis.

Nav zināms, kur ir kanoe dzimtene – Āfrikā, Āzijā, Polinēzijā vai Amerikā. Indiāņu vārdu kanaqua spāņu un portugāļu jūrasbraucēji atveda no ceļojumiem pa Karību jūras zemēm. No tā cēlušies vārdi kanoe (laiva, kuru airē ar vienlāpstiņas airi) un kanu (vispārējs apzīmējums laivai, kurā, atšķirībā no akadēmiskās airēšanas, sēž ar seju braukšanas virzienā).

Senas kanu laivas ir, piemēram, pirogas Okeānijā un baidarkas Aleutu salās. Eskimosiem bija vajadzīgas slēgtas laivas medībām un zvejai. Viņi tās izgatavoja no koka karkasa, ko apvilka ar valzirgu ādām. Ar apģērbu cieši nosegta atvere sēdēšanai, divlāpstiņu airis – var teikt, ka eskimosu kajaks pilnīgi līdzinājās mūsdienu slaloma smailītei.

Arī saliekamās laivas ideja nav jauna. Islandiešu sāgas vēstī par laivu, ko var salocīt gluži kā lakatu. Romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais mūsu ēras 1.gadsimtā aprakstījis ar ādu apvilktas saliekamās laivas, ko lietojuši etiopieši. Braucienos viņi tās krācēm un ūdenskritumiem apnesuši – lūk, kāds bija ūdenstūrisms pirms 2000 gadiem!

 

Mūsdienu kanu sportam pamatus likuši daži uzņēmīgi vīri.

Džons Makgregors – skotu advokāts, kurš pagājušā gadsimta beigās pēc eskimosu parauga uzbūvēja kajaku ”Rob Roy” un devās tālos ceļojumos. Akadēmiskās airēšanas pārstāvjiem tas likās tikpat kā vizināšanās ar divriteni, pedalējot ar rokām un stūrējot ar kājām.

 

Alfrēds Heinrihs – arhitektūras students, kurš 1904.gadā Minhenē uzbūvēja pirmo saliekamo smailīti “Delfīns”.

 

Johans Klepers – sporta piederumu darbnīcas īpašnieks, kurš jau 1907.gadā prata novērtēt Heinriha izgudrojumu un ar saviem ražojumiem kanu airēšanu padarīja populāru Eiropā. Klepera firma joprojām apgādā ūdenssporta mīļotājus ne vien ar smailītēm un kanoe, bet arī ar vējdēļiem un citu inventāru.

 

1913.gadā tika nodibināta čehu kanoistu un ūdenstūristu savienība un 1914.gadā – vācu kanu sporta apvienība. 1924.gadā Parīzes olimpiskajās spēlēs notika paraugdemonstrējumi, bet kopš Berlīnes olimpiskajām spēlēm 1936.gadā smaiļošana un kanoe airēšana ir olimpisko spēļu programmas neatņemama sastāvdaļa.

 

Latvijā saliekamās smailītes kļuva pazīstamas divdesmito gadu pirmajā pusē. Ilgu laiku tās izmantoja vienīgi tūrismam un atpūtai. Trīsdesmitajos gados Āgenskalna vingrošanas un sporta biedrība sarīkoja Daugavā sacīkstes smaiļošanā ar šķēršļiem – tā dēvēto “ģimkanu” (kanu ģimnastika?). Darba kameras sporta un atpūtas sekcija rīkoja veiklības braucienus – slalomu Daugavā pie Doles salas. 1936.gadā Ķeguma krācē notika sacīkstes “kungu divniekos”. Acīmredzot līdz Rīgai bija nonākusi ziņa, ka Šveicē un Austrijā dzimis jauns sporta veids – airēšanas slaloms. Tā rašanās bija likumsakarīga. Gadsimta sākumā, kad jau sportoja ne vien uz zemes, bet arī gaisā, uz riteņiem, jūras viļņos, klintīs un sniegājos, straujas upes nevarēja palikt balts plankums sporta iespēju kartē.

