Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

JAUNUMI

 

 

Visu laiku lasītākie jaunumi
Campo laivu noma. [7]
Ūdens ziņas. [353]
Laivas līzingā! [29]
Campo realizē vides aizsardzības projektu Abavā. [5]
Fotogalerijas. [2]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Nomas inventāra izpārdošana [3]
Ūdens ziņas [353]
Nomas inventāra sezonas izpārdošana [2]
Ūdens maratonu kauss 2015 [21]
Laivu lietas [9]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Novembra Usma

Rolfs Jansons, 07.11.2005

Komentāri [10]

 

 

5. novembrī ap pusdesmitiem no rīta braucam busiņā uz Usmu no Rendas puses. Uz jumta divi kajaki „Delta”. Kādās krustcelēs, gatavojoties kolektīvajām medībām, stāv bariņš organizēto slepkavu. Līņā smalks lietutiņš, drīzāk jau migliņa, pūš stiprs dienvidvējš. Šķērsojam Meķupes caurteku un iegriežam mežā. Vēl nedaudz un Usmas Alkšņrags ir klāt.

 

Esam iecerējuši šķērsot Usmu visā tās garumā, pa ceļam piestājot Viskūžu salā, atrast caurteku uz Tīrukšu ezeru, doties tam pāri un tad pa Tīrukšupi līdz Ilziķezeram. Plāns nav nekāds ambiciozais – ap 25 km, dienas īsas, līdz tumsai gribam tikt galā.

Pie ezera secinām, ka vējš būs no muguras, kas iepriecina. Ekipējamies, pakojamies, ģērbjamies un es, kā jau nepieredzējušākais un, ko tur slēpt – arī apjomīgākais, mēģinu ietilpināties kajakā. Tas izdodas vieglāk, nekā biju gaidījis, un es veicu izmēģinājuma apli pa svina pelēko ūdeni. Šulcs un Luīze smejas par laiviņas ievērojamo iegrimi (kas vēlāk izrādījās nopietni) un maniem centieniem izskatīties stalti.

 

Beidzot dodamies ceļā. Pēc pirmajām 5 minūtēm kļūst karsti. Novelkam cimdus, uztaisām pāris bildes un airējam tālāk.

Labajā krastā slienas Goaskalns – tāda apaļa pussalas pumpa meldru ielokā. Airējam uz to. Attālinoties no dienvidu krasta vilnīši kļūst augstāki un stāvāki. Ik pa brīdim kāds no tiem paķer kajaka pakaļgalu un cenšas sagriezt laivu šķērsām. Man šīs sajūtas nav diez cik patīkamas, bet Šulcs šķiet viļņus nemanām un priecājas par nelielo šūpošanos.

Aiz Goaskalna - Lejastiezumu atpūtas komplekss. Peldošie steķi novākti, viss sagatavots ziemai. Šī pamestība ir patīkama. Cik vien tālu skatiens sniedz, neredzam ne laivas ne cilvēkus.

Aiz Lejastiezumiem nolemjam pamest labo krastu un šķērsot ezeru, lai papētītu Viskūžu salu. Ap 300 metrus no krasta saskatāmas baltas putu galotnītes. Mūsu iecerētais kurss ir pa sānviļņiem. Šulcs viegli laižas tiem pāri, bet mani katrs trešais burtiski paspiež zem sevis. Viļņi ir ļoti bieži un stāvi. Zvalstīšanās kļūst nepatīkama, kajaks nespēj mani nest. Saprotu, ka svarīgākais ir airēt un neļauties kārei balansēt uz vietas. Līdz Viskūžu salai palikuši nieka 200metri. Saucu Šulcu, lai piebrauc blakus un padrošina. Sabraucam kajakus kopā un pētām viļņus. Jaunas idejas nerodas, jāmēģina sasniegt krasts.

 

Viskūžu sala mūs sagaida ar aizvēju un drīz niedrainajā krastā ieraugām piebraukšanas vietu. Sala ir skaista, skujkokiem noaugusi, krasts ir stingrs, ezera grunts ir smilšaina un lēzena dziļuma virzienā, ūdens ir ļoti dzidrs, dzidrāks nekā Usmas krastos. Ar ko tas izskaidrojams, grūti pateikt. Ēdam, taisām bildes, pētām karti un mainām maršrutu, jo skaidrs, ka griezt sānus Usmas viļņiem nedrīkst. Atceros kāda vietējā stāstu par apgāšanos Usmas vidū. Divi vīri stiprā vējā vilkuši tīklus un laiva sagriezusies sāniski. Tā arī atjēgušies ūdenī, bet motorene nogrimusi. Laimīgā kārtā abi sasnieguši krastu.

Turpinām ceļu pa šaurumu starp Viskūžu un Mazalksnītes salām. Izbraucot atklātos ūdeņos atkal sajūtam vēju mugurā, taču ezers šeit ir mierīgāks, jo viļņiem ceļā ir Mazalksnīte. Pa kreisi, vēl aizvien rudens lapu rotā, paceļas paugurainā Moricsala. Labi redzamas baltās bojas, kas rāda rezervāta „jūras robežas”. Neriskējam pagriezt salas virzienā, jo tad atkal jāizbauda sānviļņi. Ieslīpi pāri ezeram saskatāms Usmas ciems, kura melni dūmojošais katlumājas skurstenis maitā pasteļtoņos ieturēto ezera ainavu. Lēšam, ka līdz ezera ziemeļu stūrim, kur jābūt caurtekai uz Tīruksi, atlikuši 3 kilometri.

 

Ziemeļu stūris mūs sagaida ar vienlaidus niedru klājienu. Sākam domāt par kāpšanu krastā un caurtekas meklēšanu no sauszemes. Mulsina arī melnalkšņu siena, kas slejas aiz niedrāja, neredzam tajā nevienas spraugas. Ļaujam vējam un viļņiem sevi nest, kas arī izrādās visprātīgākais, jo pamanām tādu kā ielīcīti niedrēs. Tas arī izrādās caurtekas sākums, kas kādu gabaliņu iet paralēli Usmas galvenajam niedrājam un tāpēc no ezera nav saskatāms. Usmas dzidrais ūdens pazūd, dodot vietu ēdnīcas tējas krāsas šķidrumam, kura nogulsnes iekrāsojušas tumšas arī caurtekas smiltis. Manāma neliela pretstraume un viegls pūstošu ūdensaugu smārds. Rudens smarža. Novembra dienas trūcīgajā apgaismojumā ūdens izskatās melns. Bildējam un priecājamies, ka bildēs tas tā arī izskatās.

Caurtekas labajā krastā parādās sociālisma zivsaimniecības atliekas laivu šķūņa, kuģīša piestātnes un kastveida kantortelpu veidā. Ērta vieta izkāpšanai, nesenās pagātnes baudīšanai un patīkamām uzkodām brīvā dabā. Šulcs uzrāpjas uz laivu šķūna jumta un fano par Usmas gala un caurtekas ainavu no zemu lidojoša putna skatupunkta. Es klaiņoju pa sasprēgājuša asfalta un zālēs ieaugušu flīžu klāto pagalmu un priecājos par nebeidzamajiem uzrakstiem PRIVĀTĪPAŠUMS uz katra stūra. Kājas izstaipījuši dodamies tālāk.

Caurteka plūst pa plašiem niedru laukiem, kas šajā vēlajā rudenī ir dīvaini klusi. Varam tikai iedomāties to dzīvās radības daudzveidību, kāda šeit ir siltajos gadalaikos. Es novērtēju kajaka gaitas īpašības, čabošās niedres slīd garām neparasti ātri. Lai arī esam šķērsojuši Usmu visā tās garumā, no noguruma nav ne vēsts. Mēs esam sausi un mums ir silti.

Tīrukšezers sagādā vilšanos. Šosejas tuvums un stingrie krasti ir šī ezera nelaime. Šanhajas tipa būdiņas, pusnogrimuši steķi, laivu vraki, pelēkzila un atbaidoši zaļa nolupusi krāsa ar ko tas viss kādreiz bagātīgi notriepts, ir sētaspuse tam, kas no šosejas definējas kā kempings, kempings, kempings. Šulcs saka, ka tāpat izskatoties Buļļupe.

 

Sasniedzam Tīrukšupi. Ūdens pilns ar veciem tiltu balstu koka pāļiem, no kuriem tikai daži ir virs ūdens. Lēni lavierējam starp tiem līdz sasniedzam brīvus ūdeņus. Man Tīrukšupe patīk. Apkārt purvājs, cilvēku klātbūtne šeit ir neiespējama, un lai arī dzirdam Ventspils šoseju aiz muguras, ainava ir pilnīgi neskarta un mežonīga. Šur tur atskan pa plunkšķim, krasta zālēs daudz bebru taku, ik pa brīdim upē ietek tādi kā seni susināšanas grāvji.

Kreisajā krastā ieraugām mājas. No skursteņiem neceļas dūmi, sētā ir kluss, arī suns nerej. Pirmā doma ir – kā šeit cilvēki vasarā var dzīvot, apkārt purvi, tātad dunduri, odi un knišļi. Pie māju steķiem barojas divi šāpavasara paugurknābja gulbji. Griežam tiem klāt lai bildētu. Īpašu interesi par mums putni neizrāda, vienīgi tad, kad kajaka priekšgals tos jau gandrīz skar, viegli iešņācas.

Dodamies tālāk. Upe kļūst šaurāka, krasti sausāki un drīz jau mēs braucam pa melnalkšņu aleju. Krastus stiprina to saknes, Latvijas mangroves. Klāt arī pirmais (un vienīgais) zavals . Bebri pastrādājuši, šis tas piepeldējis klāt un caurbraukt vairs nav iespējams. Kāpjam ārā un nesam apkārt. Laivošanas proza.