1946.gadā Stokholmā tika nodibināta Starptautiskā smaiļošanas un kanoe airēšanas federācija – ICF (International Canoe Federation). No tās sešām komitejām divas ņēma savā pārziņā ūdenstūrismu, airēšanas slalomu un ātruma nobraucienu pa mežonīgām upēm.

ICF tūrisma komiteja sāka rīkot starptautiskus ūdenstūrisma pasākumus. Plašākais no tiem – Starptautiskais Dinavas brauciens – risinās katru vasaru koš 1955.gada.

1949.gadā Ženēvā notika pirmās pasaules meistarsacīkstes airēšanas slalomā.

1956.gadā Čehoslovākijā iznāca pasaulē pirmā grāmata par airēšanas slalomu – Jana Šulca “Vodni slalom”.

1960.gadā parādījās pirmās stiklaplasta laivas, bez kurām tagad šis sporta veids nav iedomājams.

Krāču toreadori, līdzīgi alpīnistiem un sērfinga žokejiem, ieguva romantisku oreolu. Pat ASV prezidenti Džons Kenedijs un Džeimss Kārters, kā arī Romas pāvests Jānis Pāvils II neslēpa savu piederību strauju upju braucējiem. Kanoe “ģeniālais fanātiķis” Bils Masons savā grāmatā “Aira ceļš” (priekšvārdu uzrakstījis kanoists, toreizējais Kanādas premjerministrs Pjērs Eliots Trudo) airēšanas mākslu salīdzināja ar glezniecību, dzeju, mūziku un baletu. Diemžēl tajā pašā laikā statistiķi ziņoja, ka šis sporta veids ir otrs bīstamākais aiz profesionālā autosporta. Krāčaina upe nav Disnejlenda. Ši atziņa daudzās valstīs kļuva par pamatu komerciālajiem ūdenstūrisma braucieniem – par maksu, instruktora vadībā. 1979.gadā Kolorado upes Lielajā Kanjonā 92 procenti laivinieku bija komerciālo braucienu dalībnieki. No 441 ūdenstūristu grupas, kas riskēja braukt uz savu roku, 394 piedzīvoja neveiksmi.

 

Padomju Savienībā smailītes un kanoe iepazina neilgi pirms Helsinku olimpiskajām spēlēm 1952.gadā, kad vajadzēja gatavot komandu šajā disciplīnā. Pamazām arī tūristi no tautas laivām un plostiem pārsēdās saliekamajās smailītēs “Luč”, “Prima” un piepūšamajās laivās.

1964.gada 18.aprīlī Amatā pie Kalnasmīdēm notika pirmās ūdenstūrisma tehnikas sacensības Padomju Savienībā. Tās rīkoja atvijas PSR Tūrisma un ekskursiju padome, iniciators bija republikas ūdenstūristu sekcijas priekšsēdētājs Jānis Olders. Piedalījās ap 50 ekipāžu saliekamajās smailītēs un piepūšamajās gumijas laivās. Nākamajā gadā pirmo reizi startēja vienvietīgās smailītes, taču līdz finišam neviena netika.

1967.gadā trīs Latvijas ūdenstūristi – Gunārs Bērziņš, Jānis Olders, Kārlis Štāls – noskatījās IX pasaules meistarsacīkstes airēšanas slalomā, kas notika Lipno (Čehoslovakijā). Viņi atgriezās mājās ar ciešu apņēmību uzbūvēt pašiem savas slaloma laivas.

1968.gada pavasarī uz Amatas mačiem (nu jau tajos startēja 1500 dalībnieku un krastā līdzi juta 20000 skatītāju!) LPSR ZA Fizikas institūta komanda ieradās ar pieciem košiem stiklaplasta kajakiem. Jaunajā braucamrīkā vislabāko rezultātu sasniedza kādreizējā Eiropas jaunatnes čempione smaiļošanā Rudīte Ciparsone.

Ogrē pie dzirnavu dambja sākās pastāvīgas treniņnodarbības. Gada sensācija – Rolands Ķemers pirmais iemācījās izpildīt eskimosu apgriezienu.

1969.gadā ūdenstūristi un airēšanas slalomisti Rīgas rajona Ļeņina padomju saimniecībā izveidoja ūdenssporta klubu “Saulkalne”. Tika izremontēta un laivu būvei piemērota veca māja. Rudenī kļuva zināms, ka airēšanas slaloms iekļauts XX olimpisko spēļu programmā. Lai izveidotu valsts izlasi, PSRS Fiziskās kultūras un sporta komiteja decembrī Tadžikijā Varzobes upē pie Dušanbes VDR speciālistu vadībā organizēja pirmos padomju slalomistu koptreniņus. Dalībnieku vidū bija arī mūsu republikas labākie ūdenstūristi – Eduards Berkāns, Gunārs Bērziņš, Māris Laidiņš, Ivars Lazurko (treneris), Jānis Olders, Jānis Zariņš, Marija Zuša.

1970.gada jūnijā airēšanas slalomisti organizatoriski nošķīrās no ūdenstūristiem – tika nodibināta Latvijas PSR Smaiļošanas un kanoe airēšanas federācijas airēšanas slaloma komiteja. Tomēr strauju upju braucēji bija, ir un būs domubiedri!

 

Ūdenstūrisma pārgājieni aizrāva arvien jaunus entuziastus. Apguvuši pašmāju palu straujupes, Latvijas ūdeņnieki devās augstāko grūtību kategoriju maršrutos. Karpati, Karēlija, Kaukāzs, Sibīrija, Altajs, Taimira, Sajāni, Aizbaikāls, Pamirs...

Lai sekmētu ūdenstūristu sagatavotību un drošību, tika popularizētas ūdenstūrisma tehnikas sacensības dažādās mūsu republikas upēs. 1968.gadā pirmoreiz notika “5 upju sacensības”, 1970.gadā – orientēšanās sacensības ar laivām, 1978.gadā – maršrutu kvalifikācijas komisijas pārbaudes sacensības, 1981.gadā – glābšanas sacensības. Tika rīkoti ūdenstūristu semināri, skolas, ralliji un turiādes.

Ne mazāk rosīgi darbojās Latvijas airēšanas slalomisti. 1971.gadā jaunajam sporta veidam radās piekritēji Rīgā un Rīgas rajonā, Liepājā, Valmierā, Bauskā. Jūnijā PSRS izlase piedalījās XI pasaules meistarsacīkstēs Itālijā, Paseras upē pie Merāno. Biruta hercberga (Ķemere) ierindojās 22.vietā (36 dalībnieces), Māris Laidiņš – 44.vietā (87 dalībnieki).

1972.gada olimpisko spēļu airēšanas slaloma sacensības notika Augsburgā, netālu no Minhenes, speciāli būvētā kanālā. Padomju Savienību pārstāvēja VEF inženiere Biruta Hercberga (Ķemere), kas ierindojās 19.vietā (22 dalībnieces), un Georgijs Naskidašvilli – 31.vieta (37 dalībnieki). Diemžēl vēl pietrūka meistarības, lai ārkārtīgi sarežģītajā trasē konkurētu ar ārzemju sportistiem. Abi padomju pārstāvji apgāzās un, kaut arī piecēlās ar eskimosu apgriezienu, aizpeldēja garām vārtiem un saņēma daudz soda punktu.

Toreizējais Starptautiskās olimpiskās komitejas (IOC) prezidents sers Everijs Brendedžs atzina, ka slaloms ir “skaista disciplīna, kas prasa spēcīgus puišus”, tomēr IOC vairs neiekļāva airēšanas slalomu turpmāko olimpisko spēļu programmā.

1985.gadā Francijas sporta ministrs Alēns Kalmā izteicās – ja 1992.gada olimpisko spēļu rīkošana tiks uzticēta Parīzei, spēļu programmā katrā ziņā jāiekļauj airēšanas slaloms.

 

Turpmāk vēl.


Klubs > Tēmas > Padomi

Lapu uztur: Inno.web