Upe sāk līkumot un dažās vietās nav skaidrs, kur jābrauc. Visur attekas. Neparasti garas niedres un mežs jau līdz ūdenim. Pētām straumi un braucam tieši pa to. Airi jāmērc stāvus ūdenī, brīvais ūdens ap laivu ir ap metru plats. Priekšā mežs atkāpjas un saprotam, ka Ilziķis drīz būs klāt. Airējam caur niedru laukiem un pirmais ko ieraugām ir nevis ezers, bet zālēs ieaudzis trošu ekskavators jeb bagars, kas savās labākajās dienās ir noracis ezera purvaino krastu līdz smilšainajam skujkoku mežam, caur kuru izdzīts brutāls ceļš. Pilnīga dabisko purvāju vides izvarošana. Pie upes iztekas uz ezera pusi ūdenī ietriekts miets ar jauko ziņu PRIVĀTĪPAŠUMS. Nolemjam šeit apstāties mājupceļā.

 

Ilziķezers ir šaurs un Latvijas mērogiem pagarš ezers, diezgan aizaudzis, ar neizteiksmīgiem krastiem. Pagriežamies Spāres upes virzienā un drīz izdzirdam balsis pāri ezeram: Tēti, tēti, reku vēl laiva. Piebraucam, sasveicināmies, krastā glīta mājiņa, pa smilšaino krastu līdz ūdenim ved garas kāpnes. Parunājam par zivīm, laiku, iespējām tikt pa Spāres upi līdz Spāres ezeriem, tiekam uzaicināti uz kafiju, pieklājīgi atsakāmies un dodamies atpakaļ.

 

Pie bagara piestājam, taisām pēdējo pikniku un bildes, zvanām Luīzei lai brauc pakaļ un dodamies atpakaļ uz Tīruksi. Izceļamies krastā vienā no kempingiem un ejam uz šoseju. Atstājam laivas auto stāvvietā, tieši zem zīmes P un dodamies iekšā kafejnīcā, kur, kā cerējām, „zeltains plūda konjaks, džins mirdzēja kā akvamarīns, un rums bija pati dzīve”, kā teicis Remarks. Taču sastopamies ar iestādes saimnieku, neliela auguma nenosakāma vecuma vīriņu ar ļaunīgām ačelēm. Esam vienīgie apmeklētāji. Pie sienām dzīvnieku ādas un līdaku galvas. Dārd Latvijas radio 2. Kā nagla tam visam no iekšpuses izgaismots Viktorijas ūdenskritums, plēves veidā uzlīmēts uz stikla plāksnes. Aizletes plauktos dižojas cocacola produkcija. Alkohola licence anulēta. Kautkur virtuvē raud bērns. Pie durvīm uz kartona gabala karājas uzraksts PĀRDOD ZVĒRĀDAS. Es nevaru atraut acis no dekora: uz gaišpelēkas, gandrīz baltas, vilka ādas piestiprināti dažāda lieluma putnu spārni – pēc auguma tilbītes, slokas, mercenes un vēl lielāki.

Izvēles nav, mēs pasūtām soļanku un kafiju. Mums ēdot saimnieks staigā garām, visu laiku mūs vērodams. Kad kafijas krūzes vēl tikai pusē, uz galda tiek uzmests rēķins. Mēs neapgrūtinām šo tūrisma uzņēmumu ar jauniem pasūtījumiem un dodamies prom. Usmas ceļojums ir galā.

 

Secinājumi

Usma ir lielisks ezers vienas vai divu dienu braucienam, ar nakšņošanu kādā no Usmas ciema kempingiem, vai teltī uz kādas no salām (izņemot Moricsalu). Skaists, ar ainavas harmoniskumu nomierinošs, bet atstājot pietiekošu iemeslu adrenalīna devai atceroties par iespēju ezera vidū apgāzties. Nākamreiz brauksim apkārt Viskūžu un Lielalksnītes salām un atgriezīsimies maršruta sākumpunktā. Nav jēgas bez īpašas slimīgas intereses apmeklēt Tīruksi. Bet ja nu kāds sirgst ar nostaļģiju pēc padomju laikiem – uz priekšu, gandarījums garantēts.

Ieteicamie peldlīdzekļi rudenī, ziemā un pavasarī ir jūras kajaki, vasarā Voyager laiva. Ar kanoe būtu grūtāk vēja dēļ. Svarīgiem (tiešā nozīmē) ļautiņiem īstā reizē būtu liels kajaks, jo viļņi ir ar 1,5 – 2m intervālu, ap 0,3m augsti un ļoti stāvi, mans kajaks nespēja izcelties no ūdens, viļņi gāja tam pāri.

Novembra Usma bez jahtām, motorenēm, ūdensmotocikliem, makšķerniekiem, sērfotājiem, suņiem, estrādes muzičkas, bērnu kliedzieniem, bitchvoleja faniem un piedegušas gaļas smakas ir tas teiksmainais Miglu ezers, kādu to ieraudzīja un Usmas vārdā nokristīja lībieši.


Klubs > Tēmas > Jaunumi

Lapu uztur: Inno.web